Kā reiz iepriekšējā vakarā pētot kalendāru, pie sevis nodomāju – maz ticams, ka atradīšu transportu Rīga – Zilonis – Liepāja – Rīga un būs vien Siguldā jābrauc tie 80km, bet… komplektējas avantūristu ekipāža kopīgam brīvdienu piedzīvojumam – Rīga-Usma-Liepāja-Rīga. Jeb runājot skaidrāk – pēc Ziloņa 63km pāraujam šosejas kedas un atsildāmies ar Liepājas pusmaratonu. Un jau atkal pie sevis nosmejos, ka Zilonis būs jāskrien pa dārgo.
Viss jau būtu labi, bet kāpēc pie Usmas ezera ir tāds vējš? Plāno vasaras kleitiņu negausīgais ziemeļrietumu vējš planda uz visām pusēm, labi, ka līdzi ir sega, kurā var ietīties un uz brīdi aizmirst par vēju. Stāvu reģistrācijā un pukojos, ka jāiet uz mašīnu pēc obligātā ekipējuma, it kā es bez pieres lampas naktī, tumsā taisītos skriet. Jau atkal stāvu reģistrācijas mājiņā un prātoju, vai skriet. Draugi mēģina pierunāt uz garākām distancēm. Nē, nē. Ne man obligātais ekipējums līdzi, ne vēlme naktī tik ilgi vienai pa mežu blandīties. Stāvu un domāju, bet varbūt neskriet. Pieteikusies jau neesmu. Tad jau var tāpat pasēdēt pirtiņā un mašīnā izgulēties. Bet kāpēc tad tik tālu braucu? Uz jautājumu, kāpēc neesmu iepriekš pieteikusies, tā arī atbildēju, ka nokavēju pa pusstundu.
Pusnaktī starts īsajai distancei. Vējš aizvien gaudo un saldē visus kā pats nelabais. Ar mirdzošām lampiņām arī mēs beidzot dodamies trasē. Pirmais līkums laukā no kempinga. Un pirmā grantene, kuru manījām šurp braucot. Pie sevis klusībā skaitu, cik tad mēs te esam. Viena aizskrēja pa priekšu, bet blakus vēl divas. Tātad ceturtā. Tagad tikai vajadzētu noturēties kopā un tad jau beigās redzēs, kā skriesies, un cerēt, ka viena nav no manas grupas. Nenoskrējām ne 500m, kad ceļam pāri čāpo ezis un paliekam divatā ar vēl vienu puisi. Taisnības labad jāsaka, ka viņi divi skrēja dažus metrus pa priekšu. Nopīkst pirmais kilometrs, nopīkst otrais kilometrs. Kā skrienam pa granteni, tā skrienam pa granteni. Pirmā norāde 9.5. km pa labi. Tālumā spīd citi skrējēji. Pārslēdzu pieres lampai spožāko gaismu. Patīk skriet, kad jūties, ka spīdi kā autobuss tumsā. Kompānijā nekas nav mainījies. Te mēs skrienam blakus, te viņi pa priekšu, te es nedaudz pa priekšu. Pie sevis prātoju, ka varētu skriet ātrāk, bet labāk vēl ne. Beigās. Tagad nav ko izšaut visu pulveri. Kādā 8. km gan jāsāk domāt par atrāvienu. Turies blakus, turies blakus un pielāgojies tempam. Vai tad tev kā tempa turētājam tas ir grūti? Manu domāšanu iztraucē priekšā esošais tuksnesis jeb kas uz grantens sabēris smiltis? Atzīstās. Kājas nedaudz grimst iekšā, solis ar nekāds, labi, ka ir iebraukta sliede, lai vieglāk skriet. Tā nopīkst trešais kilometrs, nopīkst ceturtais kilometrs…
Tālumā rej suns. Meža malā liels un nepārprotams plakāts – „Suns ir piesiets!”