Garais stāsts par īso skrējienu.

Šogad kaut kā nesataisījos skriet We Run Riga. Es pat nezinu, kāpēc, bet jau biju iedomājusies, ka tā diena man būs brīva, lai laiskotos vai darītu citas lietas. Otrdienas vakarā man atraksta baskājainais Edgars un piedāvā skriet PaBaso komandā stafeti. Aah, ko? Pa asfaltu ar basām kājām? No vienas puses, gribas. Nekad neesmu skrējusi stafeti, bija jau iepriekš ienākusi prātā ideja kādu sacensību pamēģināt noskriet minimālajos apavos (šeit jau tiek piedāvāts nākamais līmenis), jūtos arī pagodināta, ka man piedāvā skriet tieši šajā komandā. No otras puses, man šogad ir ļoti švaki rezultāti, esmu jūtami salēninājusies. Pa asfaltu pēdējoreiz bez apaviem skrēju kaut kad pērn. Šogad tikai trīs reizes pa pludmali. Pārējie komandas biedri ir titulēti basskrējēji, tāpēc nejūtos īsti cienīga skriet ar viņiem kopā. Godīgi atzīstos Edgaram, ka esmu lēna un neesmu skrējusi basām kājām – lai meklē kādu ātrāku! Ja neatradīs, tad esmu ar mieru aizpildīt robu un kaut kā censties noskriet. Man sola nedusmoties par lēnumu, un atliek lēmumu līdz nākamajai dienai.

Nākamajā dienā kopā ar vīru eju ~40km pārgājienā pa ceļiem, bezceļiem, apvidu, odiem, briežutīm, purviem, mežiem un tamlīdzīgām brīnišķīgām, bet nogurdinošām vietām. Neviens nekādas īsziņas neraksta, tāpēc atviegloti nospriežu, ka ir atrasts kāds ātrāks skrējējs. Vakarā ielienu viesnīcas palagos un smejos par savu gigantisko, uz pēdas uzberzto tulznu. Nu, kā var pārgājienā tāda liela, trekna tulzna uzmesties? Ilgi gan smiekli nenāk, jo man atnāk starta saraksts – 1.etapu skries Edgars, 2.Līga, 3.Gunta, 4.Pēteris. Koooo? Bet man ir tulzna! Man tiek pateikts, ka līdz svētdienai jāsaārstē, citādi būšot grūti! Esot jāuzlīmē labais tulznu plāksteris.

Pēc izgulēšanās un visu sāpīgo vietu palocīšanas uz manas treknās tulznas tiek uzlīmēts mans vienīgais labais tulznu plāksteris, kas lāgā nemaz to tulznu nenosedz. Pārgājiens turpinās – kaut kā jau mājās jātiek! Sākumā viss ir forši, varu uz tulznas šūpoties kā uz bumbiņas, bet tad tā sāpīgi plīst, šķidrums gar plākstera malu tek ārā un viss ir slikti. Dīvaini, jo parasti tieši pārplīšana atvieglo sāpes. Pēc tam pierodu.

Paiet pāris dienas, kuru laikā es nesaprotu, kā es to stafetes posmu noskriešu. Sāku mēģināt atcerēties, kāds vispār Mežaparkā ir asfalts. Nevaru atcerēties. Ja nu briesmīgs? Tad neko, skriešu, zobus sakodusi, un centīšos sāpes, asinis un asaras atbīdīt līdz finiša līnijai! Mazajai Nāriņai Andersena pasakā arī katrs solis bija kā uz nažiem, un neko, cieta! Ceru, ka tik traki nebūs, sestdienas pašā vakarā vēl nopērku labo tulznu plāksteru asorti, un galīgi bez entuziasma dodos gulēt.

Svētdienas rītā ir priecīgs satraukums. Laikam esmu emocionāli nestabila, bet, kamēr vēl pirms sacensībām ir priecīgs satraukums, viss ir kārtībā! Vīrs uzlīmē uz manas tulznas lielo plāksteri, uz otras kājas preventīvi tiek uzlīmēts tāds pats, jo vēl ir redzamas veco tulznu paliekas. Vīrs saka, ka es galīgi neprotot ar sevi apieties, jo jau ir izķērnāti divi labie plāksteri. Man vienalga, apauju sandalītes un braucu uz otru Rīgas galu.

Laiciņš estrādē ir saulains, mūsu komanda arī. Pirmsstarta uztraukums pārņem mani savā varā. Tiek runāts, ka derētu pa visiem kopā iekļauties 40 minūtēs. Tās ir 10 minūtes uz katru. Saskumstu, jo es nevaru 2,5 km noskriet 10 minūtēs. Galīgi negribas pievilt komandu, bet es tiešām nespēju paskriet tik ātri! Arī ar botām kājās ne. Iesildāmies, tirināmies, līdz startam palikušas 7 minūtes. Mēs ar Līvu gribam vilkties starta virzienā, bet puiši kaut ko bremzē. Labi, ka Alīna nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un aizdzen savu Edgaru uz startu, jo pats jau viņš neiedomātos, ka tur jāiet! Tā, kur ir stafetes kociņš? Nav! Kur to var dabūt? Nezinām! Āaaaa! Jautājam cilvēkiem, katrs saka kaut ko citu. 2 minūtes līdz startam. Kur palicis Edgars? Āaaaa! Mēs ar Pēteri ieraugām, kur dod tos sprunguļus, bet kur tagad ir Līva? Āaaaa! Skrienam uz sprunguļiem, tur mums saka, ka esot jau paņemts. Ļoti labi, skrienam uz startu skatīties, vai Edgars stāv savā vietā. Jā, stāv, kāds atvieglojums! Iespraucies pašā pirmajā rindā starp sīkajiem. Skats komisks – apkārt bērni, bet pa vidu liels, bārdains onkulis. Startā aiznesas kā vējš. Līva ieņem savu vietu 2.etapa koridorā, mēs ar Pēteri ejam skatīties sacīkstes. Edgars skrien sestajā pozīcijā. Labi! Līva pārņem stafeti, es eju savā koridorā. Lielākā daļa vēl nav aizskrējusi 2.etapā, bet drīz jau nāks pirmās vietas, tāpēc līderu komandu 3.etapa skrējējiem ļauj ieņemt vietas maiņas koridorā. Es eju uz koridoru, man tiesnesis nostājas priekšā un stingri atgādina, ka tagad iet tikai līderi. Jā, mana komanda pirms apļa bija 6.vietā, mēs esam līderi! Tas nekas, ka es pēc tādas neizskatos! Patirinos, drīz jau skrien Līva, izskatās galīgi noskrējusies. Nez, kā ies man?

