Man ir gandrīz divdesmit gadus vecs diploms par II vietu 1000m skrējienā. Cik es atceros, tad notika tas Aizkraukles stadionā, pašā dienas saulainākā brīdī, garās biksēs un zābakos. Pēdējā brīdī ļāva zābakus nomainīt pret kedām, bet nebiju tādam pavērsienam gatavs. Tas nebija to laiku stipro skrējiena alternatīva, bet LR Jaunsargu III salidojums.
Skolas laikā biju viens no ātrākajiem garo distanču skrējējiem rajonā, bet, piedaloties sacensībās republikas līmenī, gandrīz vienmēr paliku pēdējais. Bet jaunsargiem derēja arī tāds. Šāvēju bija daudz, bet vajadzēja arī kādu, kas varētu noskriet. Tieši dēļ skriešanas varēšanas manā dosjē ir ieraksts par dalību šajā organizācijā, pirmās iemaņas granātu mešanā un šis diploms.
Jūs neticēsiet, bet nu jau ģenerālmajora Graubes parakstītais diploms liecina, ka šo otro vietu esmu ieguvis pēc trīs minūtēm un trīs sekundēm. Tiem, kam šādu distanču ātrumi neko neizsaka, – šādā ātrumā noskrienot pusmaratonu, es būtu Latvijas rekorda īpašnieks. Man ir slikta atmiņa un nav lietišķu pierādījumu, bet šķiet, ka esmu skrējis ātrāk un, atklāti sakot, nekādu prieku no tā neguvu.
Man skrienot vienmēr sāpēja sāns, treniņu vietā tika skrieti kazaki un razbojņiki pagalmā un vienīgā mērķtiecīgā skriešana notika dažādās distancēs skolas sacensībās. Vienu brīdi modē bija skriet jūdzi. To darot manēžā, likās kā piedalīšanās īstās mocībās. Tai laikā man patika orientēšanās, jo tur varēja ieskriet mežā un vairāk neskriet.
Vakar es ieguvu nozīmīti, ko piešķir par septiņām pēc kārtas skrietām dienām un vakardienas treniņā es izbaudīju katru sekundi. Tagad, sēžot patīkami vēsā birojā, domāju tikai par to, kā gribu doties ārā un skriet. Un pie sevis domāju, kāpēc?
Manī ir 25% gēnu, kas ļautu sasniegt Latvijas rekordu abās klasiskajās garajās distancēs. Esmu pārliecināts, ka varu iztikt bez alus un varu ēst profesionālai skriešanai pareizi. Man ir drusku nauda farmakoloģijai un ātrākai atjaunošanās procesu nodrošināšanai. Lielākie bērni var pieskatīt mazākos un vakarus varu pavadīt kārtīgi trenējoties. Bet…
Es nekad maratonu nenoskriešu ātrāk par trīs stundām un pusmaratonā nevarēšu turēt tempu nekam ātrākam par divām stundām. Pat tam man vajadzētu iespringt. Kāpēc tad es skrienu? Kāpēc es ļauju jaunākiem puišiem, vecākiem vīriem un meitenēm sevi pat par apli apdzīt? Kāpēc es tērēju gandrīz piecas stundas tur, kur citiem pietiek divām ar astīti?
Jo man patīk tā sajūta, ka tu gribi skriet. Vienalga cik ātri, vienalga cik daudz, vienalga cik dienas pēc kārtas, bet gribi. Nekas nesāp, nekur nav jāpiespiežas, nekas nav obligāti un nekas nav jāsasniedz. Tikai tu un tava skriešana. Un pilnīgi vienalga, kas tevi pie tā notur. Ultramaratoni, desmit parastie maratoni gadā, pusmaratons zem stundas divdesmit vai tādi skriešanas treniņi, kur nav nekas no skriešanas, bet nevari pēc tam pat pār lūpu pārspļaut. Vai arī skriešanā pa vidu nedaudz paiet. Katram savs un galvenais nav ne uzvarēt, ne arī noskriet. Galvenais ir gribēt un to darīt.
Āmen!
Viedi vārdi!
Galvenais to darīt ar prieku!
Šo vajag ielikt VSK Noskrien Zelta fondā
Moins ! Uz šo es iedzeršu labu vīnu. Bet pēc sesdienas mačiem:)
VSK Noskrien esence!
Lai tā būtu arī 80 gados.
Tā ir brīnišķīga sajūta. Es to sasniedzu kādu pusgadu pēc skriešanas sākšanas, atceros – rudens rīts, pamostos ap sešiem, vēl tumšs, varētu vēl pagulēt, bet nevaru. Tā gribās skriet. Guļu vaļā acīm un gaidu, kad paliks gaišāks…
Otra labā sajūta, to gan es sasniedzu agrāk, kad kādā 6.-7.kilometrā tu pamani, ka ne par ko nedomā, vienkārši esi laimīgs…
Lieliski uzrakstīts ! Lasot šo, vairākās vietās pieķēru sevi pie domas, ka tas precīzi attiecas arī uz mani :)
“Rukopisji ne gorjat”
Brīnišķīgi un ļoti personīgi uzrakstīts! Lielā daļā varu šo tekstu attiecināt arī uz sevi.
Bingo!
Pievienojos.
Perfekti!
