CCC 2018

Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt.

Tuvojoties Šamonī, Monblāna sniegotā virsotne spīd jau pa gabalu. Mājvietā ir knapi sanestas mantas, kad visi jau skriešanas drēbēs un lukturu gaismā steidz iepazīt tuvākās takas, kas ir TDS beidzamie un UTMB pirmie kilometri. Šis nemiers raksturo pirmās divas dienas, kad visu gribas redzēt, visur jābūt, viss jādara un ik pa 100m jāstājas, lai uztaisītu jaunu bildi. Divas dienas pirms starta gan tiek pavadītas pavisam mierīgi, lai gan expo apmeklējums tāpat ieilgst uz vairākām stundām, taču ceturtdienā gan tiek hibernēts un plānots uz nebēdu. Esmu pat pārsteigta, ka esmu pilnīgi mierīga. Vienīgā satraukuma epizode bija Leldes finišā, kad ieraudzīju, ka rokas trīc, cenšoties uztaisīt bildi. Visi darbi gan tāpat tiek atstāti uz pašu vakaru, kad tiek sakārtota soma, saliktas paciņas suportam un pēc neilgiem rokdarbiem panākts, ka trases profils un plāns nokļūst numura otrā pusē. Tā man vienīgā lielā vilšanās par pasākuma organizāciju – nu kā var nebūt skaidra trases profila ar visiem KP uz numura? Stirnubuka garuma distancē tas tiešām nav būtiski, bet ne jau 101km garā piedzīvojumā uz padsmit stundām.

Pirms gulētiešanas ar Didzi un Spaidiju izdomājam Zilajam putniņam jaunus vārdus, kas skan apmēram šādi: “Vai tu mani šodien pabarosi, mīļo suportiņ? Bet, protams, es tevi pabarošu, mīļo skrējējiņ!” Paši, protams, esam bezgala lepni, un nekavējamies ar to dalīties neilgu brīdi pirms došanās uz autobusu. Nav nekāda pārsteiguma, ka šo dziesmas versiju dungoju lielu daļu skrējiena. Autobusā mazliet pacīnos ar miegu, jo gribu redzēt Monblāna tuneli, taču nekas ievērības cienīgs tas nav un lielu daļu neilgā brauciena pavadu pusmiegā. Drīz gan esam Courmayeur, kur jau ir nedaudz siltāks un var lēnām vilkt nost savilktās drēbes. Laiks ir labāks kā Francijas pusē, taču var nojaust, ka solītais lietus vēlāk pēcpusdienā varētu būt diezgan neizbēgams.

Obligātais selfijs pirms starta

Neilgi pēc obligātā selfija dodamies uz startu. Cilvēku ir daudz, kopā ar Didzi un abiem Kristapiem sekojam norādēm, līdz vienā brīdī kāds brīvprātīgais mani pasauc un saka, ka elites skrējējiem ieeja starta koridorā ir citur. It kā jau zināju, ka tā vajadzētu būt, taču patīkams pārsteigums tāpat. Tā nu novēlu puišiem veiksmi un dodos uz savu koridoru, kur stāvu blakus Vaidas Žlabys un apkārt redzu vēl daudzas citas redzētas sejas. Jāsaka gan godīgi, ka ir nedaudz dīvaina sajūta būt pie elites, taču atgādinu sev, ka tāpat vien tur tikt nevar un esmu apņēmusies labi nostartēt.

Pēc visu trīs valstu himnām un Vangelis skaņdarba beidzot klāt ir tik ilgi gaidītais brīdis, kad var palaist garminu un sākt šo piedzīvojumu. Starts caur pilsētu ir skaists, taču cenšos emociju iespaidā nepārcensties. Drīz garām paskrien Didzis, pēc neilga laika trase jau ir izvedusi pa asfaltētu serpentīnu ārā no pilsētas un es vairāk eju nekā skrienu. Tad asfalts pārvēršas zemes ceļā, kas kļūst šaurāks un šaurāks. Jau pa gabalu var dzirdēt puišus, kas uzskaita, ar kādiem apaviem cilvēki skrien, taču jau drīz paliek tikai nūju skrapstoņa.

