Es šajā salā vēl atgriezīšos jeb TGC 125km

Saulriets ar skatu uz Teidi. No salas augstākās virsotnes Pico de las Nieves

Jau pērn pēc finiša bija skaidrs, ka es šajā salā vēl atgriezīšos. Tāpēc pavisam loģiski šķita pieteikties uz iespējami garāko – normālo distanci jeb 125km. Tā kā pēdējos gados ziema Latvijai diemžēl iet ar līkumu, tad īpaši nebēdāju, ka ieilgušais rudens tiek pavadīts kaut kur citur. Protams, protams. Ziema šogad ieradās tieši tad, kad es biju prom, un es par to uz viņu biju dikti dusmīga. Bet vairs jau neko. Lai vai kā, bet iepriekšējās dienas vakarā, atverot Transgrankanārijas Facebook lapu, atklājās nebūt tie paši labākie jaunumi – tika izziņots, ka 42km distances starts ir pārcelts par 24 stundām, tas ir – uz sestdienas rītu, jo salā plosās negaiss, un tas nozīmē, ka visas īsās distances startē praktiski vienlaicīgi nākamajā rītā pēc mums. It kā jau nekas, bet mums nedaudz pajuka mašīnu loģistika, un citiem – arī atbalsts trasē, nemaz nerunājot par kooperēšanos ar ekipējumu.

Mūsu sala ir zem tā zaļganā negaisa plankuma

Piektdienas rītā mūsu salas pusē (Maspalomas) debesis ir apmākušās, knapi +16°C, vējš, skats uz kalniem dikti žēlīgs, un piedevām ik pa brītiņam smidzina. Lai arī laika prognozi naktij un nākošajai dienai sola bez nokrišņiem un līdz pat +25°C, tā nevieš uzticību, ka tā tiešam būs un trasē nesalīšu. Nolemju, ka man tāpat kā dažiem puišiem vajag priekš šī skrējiena iegādāt rociņas, un tā vietā, lai visu dienu vārtītos pa gultu, ēstu un pūstos, es aizsoļoju atkārtotā ekskursijā uz expo. Melnās, smukās, orģinālās kolekcijas rociņas izpirktas, bet labi, būs man oranžas. Ja tā padomā, tad varētu jau nepirkt, bet, kurš gan iedomātos tās paņemt līdzi no mājām. Vēl tik tāds sīkums, kā jāsakrāmē somas, jāapēd vakariņas, nedaudz jāpaguļ un tad jau var sākt domāt par braukšanu uz startu.

Las Palmas. Galvaspilsētā ierodamies apmēram stundu pirms starta. Termometrs rāda, ka ir +17°C. Silts. Pludmalē valda karnevāla ballītes atmosfēra. Par to, ka šeit notiek sacensības, liecina tikai starta arka pludmalē un komentētājs, kurš visu laiku kaut ko runā. Tāpat neko nesaprotu. Hmm, bet kur ir tualetes? Nekur nevienu nemanu. Vai tiešām man būs jāpievienojas tiem vīriešu kārtas skrējējiem un jādodas apskatīt, kā tumsā izskatās okeāns? Vai arī jāpievienojas tiem, kuri stāv rindā vietējās kafejnīcās. Dīvaini. Atdodu māsai dūnu jaku, pārbaudu, vai brīdī, kad ieslēgšu lampu, ieslēgsies arī aizmugurējā sarkanā gaisma, un esmu gatava doties uz starta koridoru. Līdz startam nepilnas desmit minūtes. Stāvu un domāju, vai man tiešām nebūs starta bildes? Varētu jau palūgt kādam, lai mani nofotografē, bet tāds slinkums. Turpinu stāvēt un domāt, ka šis būs tas gads, kad man nebūs pirmsstarta bildes. Kā tad. Jāpamēģina sazvanīt māsu un palūgt, lai atnāk un mani nofotografē, protams, ja vien viņa jau nav aizgājusi labi tālu skatīties startu.

Starts

Starts. Diez, nine, ocho, seven, seis, five, cuatro, three, dos un, atskanot ¡Ay mi Gran Canaria! Grankanārijas vīru kora izpildījumā, tiek dots starts. Fonā grandiozs salūts. Ballīte ir sākusies. Protams, es zinu, ka pirmie trīs kilometri ir gar okeānu pa promenādi, bet kāpēc viņi ir pa smiltīm? Nopietni, jāskrien pa tām sasodītajām pludmales smiltīm, grr… Neciešu, neciešu tās pludmales smiltis! Tā jau ir forši skriet un skatīties uz priekšā mirgojošajām sarkanajām gaismiņām, kas izstiepušās pa visu pludmali. Bet tās smiltis. Kāpēc dažiem skrējējiem kājās ir plastmasas maisiņi? Nē, nu es saprotu, ka negrib, lai smiltis sabirst apavos vai arī negrib, lai kājas kļūst slapjas. Bet ticiet man, tā pludmale te ir paradīze, salīdzinot ar pērno salas otrā pusē. Paskrienam garām baznīcai, kuru atceros no pērnā gada ekskursijas pa galvaspilsētu. Tālāk laukā no pilsētas pa asfaltu. Te manas domas pārtrauc no aizmugures: “Čau!”. Tā, tā. Ko Dace te dara? Es domāju, ka viņa sen ir kaut kur priekšā. Izrādās, ka viņa startēja no pašām beigām, nomierinu, ka čipus startā nepārbaudīja, un no mugurpuses paspēju uzsaukt, ka viņai soma skrienot baigi kratās. Daces soma nav vienīgais, kas piesaista manu uzmanību. Arī tie daži skrējēji, kuri jau startā uzvilkuši lietus jaku un bikses. Nudien, uz pārējo fona izskatās dikti jocīgi. Es saprotu, ka jums te ir ziema, bet ir silts tik un tā. Vismaz pagaidām. Kārpoties augšā kaut kādā kalnā, izlemju, ka varētu tomēr mācīties no savām kļūdām, un no somas aizmugures ķeksēju nost tur pieāķētās nūjas. Smieklīgi jau no malas droši vien izskatījās, bet man nebija vēlmes, ne stāties, ne ņemt nost somu.

