Skrienot Siguldā desmitnieku, vienā brīdī apdzinu pusmaratonu veicošo dot, kurš man uzsauca: “Atkal kaut kādu mazo skrien?” – “Jā, desmit! Slinkoju!” Pēc tam iedomājos, pēc kā mana “slinkošana” izskatījās tiem, kas tur skrēja savu pirmo piečuku, piemēram. Jā, man ir iestājusies stadija, kad 10km skaitās slinkais, normāls vakara skrējiens ir padsmit km, normālas sacensības – pusmaratons, bet kaut kādu “nieka” 3km dēļ vispār gandrīz nav vērts sporta tērpu vilkt. Liekas, ka tas viss ir normāli, un izbrīnījos, kad vienā diskusijā izvērtās tēma par to, ka noskrien.lv tikai ultramaratonisti dzīvojas. Ak, nu jā – kad es te piereģistrējos, man arī tā likās! Šķita, ka jebkurš, kas var noskriet 21km jebkādā ātrumā, ir monstrozākais monstrs, un tādi jau nu piečuku nodeso, avīzi lasot. Kā tad! Tagad zinu, ka 20km var mierīgi noskriet arī tāds, kas sākumā domā, ka nevar, un maratonisti patiesībā ir draudzīgi un jauki, tikai neraksta par mazajiem gabaliem. Tad nu padalīšos ar cilvēcīgāku distanču skrējienu iespaidiem.
Vasarā es biju vienam vīrieškārtas pārstāvim sastāstījusi, ka pēc pusmaratona izskatos kā no Lucifera 21. katla izrāpusies – sarkana, nosvīdusi, nomocījusies, steberējoša, beigta un absolūti neestētiskā skatā. Viņš man neticēja, un tā nu es viņu uzaicināju par līdzjutēju Bruņurupuča skrējienā (6,5km pa pludmali) ar domu, ka labāk, lai iesākumā redz mani pēc 6 katliem. Laikam jau man prātā vairāk bija jaunie skriešanas svārciņi, ne skriešana, tāpēc aizmirsās aiziet uz tualeti. Jau pēc 1. Lucifera katla bija “nekad mūžā vairs” sajūta. Grūti pa tām smiltīm, grūti, ka ainava nemainās, grūti, ka saule spiež, grūti, ka neredz to apgriešanās punktu. Kamēr nonācu līdz apgriešanās/dzirdināšanas punktam, uz tualeti vajadzēja jau neizturami, bet padzerties arī. Jūra šalc, padzeros, jūra šalc un šalc, un es jau domāju, ka jāmet ar roku rezultātam un jāskrien kāpās atliet. Un tad pretīskrienošie uzsauca: “3.vieta no skuķiem!” Opiņā, šitādā brīdī jau nu gan nevar skriet krūmos! Desoju kā nenormāla, es tur domāju, ka nomiršu, un kāda velna pēc kāds vispār taisa šitik garus un grūtus skrējienus? 3. vietu gan nenosargāju, bet finišu pārskrēju un turpināju jozt līdz plastmasas būdiņai. Līdzjutējs teica, ka es izskatoties labi un vispār viss ir forši. Ok, lai nu tā būtu. Pēc alus glāzes sāku domāt, ka laikam jau tomēr vēl kādreiz mūžā skriešu.
Rudenī Iecavā norisinājās 2km kross. Pirms sacensībām sākās panika – es tak māku pusmaratonus skriet, es 2km nemāku! Māsa teica: “Kas tur ko mācēt, skrien ātri!” Ja tas būtu tik vienkārši… Vienu brīdi domāju, ka jāprasa padoms und, bet, zinot viņa stāstus par apvemtiem finiša paklājiem, izdomāju, ka tomēr skriešu “uz savu galvu”. Sacensībās bija daudz skolēnu, kas jau startā aiznesās vēja ātrumā. Zināju, ka tā ir kļūda, un skrēju ātri, bet ne tā, ka plaušas lec pa muti ārā. Un tad tās tomēr sāka lekt. Segums bija akmeņains un grūts, un vispār bija šausmīgi grūti, jo zināju, ka atpūsties vienkārši nedrīkst! Nav nekāds pusmaratons, kur var skriet ātri, lēni, lēkāt, runāties ar citiem un priecāties 2 stundu garumā. Ieskrienot finiša taisnē “ko, jau viss?” doma un tesiens hronometra glabātāja virzienā. Jutos nomocījusies, bet garastāvokli uzlaboja izcīnītā 3.vieta un pirmā īstā medaļa.
