Igauņu purvu maratons 2017

Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.

Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.

Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.

Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.

Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.

Te atcerējos mūžseno anekdoti:

– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?

– Auzu putra, ser!

– Un ko tā tur dara?

– Žļurkst, ser!

Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.

No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.

Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.

Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?

Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.