Pirmie kilometri pa promenādi

Nepagāja ne stunda pēc starta, kad es ieslēdzu savu lampu. It kā jau ārā nakts, tumsa, pilnmēness, bet apkārtējo skrējēju gaismas ir tik spožas, ka es visu redzu. It īpaši, ja ceļš visu laiku iet augšup. Varētu jau skriet pārējo lampu aizsegā, bet te sākās šaura taciņa lejup, un man nez kāpēc šķiet, ka šis varētu būt tas brīdis, kad jāsāk skriet savas lampas gaismā. Ja vien tālāk ceļš nevestu pa upes gultni, kas savukārt nozīmē akmeņus… Akmeņi, tiešām. Par ko atkal tā sasodītā upes gultne ar akmeņiem! Taka pa šo upi ir tik burvīga, ka pamanos samīļot zemi. Trīs blakus skrienošie čaļi apjautājas, vai viss kārtībā, divi no tiem palīdz piecelties. It kā nekas, bet patīkami. Nepagāja ne pusotra stunda, kad sapratu rociņu priekšrocības, tās var “novilkt” līdz plaukstām, jo, lai arī temperatūras sensors rāda +12°C, man ir karsti. Tumsa, lampiņu gaismas, takas, akmeņi, kaktusi, milzu agaves, pažobeles, tas ir viss, ko var saredzēt. Skrienu un vienā brīdī saprotu, ka manai gudrajai lampai nepatīk priekšā skrienošo atstarotāji. Nu labi, man arī. It īpaši tie, kuriem botu aizmugure spīd kā tāda atstarojošā veste. Jo mana gudrā lampa tai brīdī izdomā, ka ir diena, vai arī, ka es skatos kaut ko pavisam tuvu, un pārslēdz blāvo režīmu. Nē, nē. Ir nakts, tumsa, un es aizvien skrienu sacensībās, un man vajag kārtīgi redzēt to sasodītu ceļu zem kājām. Varētu jau lampai pārslēgt vienmērīgo degšanas režīmu, bet šis lēkājošais man tomēr labāk patīk. Tā, pieciešot lampas kaprīzes, cenšos pielāgoties un iegaumēt, aiz kuriem skrējējiem labāk neskriet.

Arucas – Santidad Alta. Jo tuvāk pilsēta, jo vairāk un skaļāki atbalstītāji. Tas norāda tikai uz vienu – kaut kur tepat ir jābūt kontrolpunktam. Taisnības labad jāsaka, ka atbalstītāji iepriekš bija visur, kur vien varēja piebraukt, arī kādus 5km pēc starta. Kontrolpunktā liela drūzmēšanās, bet kolu padzerties gribas. Varbūt kaut ko arī apēst. Avokado? Nopietni. Šādu ēdamlietu pirmo reizi redzu ultru piedāvājumā, bet jāteic, bija labi un garšīgi. Tik žēl, ka citos punktos šis gardums nebija atrodams. Ilgi negribu te kavēties, jo man tā burzma ir par lielu. Tualeti arī nekur nemanu. Nav jau tā, ka ļoti vajadzētu, bet dīvaini, ka nav. Lai tiktu laukā no kontrolpunkta, sanāk iet pret straumi, jo tas ir tā dīvaini izvietots nostāk no pašas trases. Trepes, pažobele, taka un uz takas mētājas kārts ar džokeru. Hmm, nez ko tas nozīmē. Kāpju augšā un vēl kādu laiku prātoju par redzēto kārti. Taisnības labad jāteic, ka Artenarā uzzināšu, ka Andris ir izstājies. Manu rāmo augšup kāpienu iztraucē viens puisis ar jautājumu, vai es esmu no Latvijas? Nedaudz apmulstu, bet atbildu, ka esmu gan. Izrādās – viņš ir no Igaunijas, un Igaunija tieši šodien svin savu neatkarības gada dienu. Uz ko es atbildu, ka man likās, ka tas bija vakar, jo mani igauņu draugi bildes sociālajos tīklos sāka likt vakar. Tāpat šim interesē, cik latviešu trasē. Uij, mūsu ir daudz. Garajā distancē jau vien ir astoņi un tad vesels lērums īsajās, uz ko saņemu atbildi, ka igauņu trasē ir tikai trīs. Mierinu, ka tas ir tikai laika jautājums. Viņš te ir pirmo reizi un pagaidām viss patīkot. Nu jā, es tikai otro, un par šo distanci vēl nevaru sūdzēties. Protams, tieku pie apbrīnas par pērno gadu. Vēl ilgi nepārstāju domāt, bet kā viņš mani atpazina? Pēc miniatūrās karoga lentītes pie somas? Pēc noskrien krekla? Vai arī pēc sejas, jo pie igauņiem ciemos skriets diezgan daudz un braucam bieži.

Lampiņas man priekšā, augšā kāpjot

Bungas, es dzirdu bungas. Tas nozīmē, ka tepat kaut kur ir mana otra mīļākā skriešanas komanda un sprinta etaps. Paga, paga. Kaut kas tomēr nav tā. Atceries, tu esi Grankanārijā nevis Latvijā. Bungas tiešām bija, taciņa augšup arī bija. Tikai bungotāji bija vietējie, kas bija atbraukuši atbalstīt un pilnai laimei arī mūziku atskaņoja. Skatos uz augšu un saprotu, kāpēc obligātajā ekipējumā ir iekļautas sarkanās lampiņas. Tāpēc, lai varētu papriecēt acis, cik tā skrējēju čūska izskatās skaisti. Atkal mežs, takas, izskrienam cauri kaut kādai pilsētai. Debesīs spīd zvaigznes.

Terora. Ieskrienam pilsētā. Teroru no pērnā gada atceros. Arī te mēs bijām naktī. Labi atminos, ka pērn, lai netraucētu vietējo naktsmieru, nūjas ejot neizmantojām, bet nesām rokās. Šogad ir citādi, es skrienu un prātoju, kur bija tā iela, pa kuru mēs gājām. Pēc sajūtām šķiet, ka šī noteikti tā nav. Jāatzīst, ka šeit kļūdījos, ļoti kļūdījos, jo karte rāda, ka kādu gabaliņu abas trases te pārklājas. Ak, šī baznīca. Ak, šīs atmiņas. Skrienu un smaidu. Aiz baznīcas arī kontrolpunkts. Jau ieskrienot pilsētā, es pamanījos izslēgt savu lampu, lai taupītu bateriju, tāpēc tagad man nav jāuztraucas, ka varētu kādu apžilbināt. Ja neskrien, tad ir pavēsi. Rociņas tiek uz brīdi uzvilktas atpakaļ, jo, ja lietus jaka aizvien ir somā, tad tikai īsajā krekliņā varētu būt pavēsi. Kola, apelsīni, siers, olīvas – tas jau kā vienmēr. O, baltmaize ar sieru. Šis ir labs. Paķeru kādus pāris gabaliņus līdzi somā. Normāls ēdiens noderēs. Bet tualete, kur ir tualete? Te tomēr ir pilsēta. Dilemma, ko darīt. Iet atpakaļ pa trasi, jo zinu, ka aiz baznīcas vienā ieliņā ir publiskā tualete, iet iekšā krogā, kur ballīte sit augstu vilni (ak, pareizi – ir taču nakts uz sestdienu), vai arī meklēt kādu tumšāku vietu trasē? Nolemju, ja nav lemts, tad meklēšu tumšāku takas malu. Un jau atkal laukā no pilsētas, un jau atkal augšup. Karte rāda, ka, lai tiktu līdz nākamajam kontrolpunktam, ir jāpārrāpjas pāri kaut kādai virsotnei un nedaudz jāuzrāpjas nākamajā. Lai jau būtu. Aizvien ir tumsa, nakts, zvaigznes. Bet es meklēju tumšāko vietu takas malā. Izskrienam cauri mežam, kaut kādam ciematam un atkal pazūdam mežā. Bet šī taka uz augšu tik pazīstama un šis mazais balkoniņš arī. Kā tad! Vienīgais, kas varētu būt pazīstams sajūtu līmenī, ir tas sasodītais aukstais vējš, kas tevi purina laukā no panckām, un sajūta, ka no gaisa kaut kas krīt. Varbūt arī krita, nezinu, bet +6°C temperatūrā nebūt nav patīkami skriet tikai plānā t-kreklā ar rociņām. Labi, kājās gan ir tā saucamās garās bikses (pusgarās bikses, kas nosedz ceļus un garās zeķes), bet tāpat ir sasodīti vēsi. Lietus jaka? Nē, baigi dziļi jārokas viņai somā pakaļ. Un vispār, nevar būt tā, ka mēs tūlīt, tūlīt kaut kur neieiesim mežā vai aizvējā. Tas tūlīt, tūlīt vilkās kādas minūtes 10 noteikti, ja ne pat visas 20.

