CET 2020 aplauziens

Tā nu reiz ir sanācis, ka laiku pa laikam gadās uzskriet kādu ultru, taču sajūta, ka es neko nejēdzu no ultru skriešanas, mani joprojām nav pametusi. Visas noskrietās/nostaigātās ultras ir mēģinājušas man kaut ko iemācīt. Atslēgas vārds ir „mēģinājušas“, jo, ja skrējējs ir nejēga, tad mācība var arī neizdoties, vismaz ar pirmo reizi nē. Bet ultras ir pacietīgas, tās nejēgas māca lēni un pamatīgi, caur sāpēm, slāpēm, vilšanos un citu veidu mocībām. Tādēļ, pirms nonāku pie SKM 2020, par to, ko man ir izdevies iemācīties, varbūt iemācīties. Vismaz tā gribētos domāt.

Pirmā ultra bija Siguldas kalnu maratons. Biju pilnīgs nejēga, kurš pat nenojauš, kas viņu sagaida. Pirms tam garākā skrietā distance bija 35 km Stirnu Bukā Lipuškos. Bailīgi bija, jo nevarēju zināt, kā jutīšos distances otrajā daļā, nezināju, vai un kā varēšu paskriet, nezināju, vai tikšu līdz beigām. Izmantoju vienīgo veidu, kā to uzzināt: pieteicos, aizbraucu uz Siguldu un skrēju. Bija grūti, laikam jau ļoti grūti, bet kaut kā līdz galam tiku. Skaidrs, ka beigās nekāds dižais skrējējs nebiju, arī plakanos gabalos brīžiem pārgāju soļos, bet kopā radās priekšstats par paša spējām tikt vai netikt galā ar vārdu „grūti“. Siguldā tiku pie pirmās ultras mācības, ko man iedeva akmentiņš, pavisam mazs akmentiņš, kas ap desmito kilometru bija iekļuvis krosenē. Turpmākajos kilometros tas ik pa brīdim mēģināja berzt papēdi, bet es negribēju zaudēt laiku, patirināju kāju, mēģinot akmentiņu aizkratīt citur, un turpināju skriet. Un tā gandrīz desmit kilometrus, nejēga! Tikai tad beidzot novilku un iztīrīju kroseni, bet tulzna jau bija sagādāta. Šo mācību es apguvu ar pirmo reizi. Ja krosenē ir svešķermenis, no tā jātiek vaļā uzreiz. Apstāšanās un minūtes ziedošana apavu sakārtošanai ultrā nav nekas, bet kāju komfortam gan ir nozīme.

Laikam jau sāpīgāko mācību man mēģināja dot Cēcu eco trail, nu ne jau tikai mēģināja, deva tā pa īstam, un tā kā ar pirmo reizi man nepieleca, tad deva vēlreiz! Pirmā reize bija ar startu pusnaktī, meža stigās rasaina zāle un upītes pārbrišana uz visu nakti nodrošināja slapjas kājas. Jau Amatas takā sapratu, ka zem pēdām ir tulznas, bet līdz finišam vēl savi divdesmit pieci kilometri. Velti sāpēja tulznainās pēdas, jo mācību no tā es neguvu!

Es apguvu citu mācību, jo, kad soļos knapi klunkuroju pa grants ceļu, mani panāca Kaspars, kuru divreiz biju sastapis dzeršanas punktos. Mazliet kļūdījies un noskrējis liekus kilometrus, viņš bija nonācis man aiz muguras. Paskriesim, viņš teica! Paldies viņam! Kādus  divdesmit kilometrus viņš mani vilka. Bija grūti, bet divatā tikām galā ar palikušajiem pārdesmit kilometriem. Arī gadu vēlāk ultra mani turpināja mācīt, kad Rīga – Valmiera pēdējos 30 kilometros mani vilka Miks. Gabaliņu pagājām soļos, gabaliņu paskrējām, pasoļojām, paskrējām… un tā pēdējos 30 kilometrus līdz kopējam kliņķim. Un tā es tiku pie ultras vērtīgākās mācības: ultras lielākais ieguvums ir iepazītie cilvēki. Kilometri un trases pēc laika sajuks, gadaskaitļi arī, bet satiktie cilvēki paliks, un ar viņiem vienmēr būs kaut kas kopīgs.

