Kā jau saprotams no raksta par 24h skrējienu, es visnotaļ neprātīgi pieņēmu piedāvājumu piedalīties diennakts skrējienā tikai nedēļu pirms mana plānotā pirmā maratona. Diezgan likumsakarīgs ir rezultāts, ka šāds skrējiens nepalika bez sekām. Naivi gan cerēju, ka organisms spēs atjaunoties un sāpes ceļgalā pāries. Piektdien veicu vienu testa skrējienu – vismaz 3 reizes sāpju dēļ nācās pāriet soļos. Sākās smagas pārdomas. Tik ļoti gribējās to Nordea, vai tiešām nāksies atteikties? Varbūt sateipot? Nu labi vēl sestdien no rīta pamēģināšu. Nesanāca pat 2 km noskriet, sāpes vēl asākas… Nācās pieņemt smago lēmumu – nepiedalīties. Tas tiešām ir smagi – prāts jaucas ar emocijām. Skaidrs, ka jāklausa prātam, kurš saka, ka nav vērts sačakarēt savu veselību un atlikušo skriešanas sezonu, bet tajā pašā laikā gribas to tusiņu, cilvēkus, svētkus un smuko medaļu. Galu galā – mans pirmais maratons…
Bet galīgi garām šo pasākumu laist arī negribas, tāpēc domāju, ka vismaz pavazāšos gar trasi, atbalstīšu skrējējus. Bet tad kā likteņa saukts Facebook man acīs iekrita Dainas ieraksts par nepieciešamajiem brīvprātīgajiem ūdens pasniegšanai. O, laba izdevība būt maratonā un kas vēl jo labāk – palīdzēt skrējējiem! Piesakos!
Lai arī neskriešu, tomēr visu pārējo gan izbaudu – aizbraucu uz Expo pēc numura un aizeju uz Pasta party, jo kā zināms, mums tā skriešana jau sen vairs nav tikai skriešana vien.
Ūdens lējējiem svētdienas rītā 4:50 jābūt pie Strēlnieku pieminekļa. Gulējusi esmu četras stundas, 5 km uz centru dodos kājām, jo sabiedriskais nakts transports kursē man neizdevīgā laikā, bet maksāt par taksi muzeju nakts tarifu nevēlos. Interesanti vērot naktsdzīves baudītājus. Viņiem vēl ir vakardiena, man jau šodiena.
Vecrīgā pilnā sparā jau rit gatavošanās maratonam. Atkal sirds sažņaudzas domājot, ka es šeit šogad neskriešu. Un vēl ir žēl, ka netikšu uz komandas kopbildi, jo mans darba punkts būs krastmalā pie Lido – pārāk tālu, lai es spētu operatīvi tikt līdz Kristapam un atpakaļ.
Ūdens glāzes un galdus ar tām piepildām laicīgi, un līdz pirmajiem skrējējiem ir gana daudz laika, ko gaidīt. Un tad jau viņi nāk – sākumā kenijieši ar pāris mūsējiem pa vidu, pēc brītiņa pirmā dāma – mūsu Jeļena. Iesākumā darba maz, jo mēs esam daudz, bet to ātro skrējēju ne tik daudz un tie paši nešķiet pārāk izslāpuši. Taču drīz viss mainās un nu jau glāzītes no mūsu rokām sāk izķert arvien raitāk. Izvēlos stāvēt trases otrā malā un domāju, kāpēc sacensību organizatoriem tas nav ienācis prātā – dzirdināšanas galdus novietojot abpus trasei – veidotos mazāk sastrēgumu, ko šobrīd rada skrējēju plūsma, kas cenšas pārvietoties tuvāk galdiem ar ūdensglāzēm.
Cik pamanu, cenšos uzmundrināt ar kādu uzsaucienu kluba biedrus, bet vispār pamanīt tai burzmā tiešām nevar daudz. Šķiet, ka visu laiku smaidu, emocijas ir pozitīvas un nedaudz esmu pat priecīga, ka neskrienu, jo izskatās, ka jums tai tveicē tiešām nav viegli.
