CVC – basais pludmales pusmaratons

Nu jau pāris nedēļas nodarbojos ar eksistenciālo jautājumu, kurš laikam jau pienāk katra gargabalnieka (cik skaļi vārdi) mūžā – vai ir dzīve pēc maratona? :) Nordea Rīgas skriešanas svētki aizvadīti, treniņu dienasgrāmata noslēgta, vasara pašā plaukumā – kas tālāk? Tālāk – tik uz priekšu… Ar lielāku vai mazāku regularitāti padalīšos ar pēcmaratona dzīves ainiņām, tad nu šoreiz 1.sērija – CVC (Carnikava-Vecāķi-Carnikava) basais pludmales pusmaratons 2.jūnijā!

Jāsāk ar nelielu lirisku atkāpi – kā nonācu pie lēmuma skriet pusmaratonu pludmalē. Lieta tāda, ka 1.jūnijā Mežaparkā norisinājās gada stilīgākais skrējiens – Zelta keda, kurā biju nolēmis beidzot sacensībās izskriet 10km uz rezultātu… Acīm redzot neesmu morāli noturīgākais tips un nedrīkstu piedalīties „brīvās distances” jeb „skrien cik gribi” pasākumos – pēc veikli noripinātiem 3km sāku sajusties saguris un apsvērt domu kāpēc un vai vispār man to vajag. Sevis žēlošana rezultējās ar labās malas ieņemšanu finiša taisnē un finišu pēc pirmā apļa (attaisnojumam – arī 5km nebiju skrējis un uzstādīju personīgo pirmrekordu šajā distancē). Finiša taisnē pat nesaņēmos, lai nosargātu pozīciju pret mazpadsmitgadīgu puisi – šamanis vinnēja mani par pāris sekundēm (noteikti viņam lielāks prieks kā man būtu pretējā gadījumā). Tā redz es izmantoju „skrien cik gribi” priekšrocības… ja būtu vienkārši 10km distance, tad gan jau noskrietu līdz galam, bet šādi – likumīga iespēja sevi pažēlot :) Nu re, ēdot pēcfiniša saldējumu, nosolījos nākamajā dienā pieveikt pusmaratonu (lai nedēļas kilometrāžu kaut cik cienīgu saskrietu un dotu sev iespēju dzīvi pārdomāt).

Vēsturiskajām hronikām uzreiz vēlos minēt – neesmu ortodoksālais baskājis, pat īsti minimālists neesmu. Basām kājām skrienu, lai pēdu vingrinātu; savukārt nosacītos minimālajos apavos (ECCO sandalēs) – lai lieki kājas botās nesviedrētu :) Nupat paskatījos – pagājušajā sezonā garākais basais pludmales skrējiens bijis 13km (ar komentāru – noberzu pēdas), īsāki (līdz 10km) gan bijuši vairāki un bez piezīmēm par smilšu kaitīgo iedarbību uz pēdām. No šī spriežot (un loģiski padomājot) – uzreiz mesties skriet pusmaratonu pa baso gan jau nebija prātīgākā ideja manā mūžā, bet – cilvēki dara arī daudz dullākas lietas…

Skrējiens sākās Carnikavas pludmalē ar virzienu uz Vecāķiem (maršruts zināms un vairākkārt izprovēts dažādos variantos). Pamatdoma – stundu skrienu uz Vecāķiem, tad griežos riņķī un skrienu atpakaļ uz startu. Ekipējums – cepurīte ar kakla sargu (kā NRM), saulesbrilles, mobilais (ar SportsTracker), pudele ūdens (0.65l), peldbikses (īsās). Pakārtotais mērķis – apsauļot savas kailās miesas, lai izlīdzinātu skrejamdrēbju iedegumu…

No starta paņēmu vienmērīgu tempiņu gar pašu ūdens malu, seklākās vietās skrēju pat pa ūdeni (ļaujot šļakatām atsvaidzināt apakšējās ekstremitātes), izmetot līkumiņus uz pirmo sēklīti (paldies Ziemeļvējam – līcī bija sadzīts vēsais ūdens no Igaunijas piekrastes). Ja nebradāju pa ūdeni, tad pārvietojos pa mitrajām/stingrajām smiltīm, priecājoties par savu soli, piezemēšanos uz pēdas priekšdaļas, sauli, meitenēm uz dvielīšiem… Par meitenēm (un arī večiem), jāatzīst, ka cilvēki tomēr ir bara dzīvnieki – iznāk līdz jūrai un uzturas apmēram 20m garā posmā iepretim celiņam, pa kuru iznākuši…tādas kolonijas pretī Carnikavai, Garciemam, Kalngalei, kur izskatās kā filmās par Antarktīdas pingvīniem, kuri pulcējas baros… Savukārt starpposmi – gandrīz izmiruši, atsevišķi cilvēki (veči vientuļnieki), kuri izmanto nosacīto privātumu un izrāda saulei un jūrai parasti piesegtās ķermeņa daļas (nezinu, tā ir kāda varenības pazīme vai kas, bet vairāki šādi vientuļnieki iebriduši jūrā uz pirmo sēklīti, izgāzuši gurnus uz priekšu un demonstrē lielajiem sāļajiem ūdeņiem savu mantību – izskatījās pēc „pied..žu jūru” pozas :D). Nekas, man jau nekādu pretenziju, kamēr virsū negāžas (bija par ko padomāt tālākajā skrējienā). Skrējienā sastapu vienu „iesvaidīto” sektantu (melnos šortos un krekliņā, šķiet arī apavos), kā arī vairākus pludmales basos skrējējus – prieks par visiem, ka neesmu viens putekļu cēlējs.

