CET 2016 – mērķis dominēt!

Kad izdzirdu vārdu Cēsis Eco Trail jeb saīsinājumā CET, man vienmēr ir neliels satraukums. Šeit 2014. gadā skrēju savu pirmo ultramaratonu, šeit 2015. gadā izcīnīju savu pirmo nozīmīgo uzvaru (raksts šeit), uz šejieni 2016. gadā dodos ar lieliem mērķiem.

Mana domāšana divu gadu laikā ir mainījusies dramatiski. Pirmajā gadā braucu uz Cēsīm ar domu parādīt cienīgu sniegumu. Ilgi skrēju ar līderiem, bet pieredzes, trenētības un izturības trūkums noveda pie tā, ka finišēju ne visai enerģiski. Mērķi, manuprāt, izpildīju un prom no Cēsīm devos ar paceltu galvu. Pagājušajā gadā uz Cēsīm braucu ar mērķi pārsteigt. Iepriekšējā dienā iedvesmojies no Gediminas Grinius lekcijas un plakātiem Cēsu ielās, es sacensībās noskrēju tam brīdim ļoti kvalitatīvā līmenī un ar nelielu veiksmes palīdzību izcīnīju uzvaru. Mērķi, manuprāt, izpildīju un prom no Cēsīm devos ar paceltu galvu. Šogad? Šogad es uz Cēsīm braucu ar mērķi dominēt…

Fotosesija ar sevi un Martu

Šajā reizē starts, tāpat kā pašā pirmajā CET skrējienā 2014. gadā ir 5:00 no rīta. Neesmu baigais rīta cēlienu cilvēks, bet īpaši par šādu starta laiku neskumstu. Ātrāk sāksim, ātrāk varēs mesties gultā un atpūsties. Iepriekšējā dienā Cēsīs ierodos jau salīdzinoši laicīgi. Pa ceļam fotosesija pie lielā CET plakāta šosejas malā, bet pašās Cēsīs dodos nelielā pārgājienā, kura laikā izpētu trases pēdējos sešus kilometrus. Vakarā brīnumainā kārtā aizmiegu jau 22:00 un brīdī, kad 4:00 nozvana modinātājs esmu svaigs kā gurķītis. Ir gan arī sliktās ziņas. Ārā diezgan spēcīgi līst un tas man liek mainīt plānus. Uz startu dodos vien 10 minūtes pirms starta un nolemju visus dzeramos un ēdamos ņemt līdzi jau startā un uz kontrolpunktu 43. kilometrā neko nesūtīt. Tāpat arī nolemju uzvilkt cepuri, lai pasargātu seju no visa slapjā. Neesmu pārliecināts, ka cepurē jutīšos komfortabli, bet vajadzības gadījumā esmu gatavs viņu upurēt.

Par laimi, kad es dodos uz startu, lietus ir rimies. Pēdējās minūtes pirms starta pavadu riktējot čipu pareizajā virzienā un vēlreiz pārdomājot savu stratēģiju. Mērķis ir skriet ļoti ātri, bet esmu izdomājis arī atsevišķus plānus, kā tikt galā ar, manuprāt, diviem galvenajiem konkurentiem – Modestas Bacys no Lietuvas un Uldi Kļaviņu jeb Drūpiju no Siguldas. Zinu, ka Modestas sāks ļoti ātri un mērķis ir viņu izmantot kā tempa turētāju līdz brīdim, kamēr sajūtu viņa vājuma brīdi. Savukārt no Drūpija vēlos tikt vaļā pēc iespējas ātrāk un kā vēlāko iespējamo mirkli šim manevram atlieku uz 1. kontrolpunktu 17. kilometrā. Drūpijam ir tieksme apmaldīties, tāpēc atstāt viņu vienu ir izdevīgs scenārijs. Attiecībā uz pārējiem man konkrētu plānu nav. Nolemju, ja kāds turēsies līdzi, izmantošu pacietību un gaidīšu, kad nolūzīs. Paralēli esmu izvirzījis sev vairākus laika limita mērķus. A+ mērķis ir atskriet zem 6 stundām, A mērķis ir 6:20, B mērķis ir 6:43:40 un C mērķis ir 7 stundas.

