Sporta testam bija vairāki mērķi – visupirms jau mana ziņkārība – cik tad īsti no sievietes organisma paņem bērns. Jutu, ka daudz, bet cipargalvām ar vārdu “daudz” ir par maz. Otrkārt, jutu, ka treniņi ir jāpadara nedaudz organizētāki, bet tam vajag bāzes informāciju – kur un kādā stāvoklī esmu tagad. Treškārt, kā jau daudziem, man ir grūti motivēt sevi skriet lēnām. Zināju, ka, ja ārsts pasaka “vajag”, būs vieglāk sevi gan piespiest, gan attaisnot, ka skrienu lēnu vai pat pāreju soļos. Tā nu ļaujot organismam nedaudz atjaunoties divarpus mēnešus pēc dzemdībām un divus mēnešus atsākot skriet, 12.augustā pieteicos Sporta Laboratorijā uz testu.
Braucam ar visu ģimeni ar aprēķinu, ka, kamēr es skrienu, Hanna ar tēti ies pastaigā. Ja pastaigas beigās meitai sagribēsies paēst, gan jau ka varēšu pabarot, klausoties ārsta skaidrojumus.
Sporta laboratorijā todien valda neliels haoss. Tieši pirms manis testējas vesela komanda, vai nu no Krievijas, vai nu no kādas citas kaimiņvalsts, komunikācija notiek krievu valodā. Nedaudz jāuzgaida, kamēr viņu galvenais beidz kārtot visas formalitātes, un tieku aicināta kabinetā. Kamēr viena ārste atjauno manus datus kartiņā, cita gatavo skrejceļu. Pieminu neseno grūtniecību un dzemdības, acīmredzot, sporta ārsti ne to vien ir pieredzējuši, jo nav nedz izbrīnīti, nedz arī komentē šo faktu. Tas ir jauki, jo es jau tāpat esmu satraukusies kā pirms eksāmena. Arī Vibrami neizpelnās komentārus, acīmredzot, Stereotipa nesenais apciemojums vēl ir svaigs atmiņā.
Mani aplīmē ar elektrodiem, uzliek masku un varam sākt. Iesildīšanās paiet mierīgi, cenšos pielāgot savu elpošanas ritmu pie maskas un soli, lai nenorauju vadus no sevis. Kad uzsāku skriet, jūtos puslīdz aklimatizējusies esošajos apstākļos. Ātrums pamazām tiek kāpināts (ik pa 0.5km/h katrā minūtē). Pie 12km/h notiek šmuce un viens no elektrodiem atlīmējas. Caur masku kaut ko īdot, norādu uz to ārstei. “Ļoti slikti,” ir viņas atbilde, un, nesamazinot ātrumu, nedz iepauzējot, pa abām mēģinām to štruntu pieriktēt atpakaļ. Atlikušo testu pavadu, to pieturot ar roku, lai nenokrīt vēlreiz. Testu beidzu pie 13.5km/h, jo ir sajūta, ka turpinot elpa vairs nebūs ritmiska, lai arī nav sajūta, ka maksimums būtu sasniegts. Kopš esmu iemācījusies pieskaņot elpu solim (skat. paskaidrojošo rakstu), man riebjas skriet, ja nespēju prognozēt un kontrolēt savas ieelpas/izelpas skrējiena laikā. Kāds laiks paiet atsildoties. Tagad, kad risks noplēst vadus ar nejaušu kustību ir krietni samazinājies, var pašķielēt ar vienu aci datora ekrānā. Cipars, kas rāda pulsu, man pašai nemaz nepatīk, un jau zinu, par ko ar ārsti runāsim – atjaunošanās notiek lēni. Seko duša un rezultātu gaidīšana.
