Ceļgalu stāsts 2.daļa – Pacietības stunda

Operācijas diena pienākusi. Gaidīšanas laiks ir bijis vien pusotra nedēļa. Ir tāda kā nedaudz svinīga sajūta. Esmu ļoti nopūlējusies, lai padarītu puslīdz rādāmus savus imagināros kāju nagus. Tos dzīve kedās pagalam nav saudzējusi, pēc katras ultras, pa vienam, pa diviem, diemžēl aiziet nebūtībā. Sasprogoju matus un uzkrāsojos, lai nekādā gadījumā nesaplūstu ar slimnīcas gultasveļu. Viss ir jauki, tās nav beigas, tas ir jauns sākums. Viss patīk. Klīnikas personāls ir neparasti laipns, palāta līdzinās vienkāršam viesnīcas numuriņam. Uzcērtos jaunajos šortos – jā, kad klīnikas pārstāve man zvanīja un informēja par lietām, kas ņemamas līdzi, sarakstā bija arī šorti. Nācās doties šopingā, jo tādu manā garderobē nebija. Sēžu ērtajā gultā un gaidu, kas notiks tālāk. Īsinot laiku, pļāpāju ar palātas biedreni, kundzīti, kurai veikta gūžas operācija, un taisu selfijus.

Garlaicīgi man nav – jau nezkuro reizi jāatbild uz jautājumiem, kā dabūta trauma, un jāstāsta, ar kādām slimībām esmu slimojusi. Apsveicināties ienāk arī mans dakteris, un pēc dažu stundu laiskas gulšņāšanas tas brīdis ir klāt – atnāk māsiņa ar tabletīti, pēc kuras apēšanas drīkst tikai gulēt, un palīdz man uzvilkt dīvaino uz muguras sasienamo slimnīcas tērpu. Tad arī uznāk trauksme. Kas tagad būs? Droši vien skriešana nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Tieku stumta uz operāciju zāli. Jocīgi, kāpēc nevaru iet pati? Kaut kāda uzgaidāmā telpa, blakus tiek pieripināta gulta ar vēl vienu bēdu brāli. Esmu nobijusies un viegli trīcu. Māsiņa mani mierina. It kā jau nav pirmā reize pilnajā narkozē, tomēr necik drosmīgāka neesmu palikusi. Operācjas zāles durvis atveras, un ir pienākusi kārta manam kaimiņam. Pēc mirkļa no blakus zāles tiek izstumts vēl viens palagos ievīstīts gulētājs, un es varu ieņemt viņa vietu. Normāls konveijers. Man ir karsti. Pārkāpju uz operāciju galda un klausos, kā maskotais personāls savā starpā pļāpā par to, kā pagatavot auksto zupu. Dzirdu savus sirdspukstus. Čalas norimst, kad telpā ienāk dakteris, viņš man uzsmaida, un tālāk viss kā miglā. Esmu gan pilnīgi droša, ka to smaidu esmu tikai iztēlojusies, jo daktera seju no auss līdz ausij taču klāj maska.

Pamostos palātā. Māsiņa ienākusi, mani sauc par jautrīti. Es esot tā izpildījusies, mostoties no narkozes, ka žēl – neviens neesot nofilmējis. Ak, nē, nez vai man tagad vajag kaunēties, vai atvainoties? Dakteris gan mierina, ka viss esot bijis normāli. Kopumā mans apziņas stāvoklis ir tik dīvains, ka ar pūlēm spēju atcerēties viņa norādījumus. Jūtos samērā labi, celis sāp minimāli. To rotā divi balti plāksteri. Saņemu arī fizioterapeites norādījumus par ceļgala vingrināšanu. Pāris stundas pagulējusi un beidzot paēdusi, jāatzīmē, ka ēdiens šajā klīnikā nemaz nelīdzinās tam, ko pierasts redzēt slimnīcās, dodos mājup. Man piešķirti kruķi. Tie 2 nedēļas nu būšot mani labākie draugi, bez viņiem nekur. Kaut kā aiztenterēju līdz izejai, atteikusies no apkopējas laipnā piedāvājuma tikt aizvizinātai ratiņkrēslā. Es neesmu nekāda invalīde. Viņa gan uzstāj, ka nesīs manu mugursomu. Lai nu tā būtu. Pavadonis man noder, jo izgājusi no palātas, pat nesaprotu, kurā virzienā doties. Bet vispār šis bezpalīdzīgais stāvoklis mani ārkārtīgi mulsina. Lai neteiktu, ka riebjas. Man pakaļ atbraucis tētis. Viss jau būtu jauki, tomēr braucot ir tik slikta dūša, ka jāņem vemjampauze. Labi, ka neiedomājos braukt pati saviem spēkiem.

