Hiēna pret gripas vīrusu

Šogad biju startējusi 2 ultramaratonos, bet finišējusi nevienā. Pirmajā reizē mani piekāva gripa, bet otrajā reizē gripas komplikācijas. Būtu vismaz kaut kas redzams, nopietns, bet nē – sīks vīrusiņš. Šīssezonas rezultāti stipri švakāki par pagājušā gada sasniegumiem, sezonai svītra pāri, bet tīri pašvērtējuma atgūšanai man gribējās ultras finišu. Lai es pati zinātu, ka es vēl spēju noskriet ultramaratonu.

Tuvojoties Cēsu eco trailam, arvien vairāk sāku šaubīties, kuru distanci skriet. Ilgi domāju, izvēlējos, izsvēru visus “par” un “pret” un nolēmu, ka pareizākais būtu skriet 32, un pieteicos uz 81. Nu ko, jāsāk stresot! Nolemju, ka Stirnu buki būs pietiekami treniņi (it kā es neatcerētos, ka pirms gada es naivi domāju tāpat).

Sacensību priekšvakarā kopā ar vīru dodamies gulēt Cēsu internātā. Jautrība, draugu un konkurentu satikšana, draudzīgas čalas un došanās zem segas. Jāceļas pirms 4:00. Guļu nemierīgi. Mostos augšā, nevaru iemigt, vairākas reizes eju uz tualeti, jūtu, kā dauzās sirds, atkal aizmiegu… Kādos 3:00 mani pamodina īsziņa. Varbūt Dace, ar kuru sarunāju reizē braukt uz startu? Ai, es paspēšu arī aiziet. Atkal cenšos aizmigt, bet pie katra pērkona grāviena mostos augšā. Jā, ārā ir pērkona negaiss, gāž kā no spaiņiem. Kaut kā nomoku līdz rītam, sataisos. Pajautāju vīram: “Tev nemaz nav žēl savas sieviņas?” Vīrs: “Tu jau pati šito gribēji!” Tomēr drusciņ žēl esot gan. Dodos brokastīs, kas ir blakus ēkā. Priekšnamā sapulcējušies cilvēki, kas nevar saņemties iziet lietū. Kaut kā aizskrienu brokastīs. Nez, šitāds negaiss nevarētu skaitīties kaut kāds forsmažors, kā dēļ atcelt visu to pasākumu? Tomēr līdz starta brīdim lietus pierimst. Pirmsstarta burziņā pats organizators pasaka, ka trase būs garāka, grūtāka, riebīgāka. Jā, forši… Vismaz no plānotā 81km ir saīsināta par 600 metriem. Beidzot ir izdomājuši trasi netaisīt tur, kur katru gadu trakā tante noņem marķējumu.

Starts! Tipinu uz priekšu. Mans plāns ir prātīgi skriet par visu naudu. Ne man trenētība pietiekama, ne spēka daudz. Izrēķinu, ka distanci varētu noiet 16 stundās. Kontrollaiks ir 14h, tātad vajag 2 stundas kaut kur uzvinnēt, tālāk var kaut vai staigāt. Sākumā skrienas aizdomīgi labi. Cenšos neiztērēt visus spēkus, bet tiešām sanāk labi! Nemanot ripinu garām cilvēkiem, līdz priekšā ieraugu Ingu un Aneti. Stop, tas ir par traku! Hiēnai ir smadzenes galvā, šitās Vāveres nedrīkst kost, ja grib pati palikt dzīva! Ļauju viņām atrauties. Viss ir skaisti līdz pirmajai iežampāšanai ūdenī. It kā varēja laikam izlaipot sausām kājām, bet es tā nemāku. Drīz pēc tam ir vēl viens ūdens ar diviem ieskrietiem ceļiem. Visi skrien pa seklāko, bet es izvēlos to, kur skaidrāks ūdens. Kādi 15km noskrieti, bet kājas jau slapjas. Kas būs beigās? Saule arī nespīd, nekas neizžūs. Trase ir nedaudz pamainīta, tāpēc reizēm iestājas apjukums – vai tiešām te jāskrien? Vai te tā bija? Atpazīstu arī skrietas vietas. Kalniņu zonās atļaujos pastaigāt. Man laika ir pietiekami daudz, neiešu izšaut visu pulveri uzreiz! Dabas skati ir pasakaini – aust saule, mežs miglains, bet virs upes ir vienkārši miglā tīta pasaka. Nedrīkst gan aizskatīties, jo ir “danger” zona. Tuvojoties dzeršanas punktam, atceros, kā tur parasti viss ir – galdi, telts, ēdieni, laika kontroles paklājs… Pag! Laika kontroles paklājs! Es neuzliku čipu! Aaaa! Ko nu? Lamāju sevi tādiem vārdiem, kādiem pat citus nelamāju. Ko man tagad darīt? Doties atpakaļ uz pilsētu un mest pie malas? Trešā nefinišētā ultra šogad? Tā nedrīkst! Pat tad, ja būs diskābelis, skriešu līdz galam. Sev. Man to vajag, lai es zinātu, ka Hiēna ir nokodusi gripu uz visiem laikiem. Dzirdināšanas punktā atzīstos, ka man nav čipa. Izrādās, ka neesmu tāda vienīgā. Tiek pierakstīts mans ierašanās laiks. Ok. Ir vēl labi cilvēki pasaulē!

