Grūtā diennakts Albī stadionā

Eiropas čempionāts 24h skriešanā, uz kuru jau atkal vieglu prātu biju pieteikusies, likās ir kaut kad tālu rudenī, tomēr tas ņem un piezogas pavisam negaidīti. Viss kā parasti – darba pāri galvai, un nevaru dabūt  normālu atvaļinājumu. Man ir tieši 3 diennaktis, lai aizbrauktu uz Albī Francijā, noskrietu diennakts skrējienu un atgrieztos atpakaļ mājās. Kaut kas līdzīgs neiespējamajai misijai. Nezinu, no kā baidos vairāk – no ceļa vai no skriešanas.

Piektdienas rīts sākas 3:00, jo jau 6:00 jāsēž lidmašīnā uz Londonu. Esmu sapakojusies neiedomājami kompakti – visa mana iedzīve ietūcīta 2 mazā izmēra rokasbagāžās, jo esmu skopa un netaisos maksāt par normālā izmēra bagāžu. Šķidruma maisiņi draud eksplodēt no enerģijas želeju pārpilnības, savukārt, kosmētikas līdzi nav vispār – tik vien, ka mazmazītiņa zobu pasta un miniatūra dušas želeja. Pēdējā brīdī gan pārdomāju un samainu vienu sāļo isostar želeju, pret tonālo krēmu – kas zina, vai bez tā es pati sevi pēc tām 24h varēšu atpazīt spogulī. Veipa kungs ir pagalam apdalīts – nekā vairāk par zeķēm un t-kreklu man priekš viņa nav, bet ir atradusies vieta guļammaisam, matu čirkotājam, manām skriešanas drēbām, kedu pārim, dvielim un mājās braucamajām drēbēm. Interesanti, uz vietējām sacensībām man parasti līdzi ir čemodāns un liela mugursoma, bet uz Eiropas čempionātu citā valstī vien maza mugursoma un uzblīdusi datorsoma.

Lūtonas lidostā savus šķidrumu krājumus gan papildinu ar higiēnisko lūpukrāsu un sildošu pretsāpju krēmu. Noderēs. Mirkli pasvārstos pie pretsāpju tablešu stenda. Varbūt vismaz atpakaļceļam? Ai nē, ja izturēšu skrējienu, tad pārējais būs sīkums.

Bordo ierodamies 16:00 un uzreiz metamies pēc nomas auto. Tajā kantorī gan iesprindziena nekāda un pasūtīto mašīnu mums sola tikai pēc 20 minūtēm. 20 minūtes pārvēršas veselā stundā, un es jau nemaz neslēpju savu aizkaitinājumu, tupot pretī atslēgu izsniegšanas galdiņam. Darbiniece ar saldu smaidu uz lūpām paziņo, ka dēļ šīs aizkavēšanās mums tiek piešķirts lielāks auto par to pašu naudu. Nez tas lielākais auto spēs mūs aizgādāt galamērķī par stundu ātrāk? Nu, uz parādi mēs tāpat nebūtu paspējuši, pasta party arī aiziet gar degunu. Labi – ne jau makaronus ēst esmu ieradusies. Ceļš no Bordo uz Albī lielākoties ved pa maksas ātrgaitas šoseju. Atļautais ātrums 130, bet Veipa kungam izdodas no mazā putekļu sūcēja izvilināt arī krietni trakāku ciparu. Skati gan skaisti un nepierasti – vīna lauki un vecas muižas. Ir jau 21:00 vakarā, kad beidzot esam Albī. Drudžaina iepirkšanās – gurķīši, olīvas, čipši, kola, sula un viss, ko vien varu iedomāties sevi gribam. Tam seko nedienas ar viesnīcu – lētais ūķis, ko esmu pasūtījusi pagalam neiet pie sirds Veipa kungam, tad jau viņš labāk gulēšot mašīnā, un pēc nelielas scēnas, norezervējam un dodamies meklēt kādu citu. Tā izrādās ciet. Vispār ir jau krietni pāri desmitiem. Stāvam pie durvīm. Zvanīšana nelīdz, ir auksti. Pēkšņi sajūtos tā, it kā man rīt būtu jāskrien 24h, pie viena arī nelaimīga, nogurusi un nosalusi. Es būtu gatava doties atpakaļ uz to pirmo ūķi, ja vien Veipa kungs jau nebūtu izmetis mūsu ieejas kodus. Atceramies par lielo viesnīcu pašā centrā – izmēģināsim laimi tur. Tā ir vaļā, ļoti mājīga, patīkama un numuriņi pieejami. Ak, murgs ir beidzies, var doties pie miera!