Četras nākamās dienas pavadu guļot. Šķiet, savā dzīvē neesmu redzējusi tik daudz seriālu. Pildu nīkulīgos vingrinājumus, turu kājas gaisā un niekojos ar ledus kompresēm. Man nekas nesāp, tāpēc sāpēm izrakstītās zāles nedzeru. Un vispār, man gribas redzēt, kas ir zem tiem plāksteriem. Man ir garlaicīgi, un nomāc doma, ka nezinu, cik ilgi nevarēšu paskriet. Vai man pietiks pacietības? Divas dienas jau esmu izlaidusi darbu, vairāk atļauties nevaru, jūs nemaz nezināt – mēs, apģērbu konstruktori, taču glābjam pasauli. Lielākais izaicinājums ir braukšana ar auto, jo operēta ir tieši pedāļu kāja. Iemanos spiest pedāļus ar kreiso, tomēr tad nav kur īsti likt labo. Izšķiros atstāt labo kāju gāzei, bet kreiso bremzei. Fui, braucot man arvien ir slikta dūša. Darbā gan ir samērā viegli. Sēžu kā kūka un, kad ko vajag atnest vai noskaidrot, uztaisu žēlas acis un lūdzu kolēģu palīdzību. Dienas beigās gan kāja tomēr ir visai sapampusi, bet īsti nav variantu, nākas pielāgoties. Vingrināt celi vairs sanāk tikai divreiz dienā – no rīta un vakarā, ledus – uzreiz pēc pārnākšanas no darba un pirms gulētiešanas. Kad piepampums sāk mazināties, celis locoties sāk arvien vairāk krakšķēt un ķerties. Neatceros, vai tiku par to brīdināta, bet tas mani dzen panikā. Nedēļas beigās dodos uz klīniku izņemt šuves. Tagad zem plāksteriem slēpjas vien divas mazas rētiņas. Mulsinoši – daktera palīgs ņemas mani sīki un smalki iztaujāt par ultru skriešanu. Vai šis netikums būtu ierakstīts manā slimības vēsturē?

Katru brīvo brīdi meklēju informāciju internetā par atveseļošanās gaitu skrējējiem ar līdzīgu problēmu. Lielākoties gan atrodami gadījumi ar menisku operācijām, par mikrolūzumu metodi atsauksmes ir visai skopas. Kādā pētījumā atrodu, ka vidēji tikai 44% bēdubrāļu, kuriem šāda operācija veikta, atgriežas atpakaļ sportā. Neiedvesmo, bet es jau neesmu sportiste, tāpēc, kādēļ gan lai es nevarētu atgriezties atpakaļ pie tā, ar ko nu es tur nodarbojos, pat ja neietilpstu laimīgajos 44 sportistu procentos? Vēl mierinu sevi ar domu, ka pozitīvo atsauksmju ir tik maz tāpēc, ka tie kuri veiksmīgi izveseļojušies, netērē laiku interneta forumiem, bet laimīgi skrien, savukārt savu sāpi un vilšanos izkliedz vien tie, kuriem kaut kas nogājis šķērsām. Beigu beigās izdodas atrast vienas meičas blogu, kura varbūt ne ar gluži manu, tomēr gluži pieklājīgu ceļgala problēmu un ļoti līdzīgu attieksmi, skriet atsākusi jau 5 nedēļas pēc operācijas, pie tam visai veiksmīgi. Tas der. Lasu un pārlasu viņas stāstus. Tie ir tik iedvesmojoši.

Mani motivē arī daktera solījums, ka varēšu atsākt skriet vēlākais pēc 2 mēnešiem. Tā man šķiet pieņemama prognoze, jo cik gan ilgi es varēšu izturēt to sasodīto dīkstāvi. Man ne uz mirkli vēl nav uzmākušās drūmas domas par to, ka cīņa būtu zaudēta. Un, ja reizēm šķiet, ka nejūtu progresu, tad ceru, ka tam vienkārši nav jābūt pārlieku straujam. Ar tādām domām arī aizvadu otro pēcoperācijas nedēļu. Spilgtākie tās momenti – salūzušais lifts darbā ar lēkāšanu uz un no ceturtā stāva, kā arī Stirnu Buka sacensības, kurās ierodos līdzjutējas statusā. Stirnu Buka sacensību apmeklējums ir patīkama izraušanās no sava kruķu, gultas un darba galda ierobežotā ieslodzījuma. Arī pēc sacensību atmosfēras un skrienošajiem draugiem esmu ļoti noilgojusies. Kaut, nenoliedzami, kaut kādā mērā esmu sakaunējusies par to, ka vazājos pa sacensību centru ar kruķiem, tik uzskatāmi demonstrējot savu vājumu.

Nākošo nedēļu gaidu ar divējādām izjūtām – es it kā varēšu sākt staigāt bez kruķiem, bet no otras puses – kā es to varēšu, ja atbalstīties uz operētās kājas liekas neiespējami! Par visu vairāk gan man ir nepieciešama pacietība. Pacietīga gulēšana ar ledus kompresēm un nebeidzami, smieklīgi vieglu vingrojumu atkārtojumi prasa disciplīnu, jo liekas šķietami bezjēdzīgi. Man tik ļoti pietrūkst kustību, ka gribas kliegt. Bet es taču to varu, tas nevar būt grūtāk par diennaktīm garu ultu. Kaut, iespējams, šī ir mana līdz šim grūtākā ultra.