Iepazīšanās ar Vilkaci

Līdzīgi kā K-D pārgājiens arī Vilkaču maratons manā redzeslokā nonāca jau 2017. gadā, bet bez īpašiem plāniem vai ambīcijām. Arī šā gada plānā tam sākotnēji nebija paredzēta vieta, tomēr vienā brīdī es secināju, ka tajā posmā man tāpat īsti nav, ko darīt, ir vieta sacensībām, tāpēc ņēmu un pieteicos. Lai arī apraksts un stāsti ir zināmi, tāpat arī 2017. gada rezultāti, man ir grūti saprast, ko no šī skrējiena sagaidīt un kā man tur ies. Ok, grūti, ok, daudz augstuma metru, ok, apļi (ciest nevaru apļus). Pēc attāluma/augstummetru/kontrollaika attiecības gribas domāt, ka vajadzētu finišēt un iekļauties kontrollaikā. Kopējais kontrollaiks ir 7 stundas, kas vidēji paredz ~32 minūtes uz apli. Ir arī mazie atskaites punkti, kuros jāiekļaujas pēc 5. un 10. apļa, kas ir vēl mazliet draudzīgāki. Izklausās pieņemami.

Kā jau zināms, Latvijā maijā un jūnija pirmajā pusē ir ieperinājies karstums un sausums, tomēr uz Jāņiem un arī pēc tiem tas ir mazliet nokrities. Pats maratons arī sākas vēlā pēcpusdienā un finišē 22:00, kas nozīmē, ka diži karsti nevajadzētu būt. Labā lieta no apļiem ir tā, ka visu laiku sanāk skriet cauri apmetnei, kas nozīmē, ka distancē īsti neko nevajag ņemt līdzi. Es vēl apsveru ūdeni, bet beigās izlemju, ka ar vienu padzeršanos pusstundā uz 3,3 km vajadzētu pietikt. Tiesa, pudeli iemetu somā (kopā ar pāris želejām),  kura stāvēs apmetnē, lai ir rezerves plāns, ja nu kas. Tad nu distancē tikai es pats un nūjas, jo kāpumi plānojas grūti.

Pasākuma vietā ierodos ap 14:00, izņemu numuru, sagatavoju visu līdz galam, pastaipos un tā. Lēnām tuvojas starts un drīz jau ir klāt. Kopā esam ap 65 dalībniekiem, tiesa, dažiem nemaz vispār nav plānu noskriet visu, vien dažus apļus vai nu tik daudz, cik varēs. Mans plāns gan ir finišēt kontrollaikā ar pilno distanci. Tā nu īpašas vilkaču taures skaņu pavadīti aizskrienam distancē. Es, protams, ātri palieku starp pēdējiem, kas arī loģiski, ņemot vērā, ka plānoju knapi iekļauties kontrollaikā.

Pirmais aplis sanāk distances iepazīšana. Citi skrien jau atkārtoti, bet man viss ir jauns. Uzreiz aiz starta ir ne pārāk stāvs, bet pietiekami grūts kāpums. Pirmajā aplī es to vēl uz emociju rēķina mazliet paskrienu, tomēr uzreiz saprotu, ka pārējos būs aktīva iešana. Pēc tam ir stāvs noskrējiens uz leju, pēc kura pirmais kāpums. Es laikam iepriekš esmu bijis ļoti sabiedēts, līdz ar to kāpums nemaz TIK traks neizskatās. Jā, tas ir stāvs, smilšains un garš, bet man joprojām ir spilgtas atmiņas par lielo Horvātijas kāpumu, uz kura fona šis šķiet tāds nieks vien, pat zinot to, ka būs jāatkārto 13 reižu (kā nekā tas tomēr nav viss uzreiz).