Mūsu Murakami! Lieliski! Viens no tiem ierakstiem, ko tajā VSK Noskrien drukājamā grāmatā jāliek. ;)
Ļoti labs raksts!
Tad, kad ir pateikts „āmen”, vairs nebūtu pareizi sekot komentāriem. Šis ir fantastisks raksts, bet manas domas ir aizķērušās pie viena teikuma: „Nekas nesāp, nekur nav jāpiespiežas, nekas nav obligāti un nekas nav jāsasniedz.” Jā, skrējieni ar šādām sajūtām ir forši, bet vai ar to pietiek, lai ilgstoši uzturētu sajūtu „gribas skriet”? Jā, katram ir savi iemesli, kas notur pie „gribēšanas skriet”, bet vai tomēr šo sajūtu biežāk nenotur visi skriet motivējošie iemesli, tostarp izaicinājumi, kuru dēļ: nereti skrienam arī tad, ja skriešana sagādā sāpes; piespiežam sevi skriet, kad nemaz negribas to darīt; uzņemamies saistības, kuru dēļ iestājas situācija – „obligāti” jāskrien; nosakām sev mērķus, kurus skriešanā gribam sasniegt un kuru dēļ trenējamies? Kaut kā pretrunīgas domas man pa galvu maisās. Paldies par rakstu!
Šitais ir jādrukā uz tapetēm! :)
Noskrien Korāns :)
Ka atceros savu diplomu par 2.vietu 1500 metros Engures stadionā, gadus 35 atpakaļ … :) Bet tagad prieku sagādā process, vide, kompānija. Un šonedēļ pirmo reizi mūžā beidzot uz pilnu klapi izbaudīju baskājošanu, noķerot fenomenālo brīvības un viegluma sajūtu, ka liekas, ka ar tevi runā…, nē, ne kaijas, bet kāds kenijiešu gēns :D Laikam pārdozēju, bet nevarēju apstāties. Tagad nelāga sāpe vienā pēdā. Atpūtīšos. Nedēļu, divas, cik vajadzēs. Tikai gribas būt uz strīpas līdz 23.augustam un ķert kaifu Šlokenbekas taciņās.
Signi, super uzrakstīts!
Pareizāk(precīzāk) i nepateiksi!
Labi teikts!
Skaisti un tik patiesi Tev, Signi, ir uzrakstījies! :) Paldies!
Ilgi domāju. Skriešana pa ierasto taku, bez mērķa kkur nokļūt, bez mērķa izskriet tempiņu vai bāzi būtu vienīgi iemesls aizbēgt no mājas. :) Skriet skriešanas pēc – hmm, nez nez.. ja nu vienīgi kompānijā, bet tad jau tas būtu vairāk kompānijas pēc. Man bezmērķība tieši uzdzen nevēlmi skriet. Bet, pieļauju, vienk vēl neesmu sasniedzis skrējiena nirvānu… :/
Skriet ātri, kā teica autors, (piemēra) pa 3.03 min/km ir grūti. Reāli grūti. Vajag mocīties, iespringst. Tāpēc daži iet pa vieglāko ceļu – skrien lēni. Bet vairāk.
Piekrītu, ka jogging, (tas ir tā saucamā lēna skriešana par kuru runa autors) ir veselīgi. Vienīgais ko es nevaru saprast, priekš kam tad vajag tērēt savu laiku un naudu (tikai nedomājiet ka es skaitu citu cilvēku naudu), var jau aiziet un apkārt mājai paskriet…
Kaut ka man nepatīk tas “skriet skriešanas pēc”. Forši kad tev ir mērķis.
Savukārt, man forši ir, kad ir orientieris jeb prognoze. CIK apmēram es varētu noskriet.. KĀDĀ ātrumā es to varētu izdarīt, ja drusku pacenstos..
Mērķis – 1) noskaņo uz pārlieku centību, 2) var izrādīties nepareizi uzstādīts.
Autora pēdējais teikums ir visaptverošs – “Galvenais ir gribēt un to darīt.” Der gan tiem, kuri mokās un cīnās, gan tiem, kuri parikšo savam priekam :)
Jā, skrējieni ar šādām sajūtām ir forši, bet vai ar to pietiek, lai ilgstoši uzturētu sajūtu „gribas skriet”?
Man nepietiek. Kad negribās skriet, neskrienu. Ik pa laikam ir atsākšanas prieks un skriešanas prieks. Reizēm ir prieks tikt atpakaļ par pusizmēru, kad drēbes sāk draudīgi spiest. Forši.
Piekrītu Signim. “Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir NOSKRIET!”
Dažreiz garie gabali nav pieejami, tad tos aizvietoju ar īsākiem un ātrākiem, kur es varu pati ar sevi sacensties…dažreiz lielās pārpulēs rada nogurumu, kas protams nozog skriešanas baudu. Tas seko grūtais recovery ar domu kā prieks atgriezīsies, un viņš atgriežas! Tas ir ļoti patīkami!
Signim (“Katram savs un galvenais nav ne uzvarēt, ne arī noskriet.” – priekšpēdējais teikums) derētu kaut kā tomēr vienoties ar VSK Noskrien (“Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet“) :D
Varbūt iespējams kompromiss :)
Pievienojos visam augstâk uzrakstitajam:)))!!!
Par labâm sajùtâm!!