CCC 2017

Ir 2016. gada 26. augusta rīts. Labi apzinos, ka galvenais notikums šajā dienā būs sekošana UTMB startam vakarā, bet iesildoties esmu nolēmis pasekot līdzi arī CCC distances veicējiem. Starts ir emocijām bagāts, pati distance liekas baudāma, bet līderu finišs izskatās episks. Ar cilvēkiem pilnā pilsētā, piektdienas vakarā un pie emocionālās Vangelis mūzikas. Šis ir brīdis, kad es saprotu, ka nākamajā gadā es vēlos startēt CCC distancē, lai piektdienas vakarā finišētu Šamonī un tiktu pie savas Vangelis dziesmas finišā.

Šamonī ierodamies vien pirmdienā, bet divas dienas jau esam pavadījuši Šveicē, un man ir izdevies apskatīt daļu no trases. Treniņš trases apstākļos sanāk nedaudz satraucošs. Nezinu, vai garā ceļa, nesenā 24h rogaininga, vai augstuma ietekmē, bet skriešana sanāk samocīta. Jau skrienot lejā, pulss ir augstāks nekā parasti, bet, mēģinot tikt atpakaļ augšā kalnā, saskaros ar lielām problēmām un vairākas reizes esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Tā nav laba zīme, bet paniku vēl neceļu, jo man ir pietiekami daudz laika, lai atgūtu spēkus.

Panika atceļas pēdējā nopietnā treniņa laikā otrdien. Skriet atkal ir pavisam viegli un kājas pašas nesas uz priekšu. Tiesa, šajā treniņā arī nedaudz pārcenšos gan ar treniņa ilgumu, gan ar intensitāti. Jāsaka, ka šādu kļūdu pieļauju regulāri. Nonācis kalnos, es sevi ne visai spēju kontrolēt un man gribās skriet visur, kur acis rāda, un gribas to darīt ātri un smuki.

Pēdējās dienas pirms starta paiet gaidot informāciju no organizatoriem par trasi. Pāris dienu laikā laikapstākļi ir pārvērtušies no +30°C uz +10°C ar pastāvīgu lietu. Esmu diezgan pārliecināts, ka tiks veiktas izmaiņas trasē, un tiks pielāgots trases B variants ar startu un finišu Šamonī, bet mana teorija izrādās nepareiza, un dienu pirms starta tiek atsūtīta īsziņa, ka būs jāskrien oriģinālā trases versija.

Starta rītā aiz loga viegli smidzina. No mūsu grupiņas CCC skrienam tikai es un Linda, un tāpēc arī divatā čāpojam uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz startu. Viss pasākums ar nelielu čammāšanos no organizatoru puses, bet starta vietā Courmayeur nonākam gana laicīgi, un pilnai laimei šajā kalna pusē smuki spīd saule.

Esmu izvirzījis sev vairākus mērķus. Šajā reizē ceru iekļūt labāko pieciniekā, lai tiktu uz pjedestāla. Kā minimālais mērķis izcīnītajā vietā ir 10. vieta. Šī pozīcija man ļautu minimāli uzlabot situāciju sezonas kopvērtējumā. Skatoties dalībnieku sarakstu, šie mērķi liekas reāli, pat neskatoties uz to, ka pēc reitinga esmu vien 26. labākais. Plānojot laika grafiku, spriežu, ka, lai ieskrietu top5, būs nepieciešams skriet zem 12 stundām, bet savu skriešanas plānu izveidoju nedaudz pesimistiskāku un ieplānoju trasē pavadīt 12-13 stundas.

Starts ir emocionāls. Pirmo reizi asaras acīs parādās 3 minūtes pirms starta, skanot Itālijas himnai. Šim pasākumam esmu gatavojies nopietni un gribu sevi parādīt no labākās puses, tāpēc nav brīnums, ka esmu nedaudz emocionāls. Otrā reize seko divas minūtes vēlāk, kad līdz startam ir palikusi minūte un tiek atskaņota Vangelis – Across the Mountains. Lai arī emocijas ir lielas, mēģinu savākties. Ievelku dažas dziļas elpas, nomierinos un, atskanot starta signālam, ar kliedzienu uz lūpām dodos trasē.

Pirmais kāpums ir neierasti grūts. Tā sākums ved pa asfaltētu ceļu un sākotnēji tas man lielas problēmas nesagādā. Tiesa, jo augstāk mēs tiekam, jo kāpums paliek grūtāks. Īpaši grūti ir pēdējie kilometri, kur stāvums pārsniedz 30% robežu, un es pat uz mirkli esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Paniku vēl neceļu, jo pirms starta esmu plānojis, ka pirmo kāpumu veikšu prātīgāk, un nedaudz vajāks veikums saskan ar manu plānu.