Aiziet jūriņā!

Starts ir ātrs, un mans Suunto rāda tempu zem 4:00min/km. Kā plānots, Bacys aizskrien pa priekšu, bet temps ir ievērojami par augstu, un uz 3:40min/km es īsti nevēlos skriet. Iekārtojos otrajā vietā un mēģinu turēt savu iepriekš stratēģiskajā plānošanā nolemto tempu 4:00-4:10min/km. Ilgi nav jāgaida, kad man piebiedrojas Drūpijs un arī mans komandas biedrs Didzis ar vēl kādu skrējēju. Turpmākie kilometri paiet jautrās sarunās ar Drūpiju un nemanot esam jau ieskrējuši mežā. Bacys joprojām ir priekšā, bet attālumu vairs nepalielina un pēc kāda mirkļa tas pat sāk sarukt.

Pirms Niniera ezera 7. kilometrā mēs ar Drūpiju esam pārņēmuši vadību. Tiekam filmēti un izmantojam iespēju nedaudz paākstīties. Viens no Drūpija trikiem beidzas ar to, ka operators gandrīz izkrīt no automašīnas bagažnieka, uz kura viņš sēž, bet viss, par laimi, beidzas labi. Tempu turam augstu un pirmos 10 kilometrus mēs noskrienam nedaudz zem 41minūtes. Tiesa, viss grūtākais vēl ir tikai priekšā. Par to liecina arī velobraucējs, kas mums brauc pa priekšu līdz 13. kilometram, bet tur paziņo, ka tālāk vairs nedosies. Mēģinām viņu pārliecināt, lai tomēr vēl pabrauc ar mums, bet pa kāpnēm esot grūti. Atliek piekrist un paliekam vieni. Pavisam drīz jau sākās tehniski sarežģītākas vietas un nav ilgi arī jāgaida, kad nonākam purviņā kuram uzreiz seko klinšu siena. Šī ir pēdējā vieta, kur mēs dzirdam savus tuvākos sekotājus, atlikušajā distancē mēs par viņiem vēl šad tad runājam, bet vairs neredzam un nedzirdam.

Pirmo kontrolpunktu 17. kilometrā abi ar Drūpiju sasniedzam pēc 1h15min. Balstoties uz manu plānu, šeit bija jābūt laika periodā no 1:10 – 1:15. Knapi, bet esam iekļāvušies. Atbildīgie par kontrolpunktu mūsu ierašanās brīdī nodarbojas ar fotosesiju. Nedusmojamies. Tā vietā paķeru banānu un izmantoju savu jauno Salomon krūzīti, lai tiktu pie kolas, un pēc mirkļa jau dodamies prom. Plāns par bēgšanu no Drūpija tiek atlikts uz nākamo kontrolpunktu, jo pagaidām Drūpijs vēl ir spēka pilns, savukārt es tik pārliecinoši nejūtos. Negribas arī bēgšanai izmantot Ērgļu klinšu apvidu, jo viss ir slidens un bīstams, un vienreiz jau esmu paspējis attapties uz zemes, bet uz klints malas attapšanās zemē var pārvērsties arī par attapšanos ūdenī, kas ir pārdesmit metrus zemāk.

Trases daļa gar Ērgļu klintīm ir grūtāka nekā es atceros. Daudz strauju pagriezienu, daudz slapju sakņu un daudz mazu kāpumu. Iekšēji ir sajūta, ka esmu šeit vājāks, bet turpinu skriet pa priekšu un Drūpijs neiebilst. Pavisam drīz trase jau atkal iztaisnojas un atjaunojam sākotnējo ātrumu. Otrie desmit kilometri ir bijuši ievērojami lēnāki par pirmajiem un tos mēs esam pieveikuši 47minūtēs, bet nākamos desmit kilometrus atkal pieveicam diezgan ātri – 42.5 minūtēs. Drūpijs ir ļoti draudzīgs pret visu trases apkalpojošo personālu, bet vismaz nedzied. Tā ir laba zīme, tātad ātrums nav viegls arī viņam. Ap trīsdesmito kilometru, atkal atgriežoties Cēsīs, mēs arī uzzinām situāciju trasē un arī to, ka esam atrāvušies par aptuveni piecām minūtēm. Neizklausās daudz, bet neliels handikaps tas tomēr ir.

