Pirmsstarta sacensību gaisotnē, protams, ierasts dzirdēt sarunas starp skrējējiem – kāda kuram plānota skriešanas stratēģija, temps vai rezultāts. Pienāk klāt druupijs, lai paklausītos pieredzējušāku vai vienkārši citu skrējēju viedokli par plānoto stratēģiju un tad sākās: “Šis jau no ātrajiem, lidotājs, skrien maratonu zem 3h, tam jau nav par ko domāt vai satraukties pirms skrējiena..”. Vienmēr tā gluži nav un par to ir stāsts jeb par manu stratēģiju un realitāti Turīnas 24h skrējienā aprīlī.
Pirmssacensību treniņperiods (640 km šā gada martā) pēc maniem ieskatiem bija aizvadīts godam, lai startētu WC24h Turīnā. Atlika tikai saplānot stratēģiju. Jau pirms sacensībām zināju, ka Guncha skrien vistuvāk manam plānotajam tempam un ka viņam līdzi būs GPS ar ko vienmērīgu tempu nokontrolēt.
Tā arī startējam. No rīta laiciņš likās pavēss, tādēļ sākt kustēties bija īpaši patīkami. Pirmajos apļos apbrīnojām Voļdu un Dzo, kurus pirmajās stundās mikrofonā minējā kā sacensību līderus.
Laika apstākļi, kā tas pavasarī mēdz būt, bija viltīgi. Kamēr citi ap pusdienlaiku sāka izmantot sūkļus, lai atvēsinātos, man sāka salt kakls no pavasara vēja, tādēļ ap kaklu uzvilku bandanu un nopriecājos, ka laikam pēcpusdienā, neskatoties uz saulaino laiku, nebūs pārāk karsts.
Ja pirmajās stundās man vai Guncham vajadzēja kādu iemeslu dēļ piestāt, tad pēc pus apļa viens otru atkal panācām. Bet kādā 4. stundā konstatēju, ka pēc kārtējās piestāšanas Guncha mani jau ilgāku laiku nav panācis. Jutos labi un nodomāju, ka nekas nenotiks, ja pat skrienu nedaudz ātrāk par Guncha tempu, jo vēlāk gan jau tas atkal dabīgi samazināsies uz noguruma pamata, bet notika citādi..
Sakarā ar vējiņu, visdrīzāk nebiju pamanījis kā piezogas karstums un tas pēc trijiem pēcpusdienā uz mani iedarbojās diezgan pēkšņi.. Reiba galva, spēka skriet vispār vairs nebija. Ikreiz, kad pēc staigāšanas mēģināju atsākt kaut kā tipināt, atkal reiba un sāpēja galva.. Turpmākās 3 stundas līdz saule pazuda aiz kokiem bija vienas no mokošākajām kādas man sacensībās bijušas. Pēc savas saprašanas (jo pulsometra man nebija), biju sasniedzis maksimālo pulsu un karstumā, mēģinot atkal un atkal kustēties, to nomierināt nebija iespējams.
Saulei rietot, atguvu vismaz spēju tipināt, bet normālu asinsriti laikam biju jau “sabojājis”. Pakāpeniski arvien vairāk sāka izteikti sāpēt augšstilbu muskuļi līdz es atkal varēju vairs tikai staigāt. Laikam sakarā ar pulsa problēmām asinsapgādes problēmas muskuļos nāca klāt “komplektā”. Vakarā arī Veipaskundzīte bija sākusi vairāk staigāt nekā skriet, bet mans staigāšanas temps ar katru brīdi samazinājās, līdz es vairs arī Dacei līdzi netiku. Kad sasniedzu 12h robežu un bija savākti 120 km, galvā jau bija tikai doma, cik kilometri vēl jaanomoka, lai mans 24h sacensību rezultāts nepieklājīgi neatgādinātu 12 stundu skrējiena rezultātu.
Esot atpakaļ Latvijā man kāds ar skriešanu nesaistīts cilvēks jautāja par šīm sacensībām: “Kā Tu zināji brīdi, kad pārtraukt sacensības un iet gulēt? Pēc pulsometra?”.
Ja gulēt iešana būtu jānosaka pēc pulsometra, domāju tas būtu brīdis ap pulksten 15.30 pēcpusdienā.. Es labi zināju, kur un kāpēc atrodos, tādēļ darīju to, kas tajā brīdī bija manos spēkos. Brīdis, kad paliku pagulēt uz zemes Latvijas teltī, pienāca, kad vairs nevarēju muskuļu sāpju dēļ sevi piespiest pavilkt kājas, lai staigātu. Tas bija grūts lēmums,kuru centos atlikt jau kopš minētā laika pēcpusdienā, bet to tomēr pieņēmu 1:30 naktī, saprotot,ka rāpošana mērķa virzienā nedotu vajadzīgo rezultātu un diez vai mediķi to saprastu pareizi..
