Frankfurtes maratons 2016; pirmklasnieks

Ja pirms gada salaidu dēlī praktiski visu, ko vien varēju, tad šogad gribēju visu izdarīt kā pēc grāmatas. Pēc divu nedēļu pauzes no sacensībām, maratona nedēļas pirmajās trīs dienās bija stingra olbaltumu diēta, kuras beigās vajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos no sēdus stāvokļa. Pēdējos treniņus aizvadīju pietiekami kvalitatīvus un veiksmīgus, cik nu bija spēka. Ceturtdien jau sākās kārtīgs carbo-loading, piektdien pirms izlidošanas pēdējie intervāli un pēc nelielas ceļošanas ar lidmašīnu, vilcienu un tramvaju jau bijām viesnīcā, un devāmies ēst pastu. Sestdienas plāns bija skaidrs – brokastu pankūkas, expo, pēdējais treniņš un naktsmiers.

Laikapstākļi bija pārsteidzoši saulaini, pēc lietainās Latvijas varējām droši izbaudīt zelta rudeni. Izgulējušies devāmies uz centru, bijām noskatījuši Baltijas pankūkas Frankfurtes vecpilsētā, kur, starp citu, pavārs ir latvietis. Lēti nebija, bet tā vērts – es, protams, izmēģināju pankūku “Rīga”,  tās priecēja gan acis, gan vēderu. Pēc brokastīm un nelielas pastaigas izdevās pat satikt bijušo kolēģi no fizioterapijas studijām, pasaule tik tiešām ir maza. Mazliet papļāpājām un devāmies uz expo – šoreiz nezinu, kas bija noticis, jo rindas pēc numuriem bija nenormālas, vismaz kādu pusstundu stāvēju un beigās jau biju pamatīgi noskaities. Numuru printētājs ar lielāko daļu skrējēju pļāpāja, mani gan nē, laikam juta, ka, ja lieki muldēs, dzirdēs kaut ko rupju no manis. Viens labums no tā, ka nebiju tur pirmo reizi, zināju kā viss notiek un vispirms gājām pēc makaroniem, bet tikai pēc tam uz expo tirgu. Mazliet tur pavazājāmies, draudzene atrada ko meklēja, es gan nē, savācāmies visu, ko vien deva un gājām atkal ēst. Viesnīcā atpakaļ bijām krietni vēlāk nekā plānots un vispār tika staigāts pārāk daudz manai patikšanai, bet mierināju sevi, ka tas nav nekas pārāk slikts un tā tam jābūt. Vajag tomēr arī mazliet novērst domas. Izrunājām svarīgo rītdienai, paskrēju pēdējo fartleku un gāju laicīgi gulēt. Par brīnumu, ātri aizmigu un gulēju kā nosists, neatceros kad vēl pirms sacensībām tā bija izdevies.

