Jaunā tēta piezīmes #2. Pirmie slīcēni jākucina

Vai jūs kādreiz esiet cepuši pankūkas? Domāju, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri savā mūžā kaut reizi nebūtu mēģinājuši to darīt. Arī es esmu cepis pankūkas vairākas reizes savā mūžā. Vienreiz pat pārķēru “Ņergas” Jelgavas stacijā un uzaicināju mājās uz pankūku ballīti pie sevis mājās, tādējādi uzlādējot viņus ar ogļhidrātu devu “Ņergu skrējienā” no Rīgas uz Tērveti. Cerams, ka viņi ēda pankūkas ne tikai aiz iedzimtās pieklājības, bet arī tāpēc, ka viņiem garšoja. Atceros, ka toreiz tika apēstas visas pankūkas, pat tās no pankūku trauku apakšas, respektīvi tās, kuras tika izceptas pašā sākumā. Kāpēc es tā īpaši akcentēju uzmanību uz šīm pirmajām pankūkām? Tikai ar vienu mērķi – tās man vienmēr cepot pankūkas neizdodas! Man pat ir radies viedoklis šajā sakarā: ja nebūtu šīs pirmās neizdevušās pankūkas, nekad mēs netiktu pie tām pārējām – izcili garšīgajām. Šādos gadījumos ir latviešu tautas sakāmvārds: “Pirmie kucēni jāslīcina”. Savukārt, es savā veģetārā attieksmē pret pasauli esmu šo teicienu pārteicis: “Pirmie slīcēni ir jākucina”.

Tā nu šodien sanāca, ka šis princips ir jāpiemēro arī manai skriešanai kopā ar Lauranu. “Slikti iesilusī pankūku panna” mūs abus saķēra 5.kilometrā pēc Lattelecom Rīgas maratona starta Vanšu tilta malas norobežojošās borģūras izskatā. Tūlīt gan man jūs jānomierina, ka šī apmale mums nenodarīja ar Lauranu nekādus miesas bojājumus vai traumas, bet gan nodarīja būtisku kaitējumu meitiņas transporta līdzeklim. Par nelaimi, apdzenot priekšā skrejošos maratonistus gar malu, nepamanīju ceļa sašaurinājumu un piebraucu par tuvu borģūrai, kuru nedaudz aizķēru. Tā bija ne visai taisni ielikta savienojumā ar nākošo posmu, līdz ar ko aizmugurējais ritenis aizķērās un priekšējo riteni parāva uz apmali tā, ka nolūza viena no priekšējā riteņa dakšas daļām tās metinājuma vietā. Bojājumi transporta līdzekļa priekšējam ritenim bija tik būtiski, ka nevarējām mēs ar manu maratonisti pabeigt Lauranas pirmo maratonu. Tā kā nācās mums abiem ar meitiņu atlikt kopīgi pirmo noskrieto maratonu uz priekšdienām. Ja kas, mēs jau šodien bijām pilnā ekipējumā!

Ja tā labi padomā, varbūt Lauranai vēl nebija īstais laiks skriet maratonu, bet gan vajadzēja skriet pusmaratonu, jo viņa šajā pasaulē ir bijusi 21 dienu. Varbūt viņas īstais laiks finišēt maratonā ir pēc 42 dzīves dienām šajā saulē. Tā nu prātojot par šiem jautājumiem neviļus sameklēju informāciju par tuvākajiem maratoniem. Kas zina, varbūt es sen neesmu bijis uz slavenajām SPA procedūrām Igaunijas  salās vai Kauņā?

Lai kā arī nebūtu ar Lauranas ratu kapitālo remontu, vienmēr es esmu uzskatījis, ka katram mākonītim ir sudraba maliņa. Šajā gadījumā mana veģetārā pārliecība nepārsakās. Ar tiem mākoņiem labi sasaucas Lattelecom Rīgas maratons, jo viss šis pasākums bija kā tāda sudraba maliņa. Taču no mana redzes loka skatoties, iespējams, ka bija arī labi, ka pirms šodienas brangākās lietus gāzes es biju jau mājās, jo pretējā gadījumā varēju Lauranas ratu kulbu uztaisīt par peldēšanas baseinu kādā 35.kilometrā, jo plastikāta ratu kulbas apakšai ir gan savi plusi, bet laikam arī savi mīnusi. Galu galā meitiņa triatlonam noteikti vēl nav gatava.

Līdz ar to šī raksta morāle ir vecā labā – viss, kas mūs nenogalina, mūs tikai stiprina un notiek uz to labāko. Galu galā gatavošanās process pirmajam manam maratonam ar Lauranu ir daudz foršāks nekā pats (ne)noskrietais maratons. Vismaz pēc mana viedokļa, un Dievs viņu zina kā pēc Lauranas domām. Tādēļ jūs vēl joprojām mani redzēsiet Mežaparkā, Ziedoņdārzā, Krasta-Ķengaraga promenādē, kā arī Jelgavas un Ozolnieku apkārtnē, skrienot ar sarkani-oranžajiem ratiem, kad tie tiks salaboti. Redzot mūs, ziniet, ka  es un Laurana gatavojamies savam pirmajam kopīgajam maratonam, un mana mīļotā meitene šajā brīdī var beidzot atpūsties no Lauranas kolikām, niķiem un pārsteidzoši biežajām ēdamreizēm.