Ja kāpuma pirmo daļu esmu turējies pirmā desmitnieka beigās, tad, tuvojoties augšai, sāku lēnām savas pozīcijas zaudēt, un, nonākot augšā, atrodos vien 20. pozīcijā. Tik zemu vēl šogad pasaules tūrē neesmu bijis ne uz mirkli un, lai arī tas mani nedaudz satrauc, apzinos, ka tepat priekšā vien visi ir, un man ir visa diena, lai atgūtos.

Seko četru kilometru noskrējiens līdz Refuge Bertone. Arī šeit es turpinu zaudēt pozīcijas. Pašam liekas, ka kustos normāli, bet uz citu fona jūtos kā lempis. Tiklīdz ir kāda nedaudz tehniskāka daļa, es raustos, un tas pamatīgi samazina manu ātrumu. Vairākas reizes mēģinu ieķerties aizmugurē kādam no tiem, kas mani ir apdzinuši, bet arī tas īsti neizdodas. Pat taisnākajos posmos, kuros parasti esmu labs, es nespēju nevienam tikt līdzi.

Kontrolpunktā ieskrienu 26. pozīcijā, un iekšējie trauksmes zvani skan pilnā apjomā. Mēģinu nomierināties, tomēr rezultātā nekas labs nesanāk, un es aizčammājos kontrolpunktā, un tādējādi atkal pazaudēju vērtīgās sekundes.

Turpinu jau ar nedaudz citādāku domāšanu. Mēģinu sevi pārliecināt, ka šie pasākumi nav cīņa par sekundēm un milimetriem, šī ir cīņa par stundām un desmitiem kilometru. Domāšana, protams, pareizā, bet ne sūda nepalīdz, jo es joprojām cīnos ar pozīcijas saglabāšanu un daru to gaužām nesekmīgi. Pavisam lēzenajos kāpumos es esmu salīdzinoši lēns, noskrējienos es esmu nožēlojams, bet pa taisni, lai arī tieku uz priekšu labi, neko neiegūstu, jo tādu te ir gaužām maz. Kādu laiku noturos piecu cilvēku grupiņā. Ilgi esmu otrais, un pārmaiņas pēc man ir sajūta, ka es esmu par kādu ātrāks, jo priekšējais skrien tempā, kuram es viegli tieku līdzi. Brīdī, kad grupas galvgalī tieku palaists es, atkal jūtos lēns, jo ir sajūta, ka no sekotājiem nevaru aizbēgt, vienā mirklī man tas apnīk un es visu baru palaižu garām.

Kontrolpunktā nonāku 32. vietā. Top10 man ir sešu minūšu attālumā un tas vēl nav nekas traģisks. Pats pie sevis filozofēju, ko es esmu izdarījis nepareizi, un nevaru rast atbildi. Man neliekas, ka es skrienu vāji, vienkārši citi šodien ir ātrāki. Kontrolpunktu pametu ar nokārtu galvu.

Turpinās nejauki miksētais reljefs bez kārtīgiem kāpumiem vai noskrējieniem. Šķiet, ka esmu nedaudz nostiprinājies savā pozīcijā, un pārmaiņas pēc mani neviens neapdzen. Neskatoties uz to, domas galvā neraisās pozitīvas.

Nonākot tuvāk Arnouvaz, sākas noskrējiens, un es jau priecājos, ka drīz būšu trases etapā, ko esmu redzējis treniņā. Ilgi priecāties nesanāk. Kādā brīdī ieraugu zīmi, kas liecina, ka drīz priekšā būs fotogrāfs. Pašu fotogrāfu gan nemanu, jo viņš ir paslēpies aiz neliela uzkalniņa. Pāskrienu pāri uzkalniņam, ieraugu fotogrāfu, skaisti atiežu zobus un… blaukts, esmu zemē.

Sāp! Šķiet, ka viss ir beidzies! Mēģinu celties kājās, bet tas ne visai sanāk. Sāp! Sāp! Sāp! Norāpoju trases malā, dusmās dauzu sūnas un pavadu šo visu tirādi ar lamuvārdiem trīs valodās. Smirdīgie, smirdīgie akmeņi! Asaras acīs ir jau trešo reizi, bet šoreiz tās galīgi nav saviļņojuma asaras.

Fotogrāfs neliekas traucēts. Tā vietā, lai man jebkādā veidā palīdzētu, viņš aktīvi mani iemūžina kadros, bet pēc tam, kad es mēģinu otro reizi celties kājās, viņš pat izrāda neapmierinātību, ka es viņam traucēju nofotogrāfēt citus dalībniekus. Lēkāju uz vienas kājas un skaidrā latviešu valodā pasūtu viņu dirst.