Svētdienas rītā kārtējo reizi neliels haoss, bet labi tas, ka varējām izrakstīties no viesnīcas vēlāk un atstāt mantas – nevajadzēja visu sapakot jau uzreiz. Toties nedaudz pāri septiņiem jau bija jābūt pieturā, jo biju izdomājis, ka šoreiz pirmo reizi savas želejas atjaukšu pudelēs un nodošu uz elites galdiem. Tās pieņēma līdz astoņiem rītā un vēl bija arī jāatrod, kur īsti nodot. Pieturā stāvot, autobusi viens pēc otra negribēja stāt pie mums, un, kad jau bijām atmetuši cerības un sākuši soļot uz priekšu, viens autobuss beidzot apstājās. Pēc īsas un nervozas diskusijas ar vadītāju, kurš turklāt knapi runāja vāciski, savstarpēji salamājāmies un nobraucām divas pieturas. Tālāk gājām kājām līdz mesei – tur, protams, neviens neko nezina, kur var nodot pudeles, visi tikai sūta kaut kur tālāk. Beigu beigās gan atradām ieeju pagrabā un veiksmīgi saliku tās attiecīgajās kastēs. Vēl bija divas stundas laika līdz startam un varējām nedaudz pastaigāt apkārt, atrast riteni, ar kuru draudzene mani mazliet pavadīs, nosalt un sarunāt tikšanās vietas. Kaut gan bija saulains, pārāk silti ārā nebija un drīz vien iekārtojāmies Festhalle foajē – šogad neredzēju nevienu ar Bostonas jaku, iepriekšējā gadā bija vismaz divi tādi, toties bija daži ar Londonas maratona jaku. Izstāvēju tualetes rindu kopā ar bariņu skaļu itāļu, mazliet pasildījos, izstāvēju vēl vienu rindu uz tualeti, un vēl mazliet pasildījos. Pārģērbos un gāju stāties uz startu, kaut gan bija atlikušas vēl 20 minūtes. Paveicās, ka man tieši pa priekšu cauri pūlim spraucās kāds no organizētājiem – iesēdos astē un tā aizspraucos līdz apmēram trešajai rindai, kur arī apmierināts ar paveikto paliku. Mazliet uz vietas patirinājos un novilku kreklu, kuru biju gatavs noziedot – pēc brīža gan to nožēloju, jo stāvējām tieši ēnā. Labi, ka vismaz bija uzroči. Tā stāvot atkal sagribējās uz krūmiem, bet nu jau par vēlu un tupties arī negribējās. Pēc asfalta spriežot, daži bija nekaunīgāki par mani. Kārtējās svinīgās uzrunas – nu skrienam taču beidzot, startu nokavēja par apmēram minūti un aiziet, gada svarīgākās sacensības bija sākušās.

Sākums ātrs, ar nelielu grūstīšanos, bet daudzmaz brīvi varēja sākt skriet. Ir tomēr vērts laicīgi atrast vietu koridorā un būt starp ātrajiem skrējējiem. Sajūtas bija diezgan labas, nevarētu teikt, ka ideālas, bet jutu, ka ir laba skrienamā diena. Personīgais uzstādījums bija pēc iespējas ātrāk ieiet ritmā, ja iespējams, iesēsties kādam astē un tā arī skriet, cik vien ilgi iespējams. Pirmie kilometri pa pilsētas centru, atbalsts skaļš, bet vairāk skatījos zem kājām – bija runāts, ka mamma varētu gaidīt pie sestā un devītā kilometra, bet pēc tam pie 14. kilometra. Draudzeni varēju sākt meklēt ar acīm no aptuveni 11. kilometra, varbūt mazliet ātrāk, jo viņa brauktu ar riteni pretī. Īpaši neuztraucos par pirmo kilometru tempu, skrēju pilnīgi pēc sajūtām un varēja izbaudīt pūļa atbalstu, pirmo kilometru garmins nobrēca 3:30 – ir par ātru, bet tas ir tikai normāli. Drīz vien iemetu acis atkal pulksteņa ekrānā, lai pamazām atrastu savu šodienas ritmu – 1:36! Velns ar ārā, skaļi nolamājos trijās valodās! Mainhattanas augstceltnes sagādāja pārāk lielas problēmas garmina gps un tas galīgi samurgojās – kopumā otrā kilometra tempu man rādīja 2:55. Sasodīts!