Rezultāti ir jāgaida kāds ilgāks brīdis, un es jau sāku uztraukties par savu bērnu. Bet nu – ja vēl nezvana, tad gan jau ka mierīga. Pēc brīža atnāk ārste un ātri izejam cauri rezultātiem. Pēdējo reizi testu taisīju 2012.gadā un, izrādās, kopš tā laika nekas daudz nav mainījies, izņemot pulsa zonas, ko acīmredzot ir ietekmējusi ierobežotā trenēšanās (un pat vairāku mēnešu netrenēšanās), Hannu gaidot. Zonu sliekšņi ir pie pulsa 147 un 173 (142 un 184 attiecīgi pagātnē), sirds izsviede mierā – 4.1l/min (3.6l/min), pie maksimālās sasniegtās slodzes – 15.8l/min (14.6l/min). Maksimālais skābekļa patēriņš ir 2570 ml/min pret 2364ml/min (jeb 41.7ml/min/kg pret 41ml/min/kg), bet tas esot pēcdzemdību hormonālā fona izraisīts. Muskuļu darbspēja esot augstā līmenī. Kā jau pati izsecināju – atjaunošanās notiek pārāk lēni, līdz ar to esot jācenšas skriet bāzes skrējieni zonā 126-142, neslinkojot ar iesildīšanos un atsildīšanos arī citos skrējienos.
Secinājumi. Esmu jau uzsākusi skriet tos superlēnos skrējienus un tie nav pārāk iedvesmojoši. Ratu stumšana padara visu vēl lēnāku, jo rati dod papildus 10-15 pulsa sitienus pie tiem pašiem ātrumiem. Ne tev lidojuma sajūtas, nedz izskriešanās prieka. Tāpēc manos skrējienos aizvien biežāk figurē “Conf 0” (skrējiens, kas neietekmē pārliecību par saviem spēkiem), kas nozīmē, ka kamēr neredzēšu sacensībās progresu, nav īsti pārliecības, ka tas strādā. Bet tā kā šiem skrējieniem piemīt sava burvība – lēna gandrīz puspastaiga ar meitu – es neiebilstu. Un tā kā esmu uzsākusi piedalīties sacensībās, izbraucot uz Stirnu buku un kļūstot par Milzkalnes zaķi, var paciesties arī bez iknedēļas lidojuma.
Cerējām Tevi redzēt šodien Mežaparkā…
Es arī cerēju, bet nesataisījāmies :) Varbūt nākamreiz.
To arī es novēroju, ka stumjot ratus pie tādas paša ātruma ir ap 10 sitieniem klāt.
Ir sava daļa burvības arī superlēnajos skrējienos, nezaudē iedvesmu. Es gaidu ziemu un sniegu, kad varēs aiz ratiem vēl piesiet ragavas ar divgadnieku. Temps jau protams šādiem skrējieniem smieklīgs, tas fakts.
Par superlēnajiem skrējieniem: tos var aizvietot ar riteņbraukšanu. Nesen sporta testu Olimpiskajā izgājis viens pazīstams triatlonists, un viņam ieteica ātrumu attistīt ar skriešanu un izturību/ sirds atjanošanos ar riteņbraukšanu.
Protams Tev, Jekaterina, tas pagaidām nederēs, bet nākotnē ir vērts par to padomāt ;)
p.s. paldies par rakstu :) interesanti un aizraujoši. Gaidām nākamo ^_^
Man arī ieteica 1 X nedēļā ar riteni 2 stundas braukt ar pulsu 120, ja nevar noturēt tik zemu skrienot.
Man uz velo nekādi nesanāk zemāks pulss kā skrienot. Laikam tāpēc, ka nemāku ripināties nekustinot kājas.
dot – tad jāizmanto mazāki zobrati (ja tādi ir).
Tā arī daru, bet nepārtraukti griezt kadenci 100 rpm arī nav viegli :)
Jekaterina, Tava motivācija un neatlaidība atsākt skriet ir ļoti iedvesmojoša! Nemaz nešaubos, ka arī Hanna sekos Tavam piemēram :)
Jekaterinas blogi prasās pēc izdošanas grāmatā (vai video formātā) un izvietošanas attiecīgajās ārstu praksēs. Topošajām māmiņām būtu ģeniāla lasām/skatāmviela gaidot.