. Hmm, kāds mūs ir noķēris. Nē, tā nedrīkst. Bet, ja nu kāda dāma. Operators. Šis arī izdomājis izskriet īso distanci un, tāpat kā es, nevar sagaidīt, kad tad tas mežs un tās takas sāksies. Kādu brīdi paskrienam kopā. No mūsu trijotnes iepaliek puisis. Paliekam mēs divas un operators, kurš manāmi attālinās. Nopīkst piektais kilometrs. Nē! Tā nedrīkst! Tas bija mans plāns. Blakus skrienošā dāma aizskrien līdzi operatoram. Bet… Prātā jau pārcilāju, cik ilgi spētu noturēties viņai līdzi, kādu brīdi man tas pat izdodas, bet tomēr man viņas temps tagad ir nedaudz pa ātru. Un palēnām manu, kā viņa attālinās. Tālu jau nav, bet kādi metri piecdesmit ar astīti būs. Atliek tikai nopūsties un cerēt, ka tā apnicīgā grantene vienreiz beigsies. Aizmugurē manāmi sekotāji. Nē, viņi mani nedrīkst noķert. Nopīkst sestais kilometrs, nekas nav mainījies, tik attālums starp mums ir sarucis, bet ir. Galvā pazib nākamā doma, bet kur ir tas sasodītais KP? Skrienam pareizi, jo marķējums visu laiku neapnicīgi spīd. Trase jau vairāk kā pusē, bet KP kā nav, tā nav. Gandrīz nopīkst septītais kilometrs, kad mani un otru dāmu jau šķir niecīgs attālums. Un nevar būt – trase pagriežas pa labi platā meža takā. Tiešām plata meža taka, tiešām? Operators pēc brīža pagriežas un uzsauc, ka re kur atzīmēšanās stacija.
Izmantoju nelielu apjukumu un pieskrienu pirmā pie orientēšanās tipa kontrolpunkta, ar kura palīdzību kartītē jāiespiež atzīme – es te biju. Tagad gan neatskatoties skrienu prom cik ātri vien varu. Esmu otrā, līdz finišam nepilni trīs kilometri. Nav ko domāt – jāskrien. Drošībai paskatos atpakaļ, atrāvusies esmu, bet saredzamā attālumā manu vēl citas svešas lampas. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Meža taka turpinās ar nelielu smilšainu kalniņu un līkumu, aiz kura atkal atskatos. Tā vajag. Opā, pārmaiņas pēc trasē nedaudz aizaugusi taka un tiltiņš. Tas priecē. Apdzenu operatoru neatskatoties. Noķeru vēl vienu puisi. Nopīkst astotais kilometrs. Vēl nedaudz, vēl nedaudz. Skrien, neskaties pulkstenī, padzeries un skrien. Tu to vari. Atceries, ka Tu atbrauci pēc augstākā pakāpiena, atceries? Pie sevis galvā rēķinu – vēl desmit minūtes un viss. Nopīkst devītais kilometrs. Vēl piecas minūtes, jo trase ir 9,5km ar astīti. Skrien, tev šāds temps ir jānotur, skrien. Gulēt un atpūsties varēsi pēc tam pirtī un mašīnā. Lampiņu aizmugurē kļuvis vairāk. Aiz līkuma tik pazīstamais grantenes posms uz kempingu. Pēdējie pārsimts metri. Garām aizskrien pirms brīža apdzītais puisi. Lai jau skrien, bet… nē, mans lepnums neļauj viņam finišēt pirms manis. Tādējādi sagādāju spraigas finiša ovācijas nedaudzajiem finiša zonas skatītājiem.
Pēc finiša pirtiņā uzzinu, ka pirmā dāma kā startā aizskrēja, tā aizskrēja, ka pat puiši viņai netika līdzi. Gan jau kādreiz. Šogad, gaidot apbalvošanu, starta/finiša zona ir tik klusa, ka nelietīgā vēja gaudošanu iztraucē vien kāds finišētājs un austošais rīts pār Usmas ezeru.
km 
-
Apsveicu ar uzvaru. Paldies par aprakstu. Paldies, ka atbrauci uz Liepāju. Un, protams, paldies visam jūsu avantūristu autiņam.
Lūk šāds jāved iekšējais “dialogs”, ka “otra puse” pat vārdiņu nebilst.
Kas ar to pirmo dāmu?
Trase gan neizklausās aizraujoša.
“Turies blakus, turies blakus un pielāgojies tempam.” šitie taktiskie gājieni man pazīstami, ir, ir nozīme.
Pati pirmā dāma finišēja 6 minūtes pirms manis (cita vecuma grupa). par trasi runājot, tad pēc garo distanču skrējēju nostāstiem vien uzzināju par kultūras kilometru, pazudušo KP un citiem brīnumiem. Mums tai ziņā tikai grantene un grantene. Diezgan garlaicīgi, ja salīdzina ar iepriekšējā gada īso distanci.