Cilvēku ir daudz, taka viena cilvēka platumā un dažās vietās izveidojas sastrēgumi. Varbūt tomēr vajadzēja sākumu veikt mazliet aktīvāk, lai vismaz daļai tiktu garām, kad vēl tas bija iespējams? Izdevība apdzīt parādās reti. Kad esam nonākuši klajākā vietā, priekšā ejošais puisis kādu brīdi vēro blakus takai augošās meža zemenes un pavisam drīz ļaujas to kārdinājumam, nokāpjot no takas un sākot mieloties. Pasmejos un kāpju tālāk. Var redzēt skrējēju čūsku tālu priekšā, taču ir skaidrs, ka tas ne tuvu nav viss pirmais kāpums.

Laiks iet ātri. Liekas, ka pulkstenis tik spēj pīkstēt, ka jāēd, taču augstummetri un kilometri vienīgie nevācās raiti. Ja sākumā par to nesatraucos, tad tagad gan sāk likties mazliet aizdomīgi, ka pirmajam posmam atvēlētā laika prognoze, kas parasti ir ļoti precīza, tuvojas beigām. Neliekas, ka slinkoju, kāpju, cik vien sparīgi spēju un nestājos, tomēr apdzīt nespēju un ir sajūta, ka vajadzētu būt labāk. Tam visam klāt vēl ir sākusi sāpēt kreisā roka, kas apgrūtina nūju lietošanu, bet īpaši nesatraucos, jo šis ir pats sākums un viss vēl ir priekšā.

Visbeidzot ir sasniegta virsotne. Domāju, ka kopā ar visu skrējēju masu smuki sākšu noskrējienu uz pirmo KP, taču bez piepūles skrienu viņiem garām kā stāvošiem un apdzenu desmitiem cilvēku. Šajā brīdī man ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas pirmajā kāpumā nav izdarīts pareizi, jo gluži vienkārši neesmu kopā ar sava līmeņa skrējējiem. Tā kā jūtos aizvien labāk, nospriežu, ka būšu sākusi pārāk piesardzīgi un tagad gan ir laiks sākt skriet.

Pirmais KP kā jau pirmais – mazliet haoss, kamēr saprotu, kādā secībā vislabāk tikt pie apelsīniem, kolas un ūdens. Itālija arī kā Itālija – netieku prom no KP pirms man nav piedāvāta kafija, no kuras gan itāļu brīvprātīgajai par lielu pārsteigumu atsakos. Es tomēr iepalieku minūtes četrdesmit, un ilga tusēšana KP nepalīdzēs.

CCC trases profils. Nogruvuma dēļ gan ir pamainīts posms no Vallorcine līdz La Flegere

Atmosfēra trasē ir bezgala pozitīva. Ir daudz tūristu, kas jau laicīgi atbrīvo ceļu un uzmundrina itin visus. Nu kā var nesmaidīt, ja sirms kungs draudzīgi uzsit pa plecu un ar burvīgu britu akcentu saka “You’re a legend!”? Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk. Nākamo posmu paveicu plānotajā laikā, arī splits līdz Arnouvaz ir gandrīz kā vajag. Tur esmu jau par 150 pozīcijām augstāk kā pirmajā KP. Lai arī apdzīt citus ir bezgala motivējoši, to darīt uz šauras takas gandrīz 20km ir nogurdinoši. Sākumā priecājos, ka pēc šī KP varēs kāpt, taču prieks ir īss, jo roka sāp, kāpt ir grūti un laiks kļūst aizvien vēsāks. Daudzi stājas un ģērbj jakas un pat bikses, bet es vēl turos, lai gan vējš pamatīgi saldē. Kāpiens jau tuvojas beigām, kad vējam pievienojas smidzeklis, un tad arī es apstājos, lai izķeksētu un uzvilktu jaku. Nav vērts riskēt ar nosalšanu knapi trešdaļā, un skats uz priekšu neliecina, ka laiks varētu uzlaboties. Kāpt galīgi nav viegli, gandrīz skumīgi pieveicu posmu, kur nūjas lietot nav atļauts, ko vēl skumīgāku padara fakts, ka no apkārtējiem esmu vienīgā, kas to ievēro. Ik pa laikam stājos, kas nav man raksturīgi šādos kāpumos.