Kāpiens, protams, ir grūts, bet nav nekas nāvējošs, nūjas palīdz. Pēc uzkāpšanas izlemju, ka nav jēgas nūjas salikt, kā sākumā domāts – tāpat droši vien drīz atkal vajadzēs, kā arī tās palīdz noskrējienos. Pēc pirmā lielā kāpuma ir šādi tādi kalniņi uz augšu un uz leju, tad atkal diezgan stāvs un traks noskrējiens. Noskrējienos skrienu mierīgi, jo zinu, ka tas var beigties slikti maniem ceļiem. Pēc noskrējiena, kas ir kopā gandrīz veikts kilometrs, ir mazais uzkodu punkts (reāli esam kādus 50 m no starta vietas, jo takas būtībā līkumo tai apkārt), kas mani priecē, jo nozīmē, ka varēs padzerties arī distances vidū. Šobrīd gan vēl to nedaru.

Turpat tad uzreiz ir otrais kāpums, kas šķiet mazliet vieglāks par pirmo – tas ir īsāks, mazāk smilšains un vairāk ēnā. Tā galā ir arī atbalstītāju komanda, kas dauza bungas, tur plakātus un izkliedz iedvesmojošus saukļus, līdz ar to ir vieglāk. Uzkāpju šajā kalnā un secinu, ka vidējais ātrums jau ir mazliet zem tā, kas man vajadzīgs, lai iekļautos kontrollaikā. Ja tas ir jau pirmajā aplī, tad kādas vispār cerības, ņemot vērā, ka ātrums tikai kritīsies? Nu ok, domas drūmas, bet vēl izmisumā nekrītu, jo nezinu, kāda ir otrā apļa puse, varbūt izdosies ātrumu atgūt.

1. Pirmais kāpiens, visi vēl bariņā.

Tā arī notiek – lai arī atlikušajā apļa daļā ir vēl pāris mazāki kāpumi, Āža kalna virsotni ieskaitot, tomēr lielākoties tā ir taisna vai pat mazliet uz leju, kā rezultātā var skriet. Vienā vietā ir ļoti stāvs noskrējiens, kas izrādās ir pēdējais tāds, un tajā brīdī jau esmu tuvu apmetnei. Pēc 400 metriem tā tiek sasniegta un pirmais aplis ir beidzies. Galu galā ir ļoti ok laiks – 27:46. Tas ir gandrīz par 5 minūtēm zem vajadzīgā vidējā, līdz ar to skats uz dzīvi kļūst krietni optimistiskāks. Apmetnē vēl neko neēdu, negribu.

2. Cits kāpiens kaut kad.

Otrajā aplī nekas interesants nenotiek, nu jau distancē esmu diezgan vientuļš ar vien pāris cilvēkiem redzamā attālumā, kas man ļoti labi der. Uz otrā apļa beigām mani jau pirmo reizi apdzen par apli līderis, dulli tie cilvēki, kas tik ātri spēj paskriet. Otrais aplis tiek veikts mazliet lēnāk – 28:13, tomēr joprojām patīkami ātri. Tagad gan mazliet paēdu un padzeru kolu, plāns ir aptuveni 150-200 kalorijas uz apli. Sāku arī gaidīt, kad sāks sāpēt celis. Tie, kas seko maniem rakstiem, zina, ka senāk man bija ceļa problēmas, kuras, par laimi, bija pamanījušās pazust. Diemžēl jūnijā tās atgriezās vienā skrējienā Lietuvā (no kura pat izstājos, plānoto 82 km vietā pieveicot vien 25, turklāt pēdējos 10 sāpīgā soļošanas režīmā). Tur sāpes mani pārsteidza nesagatavotu, tomēr te man ir līdzi ibumetīns, par kuru ceru, ka palīdzēs, jo ikdienā nelietoju.

Aiziet trešajā aplī un tiešām – tā vidū celis jau sāk protestēt. Vēl nav tik traki, tomēr pēc kāpumiem kalnos paņemu mazu pauzīti, lai palocītu to (un pie reizes atpūstos). Tā rezultātā apļa laiks jūtami palēninās, tomēr joprojām ir zem pieļaujamā vidējā – trešo apli pabeidzu 31:25. Paēdu, pastaipos un iedzeru zāles. Dodos ceturtajā aplī. Domas man ir dažādas. Tās sākas no “nav jēgas te mocīties, jānoskrien tie pieci apļi un miers” līdz “ok, ja piecus pieveikšu kontrollaikā, tad skriešu tālāk, tad jau redzēs, cik būs, droši vien kādi astoņi”, līdz “ja šādi turpināšu, tad nav īsti iemesla ne negribēt, ne nespēt pieveikt visu”. Potenciālos variantus pārcilāju galvā daudzas reizes, visi šķiet loģiski un pieņemami, bet nu, kā jau ierasts, ieņemu to stāvokli, ka vienkārši jāskrien un tad jau redzēs, kā būs, izstāties vienmēr var uzspēt.