Bet ultras tik māca un māca: CET 2018 laikā man piemetās caureja, kas Gaujas takā apvienojās ar krampjiem, lai par abiem mani mācītu tā pa īstam. Kaut kā aizrikšojis līdz Amatai, nekāds dižais skrējējs vairs nebiju. Rēķināju, ka pat mierīgā solī ejot, nav pilnīgi nekādu problēmu iekļauties kontrollaikā un nolēmu turpināt ceļu. Tā nu Amatas takā jau vairāk gāju kā skrēju. Pļavās aiz Zvārtes ieža jau pa gabalu ieraudzīju kaut ko krāsainu, laikam kādam bija kas izkritis. Pieejot klāt, izrādījās, ka tur nekas nav izkritis, tas vienkārši ir guļošs skrējējs. Karstā saulē, takas malā, pļavas vidū… Ar nepārprotami stulbu sejas izteiksmi jautāju: „Ko tu šeit dari?“. „Guļu, atpūšos.“ Mana sejas izteiksme palika ar katru mirkli un jautājumu arvien stulbāka, jo tas taču bija skrējējs, kurš bija skrējis ātrāk kā es, tātad viņam vajadzēja attālināties, nevis gulēt pļavas vidū dienvidus saulē. Jautājumi arī nebija nekādi gudri: „Tu guli? Guli saulē? Atpūties saulē? Pļavas vidū?…“ Lai kā nu tur arī bija, bet Andžejs saprata, ka šitais lohs mieru neliks un cēlās augšā. Kopīgi nogājām līdz finišam. Un jau neaizgājuši līdz galam, bijām vienoti, ka vienkārša aizsoļošana līdz finišam mums gandarījumu nedos. Jā, medaļas saņēmām, kontrollaikā iekļāvāmies, bet gandarījuma nekāda. Ja tā būtu pirmā reize ultrā, būtu citādāk, bet šī mums nebija ne pirmā, ne otrā. Kārtējā ultras mācība: ja nevari finišēt ar gandarījumu, stājies ārā! Jā, izstāšanās var prasīt vairāk vīrišķības kā turpināšana, tas var nebūt viegli, bet saprātīgāk  ir izstāties.  Aritmētiski izrēķināta iekļaušanās kontrollaikā varbūt ir korekts aprēķins aprēķina pēc, bet tas nestrādā, jo ne jau aritmētikas dēļ mēs svīstam meža takās, bet meklējam gandarījumu. Es cienu tos ļaudis, kas izstājas racionāla veselā saprāta vadīti.

Šī ultra pabeidza iepriekšējā Cēsu eco trail uzsākto mācību ar tulznām zem pēdām. Arī CET 2018 jau Amatas takās zem pēdām sāka veidoties kārtīgas tulznas. Ozolkalna galā tulznas iztecināju, aizlīmēju, uzvilku tīras zeķītes un sapratu, ka man sejā skaļi kliedz ULTRA: „Nejēga! Tev krosenes ir par šauru. Ne jau slapjums Tev pagājušajā gadā  un tagad sagādāja tulznas zem pēdām, bet šīs pašas krosenes. Tajās vari skriet 20, 30 km, bet ne jau ultru! Pēda piepampst un plešas, it īpaši karstā laikā! Nejēga!“ Kārtējā mācība: ultrā krosenēm jābūt pietiekami platām, lai pēdai ir kur izplesties! Šo mācību apguvu un CET 2019 Raunī un citur izplunčājos pa ūdeni, un nedabūju nevienu tulznu.