Tā nu es tur kursēju ar glāzītēm rokā no galda uz trases vidu un atpakaļ. Pēkšņi: STOP, kaut kas iedūries man sānos – ā, riteņa stūre. Jā, tieši īstajā vietā un laikā! Saķērusi savu sānu mazliet palocījos sāpēs un pēc brīža turpināju darbu. Kad lielākā burzma noskrējusi, sākam vākt izdzerto glāzīšu kaudzes. Šķiet, ka pēc nepilnas stundas mūsu atbildības robežās esošā Krasta ielas teritorija ir tīra, kā nekas nebūtu bijis. Bet darbs ar to nebeidzas – tiekam vesti uz finiša zonu dalīt medaļas finišējušajiem desmitniekiem un piecīšiem. Šajā brīdī atceros, ka es taču tik ļoti gribēju to jauno smuko medaļu. Atkal jau acis gandrīz slapjas…
Arī medaļu dalīšana bija interesanta pieredze. Mazliet atkal bija žēl tos maratonistus, kuri finišēja kopā ar 10 un pat 5 km skrējējiem. Viņi tajā burzmā tika pamesti likteņa varā. Medaļas ar sarkanajām lentām bija vairs tikai pie viena cilvēka, kuru, ieraugot kārtējo finišējušo maratonistu, centos atrast un maratonistam medaļu piešķirt, bet pieļauju, ka ne visus pamanīju. Tomēr gribas cerēt, ka neviens tomēr bez medaļas nepalika. Bet bez bardaka neiztika.
Kad visi bija nofinišējuši pats Norda kungs ieradās uz tikšanos ar brīvprātīgajiem, lai pateiktos mums par darbu un personīgi izdalītu diplomus par piedalīšanos. Par to viņam – visu cieņu!
Rezumē:
1) otrpus maratonam arī ir ļoti interesanti, bet nākošreiz tomēr vēlos būt skrējēju rindās;
2) neskriet ir traumatiskāk – kā šodien noskaidroju, mana sadursme ar velobraucēju ir rezultējusies divu ribu lūzumā. Toties kājas sāpes vairs nejūtu! Bet smieties un klepot ir sāpīgi, un nedodies – uznāks šķavas!!!
P.S. Pie smukās medaļas gan tiku – izmantojot dienesta stāvokļa priekšrocības, paņēmu vienu kā suvenīru. Protams, nav jau tā sajūta, kā tad, ja būtu pelnīta… Bet to – nākošreiz.
Tagad palīdziet man izdomāt, kur skriet manu nākamo pirmo maratonu!
km 
-
pat zinot, kurā ūdenspunktā Tu būsi, Tevi trasē nepamanīju, viss notika pārāk ātri. saudzē sevi un dziedē ribas! :)
par to pirmo pusmaratonu: ņem Tallinu (pati neesmu bijusi, bet esmu dzirdējusi tikai pozitīvākās atsauksmes)
uppssss! pirmo maratonu :))
Tallina nesanāk tikai nedēļu pirms Valmieras? Es arī tagad maratona meklējumos, bet apsveru domu izskriet rudenī, pēc klases ekskursijas uz Viļņu.
Paldies par rakstu – interesanti uzzināt kā tas izskatās no tās puses. Visu cieņu brīvprātīgajiem (it sevišķi, ja darbu sāka jau 4:50), ūdens punkti un vispār organizācija bija ļoti labā līmenī.
Veseļojies un arī iesaku Tallinu, ja nevari tik ilgi nociesties un veselība ir kārtībā, tad jūnijā ir Kauņa.