Grand Col Ferret virsotnē ir sasniegta Šveice, taču šķiet, ka te neesam gaidīti. Priekšā ir viens liels mākonis, lietus un ļoti slikta redzamība. Ir auksti, rokas salst vien no tā, ka jātur nūjas, tāpēc ir patīkami beidzot sākt skriet un nedaudz sasilt. Atkal jūtos labi un droši, skrienu ātrāk par citiem un apdzenu, ko vien varu. Ja tuvāk virsotnei bija jāuzmanās no slideniem akmeņiem, tad, noskrienot zemāk, lielākas problēmas sagādā dubļi. Vienā brīdī attapos, turot abas nūjas vienā rokā, kamēr otrā ir želeja, ko cenšos apēst, tikmēr ar abām kājām diezgan nekontrolēti slīdu pa taku uz leju. Kornetu posms bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek te, jo te krītot vēl jāuzmanās no akmeņiem. No krišanas gan sanāk izvairīties, bet no nošmulēšanās gan nekādi.

Jo tuvāk esmu La Fouly (41km), jo lielāka kļūst taka, līdz vienā brīdī tas jau ir akmens šķembu ceļš gar upi. Par KP tuvumu liecina arī līdzjutēju pieaugums. Kārtējais britu tūrists uzsauc “Just don’t give up!”, un ņipri atbildu, ka nemaz negrasos to darīt. Nu jau jāskrien pa asfaltu, un sev par lielu prieku un pārsteigumu priekšā pie paša KP ieraugu Artūru Vadzi un vēl dažus latviešus. Tā kā pirmo reizi atbalsta komandu un kādu zināmu seju biju cerējusi ieraudzīt vien Champex-Lac pēc 14km, šis sasildīja vairāk kā KP telts, kurā drīz vien ieskrēju ļoti pacilātā noskaņojumā.

KP esmu samērā ātra. Divarpus minūtes, un dodos atpakaļ lietū, kas drīz mazliet pierimst. Trase ved pārsvarā uz leju, temps vietām ir pat zem 5min/km, ko uzturēt palīdz arī tas, ka ir atradusies vēl viena meitene, ar kuru vairākkārt maināmies pozīcijām, taču noskrējienos un pa taisni esmu veiklāka, tāpēc sanāk atrauties un uz diezgan ilgā asfalta posma, kas ved cauri mīlīgam šveiciešu ciematiņam, kur kafejnīcā ceļa malā sēž tūristi un atbalsta, skrienu lepnā vientulībā. Tas gan ir pārejošs prieks, jo kāpumā uz Champex-Lac esmu lēna. Joprojām sāp roka, līdz ar to kāpšana ar nūjām ir tāda samocīta, un arī bez tā kāpšana ir liels izaicinājums. Kontrasts manā ātrumā ir tik liels, ka pirms brīža apdzītā meitene mani panākot jautā, vai viss ir kārtībā. Nu it kā jau ir, bet tai pat laikā nav. Vēders liekas tāds jokains, bet drīz varēs tikt pie buljona, kas gan jau palīdzēs. Kāpju, ievēroju koka figūras, no kurām viena ļoti atgādina vāveri, noklausos cita skrējēja telefonsarunu ar mīļoto, kurai viņš stāsta, ka palikuši vien 45km un pēc sarunas sirsnīgi nolamājas.

