Edgars Ābelītis – Piedzīvojumu meklētājs

Edgars Ābelītis (edža) ir 26,5 gadus vecs, strādājošs students – strādā saldējuma fabrikā, studē LU HZF japāņus. Viņš ir rīdzinieks, kas atpūtu un izklaidi meklē ārpus Rīgas. Kopš sevi atceras, Edgara sportiskie hobiji ir bijuši dažādi – futbols, volejbols, karatē, kendo, bet skriešana un riteņbraukšana bija, ir un būs pastāvīgās nodarbes.

Ārpus četrām sienām…
Skrienu Magnētā, maratonos, treilos, pamazām arī ultrās. Ar riteni patīk braukt, jo braucot, piemēram, uz darbu, šāda fiziskā aktivitāte man vislabāk palīdz pamosties. Kad agrāk nodarbojos ar geocachingu, tad braucu ar riteni, parasti Rīgas rajona ietvaros (vidēji katrreiz 70-80km). Tāpēc varu teikt, jo vairāk laika pavadu ārpus četrām sienām, jo vairāk iepatīkas un aizrauj šādas aktivitātes. Citiem vārdiem – patiesība ir tur ārā.

Kā Tu nokļuvi līdz skriešanai?
Skriet sāku bērnībā, tā ap 8-9 gadiem. Vasarā nebija daudz interesanta ko darīt, tāpēc mēdzu skriet apkārt skolas stadionam. Tad man vēl nebija pilnīgi nekāda nojausma par endorfīniem, tempiem, pulsiem vai pareizām ēšanām. Es mēdzu skriet tik ilgi, cik jutos patīkami. Dažkārt gadijās arī pa kādam līdzskrējējam – tad vienmēr gribējās noskriet vairāk, kaut pa apli, bet vairāk. Kādā no reizēm dalīju stadionu ar kādu kundzīti un, kad viņa bija jau savu noskrējusi un staipijās, es, protams, turpināju. Redzot, ka 8 gadīgs puisītis pilnīgā mierā un priekā skrien, viņai izraisija sajūsmu. Brīdī, kad kārtējo reizi skrēju viņai garām, viņa smaidot uzsauca “Par maratonistu gribi kļūt?“. Tikai pasmaidiju pretī, jo vēl nekad nebiju uzmundrināts no apkārtējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī īpaši savu nodarbi nereklamēju. Tā bija forša sajūta. Pašam arī prieks – todien noskrēju savus pirmos 10 km. Vēlāk, kad pa TV sporta ziņās stāstija par kārtējo maratonu un kenijiešiem, radās sapnis – man patīk skriet, daudz un ilgi. Es gribu kļūt par maratonistu!

Mans pirmais maratons bija 2013. gada Nordea, 17 gadus veca sapņa piepildījums. Stāvot uz starta līnijas, skaitot pirmsstarta sekundes, atceroties sevi un sapni 8 gadu vecumā – šādas sajūtas dēļ ir vērts turpināt skriet un sapņot.

Vai kādā no iepriekš minētajiem hobijiem arī ir kāds lielāks sapnis?
Par citiem sportiem ir tā, ka futbols un volejbols tiek vairāk spēlēts izklaidei vasarā draugu kopāsanākšanai, no manas puses tikai, lai patīkami pavadītu laiku. Lai gan ir draugu lokā arī cilvēki, kas piedalītos, piemēram, Ghetto pasākumos. Toties ar karatē sāku nodarboties bērnībā, kad pārskatījos filmas ar Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Čaku Norisu. Cik forši tas izskatās, es arī tā gribu! Toreiz tāda bija mana doma. Kopumā trenējos 7 gadus līdz vidusskolai. Bet vidusskolā pēc stundām atsāku skriešanu, šoreiz stadions tika nomainīts pret Imantas ielām un veloceliņu, lai nebūtu vienmuļi jāskrien pa apli.

Kā Tu varētu salīdzināt savu treniņu procesu līdz pirmajam maratonam un pēc tā?
Treniņi? Tātad pirms maratona skrēju pa ielām un veloceliņu. Nedēļā tie bija 4 skrējieni, visu gadu, neatkarīgi no sezonas īpatnībām. Maršrutus un to garumus mērīju izmantojot telefongrāmatā esošo karti. Mana pirmā trase bija 3 km gara, bet kad sāka apnikt, zīmēju nākamo trasi, par kilometru garāku utt. Tā es biju sazīmējis līdz 12 km. Pēc vidusskolas, googlē meklējot kādus skrējienus, kur piedalīties, atradu tādu Magnētu. Pirms pirmā maratona biju pusgadu regulāri orientējies Magnētā. Ziemā uz Magnētu braucu ar sabiedrisko, bet pārējā laikā ar riteni. Tā arī sāka parādīties izturība un vēlme tos pašus nobrauktos kilometrus pārvērst noskrietajos, maratonu veidā.
Kad pirmais noskriets un “āķis lūpā“, tad sākās baigā plānošana. Un šeit bez noskrien.lv kalendāra nu nekādīgi. Redzot cik daudz un daudzveidīgas iespējas skriet, tā vien gribējās piedalīties visur.

