Haanja 100, divreiz…

Lai vai kā, bet par Haanja100 sapņoju jau no tā brīža, kad pirms gadiem septiņiem nopirku savu burvīgo, nu jau veco velo un sāku pievērsties tādām sportiskajām aktivitātēm kā ne pārāk tāli un gari vienas dienas velo izbraucieni.

Pagājušo gadu noskrēju Haanja100, un tad arī, pateicoties Andrim, parādījās sapnis būt vienai no tām, kura ir pieveikusi abas Haanjas (Ivars, tas kurš organizators, teica, ka tad mēs būsim tādas divas – es un viena somiete). Kā gadījās, kā ne – arī gaidītājiem „waiting listē” pienāk brīdis: „Welcome to Haanja100!” Būs jābrauc.

Nepagāja ne mēnesis, kad savā e-pastā ieraudzīju „Welcome to Haanja Ultra 100!” Būs jāskrien. Aivars vēl pārjautāja, vai mana Venēcijā palikusī balss manos plānos izmaiņas ir ieviesusi? Nē. Gan jau pratīsies un būs atpakaļ.

Ja laika ziņas sola, ka naktī līs, tad vismaz atlikušo dienas daļu sola sausu… būs nedaudz dubļains, tas piederas pie lietas… un pirms starta vēl smējāmies par to, ka kurš tad brauc gonku ar lampiņām. Uh, kā mēs kļūdījāmies, kā kļūdījāmies.

Pēc mēneša laika ziņas sola ziemu. No rīta jau -4C, pa dienu nedaudz plusos un bez sniega. Labi, ka vismaz nelīst.

Mans plāns bez lieliem sportiskiem mērķiem jeb iekļauties kontrollaikā 10h un izbaudīt tos 100km. Starts no beigām. Ap kādu 5.km pirmais sastrēgums šaurā takā, kura ir braucama. Pēc šī gliemeža cienīgā tempa pametu savu kompāniju un aizbraucu. Man tā burzma nepatīk. Tukšā angārā skan mūzika. Grantenes, takas, slapjas pļavas, taciņas, dubļi, 17km… Viens kūlenis, pēc tam otrs vēl elegantāks slidojum-lidojums. Kaut kas velo čerkst. Aiz tiltiņa nāca atklāsme, ka krītot ir salocīti abi priekšējie zobrati. Kalnā uzbraukt nav iespējams. Līdz tuvākajam KP ir 5km. Tev pabrauc garām visi, kas vien var pabraukt. Viens igauņu dalībnieks palīdz ar plaķenēm iztaisnot zobratus, bet nesekmīgi. Nākamie 5km paiet, vizinoties ar mazāko priekšā un kaut ko vidēju aizmugurē. Uz taisnītes maksimālais 15km/h izdodas izspiest, bet tā nav braukšana vidēji ar 8km/h. Toties kalni ņemami. KP, pateicoties tehniskajai palīdzībai, tieku pie gandrīz iztaisnotiem zobratiem, bet lielais lietojams bez slodzes vien taisnē. Ja vien  man nebūtu sapnis par abu Haanju finišu, mans debijas brauciens beigtos šeit un tagad.

Plāns ir noskriet. Finišēt. Pirmais aplis aizrit ar domām, ko vēl varētu novilkt jeb man ir karsti. Tā pusaplī viens džemperis mazāk. Trešais aplis iesākas ar pārdomām, daudz pārdomām. Nu bet kāpēc ir tik daudz jāskrien, m?

– Kur ir mana mūzika?
– Nē, tev viņu vēl nevajag.
– Nē, vajag!
– Nevajag! Vēlāk… Kuššš…
– Nē! Tagad!

Iekšējā cīņa uzvarēta, ceturtais aplis ar mūziku austiņās. Garastāvoklis uzlabojas, un drūmās domas prom, protams, ka tikai uz īsu brīdi. Kārtējā tēja, kola, maize, banāns un prom mežā.