Pa to laiku jau Champex-Lac ir klāt, starp līdzjutējiem vispirms sadzirdu un tad arī ieraugu Artūru, tomēr mani vairāk interesē KP un tajā sastopamā atbalsta komanda. Sākotnēji nebiju domājusi te ilgi uzturēties, bet pašsajūta vairs nav spīdoša un cenšos situāciju ar Inas palīdzību glābt. Divas porcijas buljona, vēl kola un apelsīni, papildināti želeju krājumi, atrādīts obligātais ekipējumu, zaļā pietura un varu doties tālāk.

Paēsts ir, laiks doties tālāk

Pirmie km pēc KP ir diezgan ātri un paiet raiti. Mani ir atradusi kompānija – kāds francūzis, kurš nerunā nevienā citā valodā, cenšas ar mani komunicēt, bet franču valoda ir tā, kurā varu pateikt tikai to, ka neesmu ēdusi septiņas dienas, kas šajā situācijā neder. Taču tāpat spējam vienoties, ka laiks ir tik nemīlīgs, ka nekas cits neatliek kā aktīvi skriet, lai nenosaltu. Es to arī daru, bet francūzim pat ar savām garajām kājām mans temps ir par ātru, un es attālinos. Taču drīz klāt ir kāpums uz La Giete, kur viss atkal apstājas. Nu netieku es augšā un viss. Mazu gabaliņu uzkāpju, tad jāatbalstās uz nūjām un jāatelpojas, kas tāda elsošana vien sanāk. Cenšos ieķerties astē tiem, kas mani apsteidz, tai skaitā tam pašam francūzim, bet nespēju turēt līdzi. Galīgi nejūtos savā ādā. Vēders arī jūtas aizvien sliktāk. Apēdu sāls tableti, pēc brīža ar mokām apēdu želeju, bet labāk tas neliek justies. Kļūst arī aizvien aukstāk, un sāku nopietni apsvērt zem lietus jakas uzvilkt silto kārtu. Šādi domājot par to, tieši cik auksti man ir, klāt ir kūts, kurā noskenē numuru un var sākt lejupceļu uz Trient. Skrienot ārā no kūts, gan es pamanos maigi ieskriet stenderē, taču par tādiem kā es ir padomāts un tā ir nopolsterēta, tāpēc tieku cauri vien ar pārsteigumu. Sevis novērtēšana par zemu šādās situācijās laikam būs kļuvusi jau par ieradumu.

Ja iepriekš noskrējieni bija tie, kur beidzot jutos labi un varēju vismaz nedaudz kompensēt kāpumos zaudēto, tad šoreiz arī te nekas labs nav. Vēders nav sajūsmā arī par kustību uz leju, kājas jau liek par sevi manīt pēc vairāk kā 10 stundām trasē, tā nu es klunkurēju uz leju un gaidu Trient, kur atkal būs KP un atbalsts, ko man šobrīd ļoti vajag. Lai gan apsteidzu daudzus no tiem, kas pagāja garām kāpumos, mans ātrums ne tuvu nav tāds, kādam te vajadzētu būt.

Trient ar savu rozā baznīcu. Ceļā uz KP

Beidzot arī Trient KP (72km). Te ierodos jau galīgi neomā. Uz Artūra un viņa kompānijas uzmundrinājumiem spēju vien vārgi reaģēt. KP tieku Kristapa aprūpē, kur kombinācijā ar ierasto buljons-kola-apelsīni maltīti apēdu arī želeju, ko neesmu spējusi dabūt iekšā visu noskrējienu, bet te kaut kā var kārtīgi paēst un pat želeja liekas garšīga. Uzlieku bandanu un lukturīti, jo ir astoņi vakarā un sāk strauji satumst. Pačīkstu, ka īpaši labi nav un dodos prom no KP. Pēdējā brīdī gan atceros, ka gribēju uzlikt pulksteni lādēties, taču labi, ka turpat ir Ina, kura palīdz šo jautājumu atrisināt. Tāpat priekšā ir kāpums, un kaut kāpēc ir sajūta, ka nekas labs tur nebūs un garmina uzmundrinošos kilometru laikus negribēsies redzēt.