Bet par treniņiem – pēc maratona, 2013. gadā, turpināju ar Magnētu. Magnētus skrēju 2 reizes nedēļā gan vasarā, gan ziemā. Pa reizēm arī pa veloceliņu paskrēju, maršrutā Imanta-Babīte-Imanta vai, ja skrietgribulis uzradās, tad skrēju uz Priedaini un atpakaļ. 2014. gadā papildus iepriekšējiem treniņiem, vairāk sāku improvizēt maršrutu zīmēšanā un jaunu skrienamvietu meklējumos. Galu galā, tikšana līdz Straupei (~70km) skrējienā Rīga-Valmiera deva man domu padarīt savus treniņus garākus arī skrienot, nevien braucot ar riteni.

Secinājumi – ja pirms maratona man pat prātā nenāca, ka es trenējoties skriešu vairāk par 20 km un vēl gribēšu piedalīties kādās sacensībās, tad tagad tas ir tikai normāli piedalīties sacensībās un satikt līdzīgi domājošos, un trenēties vēl garākos un ilgākos skrējienos, jo tas sagādā prieku noskriet vēl vairāk.

Kāpēc izlēmi skriet uz Valmieru?

Uz Valmieru skrienu, jo man tur ir lauki. Vienmēr uz turieni biju braucis ar autobusu, bet internetā uzzinot, ka ir cilvēki kas šo maršrutu ir veikuši ar kājām, nolēmu noskaidrot vai arī es to varu izdarīt. Laikam kamēr netikšu līdz kliņķim, mierā nelikšos.

Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot Rīga-Valmiera, šogad manos plānos ir Stirnu buka garās distances, Cēsu 80km treils un Siguldas kalnu maratons. Vispār ir vēlme pāriet no asfalta uz takām. Tā var apvienot skriekšanu ar skaistu vietu vērošanu.

Tev patīk skriet ilgi un tālu?
Jā, ilgie un tālie gabali man patīk. Esmu nācis pie secinājuma, ka pēdējo pāris gadu laikā, kopš skriešana ir kļuvusi par daļu no ikdienas, manu interesi arvien vairāk piesaista tieši visādi maratoni, ultras un citi izturības skrējieni. Un, ja vēl pasākums notiek skaistās vietās, piemēram, Cēsīs vai Siguldā, tad prieks skriet.

Tev draugi un radinieki skrien?
Daži draugi skrien, bet mazāk – pabrīnās par maniem kilometriem un plāniem, bet citādi neko īpaši lielu paši neplāno. Dažas reizes esam skrējuši kopā, bet pamatā jau katram savs laiks, kad skriet. Ir cilvēki, kam patīk vairāk pa vakariem, man toties pa dienu, kad esmu izgulējies.

Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Motivācija? Tā pati tiekšanās pēc vairāk kilometriem. Katrreiz, kad pavadu laiku pie datora zīmējot kartē potenciālos maršrutus, man rodas tāds kā morālais dopings un gribas skriet to trasi. Ar izturības skrējieniem saslimst! Varētu teikt, ka skriešana ir mani aizrāvusi tik tālu, ka pietiek atcerēties bijušos skrējienus, sacensības vai skatoties uz piemiņas lietiņām no tām, sajūtos uzmundrināts.

Vai Tu seko pulsam savos treniņos?
Ar pulsa mērīšanas lietām nodarbojos reti, jo par spīti kilometriem, vados pēc principa, ka kamēr veselība nepretojas, tikmēr varu skriet pēc plāniem. Šajā sakarā, vajadzības gadījumā, varu skriešanu nomainīt pret iešanu. Ar laiku jau cilvēks iepazīst savu ķermeni un tā reakcijas uz, piemēram, gariem skrējieniem. Ja nu tomēr aiz intereses gribu zināt to pulsu, tad labāk ar tausti nekā ar pulsa jostu. Galu galā, josta var rādīt nepareizi.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir devusi man jaunus domubiedrus (paldies noskrien.lv), jaunus skrienampiedzīvojumus, ļāvusi uzzināt ko par mani domā mans organisms. Jebkurā gadījumā, nenožēloju savu izvēli kļūdams par gargabalnieku-entuziastu.

Noslēguma vārds…
Kolēģi skrējēji, ir tik daudz varianti kā skriet, kur skriet, cik skriet utt. Novēlu atrast sev tīkamāko, aizraujošāko, piemērotāko no tiem. Un pārfrāzējot – galvenais tak nav uzvarēt, galvenais ir skrējienu beigt tā ka pašam prieks. Noskrien!