Ceturtais aplis paiet ar sāpīgu celi un lēnāku skriešanu un tiek pieveikts 31:43. Joprojām labi. Piektais aplis joprojām neko diži jaunu nepiedāvā. Kāpumi joprojām tie paši, bet, par laimi un pašam par pārsteigumu, tie joprojām nešķiet ne apnikuši, ne pretīgi, ne biedējoši. Tie vienkārši ir, tu paņem rokās nūjas un kāp, līdz esi galā. Diezgan elementāri. Par laimi, lēnām atlaiž sāpes celī, zāles palīdz. Tās joprojām ir kaut kur fonā, bet nav uzbāzīgas. Tas priecē. Arī ne-kāpšanas daļas joprojām skrienu visas, protams, palīdz tas, ka lielākā daļa ir patīkami mazliet uz leju.

Piekto apli noskrienu tāpat kā ceturto – 31:45. Kontrollaiks, kurā ir jāiekļaujas, lai drīkstētu turpināt, ir trīs stundas, man šobrīd ir apmēram divarpus, kas nozīmē, ka viss mierīgi un jāturpina vien ir. Kopumā jūtos labi, apmetnes vietā ir garšīgs ēdiens, riju gurķus un arbūzu, kā arī šo to ar kalorijām (olīvas, banāni, siers, protams, kola). Pagaidām vēl vēderu čokurā nerauj, lai gan ir sajūta, ka ne katra apļa beigās vajag ēst tik daudz. Arī kola būtu brīžiem jāizlaiž. Bet nu tas vēlākam. Aizeju arī pirmo reizi līdz savai somai, lai padzertos tur esošo dzērienu, bet nu baigās jēgas nav, var iztikt ar to, kas ir uzkodu punktā. Arī želejas negribu (pēdējā laikā tās vispār lietoju ļoti maz).

Pāris tālākie apļi manā prātā ne ar ko īpašu nav palikuši. Kur jākāpj – kāpju, pārējās daļas joprojām apzinīgi skrienu. Sāpju īsti nav, tikvien kā mazliet fonā. Distancē esmu pārsvarā viens, tik brīžiem kāds no ātrākajiem mani apdzen. Joprojām brīžiem domāju, ka ap 10. apli jāstājas ārā, bet nu tam īsti nav pamatojuma, kā rezultātā arvien vairāk sāk dominēt doma, ka “es pabeigšu, es finišēšu”. 6.-8. aplis arī sanāk lēnāki gan par iepriekšējiem, gan par vajadzīgo maksimālo vidējo (34:17, 34:08 un 33:18), tomēr uz pirmo apļu rēķina vidēji joprojām glīti turos vajadzīgajā laikā ar mazu rezervi. Priecē arī tas, ka kopumā apļi stabili un nav novērojums kritums (kā redzams, sestais ir lēnāks, bet septītais un astotais jau atkal mazliet ātrāki). Pēc astotā apļa ir veikti aptuveni 27 km un es joprojām nejūtos īpaši noguris, kā arī nesāp un nav piedzītas kājas, kas mani ļoti mulsina (bet pozitīvi).