Salā aust jauna diena

Moya – Fontanales. Kontrolpunkts atkal novietos ne pa ceļam. Labi, ka šoreiz ēkā. Te nav vēja. Saprotu, ka sistēmu man vēl nevajag uzpildīt, tad ilgi uzkavēties arī nav nepieciešams. Tā kā želejas man jau sen apnikušas un šķiet, ka kofeīna šotiņš manam vēderam nepatīk, tad meklēju uz galdiem ko labāku. Nekas tā īpaši neuzrunā, un atkal nākas iztikt ar jau zināmajiem gardumiem. Stāvu un pētu numuram otrā pusē pielīmēto trases profilu. Nu labi, uzkāpšu augšā līdz 1300m un tad lejā. Bet uz nākamo kontrolpunktu tomēr atkal būs jāpakāpj augšā. Ir pus seši no rīta, kur ir gaisma? Kāpēc klusē mani atbalstītāji un telefonā nav nevienas uzmundrinošas īsziņas? Kāpēc ir vēl tik daudz līdz finišam? Trešā daļa jau pieveikta, bet man apnicis… Ceļš ved augšup jau atkal. Tumsa. Zvaigznes. Mēness. Kāpiens attaisnojas, un tam seko diezgan pretīgs, akmeņains noskrējiens. Es minēju, ka tur bija arī kaktusi un pažobele, tā teikt, pilnai laimei. Izmantoju izdevību un paskrienu garām visiem, kam var. Ja jau uz leju tik labi ripo, tad kāpēc neizmantot izdevību? Bet jau kādu laiku nepamet sajūta, ka atkal velkos pa aizmuguri. Mierinu sevi ar domu, ka visos kontrolpunktos līdz šim esmu ieskrējusi ar lielu laika rezervi, bet tomēr. Tas bija līdz brīdim, kad atkal vajadzēja kāpt augšup un vēl bija pietiekami tumšs, lai redzētu, ka man aiz muguras spīd tik daudz lampiņas. Jā, tās bija arī kalna galā, tai kalna galā, no kura es pirms ilga laika skrēju lejā. Varbūt tomēr nav nemaz tik slikti. Bet, kur ir tā sasodītā gaisma? Protams, var manīt, ka saule kaut kur aust, bet man te ir puskrēsla, un lampas gaisma jau sen kā apnikusi. Ar saules lēktu un rāpšanos augšup kalnā beidzot var aplūkot dabu. Eu, bet te tomēr it tik skaisti! Zaļš, zied mandeļkoki. Mani atbalstītāji arī pamodušies ar “malacītis, tā turpini”. Kaktusi, kaktusi, kaktusi. Vai zināt, kā smird sapelējis kaktuss? Tā arī smird. Un, kā slīd, ja neuzmanīgi uzkāpj uz zemē nokritušas kaktusa lapas? Tieši tikpat labi, kā uz banāna mizas. Pārbaudīju.

Presa de los Pérez. Jau kādu brīdi skrienam pa asfaltu. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Plāns kontrolpunktā ir vienkāršs – uzpildīt sistēmu, kaut ko apēst, atrast ideālu vietu zaļajai pieturai un, protams, vispirms uzlikt lādēties pulksteni. Lampai bateriju pēc tam. Tāpēc, ejot pa dambi, jau laicīgi uzvelku atpakaļ rociņas, jo, lai arī saule jau ir uzlēkusi, vairāk par +10°C nav. Kas tas par sasodītu vēju šajā kontrolpunktā? Kā noņemu somu, tā drebulis izskrien cauri. Nu ja. Nav jau soma, kas silda sasvīdušo muguru. Ūdeni, man vajag ūdeni. Kur tas kungs ar to ūdens kannīti aizgāja? Es gribu tikai papildināt savu sistēmu un pazust no šejienes. Kaut ko būšu iemācījusies un skaidrā latviešu valodā saku, ka man vajag agua. Ko var tik lēni darboties, man salst! Bet pie ūdens tieku. Fiksi, fiksi iemetu tajā enerģijas dzēriena tabletes un dodos prom. Kāda zaļā pietura? Ātrāk sasilt un tad. Tas nekas, ka tepat ir vairākas ideālas vietas zaļajai pieturai.

Koki ar ķērpjiem

Kāpju pa skaistu priežu ieskautu taku. Dažiem kokiem ķērpji. Vai tiešām Tamadaba? Aizvien biežāk skatos apkārt – ne jau tāpēc, ka kādu meklētu vai jūsmotu par dabu, bet gan tāpēc, ka atkal nepamet sajūta, ka es te esmu bijusi. Nudien. Kaut kā viss te tik pazīstams. Kāpju un domāju – ir, vai nav. Manā atmiņā ir palicis, ka takai blakus ir jābūt strautiņam. Bet tas dambis un tie koki ar’ tādi pazīstami. Bija. Mana atmiņa šoreiz neviļ, jo pēc finiša arī Dace runāja par dambi. Serpentīns iet uz augšu. Saule aiz koku galotnēm parādās aizvien augstāk un augstāk. Skaisti. Augšā kāpju pacilātā garastāvoklī, līdz atceros par zaļo pieturu. Kas var būt labāks par krūmiem aiz kokiem! Žēl, ka man tai laikā paiet garām tie, kurus biju iepriekš apdzinusi. Nekas, vēl paspēšu. Kalni, kalni, kalni. Priežu mežs. Serpentīni. Asfalts. Atkal skaista pārgājiena taka uz augšu. Un jau atkal asfalts. Uz asfalta noparkotas daudzas mašīnas, un līdzjutēji uzmundrina visus pēc kārtas – savējais vai kāds cits – visi te vienādi. Vienā brīdī pamanīšu, ka man gandrīz visu laiku trasē priekšā ir vieni un tie paši atbalstītāji. Tātad skrienu apmēram vienā tempā ar viņu skrējējiem.