Kamēr ieturu maltīti, tiek papildināti želeju krājumi, ko tā arī neizmantošu

Nokļūstot pie kalna sākuma, nogāzē jau var redzēt dažas vientuļas lampiņas, kurām drīz pievienojos arī es. Kāpums ir vēl briesmīgāks kā man likās. Atkal ir sācis līt, kas apgrūtina redzamību luktura gaismā, taka ir vienos dubļos un katrs solis slīd atpakaļ. Lai arī ar nūjām neiet ātri, bez tām es te negribētu būt. Mēģinu pierunāt sevi stāties tikai takas pagriezienos, bet ne vienmēr tas izdodas. Brīžam paspert 4 soļus pēc kārtas ir sasniegums. Ir kilometrs, kura veikšana prasīja 21 minūti, no kurām 4 esmu pavadījusi stāvot. Tas gan ir kilometrs, uz kuru ir 250 augstummetri, taču tas tik un tā ir skumji. Pēc skaņas kāds aiz muguras kāpj un vemj vienlaicīgi, un man ir jāsaņemas, lai KP apēsto paturētu pie sevis, jo zinu, ka uzņemtās kalorijas man ļoti noderēs. Galva sāp no luktura, un grūti atrast tādu pozīciju, kas būtu ērta. Lielākā motivācija saglabāt kustību uz priekšu ir aukstums, jo salst un es atkal domāju par siltām, sausām drēbēm.

Kāpju, kāpju un pēkšņi saprotu. Liekas, ka pār mani ir nākusi negaidīta atklāsme kādai ilgai problēmai. Puzles gabaliņi ir sastājušies pareizi, un tagad saprotu, ka tā ir augstuma slimība, ar ko esmu cīnījusies visu distanci. Tagad viss liekas tik pašsaprotami, visam ir loģisks izskaidrojums. Rodas gan nākamā problēma – ko darīt? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt, lai sev palīdzētu, turpinu vien kustību uz priekšu.

Gandrīz nemanot jau ir piķa melna tumsa. Ātrums ir nekāds, tomēr kaut kādā brīdī var ieraudzīt gaismiņu augstāk, un no visas sirds ceru, ka tur ir Les Tseppes kontrolpunkts. Lai sevi motivētu, nolemju, ka nokļūstot tajā vietā, izņemšu no somas garminu, kas jau būs uzlādējies. Cerība attaisnojas, jo gaisma ir no KP, kur jaunieši cenšas saglābt telti, ko plosa vējš. Numurs noskenēts, izvelku garminu un vēl pēc dažiem savāktiem augstummetriem beidzot var sākt kustību uz leju.

Pirms CCC man tieši skriešana tumsā sagādāja vislielākās bažas, jo nekad nebiju to darījusi, bet pats pirmais treniņš Les Houches tika aizvadīts pa tumsu, kur notestēju savu lukturi un sapratu, ka ar tādu prožektoru skriešana naktī ir baudāma. Arī šobrīd tā ir baudāma, jo tas beidzot ir veids, kā sasildīties. Lai arī pašsajūta ne tuvu nav lieliska, mana teorija apstiprinās, ka, skrienot lejup, kļūst labāk. Taka drīz jau kļuvusi par platu slēpošanas trasi. Sajūtos mazliet labāk katru reizi, kad kādu apdzenu. Tuvojos Vallorcine KP (83km), kur saprotu, ka būs jāpieņem lēmums par turpināšanu. Laikam tāpēc, ka jūtos jau labāk, argumentēju sev, ka esmu ar visiem kāpumiem tikusi galā pat ar visu augstuma slimību, palicis tikai viens, es taču arī ar to agrāk vai vēlāk tikšu galā. Visticamāk jutīšos slikti, bet tas jau būs pierasts un sagaidāms stāvoklis.