Vēl pēc laika ciematā ar iedvesmojošu nosaukumu Uzvara notika 4km rudens kross, par kuru uzzināju dienu iepriekš. Reģistrējoties prasīju, cik apļu jāskrien. “Viens aplis – skrieniet gar hokeja laukumu, tad pa lielo šoseju, garām kapiem, pie Miķeļa pa kreisi un tad pa Skolas ielu atpakaļ augšā!” Ojā, labi. Es tur esmu pirmo reizi! Bet shēmu man parādīja, visu sapratu un devos uz startu, kas notika diezgan pamatīgā lietū. Skrēju tā, lai finišs pienāktu ātri, bet ātri pienāca tikai nogurums. Kaut kā nebija skrienamā diena, man vēl reiba galva. Kas tāds man bija pirmo reizi – gribēju apskatīt ainavu, bet sapratu, ka, lai nenogāztos, man jāskatās tikai uz priekšu. Un zem kājām, kur ir pilns ar Latvijas tipiskajām ceļu bedrēm, kas pielijušas ar ūdeni, neļaujot novērtēt dziļumu. Skrēju otrā. Pie kapiem mani panāca trešā vieta, ar ko mēs cīnījāmies plecu pie pleca, un tad nu es sajutu 4 kilometru garumu pa īstam. Kad skrienu ātrāk, Dace turas man līdzi. Kad skrienu lēnāk, viņa arī atpūšas. Šausmas un mocības! Kas tas ir, ka nevar sabraukt visādi čempioni, lai man tur nav jāmokās, cīnoties par kausiem! Kad skrējām augšā pa Skolas ielu, sapratu, ka nu ir jāskrien, ko kājas nes, ja gribu atrauties. Kas tev deva – ja negāztu tāds lietus, tad varētu rīt Daces putekļus! Sanāca tikai šļakatas. Finālā gan dabūju 3.vietu un pirmo īsto kausu.
Ko no tā visa var mācīties? Īsie gabali ir grūti, ellīgi grūti! Vienkāršāk ir vārīties 21 Lucifera katlā, nevis koncentrēt to visu kādos 4.
km 
-
Sava taisnība ir. Tāpēc arī es sacensībās neskrienu neko īsāku par 15km- nepatīk man skriet pilnā ātrumā. Tas atgādina skolas laikus, kad bija vienkārši jāmauc. :D
Dikti jauks stāsts, paldies! Man līdzīgi kā Raitim, robeža gan ir 10 km. Nu labi, aizpērn gadījās 7,2 km Juglas apļos = vienīgais “īsais” mačs pēdējos 10 gados :)
“Kas tas ir, ka nevar sabraukt visādi čempioni, lai man tur nav jāmokās, cīnoties par kausiem!” – lielisks :)))
Foršs raksts! :)
Tīri smaidoša izskatījies,kad Bruņurupucī uzsaucu par trešo pozīciju trasē!:)
Super! Beidzot kāds arī par īsajiem raksta, citādi te jau daudz sūdzību, ka īso distanču skrējēji tiekot diskriminēti. Redz, ka tā nemaz nav! :)
Kas tas ir, ka nevar sabraukt visādi čempioni, lai man tur nav jāmokās, cīnoties par kausiem!
:D:D:D:D:D:D:D:D
Bet jā, tā ir, īsie gabali ir grūtāki… (Man pat pusmaratoni tamdēļ nepatīk…) Bet reizēm sanāk arī tādus skriet.
Turpini uguņot!