Žēloties, protams, nebija vērts – tas tikai nozīmēja, ka uz rādīto average pace nevarēju vairs paļauties un bija jāsāk nodarboties ar matemātiku. Pie kilometru atzīmēm centos piefiksēt, cik liela kļūda ir katrā kilometrā – brīžiem tā svārstījās 300-500m robežās, kas galīgi nebija labi. Te arī varu pasūdzēties par to, kas man nepatīk Frankfurtes maratonā – kilometru atzīmes ir sīciņas, kaut kur nobāztas un knapi saskatāmas. Bostonā bija milzīgs plakāts, Rīgā arī. Te es vairākas palaidu garām. Pa 42,195 km tie metri izlīdzinātos, bet, tā kā biju sastādījis sev striktu tempa plānu, pie kura gribēju pieturēties, turklāt devis norādes atbalstītājām, cikos un kur būšu, tad tas radīja tikai papildus neērtības un lieku stresu. Varbūt neizklausās nekas īpašs, bet tā rēķināšana traucēja koncentrēties – traucēja koriģēt tempu, ja tas sāktu slīdēt uz leju, traucēja veikt regulārās ķermeņa pārbaudes – vai kaut kur sāp, kā sāp, kāpēc un ko tur var darīt. Negribu tagad meklēt kaut kādus attaisnojumus un apgalvot, ka lūk tāpēc neizdevās izpildīt cerēto, bet savu lomu tas nospēlēja. Diemžēl ne vienīgā lieta, bet par visu pēc kārtas.

Ja pirmie pieci kilometri bija par ātru arī pēc čipa laika – 17:55, kas ir 3:35 temps, tad nākamie pieci jau bija 18:17 jeb vajadzīgais 3:40 temps. Vidēji pēc čipa pirmo desmit kilometru temps bija 3:37. Teiksim tā – gatavais intervālu treniņš. Frankfurte nav izcili plakana, tāpat arī tur ir bruģis un daži tizli pagriezieni. Pēc kaut kāda ritma atrašanas un nelielas taustīšanās pirmajos kilometros, kad pats vēl nesaproti, uz ko esi šodien gatavs, sapratu, ka jācenšas uz to pašu 2:35 finišu – rezultāts tāpat labs, un lai jau Druupijam tiek ātrākā maratonista gods starp noskrieniešiem. Atlika iekārtoties tajā 3:40 tempa solī un turēties, cik vien var.

Kā jau minēju, tad šoreiz savas želejas nodevu pudelēs uz elites galdiem, cerībā, ka nebūs pārāk lielu grūtību tās atkal ieraudzīt sacensībās. Cik es esmu naivs. Pēc plāna saliku uz 10k, 20k, 25k un 35k, bet vienu želeju paņēmu rokā sekojot Ilonas Marheles ieteikumam. Tuvojās jau desmitā kilometra galdi ar ūdeņiem un visiem citiem labumiem, elites galdi bija pirmie, veseli deviņi tādi. Pat tēja bija – uz mirkli iztēlojos kādu vācieti pieskrienam pie galda, apstājamies un palūdzam melno tēju ar pienu un cukuru. Lai nu kā arī nebūtu, jau laikus ieņēmu optimālo pozīciju, jo tajā brīdī skrēju nelielā kvartetā, lai varētu pagrābt savu pudeli. Pirmie galdi jau patukšoti, septītais pilnāks, astotais vēl pilnāks, devītais…, bet kur ir mana pudele?! Ē, what?! Tā nu paskrēju garām galdiem vieglā neizpratnē – kas tikko notika? Pagrābu vienu glāzīti ar ūdeni mierinājumam, mazliet padzēros, kaut galīgi negribējās un saslapēju seju. Ok, tas tikko notika, protams, kā citādāk – skrēju pretī otrajam desmitam bez cerētās uzpildīšanās. Tā arī joprojām nesaprotu – vai vienkārši neieraudzīju, vai tā jau bija paķerta, vai arī kaut kur mētājās zemē. Pārāk svarīgi gan tas nebija un nācās pieņemt pirmo lēmumu – vai notiesāt to želeju, ko nesu rokā. Mazliet pasvārstījies izlēmu, ka tomēr nē, sazin, kas vēl būs uz priekšu un labāk pietaupīt. Tāpat tūlīt jau vajadzētu sākt meklēt draudzeni un tad jau varbūt varēs padzerties sagādāto isostar dzērienu. Pusmaratonos nekad neko neēdu un lielākajā daļā garo treniņu arī nē, tā kā tad vēl biju pārliecināts par savām enerģijas rezervēm.