Hiēnas prot skaitīt (tas tā patiešām ir, es skatījos raidījumu par hiēnām), tāpēc es skaitu un rēķinu. Izrēķinu, ka esmu uzvinnējusi jau vairāk kā stundu no tām 16 staigājamajām. Tas ir labi, bet morālās pacilātības nav. Tā ir mīnusā. Tā čipa aizmiršana mani ir nositusi zemē. Skrienu un domāju, ka viss ir slikti. Nu jā, man pierakstīja laiku, bet ja nu tālāk ir tādi niknāki tiesneši, kas sūta mani mājās? Kā es vispār kaut ko tādu varēju aizmirst? Kaut kas nav kārtībā ar manu galvu? Muskulis virs ceļa arī smeldz. Man viņš smeldz jau kādu nedēļu, un arvien vairāk. Pats celis arī sāp, jo atsitu to, rāpjoties pāri baļķim. Ap sirdi sāk spiest. Nav tā, ka jāsauc kardiologs, bet vienalga nepatīkami. Tas drīzāk no drūmām domām, bet tomēr samazinu ātrumu. Viss, nekādas ultras es vairs neskriešu, es to vairs nespēju izdarīt, par 24h čempionātu varu aizmirst, tas nav man. Dzemdēšu bērnus un cepšu vīram kotletes. Viss. Mani noķer Lapsa un piedāvā skriet kaut kādu Kanāriju salu ultru ar 250km un sazin cik tur augstuma metriem. Ko? Gandrīz sāku smieties. Kas, es kaut kāda klinšu kāpēja? Es Cēsu ultrā pat ceturtdaļu nevaru noskriet normāli! Dace aizskrien, palieku viena. Kaut kā čibinu uz priekšu un gribu raudāt.

Tuvojos 30km. Opiņā! Es esmu uzvinnējusi klāt vēl vairāk par stundu! Jau esmu par kādām 20 minūtēm iekšā drošajā zonā! Sākas taka gar Spoguļklintīm. Skats kā no pasakas, bet taka posmiem izlikta ar slideniem dēļiem, kur skriet riskēju tikai tad, kad pamanu fotogrāfu. Turpat arī dzirdināšana, kur aprunājos ar skriešanas biedriem, ka nu jau tiešām var vienkārši noiet un iekļauties kontrollaikā. Patīkami! Brīvprātīgie pieraksta manu ierašanās laiku un nosmejas, ka tas otrs skrējējs bez čipa arī ir no Bruņotajiem spēkiem. Sāk palikt smieklīga tā bezčipa būšana. Atrodu skriešanas biedru, ar kuru kopā vicojam tālāk. Aprunājamies, viņam šī ir pirmā reize Cēsu treilā. Kaut kā viegli sāk skrieties. Dzīve sāk likties skaista, enerģija nāk klāt un sāk šķist, ka tomēr uz to 24h čempi varētu aizbraukt. Vēlāk skrienu viena, bet cenšos īpaši nepārmocīties. Kur grūtāk, tur eju. Daudz visādu strautu. Es zinu, ka esmu pārāk neveikla, lai ietu pa baļķi, tāpēc pati lecu vien iekšā ūdenī. Ja centīšos nesaslapināt kājas, saslapināšu galvu. Viss ir dubļains un slidens. Ne augšā, ne lejā tikt! Kaut kā kārpos, rūpīgi izvērtējot, pie kuriem augiem ķerties, lai neieripotu atpakaļ strautā. Vienā no strautiem iežampājos dubļos un dabūju tos botās. Nav īpaši komfortabli, bet šeit nav jēgas mainīt zeķes. Sāp tulzna, bet slinkums stāties un vilkt no somas ārā plāksterus. Sāp tas celis, kuru esmu atsitusi jau otro reizi, un nežēlīgi sāp jau sāpošais muskulis. Otrs celis arī ir atsists, bet tas nesāp, kā par brīnumu. Lejupceļos rauj krampī kājas pirkstus, magnijs nelīdz.