Man liekas, ka par īsajiem gabaliem ir grūtāk uzrakstīt – nav rozā bebru, nav tā bezgalīgā cīņa ar sevi:) Citiem vārdiem sakot -raksta garumam varētu būt kāda korelācija ar noskrieto garumu:), jo pārdzīvojumi ilgās stundās ir vienkārši vairāk. Bet patiesībā jau nav svarīgi kādus gabalus skrien – īsus, garus, krosus, cietā seguma – galvenais darīt to, kas uzrunā. Un lai gan neesmu nekādāda lielā mēroga skrējēja ar augstiem rezultātiem, nekad starp noskrieniešiem neesmu jutusies noniecināta vai mazvērtīgāka, tāpēc cilvēkiem, kam liekas, ka šī lapa ir tikai ultra maratonistiem – varu teikt – tā nav. Šeit cilvēki priecājas par iespēju kopā būt (virtuāli un arī realitātē), darot to, kas patīk, daloties pieredzē un atbalstot vienam otru (to atbalstu esmu uzjutusi uz savas ādas:):):)). Daļēji iespaids par noskrien kā Ultra lapu ir radies arī tāpēc, ka gargabalnieki varbūt aktīvāk iesaistās diskusijās, tāpēc essnee – paldies par pirmo rakstu sērijā – mazie gabali!
Īso gabalu problēma ir tāda, ka man vienkārši žēl pazaudēto laiku ceļā uz sacensībām, lai noskrietu tikai 5 vai 10km :) Ja reiz jāziedo pus brīvdiena, tad jāvico vismaz 21km :)
Tā jau nav problēma. Vienmēr sacensības var apvienot ar kādu objektu apskati (vai ko citu).
imho, arī īsajiem skrējieniem ir sava vieta katra skrējēja treniņprogrammā. jāspēj tik sevi tiem nomotivēt :)
Īss mas skriešanas atstāsts. 2011.g. beigās sāku skriet. Pirmās sacensības 15km. 2012. g. pirmais pusmaratons zem 1:30. Jūtos liels briedis un gatavs [domās] pēc gada noskriet maratonu zem trīs stundām. Seko koptreniņš pie Valtera un 35km, pēc kuriem saprotu, ka pusmaratonu ar maratonu salīdzināt būtu tā pat kā kamieli ar ziloni. 2012. gadā noskrienu vēl 4 pusmaratonus katrā labojot PB. gada otrajā pusē mani uzrunā verguris [lasīt -treneris] un uzsākam sadarbību. Ziemā notiek intensīva mana smadzeņu skalošana, ka rezulātā šogad garākā noskrietā distance sacensībās ir 8km. Par maratonu (un tikko sapratu, ka arī par pusmaratonu) vairāk nedomāju, jo tik ilgi mirt distancē vairāk negribu. Bet varbūt ātri skrienot tā miršanas sajūta ir izteiktāka? Nezinu, jo sacensību tempā pusmaratonu sen neesmu skrējis un neatceros kā tas bija :D
Var palūgt saiti uz diskusiju “par to, ka noskrien.lv tikai ultramaratonisti dzīvojas”? :)
labs! :)
Bet mani interesē vai līdzjutējs dabūja ievērtēt Tavu skatu arī pēc 21 katla? :)
man arī īsie skrējieni šķiet daudz grūtāki!
Šogad pamēģināju kaut ko īsāku par Zelta kedas 15km, proti, Biķernieku krosa 8km (garākā distance) un joprojām nespēju sev iestāstīt, ka būtu skrējis, ko īsāku par 15km. Kaut kā apziņā nenosēžas, ka būtu skrējis tos 8km un viss. Varbūt katru dienu jāieskatās protokolā un tad sev iestāstītu ;)
Bet visādi citādi, pat tie 15km šķiet 21km vērtībā. Nespēju saskatīt atšķirību. Un jā, pusmaratoni man personīgi ir visgrūtākie, šosezon sanāca pat vairāk kā iepriekšējos gados kopā. Garākos un lēnākos skrējienos var vismaz dabu pavērot. Sprintus un spurtus nepazīstu
marcinsh – nu bet tak patīkams moments! Es vispār uzskatu, ka skrienot vajag pēc iespējas vairāk smaidīt:)
sominens – tiešām nevaru atcerēties, pie kura raksta te nesen pavīdēja, ka šeit tikai ultras skrien, bet šis tāds atmiņā paliekošāks: http://www.noskrien.lv/blogs/admin/izaicinajums-piedalities-sieviesu-skrejiena/
ario – līdzjutējs tagad var ievērtēt manu paskatu pēc cik katliem vien grib, un arī pats manā iespaidā ir drusku dabūjis to vārīšanos izbaudīt:)
Patīkami redzēt savu “nickname” rakstā :)
Vispār, grūti pateikt kura distance ir grūtākā. Vieglatlētikas forumos parasti raksta ka grūtākie veidi ir 400, 800, daudzcīņa, maratons un kārtslēkšana. Bet tas ir atkarīgs no tā, kāda līmenī tu to dari. Ja mērķis ir tikt līdz finišam, tad protams ka 400m ir vieglāk par maratonu, bet ja mērķis ir 1/2/3 sporta klasē?