Trase sāka palēnām ripot lejā un temps atkal uzkāpa līdz 3:38 trešajam piecītim. Kilometri ritēja viens pēc otra, klāt jau trīspadsmitais un vai visas acis biju izskatījis, nepieklājīgi blenžot uz katru riteņbraucēju, cenšoties atpazīt draudzeni. Es taču skaidri teicu – brauc gar upi un tad pa trasi uz augšu pretī, bet upe jau ir klāt, bet no riteņbraucējas ne miņas. Pārskrienot pāri tiltam man bija skaidrs, ka viņa ir kaut kur man aiz muguras – pa galvu jaucās domas, kas ir noticis un kā, un kāpēc, un pie velna! Zināju, ka mammai jābūt ap 14. kilometru, visticamāk upes pusē. Ieraudzījis viņu, pikti uzbļāvu, lai zvana un meklē rokā. Ar visām šīm nebūšanām galīgi pazaudēju koncentrēšanos un aizmirsu par tempa pieskatīšanu. Kaut kā tas svārstījās ap vajadzīgo un atlikušais attālums līdz pusmaratonam atkal noslīdēja zem plāna. Kopumā gan bija iekrāts neliels pārsvars un pusmaratons tika noskriets 1:16:49 – trešais labākais pusmaratons šogad! Tas gan bija vājš mierinājums, jo vēl tikpat jāskrien un šodienas plāni juka viens pēc otra. Ik pa brīdim atskatījos vai netuvojas kāds divritenis. Tādi tur gan bija vairāki, bet ne tas, kuru man vajadzēja. Tikmēr man pa priekšu skrēja F15 dāma, kuras atbalstītāja gan uz riteņa piebrauca pie galdiņa, gan pasniedza pudeli, gan vēl uzmundrināja. Es arī tā gribu! Otrā uzpildīšanās bija paredzēta pie 20k galdiņa un šoreiz biju nolēmis kaut vai apstāties, bet dabūt savu pudeli. Protams, ka manējā bija uz pēdējā galdiņa, vistālāk no trases – neapstāties izdevās, bet sabremzēties gan nācās pamatīgi. Dzert nemaz negribējās, bet zināju, ka jāizdzer visa līdz pēdējai pilītei. Kādu gabalu nesu rokā, kas man likās pārāk apgrūtinoši, tāpēc pie pirmās iespējas aizsviedu to prom, gandrīz trāpot kādam līdzjutējam. Lai nu kā, pirmā puse bija precīza un atlika turēt tāpat arī tālāk, sajūtas bija labas, kaut gan nedaudz bija sācis vilkt apakšstilbus.

Pēc nosacīti klusāka trases gabala, tā ievijās mazpilsētā, kur atkal bija jūtama līdzjutēju klātbūtne un atbalsts. Es gan tajā brīdī centos atkratīties no kāda skaļa elpotāja, kas elsoja burtiski pakausī, it kā kaklā tam būtu iespraustas vecas plēšas. Tas, kopā ar atpalicēju apdzīšanu, mani visvairāk kaitina sacensībās. Pašam gan sajūtas joprojām bija labas, aizelsies nebiju un temps apmierināja, kaut gan turpināju rēķināt un lūrēt špikerī. Tepat jau bija klāt tilts uz kura pagājušajā gadā zaudēju sacensības. Šoreiz neko neforsēju, centos tikt līdzi nelielajai skrējēju grupiņai, kas koncentrējās ap vienu no sieviešu līderēm, šķiet, tai pašai F15, un nogaidīt. Biju jau samierinājies ar to, ka solīto kompāniju uz riteņa vairs nesatikšu un būs jāskrien vienam līdz galam. Tāpat koncentrējos, lai atkal nepaliktu bešā pie dzērienu galdiem. Šoreiz pudeli ieraudzīju teju pēdējā brīdī, tā atkal bija uz pēdējā galda, vistālākā stūra, pie tam pie galda trases pusē šiverēja prāvs vācietis – nekas neatlika kā apstāties, paķert pudeli un atkal paātrināties. Protams, ka atkal biju pārskaities nikns, bet no tā nevienam labāk nekļuva. Vismaz dabūju savu dzeramo un varēju skriet pretī 30k. So I have that going for me which is nice.