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Bet, kas tad tas? Savā priekšā pamanu Edgaru. Ko viņš te dara? Nu labi, varu kādu brīdi arī neskriet, it īpaši, ja tāpat var redzēt, ka tūlīt atkal būs jākārpās augšup pa serpentīntaku. Edgars stāsta, ka viņam neesot labi ar vēderu, un plāno izstāties, jo nav vērts šitā vilkties līdz finišam. Tā pļāpājam un kāpjam augšā. Vienā brīdī gan es izmetu, ka šādi man aiz muguras aizies arī līdz finišam. Nē, neaizies. Vēlāk gan atzina, ka līdz kontrolpunktam centās turēties man līdzi, jo bija vismaz kaut kāda motivācija ātrāk tur nonākt. Vēl kādu brīdi kāpjam, runājam, pa taisnīti nedaudz paskrienam. Lai arī cik forši ir pļāpāt, bet mans temps ir ātrāks, tāpēc atstāju Edgaru noskrējienā. Asfalts. Helikoptera nosēšanās laukums.

Uz vienu no kontrolpunktiem

Artenara. Asfalts uz leju, bet kur ir kontrolpunkts? Krustojumā man skaidri parāda, ka vēl lejā pa kreisi. Ja tā vajag, tad vajag. Skrienu uz norādīto māju un ar acīm meklēju, kur tad ir čipu paklāji. Nav, nemanu. Pirms paspēju pabāzt degunu kontrolpunktā, man smaidīgi ar mašīnu garām pabrauc māsa ar Veipa kungu. Pirmais, ko no šiem uzzinu, ka pārējie pirms nepilnas stundas esot atstājuši kontrolpunktu un ka es no visiem pagaidām izskatos vislabāk. Kontrolpunktā valda rosība. Kāds kaut ko ēd, kāds atpūšas. Apstaigāju galdus un saprotu, ka nekas diži prātīgs te nav. Ja nu vienīgi maize un kēksiņi. Viens brīvprātīgais kaut ko cep. Bet tas izskatās tik dīvains, ka nemaz nemēģinu prasīt. Vēlāk uzzināšu, ka tās bija garšīgas pankūkas. O, buljons. Bet tai lielajā katlā pirmais, ko ieraugu, ir trīs lieli sīpoli. Fuij, riebumā saviebjos. Atceries, buljons ir garšīgs, un tie sīpoli tavā glāzē nenonāks, es sev mēģinu iestāstīt. Bet kur ir tie rīsi ar dārzeņiem, kas stāv pusizēstos šķīvjos uz galdiem? Meklēju, nekur nav. Pienāk viens kungs un jautā, vai es nezinu, kur var dabūt rīsus. Atbildu, ka nezinu un ka pati arī meklēju. Izrādās – rīsi ir beigušies. Nopietni, beigušies? Kas jums tas par kreiso kontrolpunktu, m? Piesēžu sakrāmēt somu. Rociņas vairs kādu laiku nevajadzēs, tās var mierīgi ielikt ūdensizturīgajā maisā. Tāpat izmetu tukšās želejas un kabatas papildinu ar jaunām. Tualeti šeit gan vienu manīju, tikai nevarēju saprast – puišu, meiteņu vai kopējā, un kā uz viņu vispār var tikt, tāpēc neriskēju iet. Labi, nevajag. Ieiešu tajā publiskajā, kas ir aiz baznīcas, kuru jau pāris dienas atpakaļ ekskursijas laikā atzinu par labu esam. Tāpat tur garām jāiet. Vēl pilnai laimei gribu nomazgāt seju un tad esmu gatava doties, lai atkal kārpītos tai sasodīti stāvajā kalnā, kuru pirms dažām dienām ekskursijas veidā aplūkojām. Izeju no kontrolpunkta un čipu paklājus aizvien nemanu. Izrādās – tie ir labi tālu aiz līkuma, aiz baznīcas jeb gandrīz tur, kur starts 64km distancei. Kad laimīgi uzvilkos augšā tajā stāvajā kalnā, tad lejā otrā pusē aiz baznīcas var pamanīt milzonīgu Jēzus statuju. Turpinu rāpties augšup. Pirmais, ko pamanu, ir marķējuma zīme, ka jāuzmanās – sarežģīts, tehnisks posms.

Pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kas te var būt trakāks par kāpienu Teidē. Pēc brīža vēlreiz tā pati zīme. It kā tagad esmu vienā no salas augstākajiem punktiem ap 1700m, bet… Ja man prasītu, tad neko tādu briesmīgu, no kā uzmanīties, es te nemanīju. Dažas priedītes, aiz platas takas klints mala. Nekā tāda. Toties, kā te pūta sasodīti auksts vējš kopā ar kaut kādu pretkelību, kas krita lejā no gaisa. Lai arī tagad vairāk nekā iepriekš es sapņoju par somā noliktajām rociņām un lietus jaku, mans slinkums saka, lai nestājos un turpinu skriet uz priekšu, ka šis viss pāries. Bet man tik neganti salst rokas, vējš planda tā jau plāno t-kreklu, un tas slapjums vēl lien sejā, ka nekas cits neatliek, kā turpināt skriet, jo priekšā redzu mežiņu un ceru uz aizvēju. Mežs paliek biezāks, takas – platākas.

Mākonis un preteklība vienā no virsotnēm

Aizvējš, siltums. Pretī nāk atpūtnieki. Man tikai uz leju. Izskrienu cauri mazai pilsētiņai, kurā noris sava dzīve. Cilvēki kā cilvēki – normāli atpūšas bez steigas. Tikai aiz gara laika noskatās, kur mēs aizskrienam. Skrienot cauri pilsētai, cītīgi sekoju līdzi marķējumam, jo viss tik raibs apkārt, un neviens te ceļu tev arī nerāda. Ciematiņš atgādina vietu, kur esmu jau bijusi, bet, ak pareizi, tas nebija šajā salā. Ai, tās salas ir dikti līdzīgas! Lejupceļš.

Izdegušais mežs

Gar takas malu var redzēt, ka pirms kāda laika te viss ir bijis izdedzis. Pirms šosejas uzlikta brīdinājuma zīme – uzmanību, auto. Tai brīdī, kad gribu šķērsot lielceļu, augšup pa serpentīnu brauc auto. Ziniet, kas ir patīkami? Kad auto apstājas un tevi palaiž pāri ceļam. Parādu paldies un pazūdu otrpus ceļam lejup pa taku. Saule spīd, putniņi čivina, visapkārt zied mandeļkoki un man par nelaimi sistēmā beidzās dzeramais. Nemaz, nemaz nav palicis. Nu kā tā var būt! Pirmos 50km iztiku, bet tagad pietiek knapi 25km. Un tas viss apmēram 4km pirms kontrolpunkta. Uz ciematu jau atpakaļ augšā arī nekāpšu, tik ļoti man dzert nevajag. Mierinu sevi ar domu, ka man tagad ir jāskrien tikai uz leju. Un tos es aizskriešu. Trakāk būtu, ja būtu kaut kur jārāpjas augšā. Taka skaisti skrienama, patīkama. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz kontrolpunktam. Zinu, ka mans pulkstenis jau apmēram 2km pa virsu ir uzrēķinājis. Vēl divi kilometri. Tas ir tik daudz. Bet ko varētu izdomāt? Ja arī atrastu kādu ūdens pleķīti, tad dzert no tās tāpat nevarētu. To es atceros no pērnā gada. Bet varētu sevi nedaudz apmānīt ar marmelādes želeju. Vismaz kaut kas salds un sulīgs.