Piemēram, ja tu trenējies uz pusmaratonu vai maratonu un tev ir kaut kāds rezultāts (pieņemsim – 3 sportā klasē).. 400m diez vai tu tu izpildīs, tas bus grūti.
Es uzskatu ka tas ir atkarīgs no cilvēka. Es varu “ātri” noskriet 400 un 800, bet ja skrienu pusmaratonu uz max no savam spējam tad tas ir daudz grūtāk, jo man jācieš visu distanci daudz daudz ilgāk. Bet ja kads pajautās, kas ir vieglāk, noskriet 800 zem 2min vai pusmaratonu pa 1.45 – pateikšu pusmaratonu. Vēl piemērs var būt tāds – domāju ka Bolts varētu noskriet maratonu, bet kādā līmeni? Un cik tas bus grūti, saildzinot, piemēram ar Mo Farah, kurš noskries 100m?
“Īso gabalu problēma ir tāda, ka man vienkārši žēl pazaudēto laiku ceļā uz sacensībām, lai noskrietu tikai 5 vai 10km :) Ja reiz jāziedo pus brīvdiena, tad jāvico vismaz 21km :)” – Cilvēki brauc no Daugavpils uz Ventspils un skrien visādos LVS kausos un Latvijas Čempionātos, skrienot 100m (vai pat 60m manēžā). Un ir ari tādi, kas skrien nē pārāk ātri… bet viņiem tas patīk. Var ari atbraukt uz citu Valsts galu, trīs reizes pakrāpt dēlīti tallekšanā vai nepaņemt sākuma augstumu augstlēkšana un braukt mājās :)
Īsiem vārdiem sākot, viss ir atkarīgs no līmeņa un tavas specializācijas.
Vajag tik pašiem sākt rakstīt arī par īsajiem gabaliem. Gandrīz kā RL reklāmā – Jūs nelasiet un mēs vairs nerakstīsim.
Piekrītu par to, ka skrienot īsākas distances neko daudz uzrakstīt nevar, lai arī tas nenozīmē, ka distances ir vieglākas. Man pašam šogad smagākais skrējiens bija Valmieras maratona ietvaros, kad skrēju 5.8km. Pēc tā biju vairāk izsmelts kā pēc pusmaratona, xrace vai rogaininga. Rakstīt gan par to visu īsti nav ko.
Uzrakstīt var, te ir vēl viens piemērs – http://www.noskrien.lv/blogs/j-dmitrijeva/ar-degosu-sirdi-plausam/
Und, gargabalnieks, kas pusmaratonu skrien uz 1:45, nevarēs 800m pieveikt ātrāk kā 3 minūtēs un tie 800m viņam būs ļoti mokoši.
Vienmēr skrienu garāko sacensībās piedāvāto distanci, ja vien nav kāds īpašs gadījums. Bet vismaz reizi gadā cenšos izskriet arī 5, 10, un 15km, lai novērtētu progresu šajās distancēs. Par 5km īsākas distances nemāku skriet, varbūt kādreiz būs jāpamēģina…
Varu salīdzināt sajūtas 5km un pusmaratonā. Skrienot pusmaratonu vienmērīgi, pēc plāna grūti paliek pēdējos 5km pirms finiša. Skrienot 5km distanci grūti ir jau pēc pirmā km. Tīri subjektīvi man 5km liekas daudz grūtāki, lai gan mocību laiks ir īsāks. Tur “jāmauc” jau sākot no starta signāla. Pusmaratons salīdzinot ar to liekas kā atpūta ar nelielu paskriešanu beigās.