Daži līkumiņi pa kārtējo mazpilsētu, tramvaja sliedes, atpakaļskrējiens un mazs tiltiņš, kuru labi atcerējos no pagājušā gada. Pēkšņi tur viņa bija – stāvēja trases malā un gaidīja, nu tad beidzot. Bija jau pieveikti 28km un viss tikai pa īstam sākās. Līdz šim skrēju ar uzročiem kaut arī spīdēja saule un bija silts. Vējš arī nebija nekāds stiprais un tikai brīžiem iepūta te no sāniem, te pretī. Izmantoju izdevību un novilku uzročus, kā arī atdevu želeju, kuru visu šo laiku biju stiepis rokā. Neko daudz nerunājām, nebija man noskaņojums pļāpāt, jo ap šo brīdi arī sāku just noskrieto. Kaut gan 29. kilometrs bija pavisam ātrs un spēcīgs, tālāk viss pamazām sāka slīdēt lejā. 30km 1:49:50 jeb precīzi 3:40 temps – šosejā tas būtu jauns personiskais rekords, bet bija vēl jāskrien vairāk nekā 12km. F15 bija noķērusi un apdzinusi F25, bet pats es turpināju vien savā ritmā – kaut kā žēl, ka neizdevās nevienā grupā ieķerties, varbūt būtu palīdzējis. Priekšā bija taisna iela līdz pat 34. kilometram un šī ir kārtējā vieta, kas man Frankfurtē galīgi nepatīk – tas brīdis, kad patiešām kļūst grūti, bet šajā vietā ir absolūti neiedvesmojošs trases posms, tikai vienmuļa skriešana pa šosejas malu. Vējam brīžiem pieņemoties spēkā, centos līst aizvējā, bet viss beidzās ar to, ka F15 sieviete, sava tempa turētāja pamesta, iesēdās astē man – otro reizi nepilna mēneša laikā es biju kļuvis par tempa turētāju sievietei Vācijas sacensībās. Nu nē, tā tas nenotiks – kamēr draudzene lavierēja pa blakus esošo veloceliņu, es centos atkratīties no astes. Turpat priekšā skrēja kāds blondīnis pelēkā kreklā – mazliet pasvārstījies, tas noskrēja no trases, noliecās pie krūma un laida ārā gaiši brūnu kuņģa saturu. Nu vismaz kādam iet sliktāk kā man.

Atpakaļ civilizācijā, lasīt, sākās pilsēta, turpināju apmēram turēties grupiņā, vai vismaz pārāk neatpalikt, pagrieziens pa kreisi un tūlīt jau būt klāt 35km, kurā paredzēta pēdējā uzpildīšanās. Draudzene jau kaut kur ar visu riteni bija nozudusi, nevarētu teikt, ka ļoti palīdzēja šodien, bet vismaz atdevu savus uzročus. Un želeju. Elites galdi, 1., 2., 3., 4., 5., 6. un 7. Un viss?! Kas pie velna?! Ā, pēc pagrieziena ir vēl. Kārtējā lieta, kas man nepatīk Frankfurtē – uzpildīšanās stacijas nereti ir sadalītas pirms un pēc līkumiem, it kā nevarētu uztaisīt visur vienu garu. Astotais un devītais galds ar visādām krāsainām pudelēm, bet manējās nav! Aizskrējis līdz elites galdu galam es apstājos, paskrēju pāris soļus atpakaļ, pārlaidu acis vēlreiz, sapratu, ka nevar stāvēt kā govs pie akas, tāpat neko tāpat vien nedos un skrēju tālāk. Ja pirms tam es stabili turējos grupā un biju nolēmis to nepalaist, tad apstāšanās dēļ tagad jau krietni no tās atpaliku. Ar visu to palaidu garām 35. kilometra atzīmi un tikai pēc tam pētot video redzēju, ka laiks bija 2:09:09. Ja vidējais temps joprojām vēl bija 3:41, tad pēdējie pieci kilometri bija vien 19:19 jeb 3:52 temps. To, lūk, sauc par lūzumu jeb sienu. Godīgi sakot, dūša man bija papēžos, viss līdz kaklam, stulbie vācieši ar visu to skriešanu varēja iet dillēs, un es gribēju, lai tas viss ātrāk beidzas. Tajā brīdī man pat prātā neienāca, ka 36km iet turpat otrpus finiša un labi vien bija, par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut gan biju krietni sabremzējies, joprojām gāju uz personisko rekordu. Nezinu gan, kurā kilometrā tas bija, bet kaut kad ap to laiku – ievēroju, ka kājas ir kā akmeņi, nevarēju pacelt augšā un klausīt vairs neklausīja, apakšstilbi arī brēca pēc krampjiem. Uz stūra vēl ieraudzīju mammu, žestikulēt gan man spēka vairs nebija. Pēdējie seši kilometri.