Tejeda. Šo šausmīgi stāvo ielu es pazīstu: ja brauc pa to augšā ar mašīnu, tad ir sajūta, ka tā apgāzīsies. Esmu pilsētā. Kur ir kontrolpunkts? Vēl puskilometrs pa asfaltu. Ienāku kontrolpunktā, kur brīvprātīgie pajautā, kā trase, uz ko parādu apnicības žestu un atbildu, ka burvīga. Bet, kas tad tas? Mani sveicina Kristaps ar Agri. Ko viņi šeit dara? Vai nu es skrienu gaismas ātrumā, vai arī viņi kaut ko ir sajaukuši. Tiesa, atceros sarunas, kur Kristaps teica, ka nezinot, kā skriesies, jo ir apslimis, bet ko Agris te dara? Viņam tak bija plāns par finišu 19 stundās. Kristaps vēl noprasa, vai es tagad iešu. Nē, man sistēmu vajag uzpildīt. Kamēr māsa uzpilda sistēmu, es uz galda pamanu tos sasodīti gardos Kanāriju kartupelīšus. Kartupeļi kā kartupeļi, mazi – ar mizu vārīti un apkaisīti ar daudz sāls. Laime pilnīga. Man piedāvā mērci. Nē, nē. Šo mantu nevajag bojāt ar kaut kādu mērci. Kamēr sēžu un ēdu, uzzinu, ka šī kompānija iet un, ka es viņus drīz noķeršu, jo es skrienot. Šo klausoties jau prātā rēķinu, pēc cik ilga laika varētu šos noķert. Izstāstu, ka man vēders ik pa laikam pieprasa zaļās pieturas pēc želeju lietošanas. Protams, arī šis kontrolpunkts nav izņēmums un tualeti neredzu. Māsa piedāvā pajautāt, jo pēc loģikas taču vajadzētu būt. Bet gan jau atradīšu kādus krūmus. Tajā pašā laikā Veipa kungs rāda Daces jaunās želejas ar kofeīnu. Esot labākas par vemjamajām. Tā arī nesapratu, vai tikai rādīja vai arī man piedāvāja. Bet man pietiek ar savām. No sauļošanās krēma gan atsakos. Nevajag man neko lieku uz sejas un pēc tam acīs, kad tas viss sāks tecēt… Atstāju māsai neapēstos kartupeļus un pasaku, lai paņem vēl, jo viņa tos novērtēja kā dikti gardus. Nu ja. Mēs uz otras salas viņus ēdām, bet to viņa neatminas, ka tie būtu tie paši. Atkal asfalts, atkal augšup. Kur varu, tur skrienu, kur vairāk uz augšu, tur ātri eju. Saule turpina cepināt uz nebēdu. Savas drošības labad skrienu pa nepareizo ielas pusi, bet tā ir drošāk pārvietoties pa sepentīnceļiem.

Kurp?

Jau atkal taku krustojums, kur atkal jākāpj uz augšu. Parādījušies atpūtnieki ar lielām ceļa somām. Arī norāde uz Roque Nublo. Pārlēcu pāri strautam. Ceļš augšup. Viss zied. Atkal skrienams asfalts, kur saule bezvējā aizvien cepina uz nebēdu. Izskrienam cauri vēl vienam mazam ciematiņam. Drīz pēc tam asfaltu nomaina taka. Apdzenu vienu, otru, trešo, un tad tā sagriež vēderu, bet kur ielīst nav. Nē, nē. Kāpēc tagad? Pēc pārdesmit metriem ieraugu lielu akmeni, tas derēs. Aiz tā var ērti aizslēpties, un tie, kurus es nupat tik veiksmīgi esmu apdzinusi, mani neredzēs kā uz paplātes, un tie, kas priekšā, arī ne. Šis ir apnicīgi, bet kaut kā tas kofeīna šotiņš iekšā ir jādabū. Es jau tā esmu izdomājusi, kā organismu apmānīt, ēdot maizi ar koefīnu. Kāpēc paliek grūti? Kāpēc atkal ir jākāpj augšā? Kāpēc man šķita, ka pirms brīža tālumā manu šo muguras, bet tagad no viņiem ne miņas? Kāpju augšā un prātoju, kāpēc man to vispār vajag. Līdz finišam vēl kādi 50km. Tas ir daudz. Saņemies, te ir jāskrien. Dzirdi? Nē! Te ir jāskrien! Aiziet, aiziet. Hmm, kas tad tas? Man priekšā uz akmens sēž sen neredzēta kompānija. Izskatās, ka Agris ir uzvilcis mugurā visu, kas viņam ir līdzi. Dace galīgi nekāda un žēli nosaka, ka viņai ir slikti no augstuma, bet Kristaps teic, ja es šādi turpināšu, tad man būs labs rezultāts. Lai viņš iet laimē diet. Un prom esmu. Es te knapi velkos augšā, bet šis kaut ko gvelž par labu rezultātu. Ja es beidzot netikšu pie normāla ēdiena, tad par rezultātu, kurš nav par visu naudu var jau aizmirst, un prom esmu. No citu nostāstiem zinu, ka te uz mazo Roque Nublo kontrolpunktu uzkāpj augšā pa vienu kalna pusi, tad aizskrien gandrīz līdz Roque Nublo, iečekojās un skrien atpakaļ, lai kalnam pa otru pusi dotos tālāk. Te mēs bijām ekskursijā, un otrpus kalnam ceļu es atceros. Atpūtnieki palaiž dalībniekus pa priekšu. Skatu laukumā sasmaidos ar citiem skrējējiem, jo šis ir tas brīdis, kad tu jau pazīsti visus līdzskrējējus un zini viņu stiprās un vājās puses. Atpakaļ skrienot manu, ka arī trijotne ir sasniegusi skatu laukumu. Bet tas noskrējiens līdz stāvvietai ir dikti dubļains. Laikam aizvakardienas lietus ir darījis savu, un tā pretklība, kas bija iepriekšējā kalnā, izskatās, ka te arī ir savu roku pielikusi. Aizskrienu garām dažiem skrējējiem, jo uz leju es skrienu labāk nekā viņi. Pie stāvlaukuma gandrīz paskrienu garām un nepamanu māsu ar Veipa kungu. Pasaku tieši tik daudz, ka Dacei ir slikti no augstuma. Veips uz to tikai noplāta rokas.