No rīta, vārtoties neiedomājami ērtajā gultā, lasu uzmundrinājumus feisbukā. Paldies jums, mīļie! Bet stresa līmenis aug. Esmu uzstādījusi sev mērķi – 180 km.  Liekas visai sasniedzams un nemaz ne neiespējams, tomēr šobrīd neesmu savā labākajā formā, kā, sasodīts, lai es to izdaru? Man taču nav ne kripatiņas rakstura! Es nemāku darīt sev pāri! Un tomēr, te nu es esmu – uzcirtusies Latvijas izlases krekliņā, sačirkojusi matus un ceļā uz stadionu, kurā man nāksies riņķot, līdz tikai nākamās dienas rītā būs ļauts apstāties.

Stadionā valda priecīgs satraukums. Šī gaidīšanas sajūta, kas papildināta ar zināmu devu stresa un šķipsniņu baiļu. Tik pazīstama. Gribu, lai viss sākas, bet laiks, kā zinādams, ka pēc mirkļa sāksies sacensības tieši ar viņu, jau ir palicis lēnāks un stiepjās kā tāda gumija. Šis reiz ir tāds skrējiena formāts, kurā Kontrolpūķis nevis dzenās visiem pakaļ, savā ceļā aprīdams atpalicējus, bet laiski gulšņā, visu vērodams no malas.

Iekārtojamies Latvijas komandas teltī. Mums nav lielā karoga – esot aizmirsies mājās. Gintai, Džo atbalsta komandai, ir vismaz tāds mazmazītiņš – to arī pieliekam. Uz galda savas vietas atrod manas 24 želejas, kola, ūdens, mango sula, gurķīši un olīvas. Komandas foto lielajos, neglītajos, baltajos kreklos. Vēl viens skrienamkreklos. Visapkārt notiek masveida fotogrāfēšanās. Njā, visām citām komandām ir tādi pilnie sporta tērpi, bet mums viss kā parasti. Nu, var jau saprast – kad parādīsim kādus vērā ņemamus rezultātus, arī varēsim sapņot par glītām komandas parādes formām. Pagaidām sakām paldies par milzīgajiem, baltajiem maisiem. Pirmssatra selfiji, čipu kontrole, tualetes apmeklējums… Ar to ir pārsteiguma moments. Kas to būtu domājis, ka Francijā ir „lāču bedres”.

Starta vieta ir ārpus stadiona, pa ielu uz priekšu. Ir samērā vēsi, bet skatoties uz Džo, kas tirinās vien īsos šortos un plānajā izlases krekliņā, paliek vēl aukstāk. Es gan esmu prātīga – esmu uzcirtusi Lindas garos uzročus, arī garie, siltie leggingi šobrīd šķiet noderīgi. Ja mēs tūlīt nesāksim, es ņemšos reāli drebēt. Laiks velkas. Šoreiz esam 3 meitenes no Latvijas, tas mani tiešām priecē, dabūsim komandas ieskaiti. Jādomā, ka vismaz igauņu beibes varēsim apsteigt. Aija un Inita, kurām šī būs pirmā reize tik ilgā skrējienā, izskatās pārāk mierīgas. Es gan satraucos. Starts. Palaižu Garminu, arī viņam šīs būs līdz šim garākās sacensības.