Pēdējā lieta, kas man nepatīk Frankfurtes maratonā, un es jau aizveros – pēdējie kilometri, ja sākumā ir forši un tev ir īsti vienalga, kur atrodies, vienkārši skrien nedomājot, jo ir viegli, tad beigās, kad ir grūti un viss ir apriebies, vismaz man, ir svarīgi psiholoģiski just finiša tuvumu, nevis riņķot pa vietām, kuras it kā jau esi redzējis, bet varbūt arī nē. Tad viens pagrieziens, tad otrs, stulbais bruģis, uz kura atkal gandrīz pamežģīju kāju, kaut kāds balons trasē mētājas, aizverieties taču, neredziet, ka man ir grūti? Pēdējā uzpildes punktā pagrābu kolu, daļu trāpīju uz sejas, daļu mutē, vismaz kaut kas salds. Kopš 25. kilometra nebiju neko vairāk par ūdeni dabūjis, jo želeju jau es atdevu. Idiots. Pēdējos kilometrus skrēju autopilotā, pāris bija pat pāri četrām minūtēm, savā ziņā bija vienalga, bet nekādi nevarēja saprast, kad tad beidzot būs tās beigas. Centos sevi pārliecināt, ka jāsāk beidzot strādāt, jākāpina temps, vairs nekas nav atlicis, taču briestošie mezgli apakšstilbos lika nomierināties un finišēt mierīgi. Beigu beigās biju pārsteigts, kad jau bija jānogriežas pa kreisi uz sarkano paklāju, jo biju iesēdies astē vienam skrējējam un apkārt nemaz neskatījos. Tad gan uzsāku sprintu, saraus, saraus, gan aizrāpošu. Pulkstenī jau kādu laiku nebiju skatījies, tāpat no tā šodien nebija liela labuma – lielais tablo virs finiša vēstīja par 2:36:4… – aiziet, ieskrēju zem 2:37, tomēr A plānu izpildīju par četrām sekundēm 2:36:56. Būtu jāpriecājas, bet tagad galvenais, lai nesarauj krampji. Līdzjutējas tepat arī bija, saskatījāmies, aizkliboju līdz sienai un mazliet pastaipījos. Tālāk jau medaļa, lietusmētelītis, zupiņa, ābols, banāni un vēl šis tas. Nesteidzīgi izvirzījos cauri finišētājiem un satiku savējos. Pēdējā bilde, pat tīri priecīga.