Kā “skrējējs vienkāršais”, kas rikšošanu ir atsācis pēc ~20 gadu pārtraukuma, un daru to tikai sava prieka un bērnu dēļ (jo nu jau skrienam visa ģimene, izņemot tēti :), kas ir mūsu šoferis), un tad, kad sanāk laiks, protams, ka sanāk skriet mazos gabalus – 5, 10 km. Pagājušogad “čabināju” piecīšus – Olainē,Ozolniekos, Ventspilī, Kuldīgā. Bet šogad jau ķēros tam visam nopietnāk klāt – pirmie 10 km Olainē, noskrēju normāli, līdz ar to gatavojos “lielajos skriešanas svētkos” (Ventspils, Kuldīga un arī Siguldā) skriet 10km. Tikai slimība bišķi mainīja plānu – Ventspili izlaidu (skrēju tik vien, cik mazākajai meitai līdzi bērnu distanci), Kuldīgā 5 km. Tad arī sapratu, ka 5km vairs nav priekš manis… Ozolniekos skrienu 5km, bet to jau ar tādu kā – e, reku, tagad šitais līkums, te – šitais, te ir jāpievelk, jo nav vairs finišs tālu. Tā kā mana otra aizraušanās ir triatlons, tad tur šogad arī sanāca, kā sanāca piedalīties. Pēdējās sacensības bija 31.augustā Ventspilī, kad pēc velo devos skriešanas 2,5 km un pēc 2x paejot soļos un atvelkot elpu (atguvu ritmu), es varēju “nozibeņot” tā, ka apdzinu distances dalībnieci, kura velo man bija tāāāālu priekšā un finišā gandrīz panācu vēl vienu. Ikdienā pārvietojos ar velo (kamēr vēl var), vismaz 2x nedēļā eju uz baseinu un skriešanu paķeru klāt, lai nodarbinātu kāju muskuļus, kuri paslinko. Dažreiz domāju – kā būtu, ja tas brīvais laiks būtu vairāk, iespējams, ka sāktu skriet arī pāri pa 15 un pie 20 km, bet pagaidām izlīdzos ar mazajiem gabaliņiem. Man patīk sajūtas, kas rodas skrienot, atmosfēra skriešanas pasākumos. Kā “dot” teica – 5 km jāmauc no starta, jo vairāk vai mazāk visi mauc, bet 10 un vairāk, tas jau ir tā, priekam, atpūtai. Kaut vai Siguldā – es 10km pirmo apli veicu ar daudz lēnāk, kā pat mājās trenējoties nekad tik lēni neesmu skrējusi, bet 2.apli krietni ātrāk.
“Bet ja kads pajautās, kas ir vieglāk, noskriet 800 zem 2min vai pusmaratonu pa 1.45 – pateikšu pusmaratonu. ”
Saintriģēja. Aizgāju paskatīt pēdējo skrieto 10-nieku. Pirmie 803 metri ir precīzi pa 3 minūtēm :D
Man patīk skriet arī vidējos un īsos gabalus – 10, 5, 3, 2.5 km. Var reizi pa reizei kārtīgi atdot visus spēkus. Vēl īsākus neesmu tā skrējis. Katra distance var dot savu prieciņu. Piemēram, šogad, skrienot 2.5 un 3 km, radu pats sev pārsteigumu, ka spēju sasniegt tādu rādījumu minūtēs uz kilometru, ko līdz šim nebiju pat aptvēris. No katras distances var gūt savu motivācijas aspektu.
dot, Tu vēl nesen skrēji īsāku par 5km gabalu triatlonā… ;)
sanāca šogad Jelgavas rudens krosu skriet ~2.7km. Likās, ka nomiršu- plaušas deg un sirds pa muti kāpj laukā, pusmaratonus skriet vieglāk :)
Jupe, tajos triatlona 3,3km kārtīga skriešana nesanāca, jo pa vidu bija pusminūte jāatpūšas penalty boxā. Tas visu sabojāja un mani finiša taisnē pat meitenes apdzina.
Mani arī sacensībās bieži vien pat meitenes apdzen. Bet es velku to brīdi arvien tālāk no starta – Carnikavā izdevās aizvilkt to brīdi jau pat līdz sestajam kilometram, kad Dace Lina mani apdzina..
Jauki, ka arī par mani šeit tiek kas uzrakstīts. Saprati manu taktiku! Negribējās pa lietu sevi baigi nodzīt, tāpēc arī turējos kopā ar Tevi. Taupījos finišam, jo tik pat uz pirmo vietu nebija nekādu cerību. Lauriņas ātrums nav sasniedzams 40 gadīgām tantēm….