Sākumā skrienam kopā, bet jau pēc neilga brīža Aija aizplēš pa priekšu, bet Inita iepaliek. Spīd spoža saule, bet vēl aizvien ir auksti. Aplis ir katastrofāli īss. 400 metri pa stadionu un 700 tam apkārt. Orgu uzkodu galds atrodas ārējā aplī, tualetes arī, krūmi, kas stadiona malā, nav izmantojami zaļajām padarīšanam, miskastes pieejamas ērtā āttālumā, nekas nebūs jāmet zemē. Laika kontroles punkts ir stadionā, tieši pirms komandu teltīm.

Skrienu turoties 6 minūšu tempā. Puiši apsteidz ik pa brīdim. Normunds vēloties izskriet PB piecītī. Nesaprotu, vai tas ir joks? Lai nu kā, viņš turās kopā ar Džo. Nekur tālu neatpaliek arī Nikolajs un Laimonis. Patiesībā pirmie 50 km ir visgarlaicīgākie. Tie ir kilometri bez cīņas. Tos skrienot, parasti ir viegli, pastāv gan neliels risks pārķert tempu, taču vismaz nekas nesāp. Želejas, kā jau gaidāms, iet iekšā kā smērētas – reizi stundā, ne retāk, pa vienai lielajai SIS želejai. Kaitinoši ir vien tas, ka Veipa kungam neienāk prātā miksēt salkanās garšas un nedot man 2 vienādas želejas pēc kārtas. Pagaidām dzeru vien tīru ūdeni. Man nav plāna, vienīgi vēlme pievarēt 180 km. Pēc 30 km ļauju tempam kristies, jo paliek nedaudz grūtāk. Ar mani sāk pļāpāt igaunis.  Man esot labs temps, kāpēc gan es tagad metot nost? Saku, ka noskrietas tikai 3 stundas, tādēļ būtu par agru sevi mocīt. Igaunis saka, ka esot veicis aprēķinus un secinājis, ka ideālu trajektoriju neievērošana pēc 24h dotu pāris lieki noskrietus kilometrus. Šķiet, pērn man ko tādu teica arī Rains, laikam igauņiem parīk rēķināt. Ak jā, vēl viņš prasa, vai es taisoties piedalīties Haanja Ultra 100km skrējienā, kas ir jau pēc nedēļas. Railija, kas tepat riņķo, noteikti skriešot.  Saku, ka nekādā gadījumā un, ka Railija ir pilnīgi traka. Kādu brīdi pļāpājam, līdz izdomāju, ka laiks iepazīties. Viņu sauc Tomass un viņam plānā 200km. Jāsaka, ka skriešana ar kādu kopā īsina laiku, bet nu, kad igaunis apstājas, lai paēstu, atkal palieku viena. Nevaru nepieminēt kādu puisi, kurš stāv ārējā aplī aiz ēdināšanas zonas un ļoti aktīvi visus atbalsta. Viņš skaļi klaigā, plaukšķina un nosauc valsti katram sportistam, kas skrien garām. Reizēm viņš uzdejo. Un tā 4 stundas no vietas. Normāls čalis. Papļāpāju ar igauņu meitenēm. Railija paziņo, ka man noteikti jāskrien Haanja un jautā, kāpēc gan es vairs neskrienot Laulasmaa ultra, vai tad nepatika? Atzīstos, ka atjaunošanās pēc ultrām man tik labi vairs nepadodas un 211 km jūnijā noteikti ietekmētu atlikušo sezonu. Pļāpāju arī ar lietuvietēm. Viena no viņām ir ļoti ātra un ļoti draudzīga. Viktorija. Ik pa laikam viņa mani apdzen, allaž sirsnīgi uzmundrinot. Otra, Vaiva vārdā, acīm redzami cieš. Apjautājos, kas noticis. Esot vēmusi jau 5 vai 6 reizes un spēka neesot vispār.  Nabadzīte. Bet zobus sakodusi spirinās uz priekšu.

