Cīņa par sekundēm jeb mans pusmaratona pārpratums

Kā es nokļuvu līdz pusmaratonam.

Pēdējo reizi pusmaratonu biju skrējis 2012. gada septembrī. Savukārt, mans personīgais rekords bija pavisam iesūnojis un apaudzis ar bārdu: 2011. gada oktobris un 1:19:22. Tā nu sanāca, ka aiz pārpratuma šoreiz izdomāju pieteikties LRM pusītei. Iemesls: satelītskrējienos distanču garumi ir pavisam mistiski. Pagājušo gadu bija 4.8 un 9.5 km. Tad nu ir visai grūti labot personīgos tik neapaļās distancēs. Tad nu es kā ciparmīlis, kam precīzi distanču garumi ir svarīgi, izdomāju debitēt garajā distancē. Vispār jau pirms 4 gadiem biju plānojis skriet pusīti, bet, uzzinot, ka starts ir pusdeviņos, sapratu, ka tas nav reāli un nomainīju distanci. Šoreiz es šim agrajam starta laikam piegāju pavisam nopietni. Būt jēdzīgā stāvoklī 8:30 man ir ļoti liels izaicinājums, kam nopietni jāgatavojas. Tad nu sākot ar 2. janvāri, katru dienu cēlos 2 minūtes ātrāk kā iepriekšējā dienā. Izvilku līdz februāra vidum, kad organisms bija tik hroniskā miega badā, ka ļāvu vienu nakti kārtīgi atlūzt un izgulēties. Bet nu neko daudz tas nedeva, un es sapratu, ka esmu bezcerīgs gadījums un visam atmetu ar roku. Apņēmība pamazām noplaka. Otra problēma, iespējams, vēl lielāka, ir mani šķībie un līkie kāju pirksti, kas pamatīgi tulznojās pie lielākiem ātrumiem un garākām distancēm. Normāli es nemaz pusīti šī iemesla dēļ nemaz nevarētu noskriet, bet biju cerējis ar baspēdošanas palīdzību uzaudzēt otru pēdu, kas ļautu samazināt tulznu veidošanās apjomus. Diemžēl realitāte bija nepatīkama, un sagādāja aukstu un nebaspēdojamu pavasari (ja vien neesi OreManis). Tā nu 3 nedēļas pirms LRM attapos, ka esmu bezizejā: noskrieti mazāk kā 10 basi km, otru ādu pēdai neesmu uzaudzējis, sacensībās, skrienot 5km, briesmotas tulznas uz pirkstiem izveidojās, kas bija gatavas jebkurā mirklī uzsprāgt. Nu, vārdu sakot, sapratu, ka nav ko māžoties, un jānomaina distance no pusītes uz kaut ko īsāku. Taču man tai pat laikā parādījās problēmas ar ribām (līdzīgi kā citiem ir problēmas ar muguru). Šķības. Te tev nu bija! Sāpēja, kaut kāds nervs nospiests, nogurums, dažas dienas vispār biju nelietojams un pavadīju lielu daļu laika gultā, drusku novājēju. Tad nu šai brīdī man sāka likties, ka vispār neko neskriešu LRM, tāpēc aiz pārpratuma nemaz nenomainīju distanci. Bet nu aktīvi taisīju staipjošos vingrinājumus krūšukurvim, palika labāk, palika siltāks, tāpēc triecientempā izdevās sakolekcionēt 50 basus km, pēda palika nedaudz izturīgāka. Un, kad nu nedēļu iepriekš laboju PB 5 km, sapratu, ka tomēr pusīti skriešu. Pag, bet kā tad ar to agro startu? Te nu man tās ribas palīdzēja, jo dažbrīd aiz vājuma aizmigu 21:00, kas normālā situācijā man ir neiespējams uzdevums.

Pirmstarta dienas.