Mēģinu saprast sāpju nopietnību. Abi ceļi ir pārsisti, bet nesāp. Plecs ir noberzts un nedaudz sūrst, bet īpaši netraucē. Inov8 soma ir saplēsta, bet tas laikam labi, jo tā varēja būt mana mugura. Vistrakāk ir cietis gurns, un sāpes tajā neļauj man īsti paiet. Fotogrāfs beidzot ir nonācis pie kādas sajēgas un mēģina man palīdzēt. Palīdzība aprobežojas ar tabletes izvilkšanu no foto somas. Esot ļoti stipra un laba. Prasu, vai tā esot pret sāpēm, bet īsti saprasties nespējam, tāpēc es, laiku nekavējot, riju vien nost un kliboju uz priekšu. Līdz Arnouvaz ir kilometrs, un līdz turienei man būs jātiek jebkurā gadījumā, trauma nav helikoptera cienīga. Tikai vēlāk atceros, ka nav diez ko prātīgi ņemt tabletes no svešiem cilvēkiem, bet kas izdarīts, izdarīts.

Kāja nedaudz iekustas. Lai arī tā ellīgi sāp, un dibens liekas savilkts krampī, es spēju kustēties uz priekšu. Ierodoties kontrolpunktā, doma par to, ka viss ir beidzies, ir pazudusi. Tā vietā meklēju mediķus. Gribētos, lai gurnam uzliek nedaudz aukstuma, bet tā ir kļūda. Ar šādu vai līdzīgu lūgumu pie mediķiem sacensībās esmu devies regulāri, bet parasti tas beidzas ar laika izniekošanu. Vienīgā reize, kad es tiešām esmu dabūjis aukstumu, ir Cēsu Eco Trail un arī tad ne no mediķiem. Noņemamies pāris minūtes. Sākotnēji man lūdz uzgaidīt mediķu teltī, kamēr mediķi noskaidros, vai viņiem ir aukstums. Lūgumu ignorēju un laiku veltu, lai uzpildītu ūdens rezerves. Nonācis atpakaļ mediķu teltī, tieku aktīvi izjautāts, bet iznākums ir ierastais – aukstuma viņiem neesot un palīdzēt man nevarot. Paldies par neko!

Arnouvaz pametu 43. pozīcijā. Top10 jau ir 12 minūšu attālumā un cīņa par to šķiet ir galā.

Uzsāku otro kāpumu. Šeit nepilnu piecu kilometru garumā ir plānots sakrāt 750 augstummetrus, un šis ir kāpums, kuru treniņā es bez apstāšanās pieveikt nespēju. Sacensībās situācija ir labāka. Galvenokārt tāpēc, ka es esmu nikns. Uz sevi, uz fotogrāfu, uz visu pasauli. Ignorējot sāpes gurnā, es aktīvi kāpju augšā un pavisam drīz jau sāku arī apdzīt. Pie pirmā skrējēja pat iepauzēju. Pieradis laiku trasē pavadīt kopā ar spāņiem, francūžiem, itāļiem un amerikāņiem, es šoreiz nedaudz apmulstu, jo priekšā esošā džeka karogu es nepazīstu. Ieskatoties tuvāk, izlasu, ka dalībnieks ir no Maurīcijas, un niknuma uzplūdā pie sevis noburkšķu kaut ko par savām šīs dienas spējām un trešās pasaules valstīm.

Ticis galā ar Maurīcijas pārstāvi, es turpinu ķert rokā arī citus. Ik pa laikam kādu apdzenu un pakāpjos augstāk, bet lielu gandarījumu manī tas nerada. Treniņa laikā šeit dažās vietās priecājos, ka varēs labi redzēt, cik tālu ir sekotāji, bet tagad tas nekādu lielo sajūsmu neizraisa, jo sekotāju ir daudz, un esmu diezgan drošs, ka nedaudz sev aiz muguras dzirdu arī pirmās dāmas apsveicējus. Tā tikai man vēl trūka.

Līdz kāpuma beigām pamanos pakāpties par deviņām pozīcijām un Šveices robežu sasniedzu 34. pozīcijā.