Pēc maratona noskriešanas man paliek ievērojami grūti. Stipri salēninos, bet mēģinu sev iestāstīt, ka šāds temps palīdzēs man saglabāt spēkus, jo priekšā vēl ļoti daudz stundu. Aukstumu ir nomainījis karstums un želejas man diez ko vairs neiet pie dūšas. Nav gan vēl tik daudz noskriets, lai šitā tizlotos. Gribu apelsīnus. Apelsīnus un uzreiz, ne jau tos, kas uz organizatoru galda – tie ir sagriezti, pēc to ēšanas paliek lipīgi vaigi un rokas. Gribu daiviņās. Paziņoju to atbalsta komandai. Veipa kungs gan pāris apļus nevar saprast kāpēc neder orgu apelsīni, bet nu sagādā. Aija tiek pie vīnogām. Nesaprotu, kā tās var ēst skrienot! Viņa ir kādus 2 vai 3 apļus man priekšā. Jau labu laiku. Domāju, ka naktī šī attiecība būs pretēja. Izrādās, ka mēs nevaram paskriet kopā, kaut kā nesanāk.

Otrais piecdesmitnieks ir grūts. Līdzjutēji, sasēduši ārējā apļa malā, dzer vīnu un uzmundrina skrējējus. Kāds dāmu pulciņš mani sauc par meiteni ar nāras matiem. Sāk stipri sāpēt kājas – pēdas un gurni. Par pēdām ir skaidrs – lai cik ļoti man patiktu skriet ar minimālajiem apaviem, 24h skrējienā vajag ko biezāku un cietāku. Pēdas ir vienkārši sadauzītas. Par gurniem nezinu. Sāku katrā aplī iet pa 200-300 metriem. Tas sākumā palīdz izstiept muskuļus un skrienamo posmu paveikt ātrāk. Rezultātā apļu laiks necieš. Kādu brīdi tas darbojas, bet pēc 80 km, diemžēl, salēninos tā sirsnīgi. Šķiet, tas simtnieks nekad nepienāks. Paliek arvien aukstāks, bet neļauju sev pārģērbties pirms maģiskās 100km robežas sasniegšanas. Uz orgu galda parādās uzmanību piesaistoša limonāde – koši rozā un zaļā krāsā. Pagaršoju rozā – tas ir kaut kāds indīgi salds aveņu ievārījuma garšai līdzīgs dzēriens. Šķebīgi. Nākamajā aplī zaļo, kaut kā taču sevi jāizklaidē. Brr, tas gan ir pretīgs! Garšo pēc ļoti stipras piparmētru košļenes šķidrā veidā. Tik salds un šķebīgs, ka vai aci rauj ārā. Šermuļi skrien pār muguru vēl labu laiciņu. Iesaku komandas biedriem, vai neesmu jauka? Simtnieks pievarēts diezgan nožēlojamā laikā – 12 stundās un kādās 20 minūtēs. Nemaz nav daudz labāk kā pērn. Man vajadzētu varēt ātrāk. Kas tur ir ar to motivāciju? Vai es atkal slikti gribu? Atlaižos teltī uz guļammaisa un novelku kedas. Vēlos 10 minūtes. Veipa kungs ārdās. Viņš ir pārliecināts, ka, ja tagad gulšņāšu, tad aizmigšu un neskriešu vairs nemaz. Kas tās par muļķībām! Kad es būtu tā darījusi. 10 minūtēs tā arī neguvusi ne mirkli mieru, pārģērbjos un izkliboju atpakaļ trasē. Kedu novilkšana ir nākusi par labu. Pēdas no plikšķināšanas pret zemi ir sapampušas, un šņoru atlaišana vaļīgāk liek tām justies brīvāk. Grūts aplis. Pirmais, ko atļaujos pilnībā nostaigāt. Jāsāk rēķināt. Galva nestrādā, ar kādu tempu man jāskrien, lai pieveiktu vēl 80 km? Nākamie 10 km ir pārāk lēni. Kā lai saņemās? „Go, beautiful mermaid!” skandē satuntulējušies līdzjutēji. Tiešām? „Es labāk gribētu būt lapsa”, ir viss kas man nāk prātā, bet saņemos un izspiežu smaidu. Negantā atbalsta komanda piespiež mani iedabūt sevī negaršīgu zupu un ķīseli, kuram ļoti pietrūkst rozīnes. Pienācis laiks arī želejai ar kofeīnu. Man vajadzīgi veseli 3 apļi, lai to pa mazam malciņam norītu. Pretīgs izstrādājums. Lietuviete Viktorija saka, ka vēlas kompāniju. Nu kā tad – kur viņa un kur es. Viktorijas mērķis ir uzstādīt Lietuvas rekordu. Neatsaku,  saņemos un skrienu. Sen neesmu skrējusi tik ātri. Nobliežam pāris apļus kopā. Garmins paziņo, ka temps ir 6:30 min/km. Kas par daudz, tas par skādi. Pateicos Viktorijai un palieku viena, nedaudz atlaižot tempu. Tomēr jūtos ievērojami labāk un skrienu puslīdz pieklājīgi. Esmu ievērojusi vienu līdzjutēju, sīciņu onkulīti, kas kautrīgi, klusā balstiņā skandē uzmundrinajumus, šķiet, spāniski. Ne reizes uz viņu pat nepaskatos un nepasmaidu, bet kad viņš pazūd, dikti saskumstu. Tā jau ir, tas atbalsts no malas ir ļoti nozīmīgs, bet es to nekad neizrādu. Sāku palaikam apsteigt Normundu un Džo, kuri bišku palaidušies pastaigājas. Laimonis ir pazudis pavisam, bet Nikolajs sparīgi turpina, viņam gan griboties purvus. Esmu noķērusi Aiju un sāku lēnām attālināties. Jūtos labi, tik vien, ka želejas vairs negribās redzēt. Man ir vēl viena tā ar kofeīnu, bet, ja vien nav vēl kāds veids tās iedabūšanai sevī, izņemot orālo, tad es to diemžēl nevarēšu izmantot. Dzeru savu „puskolu” – kolas un ūdens maisījumu. Tas ir ciešams. Apelsīni arī der. Gribās ko sāļu. Marinētie gurķīši ir ļauni – pārlieku etiķaini, varu pievarēt vien mazu gabaliņu. Neticās Veipa kunga nostāstam, ka gurķīšu marinādi viņi atdevuši vienam ukrainim, kurš to izdzēris un priecīgs aizskrējis tālāk. Brr. Olīvas, tās der un iet iekšā ar vidēju piespiešanos. Gardā mango sula beigusies, tās vietā sagādāta aprikožu, kas ir pārāk skāba. Man ienāk prātā ģeniāla ideja, mēs ar Nikolaju varētu piedalīties nākamās nedēļas Jūrmalas rogainingā, neies tak tādā stāvoklē čakarēt normālus, veselus pāriniekus. Kad piedāvāju, par atbildi saņemu vien nīgru rūcienu. Nez ko tas nozīmē?