Tad nu diezgan dīvainā veidā tomēr nonācu līdz pusmaratona startam. Un ja jau es piedalos, tad mani interesēja tikai viens: labot personīgo rekordu. Un tas nekas, ka iepriekšējos mēnešos mana vidējā nedēļas kilometrāža bija tikai 40km, kas nu nekādi neatbilda manam mērķim noskriet zem 1:19h. Trenējos uz kvalitāti nevis kvantitāti. Katru nedēļu viens kārtīgs treniņš stadionā. Lai pietaupītu pēdas, 2 pēdējās dienas neskrēju, regulāri ieziedu pēdas ar supersmēri, lai būtu ideālā gatavībā. Nopirku arī glikogēna želeju, bagātinātu ar dažādām indēm: kālija benzoātu (izraisa astmu, nātreni, kuņģa kairinājumus), nātrija sorbātu (tas pats + siena drudzis, mutes problēmas). Bet tā kā man katra sekunde no svara, tad aknu apgāde ar papildus glikogēnu var ļaut pēdējo kilometru noskriet par dažām sekundēm ātrāk. Svarīgs uzdevums bija arī iepriekšējā dienā nopirkt pareizos banānus, kas būtu ideālā gatavībā uz sacensību rītu. Pavadīju pie Rimi banānu stenda vismaz kādas 10 min. Ja banāni ir pārgatavojušies vai pārāk zaļi, tad tie netiek ideāli sagremoti un vēderā var traucēt. Pie lielas veiksmes var rasties arī vēdera problēmas, vēlme apmeklēt labierīcības (skrējiena laikā). Tad vēl arī svarīga ir pareizu apavu izvēle. Zaļie Vapour Glove sver 164g, kamēr sarkanajiem Vapour Glove kreisā čība 177g, labā 185g. Tai pat laikā Zaļie ir uz izjukšanas robežas, zoles biezums dažās vietās ir vairs tikai kāds milimetrs, un bail, ka nepalieku kaut kur pusceļā. Tāpēc izvēle par labu smagajiem Sarkanajiem. Notestēju arī speciālas prettulznu zeķes. Likās labi. Vēl tikai atlicis izgulēties. Pirms 22:00 gāju gulēt. Aizmigu krietni vēlāk. Pēc 2:00 atkal pamodos. Beigās vēlreiz aizmigu ap 4:00. 6:00 bija modinātājs. Tātad pat 5h miega nesanāca. Tā nu ar mani ir. Jo agrāk eju gulēt, jo caurāks miegs. Neko darīt. Kopumā jutos daudz maz normālā stāvoklī, jo iepriekšējās 2 dienas biju labi atpūties. Kārtīgas brokastis. Šai ziņā man jau vesels algoritms izstrādāts. Biju plānojis vēl arī 15-30min pirms starta apēst banānu, bet šoreiz neprasījās.

Starts.