Trešais dzirdināšanas punkts ap 43.km pienāk diezgan ātri un viegli. Pat pabrīnos, kā tad tā, bet saprotu, ka tas tā, jo pirms gada es skrēju ātrāk, tāpēc arī grūtāk bija to dzeršanu sagaidīt. Ir sutīgs, sviedri nežūst, bet noskaņojums labs. Atstāju ēdināšanā savas želejkončas – kaut kā šitās negaršo. Vairāki citi cilvēki arī sāk revidēt savas somas. Samaināmies labumiem, atstājam lieko uz vietas un priecīgi dodamies tālāk. Maratons ir noskriets, tagad sākas ultramaratons – tas, kas mums patīk! Ir uzvinnēts vēl vairāk laika, kas liek cerēt, ka gluži pēdējā laikam nebūšu. Ja es tālāk tikai eju, tad finiša laiks varētu būt kādas 13h vai pat ātrāk. Ar lecienu dodos savā “mīļākajā” posmā. Sākumā Amatas taka ir skrienama, bet tad sākas šaura taka pa pļavu, agresīviem augiem, slapju upmalu. Kad beidzas agresīvie augi, sākas līkumaina taka pa slidenu virsmu, saknēm un miljons iespējām paklupt. Tiltiņi, strautiņi, pakalniņi, saknes, saknes, saknes… Kad beidzas saknes, atsākas augi. Un tā visu laiku. Gabalu skrienu ar savu sameklēto skriešanas partneri, taču ļauju viņam atrauties, jo saprotu, ka stresošana par novelšanos paņem pārāk daudz enerģijas – skriešanu nomainu pret teciņiem pamīšus ar staigāšanu. Jekaterina saka, ka es skrienot pārāk ātri, ja mans plāns bija finišēt kontrollaikā, taču es jau zinu, kas tur tālāk sekos! Ar bailēm gaidu lielo kalnu. Pa ceļam ieraugu daudz milimetru un centimetru garu sīksēnīšu, varbūt ir pat gļotsēnes. Vienas papaijāju. Tas ir skaidrs – ja es sākšu fotografēt, tad pilnībā ieniršu bioloģijas pasaulē un aizmirsīšu par normālu skriešanu. Vienu organismu gan iemūžinu, nespēju atturēties. Nespēju atturēties arī no iesprukšanas krūmos. Atvieglināšanās ir diezgan apgrūtinoša, jo uz sasvīdušas miesas uzvilkt sasvīdušus piegulošos šortus nav viegli. Nepaiet ne kilometrs, kad takas malā ir uzbūvēta normāla ateja tūristu vajadzībām. Velns… Nespēju sagaidīt, kad tā Amatas taka beigsies. Tā vispār kaut kad beigsies? Šļūcot pa dubļiem un turoties pie krūmiem, besos ārā un palieku arvien lēnāka. Saprotu, ka no viena īkšķa naga nāksies atvadīties. Paliec sveiks, nadziņ! Mums kopā bija labi, bet skriešanu es mīlu vairāk par tevi! Mani apdzen Antra un Suborins, un aicina līdzi. Ai, lai skrien! Man ir besis. Mani pamazām apdzen visi, kam nav slinkums. Pēc tam arī tie, kuriem ir slinkums. Neko nezinu, man sāp celis, es nevaru normāli ne uzkāpt, ne nokāpt. Tā kā daudz kur ir uzbūvētas jaunas trepītes, manī viešas cerība, ka arī šausminošajā kalnā tādas varētu būt. Bet kur tad šausminošais kalns? Nenāk un nenāk. Kas šis ir? Ilgais ceļš kāpās? 100 vientulības gadu? Kaut kāds murgs. Kāpēc es to daru? Ā, pareizi, lai pierādītu sev, ka varu noskriet ultru un esmu uzvarējusi gripu ar visām tās sekām! Un tad jau kalns. Nē, vēl nav īstais. Ainava skaista, bet nekavējos, eju tālāk. Un tad ir īstais Kalns… Ar jaunajām trepītēm! Vai, cik labi! Skatos pa malām, ka bez trepēm te būtu trakāk par traku. Un tad jau drīz arī barošanas punkts.