Siguldas kalnu maratons 2019 pirms starta sagaidīja ar aukstu vēju. Ziediņa kalna galā zēģelēja itin labi, bija auksti. Novilku visu lieko un lasījos lejā ielejā, kur vējš nebija tik nejauks. Šķita, ka būšu saģērbies atbilstoši laika apstākļiem. No starta pirmais kāpiens bija nesteidzīga iesildīšanās, bet jau nākamajā kāpienā aiz kamaniņu trases sapratu, ka svīstu kā traks. Kokiem un slorbenājiem aizaugušais kāpiens bija pilnīgā aizvējā, sviedri tecēja aumaļām. Šeit sapratu, ka esmu saģērbies pārāk silti. Kaut ko vilkt nost? Prāts teica, ka tāda svīšana prasa nenormālu enerģijas patēriņu un ūdens zaudēšanu. Bet augšā atkal būs vējš. Bija. Pēc pāris minūšu drebuļiem vējā atkal bija ilgstoši skrējieni vai kāpieni aizvējā. Un tā visu apli. Biju nolēmis apļa beigās Ziediņa kalnā pārģērbties, bet kas to deva. Tur zēģelēja tāds vējš, ka izpūta visas domas par pārģērbšanos vai kaut kā novilkšanu pirms tam, pirms tās paspēju atcerēties. Pilnīgi aizmirsu, aizmirsu un neatcerējos. Un tā katrā aplī, trīs reizes pēc kārtas. Pilnīgi bezjēdzīgi izsvīdu daudz ūdens un zaudēju daudz enerģijas tikai neatbilstoša apģērba dēļ. Tad arī rezultāts ir tāds žēlīgs. Ultra saka: ģērbies atbilstoši skriešanas apstākļiem, maini apģērbu!  Un pie viena vēl kāda mācība no šīs pašas reizes. Aizejot pēdējā aplī, iemetu mutē šokolādes gabaliņu. Visi taču zina, ka šokolāde dod daudz enerģijas. Šis itin nevainīgais šokolādes gabaliņš deva ne tikai enerģiju, bet arī tauku garšu mutē uz pusi no apļa. Ar ūdeni vien tā nebija noskalojama.  Tikai nākošajā ēšanas punktā ar sviestmaizēm atbrīvojos no šīs nepatīkamās sajūtas. Mācība saucās: nebāz mutē visu, kas pagadās.

Organizatori raksta nolikumus, norāda dzeršanas punktu skaitu un izvietojumu, bet to visu lasa tikai pieredzējušie skrējēji, nejēgas – nē. Nu labi, apmēram jau ir skaidrs, kur tie punkti ir, kādi ir aptuvenie attālumi starp tiem. Atslēgas vārds „aptuveni“.  CET 2019 sešdesmit ceturtajā kilometrā bija Divplākšņu dzeršanas punkts. Tur bija viss, ko vien skrējējs var vēlēties: „Jāni, šeit ir zupa! Vai Tu gribi tēju?  Šeit ir mazsālīti gurķīši! Vai Tu gribi…?“  Kamēr ēdu zupu, sēdos zemē, lai pārvilktu sausas zeķes. „Nesēdies zemē, nevarēsi piecelties, mēs Tev iedosim krēsliņu!“.   „Tev ir izmirkušas kājas, aptin sausas salvetes, lai uzsūc mitrumu!“ Paēdu, padzēros, uzvilku sausas zeķītes un biju atguvis motivāciju un spēju skriet. Šeit ir vietā atgādināt ultras mācību: lai varētu paskriet, ir jābūt paēdušam cilvēku barību. Nenoliedzu želejas, pats tās lietoju, bet ultras garajās stundās kuņģim ir vajadzīgs cilvēkiem domāts ēdiens. Kaut kāds saturs ir vajadzīgs. Kaut vai gabaliņš rupjmaizes. Pirms aiziešanas no Divplākšņu punkta man vēl pārjautāja: „Tev ūdeni nevajag?“ Pataustīju maisu un braši atbildēju, ka NĒ, pietiks. Atbildēja nejēga, kurš nebija izlasījis nolikumu un saskaitījis dzeršanas punktus. Uz numura malas uzdrukātais pēdējais punkts bija domāts ūdens finišā! Nejēga nebija uzmanīgi izlasījis nolikumu, nebija uzmanīgi paskatījies uz numura malas uzdrukātos kilometrus un savā prātā bija izdomājis, ka pie ūdens tiks kādā no kalniem, ja ne Ozolkalnā, tad nākošajā. Bet ūdens nebija ne Ozolkalnā, ne kādā citā kalnā, ne lejā. Ultra saka: uzmanīgi lasi nolikumu un izpēti dzirdināšanas punktu izvietojumu.  Tā nu es pēdējos 4, 5 kilometrus pēcpusdienas saulē paliku bez ūdens. Nebija jau ne attālums, ne atlikušais skriešanas laiks vairs nekāds lielais, bet galvā parasto skriešanas režīmu nomainīja apziņa, ka ūdens ir beidzies. Ja tas būtu meža vidū, atrastu kādu strautiņu, un viss būtu lieliski, bet pilsētas tuvumā strautiņi nemaz nav tik vilinoši. Nācās paciest slāpes, bet toties finišā alus aizgāja kā uz čūkstošām oglēm.