Nokļūstot pilsētā, nevaru sagaidīt KP un savējos. Drīz jau dzirdu saucam savu vārdu, un tas uzmundrina. Šajā KP esmu Laumas apgādībā. Izstāstu par augstuma slimību un cenšos izklausīties pārliecināta, kad saku, ka pēdējos 18km spēšu pieveikt. Lauma liek vilkt nost lietus jaku, lai es tiktu pie sausas, kas gan jau būtu bijis prātīgi, bet man neko negribas, kur nu vēl pārģērbties, saņemos tikai kārtīgi paēst, jo lejā vēders neprotestē pret ēdienu un tas ir jāizmanto. Priecājos, uzzinot par Andra 6. vietu un to, ka Linda te bijusi jau sen, tās ir vismaz kādas labas ziņas. KP gan pametu negribīgi, taču ilgāka palikšana tur man nepalīdzēs ātrāk nokļūt Šamonī.

Sākumā ir jāveic garš, taisns posms gar dzelzceļa sliedēm, kas ir tālu pārredzams un skrienams, bet spēju tikai ātri soļot. Pavisam taisnās vietās pa asfaltu mazliet uzskrienu, bet nav ilgi jāgaida, līdz brīvprātīgie signalizē, ka jāskrien pāri ceļam un jāsāk kāpt.

Man liekas, ka esmu psiholoģiski gatava pēdējam kāpumam, bet smagi kļūdos. Lai arī zinu, ka tas nepalīdz, teleportējos daudz (tiem, kas nezina, tad teleportēties nozīmē stāvēt un ar pieri atbalstīties pret nūjām), taču pat atpūtas pauzes nemazina seklās elpošanas biežumu. Kad apstājos kādu palaist garām, bez nūjām nostāvēt taisni ir izaicinoši. Nesaprotu, kāda velna pēc esmu vispār pametusi Vallorcines KP, taču turpinu soli pa solim doties uz priekšu.

Gandrīz vai neticu, kad redzu taku sākam vest lejup. Tas nozīmē tikai to, ka pēc tam būs vēl vairāk jākāpj augšā, lai tiktu līdz Flegere. Nav gan laika par šo daudz pārdzīvot, jo taku ir grūti nosaukt par taku un vajag saņemties, lai te nenosistos. Visādu izmēru akmeņi un klints bluķi ir sakrituši kā nu kurš, pa vidu vēl koki un saknes, un skrējēji. Kaut kāda veiklība gan man vēl palikusi, un pat pamanos panākt un apdzīt dažus skrējējus. Vienīgā bīstamā epizode atgadās, kad starp akmeņiem iesprūst potīte, bet tieku cauri bez traumām.

Manas raizes piepildās, kad taka atkal ved uz augšu. Pēc brīža ir zīme, ka līdz Flegere ir 1h30min. Ieraugu un skaļi, sirsnīgi nolamājos. Garmins ir pirms brīža nopīkstējis jau trešo ēdienreizi pēc Vallorcines, kas nozīmē jau vairāk kā divas stundas kopš KP un bez ēšanas un vēl daudz līdz KP, kur diez vai tāpat varēšu ieēst, ņemot vērā, ka tas ir savu 1859m augstumā… Atcerējos podkāstu ar zviedru skrējēju Mimmi Kotka, kur viņa stāstīja, kā pagājušā gada TDS beigās ir turējusi rokā divas želejas un spējusi tās apēst tikai tad, kad bija trīs reizes sev skaļi teikusi “Mimmi, tev ir jāapēd želejas!”. Jūtos tāpat, taču iztieku bez skaļām sarunām ar sevi.

