Es aizmirsu satrenēties maratonam.

Kā var aizmirst satrenēties maratonam? Mierīgi. Pirms 7 mēnešiem man vēders bija atgriezts vaļā. Tiklīdz drīkstēju sākt skriet, es sāku trenēties Rīga – Valmiera skrējienam. Tas bija viss, uz ko es koncentrējos. Vēl gan arī cītīgi vingroju, bet tur mani mērķi ir tīri vizuāla rakstura – fiziskais ieguvums tāda blakusparādība. Nu lūk – R – V sagatavojos, un tad atcerējos, ka pirms tam vēl ir maratons, bet es neko ātrāku neesmu skrējusi. Nē, nu labi – kā būs, tā būs! Dažas dienas pirms maratona vēl saslimstu ar kaut kādu pretīgu iekaisumu. Ārsts: “Jums jālieto antibiotikas.” Es: “Man svētdien jāskrien maratons!” Ārsts: “Es turēšu īkšķus!” Viens labums no šī ir – vairs nedomāju ak vai, ak vai, kā nu būs. Būs slikti! Vai nav brīvība?

Maratona rītā kaut kāds auksts spelgonis. Nokauju sevī vēlmi skriet kažokā, izvēlos pusgarās bikses un pusgaro džemperi. Komandas biedrs pierunā uzvilkt pa virsu darba T-kreklu, es viņu pierunāju garās bikses nomainīt pret šortiem. Eju uz startu, kaut kā saule sāk sildīt un liekas, ka tomēr divas kārtas būs pārāk daudz, bet nu jau vairs neko. Satieku draugus, pačaloju, starts.

Starts. Turpinām stāvēt. Un vēl. Un vēl. Kaut kāds šaurs starta koridors. Pamazām noķeru 4h tempa turētājus un skrienu ar viņiem. Cik km? Nezinu. Kā iet? Nezinu. Es tikai skrienu un jūtos labi. Tikai tīrs skriešanas prieks! Kļūst karsti, novelku kreklu, novelku džemperīti, uzvelku kreklu, apsienu džempi ap vidu. Šādi ir labāk. Kaut kādā brīdī pamanu 8km atzīmi. Labi, lai ir! 11km. Lieliski, lai ir! Skrienu TT pa priekšu un klausos, kā viņi mani aprunā no sērijas “Ko Hiēna dara uz asfalta? – Trenējas R – V.” Kaut kā tā. Bet viens ir skaidrs – ātrāk par pusceļu nekādā gadījumā nedrīkst paātrināties, jo jūtu kājas. Nav viegli. Baudu mūziku, vislabāk patīk pūtēju orķestris pie Vanšu tilta.

Šeku reku pusmaratonisti atdalās. Jau? Paliekam pavisam maz. TT uzkurina, emocionālais pacēlums, orķestris, esmu drusku uz priekšu aizskrējusi, bet negaidu nevienu – gan jau tāpat noķers dzeršanas punktā. Bet nenoķer. 20km, 21km. Jūtu, ka iekšā ir, bet kājās nav. Bet tā nevar būt, es taču vingroju, un arī kājas es vingrinu! Secinu, ka viss ir tikai šķietamība. Domas aizklīst un vairs nav. Skrienu viena pati, saulīte spīd un silda, ir miers un klusums, absolūts miers… Atceros savu atzīšanos mīlestībā maratonam. Ja Maratons būtu cilvēks, mēs tagad ar kāju pirkstiem meklētu dzintarus pludmalē. Ir tik labi!