Paņemu sprunguli un skrienu. Pagaidām nekādu emociju, tikai saprotu, ka jāskrien tik ātri, cik var. Nav laika slinkošanai, distance ir īsa! Ar prieku sajūtu, ka asfalts ir tīri labs. Nebūs jāasiņo. Kaut kāds čalis man paskrien garām. Atbalsts trasē ir lielisks, komentētāji pamana, ka ir basas kājas, un par to runā: “Skrien arī komanda ar basām kājām! Iedomājieties, viņi ir priekšā lielākajai daļai pārējo! Viņiem ahillejs darbojas pavisam citādi!” Kaut ko vēl viņš tur turpināja, bet es centos pēc iespējas ātrāk aizskriet prom. Apdzenu čali, kas man paskrēja garām sākumā. Īsti nevaru saprast, ko es tur īsti apdzenu, jo ļoti daudz komandu vēl ir otrajā aplī. Man trūkst gaisa. Elsoju, mute jau sausa. Mēģinu saražot siekalas, izdodas. Visu laiku sev atgādinu, ka jāskrien vēl ātrāk. Kāds kilometrs ir noskriets, man jau gar acīm zvaigznītes, bet saprotu, ka šādā distancē jāskrien ar visām zvaigznītēm, jo stafete ir atbildība. Skatos, ka vairāki cilvēki staigā. Nopietni, ir pagājis 1 kilometrs no 2,5, un viņi staigā? Sajūtos tīri labi par to, ka man tīri labi skrienas salīdzinājumā ar citiem, un skrienu tik tālāk. Uznāk lūzuma brīdis, kad notiek pamatīga cīņa galvā, kur es pati sev bļauju virsū. Šoreiz ir tā – kājās ir, galvā ir, bet iekšās nav. Tieši tajā brīdī pretī nāk Edgars. Cik labi! Kad komandas kapteinis skatās, nav vietas lūzuma brīžiem, ir jāsaņemas uz pēdējo uzrāvienu, kas ir pusdistances garumā. Ar izbrīnu jūtu, ka ar pēdām viss ir kārtībā. Varbūt apziņa gluži vienkārši ir izstūmusi visas sajūtas, kas nāk no apakšas? Paelpot es nevaru, sirds tūliņ salauzīs ribas, sviedri tek pār deniņiem, bet kājas ir tādā kā bezapziņas kūniņā, kur nav nekā… Tā, pietiek pievērst uzmanību pēdām, sāks vēl sāpēt! Kaut kāds pagrieziens, tad jau tūliņ būs stadions! Nē, vēl nav. Līderi aizskrien pēc savas uzvaras, ka nav ko redzēt! Ne es līdzi varu pavilkties, neko, tikai elsoju un cenšos iztukšot galvu no ķermeniskajām sajūtām. Kad tuvojos beigām, atceros, ka man jāmeklē Pēteris, kam nodot to sprunguli. Redz, kur jau ir! Ņem to koku un skrien, skrien prom! Viss, man ir viss. Ne parunāt varu, ne paelpot, saņemu medaļu un maisiņu, un mēģinu iet pie savējiem.

Apzinos, ka esmu noskrējusi draņķīgāk par visiem pārējiem, bet mana sirdsapziņa ir tīra – es izdarīju, ko varēju. 11 minūtes un 29 sekundes. Komandas biedri dod pieci un tiešām neizrāda dusmas par to, ka es tā vilkos. Bet kas tad tas? Skrien Pēteris, un izskatās, ka sanāks iekļauties tajās 40 minūtēs! Skrienam lejā uz trasi, aurodami, cik var, lai viņš skrien, cik var. Izdodas! Ir! Esam iekļāvušies 40 minūtēs un visi esam tīri priecīgi. Vēlāk izrādās, ka laiks ir 39:16, kas ir devis mums 10.vietu no 126 komandām. Ja atskaita nost skolu stafetes dalībniekus, tad esam 8.vietā.

Gozējoties mauriņā, noplēšu vienu plāksteri, kas tāpat ir sagriezies grīstē. Otrs gan lielo tulznu ir pasargājis. Kaut kas ir uzberzts no jauna, kaut kur ir uzberztas tās pašas vietas, kas uzberžas parasti, bet vispār esmu patīkami pārsteigta par savu pēdu stāvokli. Un vēl esmu patīkami pārsteigta par stafetes sajūtām kā tādām. Bija labi!