Atlikušas 7 stundas. Pieveikti 131 km. Tagad matemātika ir itin vienkārša. Jāpieveic 7 km stundā. Tas nav viegli. Kājas vairs nekautrējas un nevis smilkst, bet brēc. Sāpes ir neaprakstāmas un 7 stundas šķiet nepārvarams laika sprīdis. Gribas apgulties, savilkties kamoliņā un nomirt. Tomēr tam nav laika, jo man taču ir jāturas pie 7 km stundā. Sekoju līdzi laikam uz elektroniskā tablo. Man nav tiesību izgāzties. Kāpēc? Kurš to teica? Es ienīstu savu dzīvi. Kurā brīdī skriešana ir palikusi par darbu? Vai esmu tik slikts cilvēks, ka man te tā jācieš? Atceros Daces Lindes ierakstu FB, ka viņai garajos skrējienos palīdzot tāda kā saruna ar sevi. Kāpēc tu te esi? Lai skrietu. Nu tad skrien!!! Skrienu. Lēni, bet skrienu. 7 km/h. Ziniet, kā man patīk skriet? Man patīk skriet vērojot saulrietu. Iedomājieties tikai – silts vasaras vakars, elpu aizraujošs saulriets un mierīgs skrējiens komforta tempā. Nu, kas gan var būt labāks? Tiek sakārtotas domas, izdzenāts nogurums un sadedzinātas kalorijas. Kāpēc ar to nepietiek? Ko es šeit daru?! Dalos savā izmisumā ar igaunietēm Helenu un Railiju. Viņas mani nesaprot. Viņas neienīst savu dzīvi, viņām te patīk! Nenormālie sievišķi! Uzzinu, ka Tomasam, kura mērķis ir 200km, veicas grūti un, visticamāk, kārotais cipars paliks nesasniegts. Es gribu noturēt savu sapni par 180km. Nezinu kāpēc, bet gribu. Tuvojās nakts zemākais punkts. Cilvēki vemj. Jo tālāk, jo biežāk. Tikai ārējā aplī un, lielākoties, atkritumu konteineros. Tie ir ļoti parocīgi vemšanai. Uz tiem var atstutēt elkoņus, iekarināt galvu iekšā un aidā! Palūdzu sajaukt man aprikožu sulu ar želejām. Kaut kā 3 stundu laikā man izdodas šo maisījumu pa druskai dabūt sevī iekšā un pie viena arī turēties nospraustajā ātrumā. 7km/h, ne viegli, ne neiespējami. Kaut kur pie manu spēju šī brīža robežas. Pienāk 20. stunda. Redzu, ka turēties vajadzīgajā ātrumā sāk palikt arvien grūtāk. Jāpieveic vēl 28km. Ausīs džinkst un ir tāds kā reibonis.  Man vajadzīgs mazais restarts, izmantoju brīdi, kad Veipa kungs ir sazin kur pazudis, lai iedzērusi tēju ar medu un citronu atlaistos garšļaukus uz 10 minūtēm. Tad tas notiek. Knapi paspēju izbāzt galvu laukā no komandas telts vemju, vemju un vemju. Novemju arī savus nāras matus. Nekā prātīga jau tur nav, tikai šķidrums. Šķiet, kāds mēģina mani izgriezt uz kreiso pusi. Nevaru rimties. Ak, iedodiet taču man kāds salveti! Vemšanai seko asaru plūdi. Viss, ja neviens cits mani nežēlo, es pati sevi pažēlošu. Tad drebuļi. Guļu un raustos, tieku sasegta, bet nekas nelīdz. Gribu pie mammas. Kāpēc neviens mani nevar samīļot? Aukstums, nespēks vai vienkārši izmisums – viss viens. Es nupat esmu norakstījusi 180km sapni. Nevaru. Es vairāk nevaru. Vai es maz sasniegšu savu pērnā gada rezultātu – 161km? Šobrīd pieveikti tikai 152. Un es saprotu, ka apēst vairs nevarēšu pilnīgi neko. Kā lai paskrien? Ko lai dara? Saprotu, ka ne labāk, ne vieglāk vairs nepaliks. Nav jēgas turpināt gulēt un sevi žēlot. Tas kilometrus nevairos. Tādēļ ceļos augšā, lai izdarītu vismaz tik, cik vēl iespējams. Starp citu, lai kas arī pievēma Aijas kurpes, tā nebiju es. Goda vārds!