Lauma, pati taču labi zini, ka īsajās distancēs var tikai pjedestālus dabūt. Kultūra ir obligātais ekipējums garākās (jāmeklē tajās) :))
Anduli ne vienmēr. Tu piemirsi par pērno pēdējās nakts sapni…
1. Lauma, es jau neteicu, ka garās distances ir bez pjedestāliem :) Es tik gribēju īsajām uzbraukt, ka tās bez “kultūras” ;)
2. Pērno PNS atceros gan. Konkrētajā gadījumā – nākas atzīt, ka tiešām nebija pjedestāla…
Minimālistu variants. Bez pacēluma virs pārējo, pieveikto fizKultūriešu līmeņa :)
Anduli,
īsajām distancēm nevajag uzbraukt :)
Ja godīgi, es īsti nesaprotu, kāpēc Latvijā pašlaik pilnīgi visos skriešanas pasākumos pasākuma vadītājs saka, ka īsās (5-10km, kas, cik zinu, vieglatlētikā skaitās garās) distances skrien “iesācēji, kuri uz nākamo reizi satrenēsies un varbūt skries kaut ko garāku, bet īstie skrējēji skrien tikai garās”.. 2h pusmaratonam galu galā ir stipri, stipri vienkāršāk satrenēties kā, piem., 20min 5km…
raimiism, pārāk lielas ātrumu atšķirības. 2h pusmaratonu var salīdzināt ar 25min 5km, bet 20min 5km – ar 1h35min pusmaratonu.
dot, bet par tieši to jau es arī rakstu – salīdzināt nevar (un Tavi salīdzinājumi ir diezgan precīzi – es tieši gribēju parādīt, ka tas 20min skrējējs ir stipri labāks nekā tas 2h skrējējs), bet kā var kaut vai Stirnu buka ātrākajiem zaķiem (ok, viņiem tieši nesaka – saka visiem, bet nu tomēr) startā teikt , ka, ja viņi vairāk patrenēsies, tad varēs skriet buku/lūsi, kur arī ir “resni nūjotāji” (visu cieņu viņiem par tās distances veikšanu jebkādā veidā – tas nav viegli), kas ir stipri sliktākā sportiskā formā nekā vismaz top100 zaķa skrējēji..
1. Uzbraukt vajag visām distancēm, kurās trūkst “kultūras” :))
2. Jā, vieglatlētiem 5-10 km ir garās distances.
Atkarībniekiem – īsās! :D
(Varbūt saukt viņus par grūtatlētiem?:)
3. Ja nopietni, tad… ir viens jauks princips:
“grūtatlētiem” tieši tie 5-10 km (un vēl īsāki gabali) mēdz būt kudī grūtāk pieveicami nekā ierastie pusmaratoni un ultramaratoni.
Pievienojos in :)
Es daudz labāk skrienu pusīti (labā formā) uz ātrumu nekā 5-10km..
labāk=ar patīkamākām sajūtām
Lai gan, ja paskatos savu pieredzi, vienīgie 5km man bija pēc slimošanas, ar domu paskatīties, cik vēl ātrums saglabājies, un uzvarēt, ja sanāks. Uzvarēt sanāca, zem 20 min tomēr netiku (20:10), bet ne tā, ka dikti nepatīkami būtu. Salīdzināt ar 2h pusi gan nevaru. Pirmais bija 1:50 un pēc tam TT uz 2:15… Pa vidu nekā. Laikam neesmu ne viegl-, ne grūt – atlēts. Visus jau nevajag iebāzt rāmīšos :D tomēr šķiet, ka man 5 km 20 minūtēs būtu vieglāk un patīkamāk nekā pusmaratons 2 stundās.
Būtu vieglāk, jo vnk slinkums 2h tik lēni skriet (skatoties Tavus rezultātus)?
Apmēram tā. Precīzāk būtu – nogurdinoši 2h kontrolēt tempu. Jo šobrīd tas man nebūtu komforta temps, kas pats sevi spēj uzturēt.
Paskatījos, kāds ir 2h pusmaratona temps. Nav nekāds lēnais.
Man vienkārši negribētos tik ilgi skriet.