Aiz Kalngales izskrēju cauri saules vannu pieņēmēju masveida pludmalei (tur gan nebiju iepriekš iemaldījies), neko – viss pieklājības robežās, žēl tikai, ka pamatā saules vannas pieņēma veči 40+ ar kundzēm Balzaka vecumā nevis meitenes. Stundas robežu sasniedzu tieši pēc Rīgas robežas šķērsošanas – Vecāķos. Uz apgriešanās/sazvanīšanās brīdi pārgāju soļos un… un sajutu, ka slapjā smilts ir nodarījusi pāri manām maigajām pēdiņām… Tā kā smiltīs asiņainas sliedes nepalika (skats no vairākām filmām par vientuļiem bridējiem tuksnesī), tad nolēmu postījumus nepētīt, bet rikšot vien atpakaļ uz startu. Pašsaglabāšanās instinkts lika atpakaļceļam izvēlēties ne vairs nogludinātās, stingrās un mitrās smiltis, bet liedaga mīkstās… mmm nedaudz svilinošas sajūtas un bauda sajust kā strādā potītes saites un Ahillejs, lai pārvietotos daļēji iegrimstot smiltājā… :) Nekas, pagriezu saulei pakaļpusi un lēnākā riksī tipināju atpakaļ (nu gan nācās vairāk piedomāt, lai nepiezemētos uz papēža, bet izdevās). Interesants novērojums – kamēr veicu apgriešanos, kādi entuziasti bija dzeltenās ģērbtuves (orientierus) pārvietojuši un arī pašu pludmali pastiepuši garāku – vienvārdsakot –  atpakaļceļš bija grūtāks (vēl arī vējš sanāca sejā – pilns komplekts).

Nedaudz aiz Garciema izdzēru pēdējo ūdeni un noslēdzošajos kilometros uz priekšu kustējos tikai ar domām par to, ka finišā mani gaida lielā ūdens pudele, dvielis uz kura atlaisties un ka pēc tam vairs nebūs jāskrien… Pie pašas Carnikavas saņēmos (cilvēki taču skatās) un finišēju diezgan slaidā riksī… Pusmaratons pieveikts, esmu vienā gabalā (jūtu sevi līdz pat kāju pirkstiem) un dzīvs :) Bojājumi: uz katras pēdas priekšdaļas pa 3 tulznām (divas pie īkšķa un viena pēdas ārmalā) kā arī uzberztas cisku iekšpuses (mea culpa – nebiju sasmērējis ar burvju ziedi vazelīnu). Tulznas vakarpusē (mājās) sašuvu pēc labākajiem ieteikumiem un šodien jau vairs netraucē, bet uzberzumus apstrādāju ar nomierinošu alvejas smēri – būs gājēji.

Dažas atziņas:

–          Nav melots ieteikumos par to, ka basā distance jāaudzē pakāpeniski – lai paspēj pierast gan saites un muskuļi, gan norūdīties pēdas;

–          Tāpat patiesība ir stāsts par to, ka pirmais signāls par pārspīlēšanu būs no pēdām – āda nodilst ātrāk nekā samokās saites vai kas cits, tā ka pa baso pārtrenēties ir visai neiespējami;

–          Cepurīte, ūdens un sauļošanās krēms ir labi sabiedrotie saulainiem pludmales skrējieniem;

–          Pirms skriet minimālā apģērbā, jāatceras par ciskām – berze, berze, berze, kuru nepiesedz šortu audums…

–          Domāju, ka pie tulznām vainojama bradāšana pa ūdeni un skriešana pa mitrajām smiltīm; nākamreiz izskriešu tikai pa mīkstajām, lai par to pārliecinātos;

–          Varbūt tomēr izvēlēties rikšošanu īsākās distancēs/apļos, lai nav situācija, kad kaut kas nav īsti labi, bet atrodos tālākajā punktā no mašīnas (atpakaļ taču jātiek un skriet ir ātrāk kā iet)…