Atlikušas 3.5 stundas. Tātad šoreiz manu spēju robeža ir bijusi pie 20 stundu atzīmes. Es vairs necīnos. Esmu padevusies Mīkstmiesim un vienkārši tenterēju uz priekšu pilnīgā tukšgaitā. Sākumā eju pavisam lēni. Sāp. Sāpes piepilda visu manu apziņu, tādēļ mirkļi, kad uzbrūk miegs, ir neliels veids kā par tām aizmirst. Jā, es tiešām miegu ciet, burtiski slēdzos ārā, kas man nebūt nav raksturīgi. Nespēju noiet taisni, aizmiegot triecos iekšā apmalītēs un aizeju garām pagriezieniem, tomēr kājas vismaz kustās uz priekšu. Ilgojos pēc mīkstās viesnīcas gultas, vai vismaz jebkāda horizontāla stāvokļa. Par ēdienu nevar būt ne runas, no domas vien sāku rīstīties, bet kafija man šobrīd noderētu. Jā, 2 stundas pirms finiša ir pats labākais laiks rīta kafijai. Orgiem tāda ir. Miegs pazūd kā nebijis. Ir atradies Veipa kungs, bija nolīdis kaut kur pagulēt. Palielinu iešanas ātrumu, paskriet gan nevaru. Turpinu vērot vemšanas un streipuļošanas izrādi. Kāds spānis izceļas – skrien, čurādams slaidā strūklā sev pa priekšu, tā ka plīkšķ vien. Kaut kas neticams! Vai tiešām tās sekundes ir tik dārgas? Lietuvietis, nabags, kas visu laiku bija skrējiena līderis ar milzīgu atrāvienu, nu ir pavisam noplīsis un velkas pa trasi ar zemu nokārtu galvu. Viņam pa pēdām seko komandas biedrs, kas nerimstas viņu uzkurināt – tarkšķ vienā tarkšķēšanā. Lietuvietis, šķiet, to nemaz nedzird, tikai apātiski soļo uz priekšu.