Nezinu kā citi, bet pamazām esmu nonācis pie atziņas, ka man cilvēku barība ultrā ir svarīga. Nevajag jau neko īpašu, bet rupjmaize ar sieru ir tas, kas manam kuņģim dod saturīgu nodarbošanos un smadzenēm signālu, ka ir uzņemta enerģija. Signālu, ka nebūs nekāda pāriešana enerģijas taupīšanas režīmā, bet var močīt. Ar šādu apgaismību es izgāju uz starta SKM 2020. Skrējiens, kas notika Covid apstākļos ar dažiem ierobežojumiem, kas skāra tieši cilvēku barības pieejamību, tika solīts, ka dzeršanas punktos nebūs pieejama rupjmaize un siers. Nu labi, nebija tā lielākā bēda, jo SKM viens no katra apļa diviem galdiem ir Ziediņa kalnā, kur ir pieeja savām mantām. Sasmērēju sviestmaizes tā, lai pietiktu ne tikai sev, zem siera pakaisīju sāli. Sagatavoju dzeramo. Jā, siera cepumiņi arī bija. Pirmo apli gatavojos skriet bez nūjām un tikai ar ½ litra pudelīti, nākošajiem apļiem noliku arī nūjas un somu ar dzeršanas sistēmu. Redz kāds es gudrinieks, par visu padomāju! Un tā, viss varēja sākties pēc plāna. Labi laika apstākļi, skrien tik un baudi dabu, kurā gan rudens vēl tikai tāds knapi iesācies.

Pirmais aplis bija daudzsološs, apģērbs atbilda apstākļiem, skriešanas temps parastais bez īpašas iespringšanas, bet ne lēns, skrējās labi. Pirmajā dzeršanas punktā padzēros, apēdu kādu konfekti, kādu banāna gabaliņu, vīnogas un rikšoju tālāk. Jā, pirms tam biju iežmiedzis iekšā vienu želeju. Ja atmiņa neviļ, tad apļa otrajā daļā iežmiedzu vēl vienu želeju. Ziediņa kalna dzeršanas punktā apmēram tāda pati ēdienkarte un arī manas darbības. Nolēmu otrajā aplī arī iztikt bez nūjām un dzeršanas sistēmas, pietiks ar ½ litra pudelīti. Paņēmu vien pāris želejas. Otrajam aplim arī nebija nekādas vainas. Turaidas pusē pēc Vikmestes gravas ir lielisks avotiņš, noskatījos no citiem, padzēros un noskaloju seju. Labais! Iesaku arī citiem. Ūdens labu labais dzeršanai, tikai dikti auksts. Kaut kur pēc gājēju tiltiņa iežmiedzu nākošo želeju. Dzeršanas punktā pamanīju, ka ir pieejami arī siera puļķīši. Organizatori bija izdomājuši kā tikt pie siera un vienlaicīgi ievērot noteikumus.  Paldies viņiem par to! Siers, vīnogas, kāds banāna gabaliņš, kāda konfekte un varēja turpināt ceļu. Kādu gabaliņu skrējām kopā ar Aigaru, to kurš Bundzinieks. Trasē vienlaicīgi nebijām pirmo reizi, bet iepazināmies gan pirmo reizi. Uz apļa beigām diena bija iesilusi un kļuva pārāk silti. Skaidrs, ka nākošajā, t.i., trešajā aplī jāņem soma ar dzeršanas sistēmu. Nonācis Ziediņa kalna dzeršanas punktā, papļāpāju ar citiem censoņiem, padzēros, paņēmu somu ar dzeršanas sistēmu, nūjas, sapakojos un devos trešajā aplī. Un lejā pie tilta pār mani nāca apgaismība, ka es taču neko neapēdu! Neko darīt, atpakaļ jau vairs nekāpšu. Iežmiedzu želeju un