Barošanā piesakos kā otrā bezčipa skrējēja. Aigars mani sarāj un prasa, kas ta mums tie par Bruņotajiem spēkiem, ka bez čipiem abi skrien? Brīvprātīgā saka, ka viss normāli, Bruņotie spēki vienkārši nepieļauj izsekošanu. Tas tiešām paliek smieklīgi. Aigars noskaidro, kur čips, un prasa, kur galva. “Ārā lija lietus, ducināja pērkons un bija 3:00 naktī…” Mana atbilde tiek pieņemta un laiks pierakstīts. Skrienu tālāk un secinu, ka, par spīti Amatas takas šausmām, esmu uzvinnējusi vēl laiku. Prātā mostas doma par 12h finišu. Tas sāk kļūt reāli! Skrienu pa akmeņaino dubļu taku un gaidu trako kāpumu. Trakā kāpuma nav, trase ved pa citu ceļu. Patīkami. Tūristi uzmundrina, arī patīkami. Un kas tad tas, ko es redzu? Atkal Amata! Negribu redzēt Amatu, kaut viņa uzsprāgtu! Nesankcionēts barošanas punkts, kur var cienāties ar jāņogām. Man jāņogas negaršo, bet pacienājos. Sirds siltums padara gardas pat jāņogas. Pēc tam smejas, ka tur jau tos Monblāna punktus vajag atņemt, jo pārāk daudz veldzēšanās punktu sanāk! Gaidu skrienamo, skaisto grants ceļu, bet tā vietā sagaidu žagarainu vietu, kas kādreiz laikam bijis ceļš. Kas tas vispār ir? Izcirtums, kur nav novākti zari? Ceļš? Orientēšanās sacensībās es tādam mestu līkumu! Kāda skriešana, kāds 12h plāns? Moku tālāk. Ojā, beidzot grantenieks! Augšā skriet īsti nav spēka, bet lejā gan vālēju. Tālumā ieraugu Antru ar Suborinu. Hm, varbūt noķert? Izskatās reāli, jo viņi šķiet paguruši. Es jau arī, bet kaut kādu stimulu jau vajag dzīvē! Ceļa beigās izskaitu, ja nu jau 12h ir droši. Apdzenu apdzenamos, vēl citus arī, ceļš iet uz leju, skrienas labi, varbūt pacensties izspiest 11:30? Eu, kuš! Vajadzēja taču tikai finišu! Kad ceļš iet augšup, nekāds 11:30 vairs nav prātā. Nezin kāpēc izkustinu pēdu. To nevajadzēja darīt, jo pēkšņi sāk berzt botā iekļuvušie dubļi. Nežēlīgi berž! Pamanu, ka vismaz tulzna vairs nesāp. Laikam pārplīsusi. Slinkums stāties un pārvilkt zeķes. Ciešu, ciešu… Zinu, ka pie Rakšiem ir upīte, iebridīšu iekšā un dubļi izskalosies! Neizskalojas, kļūst tikai vēl trakāk. Iestāstu sev, ka man nav jācieš sāpes. Man taču tieši šādam nolūkam 65km garumā ir stieptas līdzi zeķes! Pārvelku. Līdzskrējējs interesējas, vai viss kārtībā. Jā, kārtībā, es tikai pārvelku zeķes. Tīras, sausas, mīkstas, pabiezas zeķes! Ko vēl vairāk vajag? Jūtos dievīgi, bet atsākt skriešanu ir nežēlīgi grūti. Pārģērbšanās rezultātā manas rokas ir dubļainas, drēbes jau tāpat ir dubļainas, kājas līdz pat dibenam ir dubļainas, kas to zina, kāda ir seja, bet man ir tīras zeķes!