Trijotne pamet kontrolpunktu

El Garañón. Saņemas, vēl nedaudz, vēl pavisam nedaudz līdz kontrolpunktam. Tur tā mazā taciņa, kur pirms pāris dienām gāji pretējā virzienā un satiki vienu no organizatoriem, kas marķēja trasi, tad pāri dambim, kurš nezin kāpēc ir vienās peļķēs, un tad jau drīz ir jābūt kontrolpunktam. Bet to, ka pirms tā būs vēl jākāpj augšā, man neviens nepateica. Šo kempingu es atpazīstu. Pērn te bija pirmais kontrolpunkts. Un tas nozīmē, ka te ir tualetes. Ieeju kontrolpunktā, nopētu piedāvājumu. Manu skatu piesaista viens no brīvprātīgajiem un aizvien nepamet sajūta, ka es viņu esmu redzējusi. Varētu būt viens no lielajiem organizatoriem, bet, kā zināms, spāņi visi ir vienādi. Sameklēju kādu, kam pajautāt par tualeti. Čalis, kas sēž pie mantu maisiem, uzreiz pasaka, ka nerunā angliski, un lūdz, lai pagaida. Atnāk cits. Izved ārā, izstāsta, kur jāiet. Un es saprotu, ka neko nesaprotu no tā, ko viņš man angliski stāsta, kur jāiet. Kaut kā tomēr saņemos, sakoncentrējos un ar precizējošu jautājumu no savas puses, izrādās, ka visu saprotu. Neprasiet man ultrās domāt sarežģītas lietas, tas nav iespējams. Vēl tikai noprasa, no kurienes es esmu. Jā, man arī patīk zināt, no kurienes ir citi dalībnieki. Brīdī, kad kontrolpunktā atgriežos otro reizi, te klāt ir arī Kristaps ar Agri. Palūdzu vienam brīvprātīgajam kartupeļus. Nē, makaronus es negribu, bet vēl kādu kartupeli. Nu tā, lai ir pilna bļodiņa. Tēja, kas var būt labāks par tēju ar cukuru, daudz cukura. Pēc brītiņa kontrolpunktā ienāk Dace un nosēžas netālu no mums. Ar trešo reizi viņa sadzird, ka mēs viņu saucam, un pārsēžas mums blakus pie galda. Šī saka, ka tas viens no brīvprātīgajiem esot tas pavārs ar smieklīgo mici, kas te bija pērn. Ja tā saka, tad tiešām tā ir. Es to nemaz nebiju ievērojusi. Drīz ierodas arī iepriekš satiktais igaunis. Ik pa laikam garām nostaigā viens no brīvprātīgajiem un jautā, kurš gribēja izstāties un doties uz autobusu? Vismaz šis serviss viņiem šajā punktā ir augstā līmenī. Nē, mūs tas neinteresē. Sēžam, runājam par visu ko. Kristaps runā, ka varam tālāk iet kopā. Un, lai es neaizmirstu, ejot ārā, atdot mantu maisu. Kādu mantu maisu? To, kuru es uz šejieni neaizsūtīju, jo visas želejas un rezerves lampu sabāzu somā? Tāpat kā nevienu lieku drēbju gabalu līdzi nepaņēmu. Varam, bet, lai es kaut kur tālāk kustētu, man vispirms ir jāpaēd, jo par normālu ēdienu es jau sen sapņoju. Un man vēl sistēma jāuzpilda. Ar vienu piedzīvojumu jau pietika, paldies, vairāk negribu. Divas tējas ir vēl labāk nekā viena. Atstājam Daci atjēgties, gan jau tiks galā. Un galu galā ārā sēž Veipa kungs ar manu māsu. Ārā ejot, pielienu rindai priekšā un parādu brīvprātīgajam – lūdzu vienu kartupeli. Šis tikai nosmaida, un es tieku vēl pie viena tāda garduma plaukstā. Paldies! Šis ir viens no tiem kontrolpunktiem, kur atbalstītāji nevar nākt iekšā. Uzpildu ne tikai sistēmu, bet pamanos apliet arī somu. Jauki. Mēs ejam ārā no kontrolpunkta, bet tai pat laikā tajā daudzi skrējēji nāk tikai iekšā. Man atnāk īsziņa: “Jūs tur guļat? Neredzu kustību!”, “Es paēdu un dodos uz Tunti”, “Nu tad, lai veiksmīgs ceļš. Izbaudi!” Uzreiz kompānijai pasaku, ka es uz leju un pa taisni skrienu, bet augšā kāpju. Labi, der. Ejam, runājamies. Arī šo posmu nedaudz zinu, gan no ekskursijas dažas dienas atpakaļ, gan arī zinu, ka te kaut kur pērn pustumsā blandījos. Mūsu kopā iešana beidzas ar to, ka vienā no tālākiem kalniņiem šie divatā aiziet. Pareizi jau ir, katram savs temps.

Serpentīns ar akmeņu bruģīti

Slapji akmeņi. Skaisti skati. Un tad sākās akmeņains noskrējies uz leju pa dažāda izmēra akmeņiem. Te tikai viens neapdomīgs solis, un aiziet lejā pa krauju kaktusos. Es aizvien uz leju kustos ātrāk par citiem, to arī izmantoju. Nu kāpēc atkal tā sagrieza vēderu? Kāpēc šī noskatītā vieta aiz akmens ir aizņemta? Tā ir netaisnība. Te tālāk ir tikai stāvas sienas un šaura taka, nekādas iespējas. Jau noskatu vietiņu, bet tad zīme, ka pēc 50 metriem fotogrāfs. Netaisnības augstākais punkts. Nē, tomēr ir taisnība uz zemes, jo aiz maza līkumiņa ir kā reiz iespēja pakāpties uz augšu. Ideāli priekš zaļās pieturas.

Pa akmeņaino serpentīnu uz Tunti

Labi, ir arī otra taisnība uz zemes. Beidzot ir vismaz kāds fotogrāfs, kuru satieku trasē un kurš arī fotografē, citādi visi pārējie manīti tikai pastaigājamies pa trasi. Šķērsoju šoseju, un ceļš atkal iet uz leju. Vispār jau tagad visi šie 12km līdz nākošajam kontrolpunktam ir tikai uz leju. Nē, nu skaisti tie kalni. Vienā pusē ezers, bet otrā sasodīts serpentīns, kas izklāts ar mazu akmeņu bruģīti. Kāds laikam ir pacenties priekš tūristiem. Cik ilgi vēl šīs mocības? Pretī nāk divi tūristi ar lielām mugursomām, es jau gara acīm redzu, kā viņi kaut kur drīz uzcels teltis un atpūtīsies, bet man, man vēl savi 30+km līdz finišam jānoskrien. Labi, es saprotu – serpentīns izklāts ar akmeņu plāksnēm, bet kāpēc tagad te vajag kaut kādus štruntus, kuriem vēl jālec pāri. Te ir jāskrien, nē, es paiešos un tad atkal skriešu. Cik tad var skriet uz leju bez atpūtas? “Pēc viņu plāniem, Tev pēc 20 minūtēm jābūt Tuntē”, “+/- tā varētu būt”. Pag, bet šo balsi es jau esmu kaut kur dzirdējusi. Dace dzīvelīgāka par dzīvu. Stāsta, ka kontrolpunktā pasēdējusi, uzēdusi un atjēgusies. Jā, to es redzu. Un vispār viņai dikti viegli skrienas. Ko viņa ēd? Man gan šīs takas jau paspēja apnikt. Bet vispār vairs neesot tālu, kādi divi kilometri un tad tur nedaudz pa asfaltu. Protams… Kāpēc man ir jāskrien pa trotuāru, ja man labāk patīk skriet pa ielu? Un vai tad tā mašīna nevar mani apbraukt? Nu labi, pārvākšos uz trotuāru, ja jau tik ļoti tā vajag. “Tu kavējies!”.