Tā stunda tuvojas, Kontrolpūķis drīz modīsies un mēs visi būsim brīvi. Jā, šeit viņš ir labais tēls. Sāk sarasties arvien vairāk līdzjutēju. Daļa no viņiem nakšņojuši turpat trases malā busiņos. Viņi sirsnīgi atbalsta visus, kas turpina cīnīties ar sevi. Igaunietes sākušas skriet pavisam nadzīgi, vispār lielākā daļa ir tādi kā atdzīvojušies. Man ieslēdzās smadzenes. Ja gribu izspiest kaut 170 km, man ir nedaudz jāpaskrien, vismaz kripatiņu katrā aplī. Tas ir grūti. Briesmīgi grūti. Vienu brīdi pat uzskrienam „karti” – Helena, es un Viktorija blakus. Tad panākam kādu somu un paziņojam, ka arī viņš ir kartē. Šim mūsu spēlītes nav pa prātam, kaut kāds nūģis. Karte pajūk. Saņemu klucīti ar savu vārdu un numuru. Palikušas minūtes. Līdzjutēji, izrotājušies ar mākslīgo ziedu vijām Francijas karoga krāsās, atbalsta skrējējus visādās valodās. Igaunietes paziņo, ka tagad neskriet esot nepieklājīgi un panesas garām ar karogu rokās. Es knapi kustos. Tad manī kaut kas saslēdzas. 24h mocības tūlīt būs galā, man, neraugoties ne uz ko, būs pieticīgs PB, apkārt gavilē līdzjutēji. Šķiet, šīs 24 stundas ilgušās mocības ir bijušas šī brīža vērtas. Šeit un šobrīd, tas ir īsts brīnums, kurā es atrodos! Nevaru iedomāties, kur vēl es varētu noķert šādu sajūtu! Un nevaru iedomāties citu vietu, kur šobrīd vēlētos būt. Asaras plūst pāri vaigiem neapturamā straumē. Ja tā nav laime, tad noteikti kaut kas ļoti līdzīgs. Pulkstenis rāda, ka atlikušas vien dažas sekundes. Vai pirmais šāviens jau bijis? Nedzirdēju. Nedzirdu arī otro, par laimi trasē ir darbinieki, kuru uzdevums ir apturēt visādus, šitādus „kurlos”. Neviens arī nepretojas.

Viss. Nolieku zemē klucīti ar savu vārdu. 170,7 km. Kādas šobrīd ir izjūtas? Nekādas. Eiforija ir pazudusi. Es nekad to vairs neatkārtošu. PB ir. 51. vieta starp 77 sievietēm, nekas tāds īpašs jau nav. Man jāatrod duša un jāsteidzas uz lidostu, jo jau nākamajā rītā 8:00 jābūt darbā. Nikolajs paziņo, ka man jāizdomā komandas nosaukums nākamās nedēļas rogainingam. Tātad viņš tomēr ir piekritis, jauki.

Mazāk kā pēc 22 stundām jau esmu darbā un pieķeru sevi ar pavisam nepieklājīgu domu galvā – kā saplānot skrējienu, lai jūlijā, Pasaules čempionātā 24h, pieveiktu tos kārotos 180km. Neies jau ļaut tā vienkārši izgaist tādam sapnim!