Devītajā aplī mani kalnā panāk Dainis, mazliet parunājam. Viņš ir otrais un viņam šis ir jau pēdējais aplis. Forši, man vēl, šo ieskaitot, pieci. Par laimi, ir tikts pāri pusei, kas nozīmē, ka nu jau drīkst skaitīt “uz atpakaļu”. Arī pēc katra kalna priecīgi piefiksēju jauno skaitli par tā atlikušajām pieveikšanas reizēm, kas ir par vienu mazāks nekā iepriekšējais. Interesanti, ka joprojām nekas nav īsti apnicis. Lai arī pilsētās ciest nevaru apļus, te es tos nejūtu. Godīgi sakot, tikai tagad, ap devīto, es tā diezgan droši jūtos iepazinis trasi. Arī kalni joprojām nedzen izmisumā, jo es zinu, ka nemaz TIK ilgs kāpiens tajos nav, to var pārdzīvot. Noduru galvu un kāpju. Tiesa, nu jau katrā paņemu kādu vienu vai divas pāris sekunžu atgūšanās pauzes. Protams, neizpaliek arī ceļa staipīšanas kādas 4-5 reizes apļa laikā. Tas joprojām sāp tikai mazliet un fonā, tiesa devītā apļa beigās iedzeru arī otro ibumetīnu, lai stāvoklis nekļūtu sliktāks. Devīto apli pieveicu vēl mazliet ātrāk kā iepriekšējos trīs – 32:51.

Aiziet desmitais aplis un man ir skaidrs, ka es mēģināšu pieveikt visu (un šobrīd neredzu iemeslu, lai tas nesanāktu). Tā dēļ desmito apli izdomāju veikt mazliet jaudīgāk, lai saprastu, ko vēl varu, kas sanāk, kādas ir manas iespējas (un lai iegūtu pāris minūtes). Protams, runa nav ne par ko ātru, es neesmu ātrs skrējējs, turklāt noteikti ne šādā brīdī, bet nu plāns ir skriet pilnīgi visur, kas nav kāpums, kā arī mazliet ātrāk, nekā tas ir darīts pēdējos apļos. Tas rezultējas aplī, kas ir 31:49 – nekas ātrs, bet nu jau atkal zem maģiskā 32:18. Turklāt nekādu sevišķo piepūli tas arī nav prasījis, līdz ar to top skaidrs, ka noteikti var vēl paātrināties, ja dzīve piespiež. Desmitajam aplim kontrollaiks ir 5 stundas 30 minūtes, man ir pagājušas 5 h 18 min, kas nozīmē, ka uz pēdējiem trim apļiem ir vidēji 34 minūtes, kas ir mana šodienas lēnākā apļa līmenī. Izklausās pietiekami, jo spēks joprojām ir, kājas joprojām nesmeldz, par ko esmu patīkami pārsteigts, kā arī taisnēs esmu gatavs skriet, kas man pie 33 veiktiem kilometriem ir absolūti netipiski (Stirnu bukos parasti ap 25. km jau ir grūti un pat no taisnēm ir bail, kas turklāt notiek pie krietni mazākiem augstummetriem; jocīgi).

11. aplī ne par ko īpaši nedomāju, cenšos to noskriet labi, jo arī saprotu, ka katra minūte zem 34 minūtēm ir viena minūte klāt, ko izmantot pēdējos divos apļos. Nu jau trasē esmu gandrīz vienmēr viens, daļa jau ir finišējusi vai izstājusies, pārējie esam izretojušies, es esmu diezgan droši pēdējais (tas man šobrīd šķiet ļoti forši, jo beidzot varēšu “legāli” izpildīt savu “pārvarēt bailes palikt pēdējam” plānu). 11. aplis tiek pieveikts tieši nepieciešamajā laikā – 32:18. Pēdējiem diviem apļiem paliek stunda un desmit minūtes. Ja nekas slikts nenotiks, tad pilnīgi pietiekami.

3. Kaut kur trasē.

12. aplī mani “beidzot” sāk piemeklēt nogurums. Iestājas tāds mazs vājums, sāku domāt, vai vienkārši nogurums vai kaut kā pietrūkst. Apsveru apēst želeju, tomēr ir sajūta, ka organisms iebildīs. Tad nu palieku pie standarta uztura plāna (gurķi, banāni, arbūzi un kola), cerot, ka vājums pāries. Mazliet nepatīk, ka tieši tagad tas ir piemeties. Par laimi, šis vājums nav diez ko uzbāzīgs, tāpēc dodos vien tālāk. Pēc abiem lielajiem kalniem piefiksēju, ka nākamā reize katrā būs pēdējā, kas mani ļoti uzmundrina. Kopumā aplis paiet labi un to pabeidzu joprojām ļoti sakarīgā laikā – 32:44.