Nu tad beidzot esmu pa īstam uz starta. Jutos kā iesācējs, debitants. Trase biju rūpīgi izpētījis, bet jau daļēji aizmirsis. Plānots bija skriet uz izjūtām. It kā jau ir tās km atzīmes, bet kā es jau pārliecinājos, ir nedaudz neprecīzas (vai arī es pats neprecīzi skrienu?!). Ja, piemēram, vienā vietā kļūda ir 10m turp, nākamajā atzīmē kļūda ir 10m atpakaļ, tad kļūda ir 4s uz km, kas man vairs galīgi neder, tāpēc pamatā paļaujos uz izjūtām. Uzsākot skriet, nopriecājos, ka nelīst. Prieki ātri beidzās. Sāka līņāt, līdz ar to saķere pasliktinājās, nedaudz slīdēja. Pirmie 3 km 3:43min/km. Nu re! Viss skaidrs! Par 1:17h varu aizmirst. Atliek tikai uzzināt, vai būs 1:18 vai 1:19h. Sakrita temps ar Valdi. Savādāk būtu diezgan vientuļa skriešana. Lai nenomauktos 180 grādu pagriezienus centos skriet ar lielu loku. Ievēroju, ka mazāk slīd, ja skrien pa grubuļaināko asfalta daļu. Izvēlējos tomēr pa gludāko daļu, jo mazāk berž pēdas. Pie 10km atzīmes sāka palikt drūmāk: vidējais nokritās par 1s un bija 3:44. Izcili tizls biju Meierovica bulvārī. Vispirms negribīgi pārskrienu pāri tramvaja sliedēm, kur ir arī bruģis. Tad attapos, ka ūdens ir otrā pusē. Skrēju atkal atpakaļ pa bremzējošo bruģi. Sapratu, ka man nemaz to ūdeni nevajag… Atkal skrēju atpakaļ pa bruģi uz ielas otru pusi. 12. km sapratu, ka ir pēdējais brīdis glikogēna želeju bāzt mutē iekšā. Pēdējo reizi šo procedūru darīju 2012. gada augustā, kad uzstādīju personīgo antirekordu pusītē… Ceru, ka tur esošās indes man astmu vai nātreni neizraisīs. Ievēroju, ka Valdis tā saraustīti skrien: te ātrāk, te atkal nedaudz atpaliek. Interesanta taktika. Bet vismaz bija jautrāka skriešana. Pie 15. km situācija kļuva pavisam kritiska: vidējais temps nokrities vēl par veselu 1s, un bija 3:45. Precīzi mana PB temps. Viss iet uz sekundēm. Vienīgi ļoti neierasti bija skatīties uz kopējo laiku. Stunda bija pagājusi un hronometrs pa jaunam sāka skaitīt minūtes. Gandrīz vai samulsu, jo sen nebija tik ilgi skriets. Šai brīdī sapratu, ka ar tulznām man ir negaidīti labi. Pat ja uzsprāgs, tad tas būs tikai pašās beigās. Simetrijas nolūkos gan gribētos, lai, ja sprāgst, tad lai abās pēdās vienlaicīgi. Krastmala bija vienkārši ideāls posms skriešanai: taisns un līdzens posms ar pilnīgi gludu asfaltu. Atpalicēju nav, neviens netraucē. Tur skriešana bija ļoti viegla. Man kā iesācējam gan bija jaunatklājums, ka tikai vienā virzienā satiksme bija slēgta. Biju iedomājies, ka visa krastmala līdz Dienvidu tiltam ciet. Kad nonācu pie 20. km atzīmes, sapratu, ka viss ir kārtībā. Pietiek skriet beigas tikai uz 4:00min/km, lai būtu PB. Tad ir jānotiek megalūzienam, lai es to neizdarītu. Savukārt, lai izskrietu zem 1:19h, jāskrien ātrāk par 3:40min/km. Un tas jau mani pamatīgi biedēja. Šajā brīdī sapratu, ka labi vien bija, ka izmantoju glikogēna želeju, kas gan jau ka palīdzēja man pēdējo kilometru noskriet ap 3:35min vai pat 3:30min. 1:18:55. PB labots uzreiz par 27s. Viss ieplānotais izdarīts. Varu iet mājās.

Kas tālāk?

Ir jau nedaudz vilšanās par to līņāšanu. Pazaudētas sekundes, varbūt pat gandrīz minūte. No otras puses būs vieglāk uzlabot šo rezultātu. Cita lieta, ka es nezinu, kad vispār nākamreiz pusīti skriešu. Pati trase bija drausmīgi viegla: iespējams, ka vieglākā, pa kādu esmu skrējis. Daudz taisnu gabali, gluds, līdzens asfalts bez grubuļiem. Nelielais izņēmums bija dažas vietas Ķīpsalā, kā arī 200-300m pa Vecrīgas bruģi. Tur kur bija nedaudz kāpumi, tie bija ļoti lēzeni un tikpat lēzeni uz leju. Patīkami, ka pēdējo 7 mēnešu laikā esmu visās apaļajās distancēs (5, 10, 15 km un pusmaratonā) uzlabojis savu personīgo. 5km pat 3 reizes. Ar pusīti bija visgrūtāk, jo to es gluži vienkārši neskrēju! Tālāk vasaras periodā jāsāk beidzot skriet arī 1500 un 3000m. Un paralēli jātiek galā ar ribu problēmām. Laikam būs pie fizioterapeita jāaizstaigā, lai izstrādā plānu, kā manu šķībo krūšukurvi savest kārtībā. Iepriekš neesmu vidējās distances skrējis, tikai garās, jo gluži vienkārši ļoti baidos no šiem gabaliem. Bet šobrīd jūtos psiholoģiski gatavs. Paaudzies. Nobriedis. Gatavs jauniem izaicinājumiem. Pēc finiša Maffija pajautāja, vai tad es simtnieku neskriešu. Nē, paldies! 100m patiešām neietilpst manos plānos. Esmu beidzis.