Ieskrienam 2.KP, kur mūs apkalpos Riekstu kolēģis.

Ierodoties 32. kilometra esošajā 2. kontrolpunktā, plāns par aizbēgšanu no Drūpija vēlreiz ir atlikts. It kā jūtos labi, bet esmu pārliecināts, ka skrienu tuvu savai maksimālajai robežai šādai distancei un īpaši paātrināties arī nevaru. Ja skatāmies uz manu plānu, tad šeit biju paredzējis ierasties laika posmā no 2:10 – 2:20, un arī šeit knapi, bet esam iekļāvušies. Uzpildu ūdens rezerves, padzeros kolu un dodamies nezināmajā jeb jaunajā posmā gar Gauju.

Jaunais posms ir ievērojami lēnāks nekā es biju plānojis. Trase šķērso neskaitāmus strautus un katrā no tiem ir jātiek lejā pa mini kraujiņu, un katrā no tiem ir jātiek atkal augšā. Atšķirībā no Drūpija es riskēju ievērojami mazāk, līdz ar to šeit es pārsvarā turos Drūpijam aiz muguras. Neilgajos taisnajos gabalos ik palaikam nākas paskriet ātrāk, lai Drūpijs no manis neaizbēgtu, bet, pienākot nākamajam strautam, atkal nedaudz iepalieku. Arī nelielajos kāpumos šeit priekšrocības sev neredzu. Nav tā, ka ievērojami atpalieku, tomēr nav arī tā, ka varētu aizbēgt. Kādā brīdī jau ieslēdzās pavisam negatīva domāšana un jautāju sev, kāpēc es to vispār daru un kāpēc es nevarētu kā normāls cilvēks skriet 10 kilometru distances vai pusmaratonus. Ir nedaudz apnicis, bet krīze ir īsa.

Gaismu tuneļa galā atkal ieraugu, izskrienot uz ceļa. Uzreiz atpazīstu šo vietu un zinu, ka tūlīt būs nākamais kontrolpunkts. Ja vienu brīdi likās, ka sākotnēji uzstādītos plānus būs grūti izpildīt, tad tagad ir skaidrs, ka nebūs tik bēdīgi, jo neviļus trasē ir pazuduši 3 kilometri. Tas ļauj ierasties nākamajā kontrolpunktā, kurš atrodas 40. kilometrā (oficiāli 43.km) tieši vienā laikā ar optimālāko prognozi jeb 3:00 (plānots no 3:00 – 3:15). Uz šo punktu bija iespējams atsūtīt sporta dzērienus un želejas, ko Drūpijs arī ir izdarījis, bet par to atceras tikai pēc tam, kad esam jau kontrolpunktam cauri. Pēdējos desmit kilometrus atkal esam skrējuši salīdzinoši lēni jeb 47 minūtes, bet zinu, ka uz priekšu būs vēl lēnāk, jo trases grūtākās vietas ir vēl tikai priekšā.

Nākamie 12 kilometri ir gar Amatas krastu. 2014. gadā sāku šeit staigāt, bet 2015.  gadā šeit gāja ļoti grūti. Šajā gadā šim posmam es esmu gatavs. Vairākas reizes šeit esmu bijis treniņos un esmu labi iepazinis šo posmu, un vairs no tā nebaidos. Mērķis ir šos 12 kilometrus noskriet stundas laikā un tas būtu 12 minūšu progress, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Drūpijs joprojām turas nedaudz priekšā un es jau pie sevis sāku samierināties, ka nāksies finišēt kopā, taču pēkšņi es tieku palaists garām un saprotu, ka beidzot ir pienākusi mana izdevība aizbēgt.