1.jūnijs http://www.noskrien.lv/kalendars/2013/hijuma-maratons/
9.jūnijs http://www.noskrien.lv/kalendars/2013/kaunas-maratons/
8.septembris http://www.noskrien.lv/kalendars/2013/seb-tallinas-maratons-2013/
15.septembris http://www.noskrien.lv/kalendars/2013/sportlat-valmieras-maratons-2013-latvijas-cempionats/
Piekrītu, ņem Tallinu septembrī, varbūt GunaO aizbrauks tempu paturēt [lai ko arī viņa teica vakar finišā].
Un ka tik Maffija arī nebrauks uz Tallinu? Kaut ko tādu atminos gada derību sakarā.
Jādomā, ka ribas uz to laiku sen būs sadzijušas, kājas tāpat.
Tallina ir 8.septembrī, nedēļu pirms Valmieras.
Linda, visu cieņu Taviem lēmumiem. Par drosmi piekrist doties uz Holandi, par saprātu atteikties no starta, par pašaizliedzību iesaistoties palīgu rindās, lai būtu kopā ar mums visiem. Personīgs paldies par ūdeni, biji pareizajā trases pusē:)
Tallina varētu būt laba vieta 3:33.
Skrien Tallinu. Es pats pretēji saviem uzskatiem neskriet nelatviajas Maratonus divreiz vienā vietā – skēju divus gadus pēc kārtas (nez kā būs šogad). Ideāla trase un pats galvenais atmosfēra, pēcfiniša pasākumus ieskaitot. Vēl kas, kas nav mazsvarīgi – trase pārsvarā gar atklātu jūras līci, kur vienmēr jūti svaigumu kas nāk no ūdens klajuma. Un ja nu kas misējās skrējiena laikā (tfu, tfu), var fiksi taisīt revanšu Valmierā.
Nu traki.. izrādās, skriet tomēr bija vieglāk.. :o
Vispār jau:
“14.8. Skrējiena dalībniekus sacensību laikā trasē aizliegts pavadīt ar velosipēdiem vai skrituļslidām, izņemot pavadošo velosipēdu eskortu līderu grupai katrā distancē un citus ar organizatoriem saskaņotus marķētus velosipēdus.”
Nezinu gan, kā un ar ko notika sadursme, no tālākiem secinājumiem atturos.
Maratoni.. Ja rudenī+Baltijā, tad droši vien Tallina (man līdzīgi kā pulvermucai: “jauno” tallinieti vēl neskrēju, bet zinu, ka visi slavē).
Ja var pabraukt drusciņ tālāk – kāpēc ne Varšava 29.09. vai Vroclava 15.09., vai Oslo 21.09.? (Varšava bija mans pirmais “īstais” ārzemnieks 2005. gadā, toreiz – dikti patika, nezinu, kā būtu tagad.)
Ja viegla ‘eksotikas’ deva nekaitē un maciņš ļauj, tad varbūt sastādi kompāniju kungiem uz Lohnesa ezeru 29.09.? :) Neesmu gan pārbaudījis, kā tur ar pieteikšanos, vai nav nokavēts. Pašam tā kā gribētos – ja ne šogad, tad kādreiz.
Ir jau 6.10. arī dažās vietās maratoni..
Ā, un vienmēr taču paliek rezerves variants – mūsu pašu Valmiera! ;)
Tu esi redzējusi maratonu no otras puses. Cepuri nost par to, ko maratona brīvprātīgie sadarīja. Brīnos par Tavu šiverīgumu medicīnas tēva ielā vakar vakarā ar lauztajām ribām. In, par Tavu komentāru jau smaidu un ieslīgstu nelielās pārdomās.
Es domāju, ka tas nebija ar organizatoriem saskaņotais velo, līderi jau sen kā bija garām. Un vispār pēc tam acīs dūrās, ka tiešām diezgan daudz privāto pavadošo velosipēdistu bija trasē.