Tunte. Kontrolpunktā ballīte ir tik grandioza, ka ir sajūta, ka esi ieradies finišā. Spāņu mūzika deju ritmos. Ienākot tiek nosaukts tavs vārds. Viens no brīvprātīgajiem pajautā, vai man ir numurs. Protams, ka ir un pagriežu numuru jostiņu tā, lai redz manu numuru, un tik pat veikli aizgriežu to atpakaļ tā, kā man ērtāk. Dacei vēl pēdējais sulas malks un viņa aiziet. Kamēr es skatos galdu virzienā, man jau jautā, ko es gribu – kafiju vai tēju. Atbildu, ka tēju. Tā ir pieejama tur. Labi. Kamēr nopētu, kas salikts uz otra galda, man jau jautā – ar cukuru vai bez. Kamēr es sašutumā spļauju laukā olīvu, jo tās te ir ar kauliņiem, man atnes tēju. Burvīgi. Mmm, maize ar sieru. Īss bija mans prieks. Sieru atzinu par neēdamu un vēlāk arī maizi. Nesaprotu, kas viņiem te tā bija par maizi, bet kaut kas bezgaršīgs un ķepīgs. Jau pērn tādā ieberzos. Nē, paldies. Cepumi gan varētu noderēt, un iebāžu tos somas kabatā. Māsa piedāvā kolu. Nē, to gan es negribu, bet Veipa kunga rokās Daces sula izskatās dikti laba. Ir arī. Šis jāatceras priekšdienām. Kamēr no somas velku laukā lampu un rociņas, jo drīz vajadzēs lampu – vakars tomēr, un rociņas – ja nu paliek auksts, tikmēr māsa jautā, vai man izdevās veiksmīgi ar powerbanku uzlādēt lampai bateriju. Jā, viss ideāli. Rezerves lampa tā arī paliks somā neaiztikta. Vēl neesmu tikusi laukā no kontrolpunkta, kad mani uzmundrina brīvprātīgie. Nomazgāju seju un esmu gatava doties. Un tad mani burtiski no kontrolpunkta dejas ritmos izstumj laukā brīvprātīgie. Jautri, jautri. Aiz līkuma atpazīstu kafejnīcu. Es te pērn pirku kolu. Skatos apkārt, jā tiešām te. Bet nez kāpēc Tunti no otras puses neatpazinu, jo tai baznīcai gājām garām. Māsa saka, lai beidzu skatīties apkārt un ātrāk eju uz nākamo kontrolpunktu. Mīļi. Izlīkumoju cauri pilsētai. Ceļš ved augšup. Ceļš ved pa grants ceļu ar peļķēm. Cenšos neiekāpt, jo man tās nepatīk. “Skrien ātri, lai es varu laicīgi iet gulēt. Jau pagājušo nakti neesmu gulējusi.”, “Pffff”, “Nemaz nemēdies. Skrien, Lauma, skrien!”.

Tā kafejnīca!

Skatos augšup un prātoju, pēc cik ilga laika atkal būs tumsa. Vai redzēšu saulrietu? Brīdī, kad esmu pieveikusi gandrīz pēdējo augšupejošo posmu, redzu, ka tur aiz tās kalnu grēdas okeānā riet saule, bet otrā pusē saule atspīd uz tās kalnu grēdas. Skaisti. Skrienu lejā, un atkal šis platais ceļš šķiet tik pazīstams, tik pazīstams. Vai tiešām te gāja pērnā trase? Cenšos ieraudzīt kaut ko, kas apstiprinātu manas aizdomas, bet nekā. Manu prātuļošanu izjauc tikai viena vienīga doma par zaļo pieturu. Vai es jau minēju, kā man tas ir apnicis. Ja trase strauji pagriežas uz leju, tad nekas labāks kā blakus esošais laukums nav. Un man jau ir vienalga, vai kāds nāk vai nenāk. Cenšos lejā skriet, cik var, jo jūtami kļūst tumšāks, un lampu man tik ļoti negribas slēgt iekšā. Vienīgais, ko atļaujos, ir ieslēgt lampu un pārbaudīt telefonā, vai deg sarkanā aizmugurējā lampa. Deg. Viss labi. Varu mierīgi skriet tālāk tieši tik ilgi, līdz saprotu, ka nu jau šajā puskrēslā ar lampu ir labāk nekā bez. Nepagāja ne pāris minūtes, kad iestājās tumsa. Kāpēc tās sarkanās uguntiņas tik vientulīgi spīd tumsā? Tātad man tur ir jāskrien. Lejup skrējiens padodas visai raiti. Izklaidējoties spīdinu savu lampu ārpus trases, lai saskatītu apkārtni vai tāluma esošo marķējumu. Te bija viens brīdis, kad apstulbu, jo nemanīju marķējumu, bet labi zinu, ka nekur citur nebija iespējams skriet. Protams, pēc ilgāka brīža arī marķējums uzradās. “Pēc pusstundas tev pēc plāna ir jābūt Ayagaures. Gaidu.” Tie dzeltenie šorti ir kaut kur redzēti. Panāku Agri, šim galīgi švaki, viss sāp, un knapi tiek uz priekšu. Es jau neko, bet es viņa vietā jau sen būtu izstājusies nevis mocījusies. Papļāpājām un aizskrienu tālāk.

Kalni, kalni, kalni.

Ayagaures. Tālumā spīd ugunis. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Tāpat kā iepriekš, ieskrienot pilsētas gaismā, izslēdzu lampu. Ieskrienu kontrolpunktā. Bet tur jau mani sagaida māsa ar Veipa kungu. Kā jau visos kontrolpunktos, arī te viņi ar pirmo no mūsējiem ieiet kontrolpunktā un tad kādu laiku tusē kamēr visus sagaida un apčubina. Nu labi. Ko man vajag palīdzēt? Nez, pieliet sistēmu. Nevar jau zināt, vai atkal neizdzeršu. Kamēr ar kārām acīm skatos uz galdu, ko tur varētu atrast derīgu ēdamu, man piedāvā kaut ko no lielā kalta. Paelja. Der. Es kā reiz, skrienot uz šo kontrolpunktu, pusceļu sapņoju, ka varētu tikt pie normāla ēdiena. Kamēr sēžu un tiesāju savu porciju, māsa apsedz mani ar savu šalli, lai nenosalstu. Tai pat laikā kontrolpunktā ieklibo Agris. Viņam paveicas, un viens mazs puisēns šim atnes šķīvi ar paelju. Ejot ārā, nezinu, ko viņš domāja, bet aizgāja bez nūjām. Ar tām viņam pakaļ smiedamies aizskrēja Veipa kungs. Man ir apnicis. Stāstu, ka mani ir plāns, ka viņi varētu mani ar mašīnu aizvest līdz nākošajam kontrolpunktam, un tad es varētu tur pagaidīt tos, kas skrien apmēram kopā ar mani, un turpināt ceļu līdz finišam, jo tā trase jau apnikusi. Bet nē, viņi neparakstās uz ko šādu un turpina par mani smieties. Un tikai noteic, ja jau varēju atvilkties līdz šejienei, tad būs līdz finišam vien pašai jātiek. Neraža. Ja ne, tad ne. Vilkšos vien pati tumsā pie vilkiem. Māsa, prom ejot, mani vēl apskauj. Tāds slinkums skriet laukā no kontrolpunkta. Ar sevi sarunāju, ka tur, kur beidzas pilsētas gaismas, es slēgšu iekšā savu lampu un sākšu skriet. Visa mana dzīve iet tikai uz augšu vien, tik uz augšu vien. Labi, ka šis ir pēdējais kāpums un tad vairs nekur nebūs uz augšu jākāpj. Atkal panāku Agri. Iesmejam par gandrīz aizmirstajām nūjām, un turpinu ceļu lejup. Ja jau var skriet, tad jāskrien. “Malacītis, pat ātrāk atskrēji. Apžēlojies par mani, ja? Man viena acs jau krīt ciet, bet es vēl turos. Vēl tikai viens pauguriņš un… gultiņa”.