Laižos no Drūpija

Nākamajos kilometros skrienu cik ātri vien nogurums un sarežģītā trase atļauj. Sākumā pat neskatos atpakaļ, bet, pāris minūtes vēlāk atskatoties, redzu, ka esmu palicis pilnīgi viens. Neatslābstu, bet tā vietā cenšos kustēties vēl ātrāk. Ne visur Amatas krasts to ļauj. Šis posms tiešām ir tehniski sarežģīts. Šeit jāmāk izņemt visus straujos pagriezienus, šeit jāmāk izvairīties no bebru rakumiem, šeit jāpievar vairāki mazāki un lielāki kāpumi. Vietas, kas šķiet relatīvi vienkāršākas, ir aizaugušas pāri viduklim un, skrienot cauri, ir sajūta kā dušā. Brīdī, kad esmu ticis augšā – pašā stāvākajā Amatas krasta kāpumā un visa kāpuma garumā neredzu savu tuvāko sekotāju -, es saprotu, ka aizbēgšana ir izdevusies. 52. kilometrā esošajā kontrolpunktā nonāku tieši stundu pēc Amatas posma sākuma un pirmo reizi esmu priekšā grafikam, plānoto 4:05 – 4:25 vietā trasē esmu pavadījis 4:00.

Ne visur ir iespējams paskriet

Nākamais posms man nepatīk. Tas CET trasē ir jaunums un, lai arī vienreiz šo posmu esmu skrējis treniņā, ļoti atpazīstams tas nav. No treniņa atceros, ka tas noteikti nebūs viegls posms un tas pierādās arī trasē, kur solis ļoti bieži pinās un raiti uz priekšu es netieku. Papildu visam nāk lielais nogurums, kas pēc Amatas posma ir sasniedzis virsotni. Kā mērķi izvirzu tikšanu līdz grants ceļam, kas ir nepilnus desmit kilometrus tālāk pa trasi, jo tur atkal varēs kārtīgi uzskriet, bet šajā posmā cenšos vairāk izdzīvot. Viegli nav, kalnos velkos, tehniskajās daļās mokos, taisnēs nespēju atgūt ātrumu. Ik pa laikam paskatos atpakaļ, tomēr joprojām esmu viens un tas priecē.

Iepriekšējie 20 kilometri ir bijuši lēnākie līdz šim. Ja Amatas krastos 10 kilometri ir prasījuši 48minūtes, tad Amatas krasta beigas un jaunais posms 10 kilometru kopsummā ir prasījis 55minūtes, un tas galīgi neiet kopā ar maniem plāniem. Par laimi, tiklīdz tieku uz ceļa, ātrums ir atpakaļ. Kvalitatīvos apstākļos joprojām spēju skriet ātri un kilometru laiki atgriežas 4:00 – 4:10 robežās. Pa ceļam arī satieku Mārtiņu un Martu un uzzinu, ka mans pārsvars ir apmēram 10 minūtes. Tas nav daudz, taču zinu, ka, skrienot šādā ātrumā, man neviens netuvojas, bet es tikmēr strauji tuvojos finišam. Pie Rakšiem, kas ir apmēram 12 kilometrus pirms finiša, rēķinu, ka man ir apmēram 55 minūtes, lai iekļautos zem sešām stundām un, lai arī tas nav nekas neiespējams, jau tobrīd ticība par A+ plāna izpildi sāk lēnām zust.

Desmit kilometrus pirms beigām atkal sākas sarežģītāks posms. Īsā laika posmā ir jātiek vairākos kāpumos, kas ietver arī Vāļu kalnu, Ozolkalnu un Žagarkalnu. Ja Vāļu kalnā, pateicoties serpentīnam, augšā var tikt relatīvi viegli, tad Ozolkalnā iet pavisam grūti. Augšā gan tieku, taču jau tobrīd ir skaidrs, ka sešās stundās vairs iekļauties nevaru. Cenšos neatslābt, jo nezinu, cik īsti tālu aiz muguras ir sekotāji, bet arī Žagarkalnā augšā iet ļoti lēnām. Pieveicis to, es apstājos un kārtīgi paskatos atpakaļ. Nevienu sekotāju neredzu un tas nozīmē, ka atlikušie seši kilometri ir vairāk tāda kā formalitāte, galvenais ir tikt līdz galam bez savainojumiem.