Zinu, ka, ja neiedzīvošos traumās, tad mani 200 kilometri vēl būs, jo pieredze iemācījusi vairāk saprast savu organismu un kontrolēt skrējienu. Bet domāju, ka visdrīzāk tas būs ārpus pasaules čempionāta. Negribas atkal 200 km uzlikt kā pienākumu, kas rada stresu un palielina iespēju pārcensties distances vidū.
km 
-
Nu skarbi ir tie PČ. Ticu, ka izdosies sasneigt tos 200, un pat pārsniegt, jo tavs ātrums un treniņu apjoms ir fantastisks.
Jā, arī man nepatīk karstums, kad katliņā piedeg putriņa
200km+ nekur Druupijam nepazudīs
Spēja pieņemt saprātīgus lēmumus ir pieauguša cilvēka pazīme. Tev vis vēl izdosies! Mēs ticam Tev!
Paldies, centīšos attaisnot cerības! :)
Vērtīgs ieraksts, gan arī pašam pēc laika būs interesanti pārlasīt. Man savi “neveiksmju” apraksti arī kaut kā vairāk iet pie sirds, tie piebremzē, kad kaut ko par daudz sadomājos par savu varēšanu. :)
Paldies Jums par ticiibu maniem speekiem! IR 201.2 km ;)
druupij, tu ESI Ņerga ;)
Monstrs. Pastāsti kur un kā.
Monstrs būshu tad,kad tieshaam to distanci vareeshu noskriet- peedeejaas stundas atkal pastaigājos,bet vismaz kjeksiiti tagad varu atziimeet.
Pasaakums Burginsellauf24h bija Vaacijaa Delmenhorstā (10km no Brēmenes) Pirmo reizi skrējienam par godu redzeeju saluutu naktī.Skrieshana bija parcinjā,dalja trases gar diikji.. Trase gandriiz bez kaapumiem, vieniigi dazhviet bija grants celinji,kas dienas viduu izhuustot putekljus sataisiija gan uz botaam, gan ieksh botaam dazhas tulznas..
Maffij- kādi tad ir kritēriji,lai sauktos par njergu?
lieliski, druupij, 200km ir monstrīgs rezultāts … ja par pastaigu, tad liekas, ka pietrūkst pacietības skriet vidējā tempā … kāds nu kuram tas diennakts laikā ir – Tev forma un treniņu apjoms ilgtermiņā nav vēl tādi, lai savā “monstru” tempā noskrietu visas 24h, tāpat ir jāizvēlās, kaut kāds pazemināts vidējais temps, lai komfortabli noskrietu visu atvēlēto laiku ;) Sīkāk paskaidros Andris un citi diennakts speci …
Viens no kritērijiem ir segvārds ‘druupijs’
Kas nu kuram monstriigs temps.. Par neregulaari uzkraato kilometraazhu gan daljeeji piekriitu,jo kad speciaali negatavojos ultraam,tad ir arii dziive bez skrieshanas.
Veel piekriitu Viktora Suborina ieteikumam,ka viss liidz siikumiem jaaizplaano- ko eediisi,kad eediisi utt.. To sevishkji gruuti ieveerot,ja organizatori saklaajushi iespaidiigu galdu :D
druupijs, a bet protams, ka ir dzīve bez skriešanas, kas nozīmē, ka jāņem par labu savus rezultātus un nav ko stresot, cik labi esi sagatavojies, tik labs esi :) Es vairāk satraucos, ka iesākumā 24h skrieni par ātru un necenties skriet savā tempā, kas atbilstu sagatavotības līmenim, tad arī nebūtu uz beigām jāiet, bet rezultāts būtu tas pats.
Līgo! :)
Lieliski! Maģiskie 200+!!! Tu biji to pelnījis un Tu to izdarīji! :)
Paldies,Vargans! :)
Tā neko izklaides. Respect!
Startēt 7 mēnešu laikā trijos diennaktniekos (divos no tiem pilnīgi privāti, “izklaidējoties”) – arī tas varētu būt Ņergas simptoms ;)
Apsveicu!! Lieliski saulgrieži Tev šogad :)
P.S. Jāpiebilst, ka 92 kungu konkurencē druupijs bijis trešais! To viņš tā kautrīgi noklusējis :) Nevienai dāmai (kopā 31) sevi apskriet nav ļāvis.
Paldies,Anduli, Tavai vērīgajai acij! ;)
Rezultātu tabulā kaut kur `V` burts pazudis no komandas nosaukuma.
Ne tikai rezultātu tabulā,bet arii starta protokolā… Tas laikam bija pazudis kaut kur epastā organizatoriem ;)
Starp citu vācu konentētājs mūsu kluba nosaukumu izrunāja kā “Nouskrīn”… Angliski tas laikam nozīmē,ka mums trūkst ekrāna :D