turpināju ceļu. Bija karsti, bet skrējās itin pieņemami. Pēc brīža izdarīju atklājumu, ka ūdeni no dzeršanas nemaz nevaru dabūt tā, kā man gribētos, bet tikai pa pa pilītei un ar krietnu piepūli. Tā kā man bija grūtības ar savas dzeršanas sistēmas aizbīdāmo aiztaisāmo, šo dzeršanas sistēmu biju aizņēmies. Nu kaut kā nepavisam nebija ienācis prātā to izmēģināt. Es vienkārši nepratu ar to apieties. Uzpildīt pratu itin veikli, bet bija klusa vēlēšanās to ūdeni dabūt arī ārā, lai padzertos. Tas taču nav par daudz prasīts, vai ne? Apstākļi bija kļuvuši mazāk draudzīgi ar karstumu un apgrūtinātu dzeršanu, bet nekas traks jau tas nebija. Parastās pārejošās grūtības, nekas vairāk. Nu labi, jauda sāka zust, bet trešajā aplī nemaz citādāk nevar būt. Viss bija normāli, līdz, pa aizaugušo meža celiņu rikšojot lejup uz Vikmestes gravu, “norāvu uz acīm”. Kaut kur aizķērās kāja un nolikos sūnās. Kritiens biezajās sūnās bija itin mīksts, bez sekām, piecēlos un atsāku rikšot. Pēc pārdesmit soļiem to pašu atkārtoju arī ar otru kāju. Arī mīkstās sūnās un bez traumatiskām sekām.  Kaut kas bija ne tā, kā tam vajadzētu būt! Kritušajam kokam, kam iepriekšējā aplī varēja pārlidot pāri, to īsti pat nepamanot, tagad bija šķērslis, kura pārkāpšana prasīja piespiedu koncentrēšanos. Un mežs bija kaut kāds tāds izsmērēts, neskaidrs. Tikmēr smadzenēs sāka salikties puzles kauliņi: trešajā aplī aizgāju neko neapēdis, ir karsts, ir apgrūtināta dzeršana, varbūt iepriekš biju skrējis ātrāk kā vajadzētu, varbūt… Daudzi varbūt… Brīžiem karstuma sajūtu pēkšņi nomainīja auksti drebuļi. APLAUZIENS! Es biju bedrē, kārtīgā enerģijas bedrē. Bet smadzenes it kā strādāja, cik nu tās vispār var strādāt ultras otrajā pusē: “Labi, esmu meža vidū, kustību koordinācija ir nekāda, nav nekādas vajadzības traumēties un padarīt situāciju vēl sliktāku. Pāreju soļos un ceru sagaidīt, ka vēss mežs un zema slodze ļaus atjaunoties cukura līmenim asinīs.”  Novilkos lejā Vikmestes gravā, mierīgā gaitā vilkos pa to, slima gliemeža tempā vilkos augšup uz Turaidas pilskalnu. Izžmiedzu vienīgo želeju, kas man bija. Vārds “izžmiedzu” nepilnīgi ilustrē rīšanas procesu, kurā neatlaidīgi cenšas dominēt vemšanas reflekss. Tomēr es vinnēju. Pie avotiņa padzēros, noskaloju seju, atkal nesteidzīgi padzēros, jo man nebija kur steigties, Biju pieņēmis lēmumu izstāties. Varēju apsēsties takas malā, noņemt somiņu, atskrūvēt dzeramā maisu un dzert, cik un kā tīk. Es biju gatavs izstāties, taču gribējās to izdarīt pie kāda laika ņemšanas punkta, lai varētu redzēt rezultātu līdz šā punkta kilometram. Laikam jau smadzenes tomēr īsti labi nestrādāja, jo vieglāk būtu bijis vienkārši iziet ārā pa Vikmestes taku, vai izstāties pēc nokratīšanās lejup pa veco