Gaidu dzirdināšanu. Man bija pierakstīts, ka 70.km ir jābūt. Nav. Ko tas nozīmē? Apjautājos līdzskrējējiem, nu it kā drīz jābūt. Nav un nav… Nevarētu tak būt novākta, man vajag papildināt ūdeni! Kaut kāds serpentīna ceļš augšup. Augšā esam, bet kā lejā? Eju sīkiem, sīkiem solīšiem, cīnos ar krampjiem pirkstos, paslīdu un krītu uz aizmuguri. Uzkrītu uz rokas. Au, sāp… Nu kāpēc beigās ir tādi kalni jāiebāž? 5km garumā visi tie slēpošanas kalni augšā un lejā, āāā! Pa vidu arī pēdējā dzirdināšana, kas izrādās 72.km. Brīvprātīgie savilkuši jakas, viņiem ir vēsi. Laimīgie… Pajokojam un laižu lejā. Kājas stīvas, kā no koka. Celis kopā ar savu muskuli nežēlīgi sāp. Rāpjoties vienā no kalniem, sāku domāt, ka man nav ne jausmas, kā man kaut kas tāds var patikt. Skatos uz bitītēm, kas vāc ziediņos medu. Nez, kā ir viņām? Mēģinu iedvesmoties, vizualizējot savu finišu, bet nesanāk. Tas ir pārāk tālu. Tā, nu jau Cīrulīši, vairs kalnu nebūs! Aha, nebūs, cik naivi! Kad līdz beigām palikuši kādi 5km, saprotu, ka tiešām varu finišēt 11:30, neskatoties uz to, ka iepriekšējie kilometri bija superlēni. Uz priekšu, Hiēna! Cik nu varu, tik skrienu. 3km pirms beigām man panesas garām Suborins. Eh, pieredze… Mani uzmundrina kāds pāris gados, patīkami. Kad palicis pēdējais kilometrs, jāpārskrien pāri pļavai un jārāpjas uzkalniņā līdz šosejai. Policists man uzbļauj, lai es saņemoties, pēdējais kilometrs taču! Labi, saņemos. Pa trepēm augšā, tūristi atbalsta, nu jau cauri pils vārtiem, ieraugu Vizbulīti, kas rāda, kur jāskrien. Ak, es zinu, kur jāskrien! Man uznāk raudiens. Sāku nekontrolēti elsot. Ir, ir! Es varu noskriet ultru! Es esmu uzvarējusi pretīgās gripas sekas! Ir! Nespēju beigt elsot, bet tad ieraugu vīru, un sāku smaidīt. Mani gaida! Finišs!

Pēc finiša ātri piesakos tiesnesim kā bezčipa radījums. Viss kārtībā, rezultāts man ir ieskaitīts, bet nu jau pa lielam vienalga. Sēžu, novelku botas. Drebu, ir auksti, lai gan ārā ir silts. Līdz mašīnai eju zeķēs, bet paiet īsti nevaru. Esmu izpumpējusies, viss sāp. Noberzta pat muguras daļa, lai gan es speciāli vilku pārbaudītas drēbes, kas neberž. Duša ir kaifs. Sēžu dušā uz zemes, beržu atmiekšķētās, briesmīgā paskata kājas un esmu laimīga. Saprotu, kāpēc man tas viss patīk, bet diez vai mācētu paskaidrot. Man patīkami sāp visi muskuļi un nepatīkami sāp celis, man līdzi ir tīrs sporta tērps, lai ērtāk eksistēt pēc finiša. Aizvelkos pēc pārtikas devas, man iedod arī alu. Pačaloju ar draugiem un konkurentiem, un dodos mājās beidzot normāli izgulēties (ko nevar normāli izdarīt, jo noskrietās kājas sāp tajās vietās, kur ir noberzts, tāpēc nākas likt lielo spilvenu zem apakšstilbiem, lai pēdas būtu gaisā). Skriešu vēl ultras? Laikam jau muļķīgs jautājums.