Finiša taisne

Viegli gan neiet. Iepriekšējā dienā iepazītais posms pēc tam, kad noskrieti 70 kilometri, nav viegls. Trase visu laiku iet augšup vai lejup un īsti vietas, kur atpūsties, nav. Dažus kilometrus zem piecām minūtēm vēl izspiežu, bet, nonācis līdz Pils parka trepēm, vairs īpaši necenšos un augšā kāpju lēnām. Sakārtoju ekipējumu, nedaudz jau pie sevis pasvinu un, ticis augšā, atlikušos metrus lēnā garā noskrienu. Finišs sasniegts 6:11:06. Tuvākais sekotājs jeb Drūpijs beigās apsteigts par 21 minūti, bet trešās vietas ieguvējs Didzis par vairāk nekā stundu. Mērķi, manuprāt, izpildīju un prom no Cēsīm dodos ar paceltu galvu.

Pjedestāls

Ja izvērtē visus plusus un visus mīnusus, tad skrējiens noteikti bija vairāk pozitīvs nekā negatīvs. Visa skrējiena laikā nekas nesāpēja, un tas ir svarīgs faktors, lai varētu noskriet kvalitatīvu ultru. Ļoti apmierināts paliku par Amatas krasta posma pieveikšanu un arī finiša rezultāts ir apmierinošs. Tāpat arī ļoti apmierināja viss ekipējums. Jaunie Salomon Sense 2 kalpoja lieliski un noteikti ir vairāk piemēroti šāda tipa skrējieniem. Salomon Speedcross turpmāk tiks izmantoti vairāk kā melnā darba apavi jeb apavi, ar kuriem došos rogainingos un citos necilvēcīgos apstākļos. Jaunā soma Salomon S Lab Sense Set noteikti bija krietni ērtāka nekā iepriekš lietotā Ultimate Direction soma. Salīdzinoši mazākas vibrācijas un krietni mazāk jūtama skrienot, kas man ir ļoti svarīgi. Lielu paldies varu pateikt arī organizatoriem par lieliski nomarķēto trasi. Šoreiz varu nepārspīlējot teikt, ka vairāk par 10 sekundēm es marķējuma dēļ nepazaudēju. Biju gan arī gatavs negadījumiem, jo bez trases manā Suunto pulkstenī es vairs uz taku sacensībām nedodos. Pati trase viennozīmīgi labākā trīs gadu laikā. Bija tiešām interesanti. Uztura plāns bija augstākajā līmenī, High5 želejas un Dion koncentrāts deva vēlamo efektu. Šeit gan biju nedaudz noriskējis, jo pāri nepalika neviena želeja.

Ja skatās uz negatīvo, tad esmu nedaudz vīlies par savām spējām trases tehniski sarežģītākajās vietās. Kaut kādā mērā tās ir bailes, kaut kādā mērā tas ir prakses trūkums. Noteikti, ka nopietni jāapsver regulāra orientēšanās atsākšana, jo tur sarežģītā apvidū ir jāskrien visu laiku. Tāpat arī neesmu apmierināts ar savu sniegumu pēdējos 30 kilometros. Noteikti, ka varēju ievērojami ātrāk un sešas stundas nebija utopisks mērķis, bet liela daļa problēmas šeit ir galvā. Noliekot slinkumu un negribēšanu otrajā plānā, tas viss ir izdarāms.

Vai nākamgad skriešu atkal? Ja godīgi, tad nezinu, bet, ja skriešu, tad jau tagad ir skaidrs, ka darīšu to tikai tad, ja redzēšu iespēju noskriet 5:45. Bez progresa nav nākotnes!

RIEKSTIIIII!!!!

Sausais atlikums:

• CET 2016 bija mans 11. ultramaratons (3xCET, 2xSKM, 2xZilonis, 1xLUT, TGC, Treugen UT, Chojnik Ultra)
• CET 2016 bija mans 8. finišētais ultramaratons (3xCET, 2xSKM, 1xZilonis, 1xTGC, Chojnik Ultra)
• CET 2014 – 9.vieta 8h10min; CET 2015 – 1.vieta 6:43min; CET 2016 – 1.vieta 6h11min

Citi stāsti: runimois.wordpress.com