Tālākais ir pārējo dalībnieku ķeršana. Dažiem izbrīnu rada, kāpēc es tikai tagad viņus apdzenu. Aizskatījos dabu. Kalni, kalniņi, takas, taciņas, ak jā, dubļi līdz kaklam un vēl pāri pārēm. Braucu un domāju, ka sen nebiju TĀ slidinājusies nobraucienos, spolējusi taisnītēs un trenējusi līdzsvaru pagriezienos. Bet nu tie dubļi…

Munameģī uzbraukt vari? Varu! Labi, ka mūs tur augšā uzdzina pa asfaltu, bet grūti gan. 2.KP sasniegts, kas pēc kartes ir augstākais punkts. Trase jau vairs tikai pusē, cik atceros no kartes – tagad iet uz leju. Uj, kā es kļūdījos, kā kļūdījos. Te bija pats labumiņš. Ja vien nebūtu paspējusi visu savu „prieku” atstāt tajos 5km, tad šeit būtu daudz, ko pateikt. Kur var tādu mežonību atrast, tos dubļus un to augšā, lejā? Tas augšā, lejā ir tā, ka uzliek velo uz pleca un kārpās augšup pa stāvu sienu. Vai arī rudenīgu lapu nobirusi slīpa taciņa gar pašu ezeru pāri pa slidenām saknēm, kur vietām jā(no)uzlec uz(no) tiltiņa. Nepietiek ar dubļiem uz drēbēm, pāris dubļu kilogramiem uz velo, lai arī bremzes pateiktu, ko domā par manām izklaidēm. Paldies! Labi, ka vismaz ātrumi ir ar mani un visā trasē slēdzās, kā vajag (cik nu viņi spēja). Sen nebija lijis…

Ar katru apli vēsture klusē aizvien vairāk un vairāk. Visi kalni ar mani šodien nav pa ceļam. Ja pa līdzenumu vēl tīri labi skrienas, tad kalni lai paliek citiem. Un, protams, neiztikt ar vairākiem pārdomu apļiem, kuros domas nespēja kliedēt pat mūzika ausīs. Vienā šādā pārdomu brīdī, kad mans skatiens bija piekalts zemei, blakus pieskrēja kāds skrējējs. Paskrēja līdzi, nopētīja manu numuru un tad teica: „Es gribu bildi kopā ar tevi!”, uz ko atbildēju: „Tad jau laikam būs jāpasmaida.” Un pēc tam viņš atkal iepalika. Fotogrāfi bija un daudz staigāja pa trasi. Trases otrajā daļā jau pagājušo gadu tika atstrāda dzeršanas taktika – paņemu kolu, eju, izdzeru, izmetu, aiz līkuma sāku skriet. Tā kādā aplī mielojoties, no organizatoru ēdinātājdāmām tieku pie komplimenta, ka man ir smuki skrienamsvārki. Paldies.

Cik apļus esmu noskrējusi? Cik vēl jāskrien? Galvā sarēķināt vairs nemāku. Dzintars smaidīgs nāk pretī, viņš jau finišējis. Vismaz viens prātīgs cilvēks. Ivars starpfinišā kaut ko igauniski stāsta par mani un slapjo velo Haanju. Un piebilst, ka šodien gan ir ideāli laikapstākļi.

3.KP skan: „Paņēmu visus gurķus, Arī muļķa Miķeli, Līdz ar citiem tirgū pārdošu tos.” Kur vēl trāpīgāk. Kamēr es cienājos ar gardumiem jeb ēdu, gribēju tikai savu pudeli papildināt ar enerģijas dzērienu. Mēs nesapratāmies un atpakaļ dabūju nomazgātu tīru. 65km un trīs stundas līdz kontrollaika beigām. Nav diez ko cerīgi. Bet prātā skan Maira vārdi par trasi: „Nu – tā kā Apē” (tas ir, trases otra puse paliek vienkāršāka, platāka un iet uz leju). Vienā kalnā uzkārpījos, velo sparīgi stumdama augšā, jo nu pa to mazo slīpumu uzbraukt vairs nav iespējams, sausā laikā elementāri. Vienu igauni apdzenot mierināju, ka aiz manis ir vēl citi dalībnieki. Pļava, ne jau atkal, lūdzu nē… Pat man šoreiz tie dubļi un slapjās pļavas bija par daudz, tāpēc aizvāciet tos dubļus, lūdzu, lūdzu.