Aizskrienu pēdējā aplī, un šajā brīdī mani pārņem emocijas, jo es saprotu – būs! Lai arī brīžiem (īpaši pirmajā pusē), bija dažādas domas, tomēr tagad ir skaidrs, ka šis tiks pieveikts. Jānotiek kaut kam ļoti sliktam, lai es nefinišētu laikā, un es netaisos šiem scenārijiem dot iespēju. Līdz ar to, lai arī varētu domāt, ka pēdējā aplī var izlikties, es to nedaru un turpinu skriet savā tempā (arī pēdējos apļos pulss ir augstāks un īsti vairs nevar to atdabūt lejā arī uz taisnēm, nav vērts to kacināt). Trase jau ir diezgan krēslaina un esmu tajā viens, tikvien brīžiem redzu priekšā Laumu, kura pēc sava lūzuma punkta (kā teikts viņas bloga ierakstā) tomēr dodas finiša virzienā.

Pieveicu pirmo lielo kalnu un parādu tam atvadu dūri. Tieku līdz nākamajam, tur ir pēdējo reizi uzkodu punkts, pie tā stāv arī Andris un punkta sargs, visi kopā secinām, ka es iekļaušos laikā. Kāpju pēdējā kalnā. Pusceļā vēl saņemu dažus uzsaucienus no Laumas, kas jau kalnu pieveikusi. Vēl mazliet un arī es to pieveicu, parādu dūri arī šim, un jūtos ļoti priecīgs. Būtībā nekas vairs nav palicis, pāris taisnes un mazie kalniņi. Turpinu gan mierīgi un tuvojos finišam. Pēdējā mazā kāpuma galā atkal ir Andris, saņemu pēdējos novēlējumus un uzsitienu pa plecu, pēdējo lielo noskrējienu veicu vēl mierīgāk nekā līdz šim un tad jau varu doties pēdējos pārsimt metros, lai finišētu. Vēl mazs skrējiens un tad jau bungu pavadībā ir beigas. Esmu pēdējais, kas ticis līdz finišam, tas ir tāds jocīgs, bet patīkams prieks. 13 apļi un 43 kilometri ir pieveikti, gala laiks ir 6 stundas un 55 minūtes, tātad piecas minūtes pirms kontrollaika beigām. Arī pēdējais aplis ir bijis stabils – 32:31.

Beigās vēl jāuzkāpj uz paaugstinājuma, lai saņemtu finišētāja nozīmīti, arī vilkaču taurē tiek iepūsts, un tagad šis piedzīvojums ir beidzies. Ir nogurums, tomēr nav tik traki, arī kājas sāp tikai mazliet. Jocīgi. Pēc kaut kādiem 27 kilometru Stirnu bukiem esmu juties daudz beigtāks. Liels prieks ir arī par stabilitāti. Pirmie divi apļi gan bija krietni ātrāki, bet tas bija gan starts, gan celis nesāpēja. Savukārt visi pārējie būtībā veikti divu minūšu robežās. Arī pēdējā aplī joprojām visas skrienamās vietas varēju paskriet, līdz ar to man pašam gribas secināt, ka šis ir bijis mans stabilākais un labākais taku skrējiens. Par to ir liels prieks.

Vai es vēlreiz skriešu Vilkaču maratonu? Gribu domāt, ka drīzāk nē. Lai arī tās ir ļoti pozitīvas emocijas, tas tāpat ir viens un tas pats aplis, respektīvi, šo distanci esmu veicis jau 13 reižu. Daudz. Arī mērķi īsti nezinātu, kādu uzstādīt. Pārspēt savu laiku? Izskriet zem kāda laika? It kā ok, bet laiki mani diži nemotivē. Tiesa, ja nu šis skrējiens atkal iekristu periodā, kad citu sacensību nav, tad kāpēc gan ne.