Pār kalniem riet saule

Un tad es ieraudzīju to, ko es nemaz nebiju plānojusi redzēt. Upes gultne. Nopietni? Tiešām? Par ko? Kāpēc? Nu, bet kāpēc man atkal ir jāskrien pa to sasodīto, pretīgo, akmeņaino upes gultni. Un tās niedres, brrr. Viņi nemānās, nav kaut ko sajaukuši? Sasodīts, pat marķējums spīd kā tāda ziemsvētku eglīte. Es jau te vienreiz skrēju pērn pretējā virzienā un otrreiz nemaz negribu, kur nu vēl pa tumsu. Aptrakuši galīgi. Un tā es lampas radītajā gaismā, palēkdamies no viena akmens uz citu, meklēdama labāko atspēriena punktu, lavierēju pa to sasodīto akmeņaino gultni. Brīžiem nesaprazdama, kā te var paskriet, un kā lai es atrodu tos labākos plakanos akmeņus, uz kuriem likt kāju, ja gaisma ceļu rāda kādus divus, trīs metrus uz priekšu nevis zem kājām. Ir laikam lietas, ko iemācās darīt uz sajutām, tad šī ir viena no tām. Pērnā gada prakse un iemaņas nekur nav pazudušas. Bet es aizvien, cik varu, pukojos par upi un akmeņiem uz organizatoriem. Dace pēc finiša jautās, vai tad es nezināju, ka būs jāskrien pa upi. It kā jau zināju, bet domāju, ka mums būs tikai tas posms pa lielajiem akmeņiem, ne niedrainais. Un tā kādus astoņus kilometrus vismaz. Niedres ar lielajiem akmeņiem. Labi, pilnai laimei izvediet mani vēl cauri tai vietai, kur pērn bijāt izpļāvuši niedres! Nē, tā vietā taka novirzās no gultnes, bet tas prieks bija īss. Mēģinu ātri iet un saprotu, ka skriet ir vieglāk un ātrāk. Labi, lai jau. Varu arī nelielu šoka momentu uztaisīt tiem skrējējiem, kurus apdzenu. Jo garām paskrienu ļoti daudziem. Tā, man apnika. Un ejiet laimē diet ar visu savu zaļo pieturu. Es gribu finišu. Es negribu pēc norādes vēl atlikušos 6 kilometrus. Un vispār… Mans lielais entuziasms skriet ir pazudis. Ātri nūjot arī var. Nav, protams, tas pats, kas skriet, bet tās plus divas minūtes uz kilometru pārdzīvošu. Mistiskajās 25h arī iekļaušos un šodien līdz pusnaktij ar finišēšu.

Parque Sur. Šo lielo viaduktu es pazīstu. Šo upes gultnes daļu ar lielajiem akmeņiem arī. Tas pēdējais kontrolpunkts varētu panākt nedaudz tuvāk. Trepītes. Izslēdzu lampu. Pēc mana plāna man to pilsētā vairāk nevajadzēs. Tāpēc kārtējo reizi nomazgāju seju un ielieku lampu somas kabatā. Man kaut kas tiek piedāvāts uz iesmiņiem. Mmm, šašliks. Kur tas bija agrāk? Vairāk gan neko negribu, tāpēc nepieklājīgi ātri pametu šo mājīgo kontrolpunktu. Līdz finišam sasodīti gari 4km. Turpinu iet ātri pa upes gultni. Es gan sapņoju par to brīdi, kad tikšu no tās laukā. Bet šī daļa ir daudz labāka nekā tā briesmīgā, kas palika aiz muguras. Pilsētas trotuārs. Paeju garām dažiem skrējējiem raitā solī. Nūjas man arī vairs nevajadzēs, un, laiku īsinādama, salieku tās kopā. Lielā iela aiz benzīntanka ir slēgta. Sev priekšā manu vienu skrējēju, to es apdzīšu, bet kāpēc man no mugurpuses tuvojas viens skrējējs? Es negribu, lai mani apdzen. Tā nebūs godīgi. Paskrienu nedaudz, bet saprotu, kāda vairs skriešana. Ātri iet ir labāk.

Pēdējais kilometrs

1km līdz finišam. Nē, nē, nē. Kāpēc tieši tagad vēders atkal griežas apkārt kā tādas vējdzirnavas? Kas notiek? Te nav neviena pudura, aiz kura aizlīst, pat palmu nav. Un zālājā būtu nepieklājīgi atpūsties. Un vispār varētu likties pēdējo kilometru mierā. Pēc garām pārrunām ar sevi vēders atlaižas. Es apdzenu priekšā esošo. Pēdējā lielā finiša taisne. Finišs ir dzirdams. Ja jau tas onkulis no soļiem pārgāja uz lēnu skriešanu finiša virzienā, tad kāpēc gan es nevarētu ar tādu vieglu, raitu soli, it kā nebūtu pirms tam 125km skrējusi, ieskriet finišā? Domāts, darīts. Brīdī, kad parādos pie sarkanā paklāja, finiša arka ir tukša. Un es lepnā vientulībā finišēju pēc 24h 29min 33sek.

Runā, ka pusstundu pēc mana finiša atkal sāka līt. Agris un pārējie manas distances skrējēji finišā ieradās salijuši. Arī šonakt salai pāri gāja negaiss, tāpēc tos garās distances skrējējus, kas nebija paspējuši noteiktā laikā pamest vienu no kontrolpunktiem, noņēma no trases. Jāteic, ka mums tādā gadījumā pērn ļoti paveicās ar laikapstākļiem, ka spējām trasi izbaudīt pēc pilnas programmas.

TGC360 (2017) un TGC125 (2018) salīdzinājums

Vai es gribēšu vēlreiz skriet šo distanci vai kādu no īsajām distancēm? Domāju, ka nē. Šīs būs tās sacensības, kur ar vienu reizi pietiek. Ir citas salas, citas valstis, citi kalni, citas trases… Ja nu vienīgi kādreiz atkal.