serpentīnu, tur akurāt bija laika ņemšanas punkts. Nezin kāpēc biju iedomājies, ka aizvilkšos līdz otrajam dzeršanas punktam, kur metīšu mieru. Tad no turienes pa augšu caur Siguldu vairs nav tālu līdz finišam. Un nekādu kalnu vairs. Mierīgi vilkos skolas virzienā. Garām paskrēja visi trīs līderi. Un ne tikai līderi, visi, kam nebija slinkums, aizskrēja garām. Nu, nevis vienkārši skrēja garām, pārgāja soļos, aprunājās, bet, tā kā es turpināju soļot, viņi atsāka skriet. Bezgalīgi ilgi es vilkos līdz dzeršanas punktam pie skolas. Biju gatavs izstāties, taču kaut ko apēst gan es varēju. Un tur atradās rupjmaize! Siers, rupjmaize, vīnogas, banāni un droši vien vēl viss kaut kas. Izejot no punkta, paņēmu līdzi papīra turziņu ar vīnogām. Apēsto vīnogu kātiņi un banānu mizas aizlidoja krūmos (lai piedod man dabas sargātāji), bet papīra turziņa kabatā. Man pašam nezināmu un nesaprotamu iemeslu dēļ es joprojām biju trasē. Nu labi, šī trases cilpa nebija nekāda garā, pēc tam gan pa taisno uz finišu. Tomēr pēc nesteidzīgas paēšanas dzeršanas punktā kaut kas bija mainījies. Izstāties taču varēja arī Ziediņa kalnā. Pamazām sāka uzrasties enerģija, skats uz pasauli mainījās. Kritums pēc krituma, kāpums pēc kāpuma un apļa beigās es pat kaut ko paskrēju. Pie slimnīcas smadzenes sāka rēķināt, ka tad, kad es Ziediņa kalnā būšu pabeidzis trešo apli, tikai pēc divām stundām beigsies kontrollaiks ceturtā apļa uzsākšanai. Ziediņā uzkāpu ar nepārprotami eiforisku domu, ka es varu divas stundas ēst, atpūsties un pēc tam vēl svaigā gaisā iziet laiskā vakara pastaigā. Doma par izstāšanos bija beigusi eksistēt. Ticis pie ēšanas, locīju iekšā rupjmaizi ar sieru, mēģināju to iebarot citiem. Dažs labs arī neatteicās. Ēdu visu, ko vien var apēst. Darīju to, kas man bija jādara, izejot otrajā un trešajā aplī. Pēc minūtēm divdesmit vai vairāk pilnīgi eiforiskā un vieglprātīgā garastāvoklī aizgāju ceturtajā aplī. Rezultāts bija sagaidāms pilnīgi nekāds, vairs nebija ko zaudēt, līdz ar to nekāda stresa, nekāda sasprindzinājuma, viegla vakara pastaiga. Brīžiem paskrēju, brīžiem pasoļoju, apdomājot to, kas noveda vai vismaz varēja novest pie tik smaga aplauziena. Vienā vārdā – disciplīna. Viss it kā bija izdomāts, sagatavots, taču pietrūka paša organizētības, pietrūka disciplīnas, lai to jēdzīgi realizētu. Jebkuru skrējienu es uztveru kā izklaides pasākumu foršā domubiedru lokā, arī šoreiz ar visu aplauzienu viss bija kārtībā. Piedzīvoju vēl nebijušu aplauzienu, lai citā reizē no tāda izvairītos. Un uzrakstīju uz papīra, lai varbūt palīdzētu izvairīties arī kādam citam, jo tie, kas skrien ultras, tie jau nav labojami, skries vēl un vēl. Bet gribas taču to darīt vismaz kaut cik saprātīgi un komfortabli. Vismaz nākošajā ultrā.