Privātie velo draugi bija padaudz – lai jau brauc, bet ja nemāk braukt (uzbrauc virsū brīvprātīgajai!), tad gan vajadzētu tādus nobārt. Tas velobraucējs vismaz atvainojās?
GunaO, es vēl atminos ne tikai to teikumu finišā, bet arī makaronu rindu dienu iepriekš ;) Vai tad nebūtu forši tā?
Visi tie maratoni, kas te jūnija sākumā, vai ribas netraucēs skriet? Kaut kā drošāk liekas uz rudeni skatīt. Vai pat ziemu – atkal jau Tallina, tikai decembrī un vairākos apļos.
Sabijās, atvainojās un vēl pagaidīja kamēr pateicu, lai brauc prom, jo tāpat jau palīdzēt nevar. Sākuma šokā gan es pati viņam vēl atvainojos, ka ceļā esmu izskrējusi… :D
Bet vispār jau kolektīvajai drošībai, labāk jau būtu bez viņiem. Nevajag taču lai vēl arī kādu skrējēju savaino.
Veseļojies!
Atpakaļ skrienot no Dienvidu tilta zināju kurā pusē bez stresošanas un klupšanas pie ūdens tikt. :) Vispār traki ar tiem kas dabon ūdeni un tad apstājas.
Viens mazs iemesls, kapēc ūdeni nevajag dalīt abās ceļa pusēs (un parasti lielos mačos to neesmu piedzīvojis) – lai skrējēji, kas NEDZER šajā punktā, bez stresa (daudzi skrien iegrimuši sevī) mierīgi pa ceļa otru pusi skrien garām. Tiesa, tādu (īpaši karstumā) nav daudz (profesionāļus, kas dzer reizi 5-10km neskaitam).
Man bija prieks tevi satikt dzeršanas punktā… es vēl pārējiem izbļaustījos, lai papriecājās :) Un prieks bija redzēt arī Ing_a.
patīkami, ka pazīstamas sejas ne tikai skrien, bet arī padod ūdeni un atbalsta trasē.
par velo-uzskatu, ka nav slikti, ja pēc 28km tie pavada savus draugus, sevišķi tādā karstumā, vienīgais viņiem būtu jāprotās nebraukt cauri dzeršanas punktiem, vai līkumā paņemt tādu trajektoriju, lai nevienu netraucētu. Mums ceļā bija daudz pozitīvu velo piemēru :)
Lindams, tik garšīgi un tāpīgi uzrakstīts :))Ļoti pazītama sajūta.. “tajā pašā laikā gribas to tusiņu, cilvēkus, svētkus un smuko medaļu.” Lai izdodas “noķert” maratonu aiz astes jau pavisam drīz!
Palīdzēt skrējējiem jau nebija liegts, NRM nolikums aizliedza pavadīt ar velo vai skrituļslidām (skriet līdzi nebija liegts). Ievietošu ss.lv sludinājumu: “Meklēju nelegālu velo eskortu SKM 2013 garajai distancei (vēlams MTB ritenis, bet nav obligāts).”
Linda – Tu nebeidz pārsteigt! Veseļojies! Maratons, tāpat kā viss cits, atnāks īstajā laikā un vietā!
Par velopavadoņiem – neredzu bēdu ja pavada maratonistus pēc 21.km – kad drūzma trasē mazāka, ja spēj izmanevrēt; nu bet līst uz Krastenes lielajā barā – nav īsti gudri un korekti…
Var arī uz Krasta ielas – ar pēdējiem. Kaut arī nolikums neatļauj, man nekas nav pretim. Zinu, kā ir skriet vienatnē.
SKM kā reiz ir aizliegta palīdzība no malas, t.i., Tavs līdzjutējs nedrīkst pasniegt, piemēram, dzērienu vai rezerves jaku. Var tikai ar vārdiem uzmundrināt:) Un fotokolekciju sarūpēt;)
Līdz maratonam ribas sadzīs! Atliek novēlēt skaļi nesmieties
Ahā, tagad zinu – vismaz tuvākajās nedēļās ir jāmēģina izlikties nopietnam, ja Lindu ieraudzīšu.