Atsildīšanās bija aplam stīva, sen nebiju tā juties – it kā nekas ļoti nesāpēja, bet apakšstilbi bija pilnīgi izmocīti. Tagad jāatzīst, ka tomēr nebija pareiza apavu izvēle – kaut iepriekš arī ar adios adizero biju nokāvis kājas, šoreiz visu slogu uz sevi bija paņēmuši ikru muskuļi. Savus takumi ren atstāšu īsākām distancēm. Ļoti uzmanīgi tipināju, mazliet patirinājos, un turpināju maziem solīšiem virzīties atpakaļ uz viesnīcu. Atceļā arī noskaidroju, kas bija noticis ar riteni un secinājām, ka abus šodien bija nokaitinājuši vācieši un organizēšana kopumā.

Dienas prieks – kad kļūsti par meme, you know you’ve made it!

Vācijā labākā atzīme ir 1 jeb prima! Kaut kas pirmklasīgs un ievērības cienīgs. Mana pirmā sporta klase nebija gluži pirmklasīga, vairāk atgādināja kādu sešinieku jeb gandrīz labi. Labi, jo A plānu tomēr izpildīju, kas arī bija personīgais pirmssezonas uzstādījums. Gandrīz, jo tomēr palika sajūta, ka tas nebija viss uz ko esmu spējīgs. Savā ziņā pagājušā gada mocības atstāja labāku sajūtu, jo tad es atdevu absolūti visu, kas man bija, un vēl mazliet. Skrēju tomēr uz personisko rekordu, nevis vienkārši pavazāties pa trasi. Pats vien esmu vainīgs, ka izvēlējos nepareizos apavus vai arī vismaz skrēju par lēnu tiem. Tāpat nevajadzēja man nodot želejas pudelēs, mierīgi varēju nest līdzi, kā to vienmēr esmu darījis. Domāju, ka beigās tāpēc arī pietrūka enerģijas un kājas kļuva pārāk smagas, jo apēdu tikai pusi no vajadzīgā. Diez vai atkārtošu eksperimentu ar pavadošo divriteni, varbūt kādā mazākā maratonā, bet citādi no tā nav lielas jēgas, tikai traucē koncentrēties. Pareizi vien ir, jāpaļaujas tikai uz sevi, un tad arī varēsi vainot tikai pats sevi. Nebija gan pirmā reize, kad gps sastrādā blēņas, taču šādā apmērā un tik svarīgā dienā, tas bija nepatīkami. Tas laikam ir tas, ko sauc par force majeure, kaut kas, ko pats nevari ietekmēt. Nemeklēšu attaisnojumus tur, kur to nav – pašam bija jāskrien, nevis pulkstenim. Nobeigumā par treniņiem – nav noslēpums, ka trenējos pēc jaunas metodes, bet tā kā tā bija pirmā šāda pieredze, tad nav ar ko salīdzināt. Pavisam apmierināts laikam tomēr neesmu. Maratona pēdējā trešdaļā un beigu daļā kaut kas pietrūka. Pēdējie septiņi kilometri ar tempu 3:52, kas tomēr ir daudz par lēnu. Gribētos finišēt spēcīgi, kad kājas tevi vēl nes, nevis tev ir jāvelk kājas aiz sevis, kā tādu suni pie vetārsta. Gribētos, lai pēdējos kilometros būtu sataupīts spēks finiša izrāvienam, lai varētu atrauties no grupas un ieskriet finišā augsti paceltām rokām, nevis iztērēt visus spēkus jau piecus kilometrus iepriekš, nesekmīgi ķerot rokā grupu. Vai tie bija apavi, kuru dēļ savilktie apakšstilbi neļāva skriet ātrāk, vai vajadzēja iedzert magniju, vai pietrūka glikogēna rezerves, vai bija par daudz sacensību šogad un nebiju gana izsalcis, lai cīnītos, vai vienkārši viss kopā traucēja saņemties un piespiesties. Tam visam atbildes meklēšu nākamajā gadā, jo šī sezona ir beigusies; tagad jāpievēršas citām prioritātēm un jāturpina kustēties.

Skrienam!

Ak jā, iebelziet man, ja atkal sākšu domāt par Frankfurti, nekad vairs!