Pēc kāda laika jau esmu ārā no meža. Pēc seguma un apkārtnes varu nojaust, ka esmu uz slēpošanas trases, taču cerību par Flegere tuvumu mazina lukturu gaismas, ko var redzēt vēl tālu sev priekšā bez miņas no KP. Savā viegli dezorientētajā stāvoklī pa slēpošanas trasi kāpt ir vieglāk kā pa akmeņiem. Domājams, ka no skābekļa trūkuma elsas ir papildinājušas arī žāvas, kas ir ārkārtīgi interesanta kombinācija. Mani joprojām apdzen, bet tie visi ir tikai puiši. Varbūt kāpumā uz Les Tseppes redzēju kādu meiteni, bet īsti pārliecināta nebiju par pēdējo reizi, kad tas būtu noticis. Kur viņas visas ir un kas ar viņām ir noticis?

Kāpumam tomēr ir beigas, un esmu laimīga, kad redzu gaismu no KP. Nonākot tur, būs palicis tikai skriet uz leju. Ir skaidrs, ka neiekļaušos pat 17 stundās, bet finiša laiks jau kādu laiku mani nespēj uztraukt. Cilvēki KP ir gaužām jauki, es padzeros nedaudz kolu, lai vismaz man liktos, ka uzlaboju situāciju, un dodos atpakaļ aukstumā.

Pašā noskrējiena sākumā nākas sevi piebremzēt, kamēr kola sadraudzējas ar vēderu, pēc tam kustība jau notiek mazliet raitāka. Šis posms ir treniņā izskriets un zināms, kas palīdz apjaust, cik tālu ir līdz finišam un ko sagaidīt aiz nākamā līkuma. Nonāku Šamonī, un jau drīz ieraugu Spaidiju. Kā es šo brīdi gaidīju! Vēl tikai cauri klusai, naksnīgai pilsētai, lai beidzot ieraudzītu finiša arku. Pēc 17:09:26 apturu garminu. Biju cerējusi finišēt tai pat dienā, kad sāku skriet, bet sanāca gan citā dienā, gan mēnesī. Esmu 21. sieviete, kas ir sliktāk, kā biju tēmējusi, taču augstāk par 27. vietu, ar kuru esmu izlikta pēc reitinga starp startējušajām dāmām.

Finišs! 17:09:26 un 21. vieta sievietēm (235. kopvērtējumā)

Ar nelabumu cīnījos vēl lielāko daļu nākamās dienas, kurā tika aktīvi nodarbināta google, lai saprastu, kā izvairīties un cīnīties ar augstuma slimību. Ir pāris idejas, ko atliks vien nākotnē notestēt. Vai esmu apmierināta? Noteikti nē, jo šis nav tas, kam biju gatavojusies. Taču ir jāizdara secinājumi un jāstrādā tālāk, lai labi noskrietu citās sacensībās. Ja kaut kur CCC vidū man likās, ka negribu šīs takas vairs redzēt, tad nebiju vēl finišējusi, kad jau zināju, ka nebūs nākamgad nekāda TDS, par ko biju runājusi pirms starta, bet atgriezīšos nokārtot rēķinus ar CCC. Man trase ļoti patika, un vēlos to izbaudīt labākā fiziskajā stāvoklī.

Liels paldies suporta komandai, kuras atbalsts bija zelta vērtē. Paldies Andrim par apjomīgo treniņplānu un sagatavošanu, tā pārliecība par saviem spēkiem nekur nepazudīs. Paldies visiem, kas turēja īkšķus, juta līdzi, priecājās par paveikto un gribēja dzirdēt, ko nozīmē noskriet 100km. Tieši jūsu labie vārdi ir tie, kas palīdzējuši no CCC paņemt to, kas ņemams, un vairāk atpakaļ neskatīties. Man ir milzīgs prieks par latviešu lieliskajiem sasniegumiem UTMB, un gribas domāt, ka tas ir vien sākums mūsējo panākumiem. Un, protams, esmu ļoti pateicīga savam ķermenim, ka otrajā dienā pēc CCC gribēju un varēju doties ar baudu patipināt un jau ļoti drīz atsākt kārtīgus treniņus. Kā nekā, tas ir pats, pats svarīgākais.