Nu bija jau baigi ekskluzīvi saņemt ūdeni no Lindams un ing_a rokām. Kad vēl būs tāda iespēja?! Cerams nekad. :) Par ribām gan baigā škrobe, jo tās dzīst diezgan ilgi un skriešanu šai laikā nāksies laikam izslēgt no ēdienkartes. Ceturdien manis teiktais par brīvu vasaru sāk piepildīties. Nemaz nezināju, ka man tāds spēks, būs jāsāk uzmanīties ar izteicieniem. :))) Veseļojies!
Ēd kaļķi, lai ribas ātrāk dzīst! :)
Man šķiet, ka es biju viena no tām, ko tu uzmundrināji (biju apkārusies ar gliemežiem). Es gan dzeršanas punktos koncentrējos tikai un vienīgi uz glāzītēm, bet, jau promskrienot, viena brīvprātīgā Krasta ielā man uzsauca: “Noskrien, noskrien!” Sapratu, ka savējā, paldies! :)
Guna, nopietni??? tas mazais zilumiņš nozīmēja lautas ribas??? :( veseļojies!!
un milzīgs paldies, ka atsaucies, vakar nevarēju iedomāties labāku pārinieku ūdens dalīšanā :) :) :)
Paldies Tev Lindams, par palīdzību trasē. Tas ir grūts lēmums no skrējēja pārvērsties atbalstitāja, tu esi ļoti stipra meitene. Diennakts skrējiens to parādīja pirmais un ar šo pasākumu Tu tikai apstiprināji ;) Tāpat kā pārējie skrējēji, es arī ļoti ceru kā veselība drīz uzlabosies un Tu atkal būsi mūsu rindās. Veseļojies! :*
Linda!
Prieks bija Tevi satikt trasē, bet žēl, ka bez numura.
Veseļojies! (:
Ļoti līdzīgas izjūtas.. Tā gribējās skriet, bet bija prieks, ka varēju piedalīties vismaz no otras puses! Veseļojies!
Man arī paveicās ar ūdeni, tas bija jauki, paldies Linda, labs darbiņš. Veseļojies!
Man dažas meitenes lēja ūdeni uz galvas. Nu, pēc mana aicinājuma, protams.
Blakusefekts, – mans C5 telefons pēc ūdens peldēm vairs negrib pamosties. Biju jau pieradis pie Endomondo. :(
Paldies Tev, Linda, par palīdzību un atbalstīšanu trasē!
Un milzu apbrīna par 24h sacensībām.
Tavs labākais skrējiens vēl tikai ir priekšā
Ārstējies, veseļojies un stiprinies un tiekamies Tallinā
Man arī būs pirmais oficiālais maratons
Priekā
lielais paldies brīvprātīgajiem par palīdzību trasē, mazliet samocīts smaids pār lūpām nāca, kad trasē redzēju Lindams un ing_a pasniedzam dzērienus un uzmundrinājumi deva papildus spēku doties uz finišu! Lielais paldies par visu!
Lindams, ing_a veseļojaties un tiekamies kādreiz trasē!
Veseļojies!
Es jau neizlasījis līdz galam biju gatavs Tev uzdāvināt savu kakla kuloniņu puškotu ar sarkanu bantīti. Un gaidu, kad varēšu ar Tevi kādos mačos turēt tempu.
Teicams raksts, paldies tev par to :)
Viemnēr esmu domājis kā ir tiem kas palīdz skrējējiem… :)
Protams līdz Valmierai vēl ir gana laiks sadziedēt sev ceļus.
Bet tādu dzestrāku maratonu es gribētu pievarēt Dublinā Novembrī :)
Tā varētu būt jauka pieredze, kā arī tur ir ļoti jauka un interesanta trase.