Kādi 25km aptuveni. Augšupceļš. Ko? Pirmajā aplī te tāda nebija, nopietni! Zvēri Daugavu sarakuši vai kaut kas tāds. Iesēžos blakus kādam jauneklim, kurš skrien ātrāk par mani. Man tas ir par ātru, bet man vienalga. Vēl 10km līdz sienai, un tad vēl 7, to jau katrs var! Tuvojas dzirdināšanas punkts, jauneklis aizskrien pa priekšu, neķeru. Kaut kur pazūd. Trases malā skriešanas draudzene, kura šobrīd neskrien. Patīkami redzēt pazīstamas sejas! “Vēl tikai 15km, tas jau uz vienu kāju!” Interesanta sistēma. 7,5km katrai kājai. Mūzikas punkts. Es dziedu līdzi: “Un es nevaru krastā pierast, kur viļņi smiltīs dzied, man kā kaijai nekur nav miera, palīdzi kaijām skriet…” Nu labi, es nodziedāju visu. Blakus parādās tas ātrais jauneklis. Tešam atkal kopā. Skatos, ka cilvēkiem ir karsti garajos treniņtērpos. Eh, noticējuši spelgonim… Pie kādiem 33km jauneklis pajautā, vai es neplānojot palēnināties… Nē, vispār es plānoju, ka viņš nepalēnināsies un es skriešu līdzi. Izrādās, ka viņš skrien līdzi man, bet vairs nevarot. Pirmo oficiālo maratonu skrien. Norunājam, ka jāskrien vien kopā līdz galam, bet tad arī viņš pazūd man aiz muguras uz visiem laikiem. Negaidu, man pārāk labi skrienas. Trases malā atkal draudzīgas sejas, viss ir labi, vēl 7km, lieliski!

36km atzīme. Viss. Siena. Es vairs nevaru! Velns parāvis! Uzmundrināšanas punktos dzirdu, ka 4h TT tepat aiz muguras vien ir, baigi atslābt nevar. Nu, es dūšīgi turējos 36km, nav ne vainas! Vēl tikai 6. Tas ir 3km ar katru kāju. Man liekas, ka es nosprāgšu tūlīt un tepat, un tagad. Vēl 5km, galīgi nav daudz un tomēr tik bezgalīgi daudz! Dzirdināšanas punktā sabiedroto karavīri, visi smuki stāv formastērpos un pasniedz ūdeni. Skaists jau tāds skats, bet dodiet man finišu, ne ūdeni! Vēl 4km un augšupceļš (goda vārds, pirmajā aplī nebija). Saule karsē, mokos uz augšu. Ak, Maraton! Tie dzintari, ko mēs salasījām pie 22.kilometra, izrādījās fosfori! Deg! Ko tu man atkal dari? Tu gadījumā neesi viens maitaspurns? Kaut kā padomāju un saprotu, ka nav taču nozīmes, vai es noskriešu dažas minūtes ātrāk, vai dažas vēlāk par 4 stundām. Tam nav nozīmes! Tam nav nozīmes! Un viss – esmu kalnā augšā, pagrieziens, ēna, dzīve sāk izskatīties labāka. Maraton, mēs tomēr sapratāmies!

Vēl 3km. Tas ir paveicams. Vēl 2. Mūzikas punktā “Don`t stop me now, `cause I`m having a good time, having a good time…” Nevainojama maratona dziesma! Sāku stampāt ātrāk. Aiz līkuma atkal mūzika, mana mīļāka grupa – Inokentijs Mārpls! “Brīvību Latvijai – tas nekad nebūs prasīts par daudz!” Ieeju ritmā un pilnīgi jūtu, kā kājas atraisās un beidzot atkal var paskriet! Aiziet! Līdz galam! Vēl tikai daži metri, finiša koridors – paceļu plaukstas uz augšu, izbaudu, līdzjutēji auro, es esmu laimīga! Laimīga! Pulkstenis rāda 3:56:26.

Finišā Mareks mani nostāda fotogrāfijai, tālāk Aigars apsveicinās, aprunājamies. Tas nu gan ir serviss – finišā pats rīkotājs personīgi sagaida! Tirinos pēc finišētāja medaļas, brīvprātīgā man uzliek rokas uz pleciem un pastāsta, cik es esot lieliska. Paldies! Klunkurēju pārģērbties, jo tak ir tomēr auksts ārā. Nevaru īsti pakustēties, bet maratonistu atpūtas zonā ir viss vajadzīgais – ēdieni, dzērieni, draugi un sirsnīgas sarunas. Smiekli, stāsti un pārdomas. Atziņa, ka maratonā ir jābūt mazliet grūti, citādi tas nav nekāds maratons. Nu ko, kad nākamais?