Vēl puse, vēl puse. Laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus. Nē, nekāda staigāšana. Smaids sejā parādās ikreiz redzot dāmu ar (ultra)suni. Apļu skaitu līdz finišam, eju skatīties izdrukātajos rezultātos un skaitu līdzi. Daudz jau neko tas nedod, jo pusaplī tāpat viss aizmirstās. Ik pa brītiņam kāds palido garām. Laimonis, garām skrienot, solījās pēc sava finiša mani pavadīt tāpat kā Somijā, bet nesanāca. Brīdī, kad trasē pavadītas piecas stundas un pulkstenis rāda tikai 12, ir sajūta, ka ir trīs dienā. Tagad ir trīs dienā, bet sajūta, ka būtu vēls vasaras vakars. Kā nekā starts mums bija 7.00 no rīta. Lēnām sāk krēslot. Vajadzēs lampu. Starpfinišā parādās putra.

4.KP – 84km. Beidzot ir normāls dzēriens – kola. Nedaudz vairāk par stundu līdz oficiālajam finišam. Kontrollaiks, es nāku, smiekliņi pašai pie sevis. Viens igaunis piebrauc un stāsta, ka līdzīga Haanja ir bijusi tikai 2009.gadā. Pie sevis nosmaidu, ka esmu par šo dzirdējusi nostāstus. Ilgāk saruna neraisījās, jo šodien es vairs angliski nerunāju. Nezinu, kā tiem, kas jau finišējuši, bet 10km pirms finiša riet saule pār miglas pielietu lauku. Pēdējie 4km mežā pa tumsiņu, pa saknēm un uz izjūtām starp kokiem pa iebraukto ziloņa taku (pie sevis smaidu, jo nav jau pirmā reize mežā, tumsā bez lampām). Ideāls dienas noslēgums.

Tumsa, tumsa. Beidzot ir mans laiks. Nakts. Protams, viss šodien mānīgs. Pamēģināju vienu kalnu uzskriet, ja nav, tad nav un nevajag arī. Bet toties, kā mežā spīd dalībnieku lampas un atstarotāji apģērbā. Virs galvas šovakar tik spoži vairs nespīd mēness kā vakar. Bet tāpat ir skaisti.

Līdz finišam četri apļi. Ivars pajautā, vai vēl skriešu. Protams, ko tad nu vairs. Būtu šo jautājumu uzdevis pēc septītā apļa, tad gan acis nepamirkšķinot finišētu. Noskrieti 80km, līdz finišam vēl 20km, tas ir – četri apļi. Pag, kādi četri apļi? Kāpēc tik daudz? Kas, ko, kāpēc? Tā kādu kilometru bija, par ko padomāt, kur manā aprēķinā ir kļūda, ja aplis ir 6.66km. Pēdējam aplim pietaupīta Spartas mūzikas liste. Ar pēdējo lidojošo pusapli, kad visi kalni bija manējie un šī dāma jāapdzen, ieraudzīta tik ilgi gaidītā finiša līnija.

Finišs tika sasniegts pēc 10h58min57sek. Vai es gribu doties uz Haanju vēl šogad un nākamgad, man vēl domas dalās.

Ir finišs pēc 12h44min5sek. Šogad tik pa 19sekundēm ilgāk nekā pērnajā gadā. To, ka šī nav mana skriešanas diena, sapratu jau no pirmajiem metriem, bet finišs ir.

Rinda uz velo mazgāšanu. Šādu netīru jau mašīnā nedrīkstēšu likt (uj, kā es kļūdījos). Viens igaunis stāsta, ka rindā jāgaida apmēram 50min, teic, lai atstāju savu velo tepat un eju pati mazgāties un paēst. Es pajautāju, kurš tad viņu nomazgās? Viņš. Lūk, tas ir komforts. Arī trasē, kad stāvēju, man apjautājās, vai nevajag palīdzēt.

Sapnis par Haanju 100 divreiz, izpildīts. Jautājums – vai es gribu doties uz Haanju nākamgad, neatbildēts. Bet sapņot jau drīkst.