Seko noskrējiens līdz La Fouly. Līdzīgi kā ar iepriekšējo kāpumu, arī šo noskrējienu es pazīstu. Pirmais, ar ko tieku galā, ir dienvidāfrikānis Ryan Sandes. Viens no populārākajiem taku skrējējiem pasaulē tiek apdzīts jau kalna galā. Izskatās, ka viņam iet skumjāk nekā man, bet, kā jau ierasts, daudz emocijas manī tas neizraisa – skalps ir skalps, un šī džeka apdzīšana ir viens no maniem klusajiem mērķiem šajās sacensībās. Ticis galā ar Sandes, es sāku tuvoties arī nākamajiem skrējējiem. Pie viena no tiem sasmejos. Priekšā redzu īsu džeku baltā kreklā un jau nopriecājos, ka Killians vieglā iesildīšanās skrējienā dodas uz UTMB startu. Apdzenot pat esmu nedaudz pārsteigts, jo, lai arī tas nav Killians, vīra sejas vaibsti ir dikti līdzīgi Killianam – laikam kāds nepadevies brālēns.

Vairākus skrējējus apdzenu, bet tad sākās nedaudz tehniskāks etaps ar nelieliem kāpumiem, un man vairs tik labi neveicas. Joprojām turos šai nelielajai skrējēju grupai nedaudz priekšā, bet neko diži atrauties nespēju.

Brīdī, kad esam jau gandrīz nonākuši La Fouly, tieku iepazīstināts ar trases atlikušo daļu. Ja Itālijā spīdēja saule, tad Šveicē ir apmācies un visas takas ir slapjas. Tur, kur pāris dienas atpakaļ skrienot kūpēja putekļi, tagad ir dubļu renes, un es bieži vien kājās noturos tikai pateicoties manu X-Talon apavu lieliskajai saķerei.

Pirms kontrolpunkta tieku piečakarēts. Trase mani ieved nedaudz tehniskā etapā mežā, bet, tiklīdz es izskrienu ārā no tā, es ieraugu sev priekšā visus tos skrējējus, ko noskrējienā esmu apdzinis. Izrādās, ka gan viltus Killians, gan visi pārējie ir trasi nedaudz nogriezuši, un tādejādi ietaupījuši kādu minūti, bet es kā muļķītis esmu skrējis apkārt un tagad man viņus nāksies apdzīt vēlreiz.

Kontrolpunktā mani sagaida mana atbalsta komanda Lelde un Kristaps. Šeit viņi man palīdzēt vēl nedrīkst, bet runāties mēs drīkstam, un es pasūdzos gan par kritienu, gan par to, ka šodien man neskrienas. No šmaukļu bariņa esmu apdzinis tikai vienu un kotrolpunktā ierodos tajā pašā 34. vietā, kurā biju kalna galotnē. Te gan jāsaka, ka noskrējiens ir bijis gaužām lēns, ja kalna augšā es līderiem zaudēju 18 minūtes, tad šeit pārsvars jau ir sasniedzis 30 minūtes. Īsti izskaidrot to nespēju, jo pašam likās, ka kustos ātri, bet laikam jau šādos vieglākos etapos ar ātri ir par maz, ir jābūt reaktīvam.

Pēc kontrolpunkta vēl nedaudz paskrienu kopā ar Leldi un Kristapu, bet pēc tam trase atkal aiziet iekšā mežā un es palieku viens. Pirmo reizi 50 kilometru laikā es neredzu nevienu ne sev priekšā, ne aizmugurē, un tas man sniedz milzīgu baudījumu. Man ir apnicis skriet bariņos, un, atklāti sakot, es to nemaz nemāku. Varu ieslēgt savu vislabāko ātrumu un doties tālāk trasē, un man vairs nav jāsatraucas par to, kas notiek man apkārt.

Asfalta etapu uzsākot

Pēc neilga laika, man par pārsteigumu, trase izved uz asfalta. Tas mani priecē, jo, lai arī pats jūtos svaigs un kājas tāpat, neliela atpūta par ļaunu nenāks. Ceļš ved nedaudz lejup, un ātrumu šeit var attīstīt pieklājīgu. Ik pa laikam satieku arī savu atbalsta komandu, kuri ar mašīnu ir piestājuši trases malā. Paiet vairāki kilometri, un mans ātrums turas zem 3:50min/km. Ja sākotnēji par asfalta segumu esmu priecīgs, tad, krājoties kilometriem, es sāku garlaikoties. Teorētiski varētu skriet arī ātrāk, bet šādos posmos atstāt augšstilbus nav liela māksla, un zinot, ka man priekšā ir vēl 50 kilometri, es nedaudz pietaupos. Vēl dažus kilometrus vēlāk man jau ir apnikusi šāda skriešana, un es vienā vietā nosapņoju, ka trase noved nost no asfalta ceļa uz zeminieka. Viltus ceļš par laimi diezgan ātri beidzas strupceļā, un es zaudēju vien kādu minūti. Asfalta etaps izrādās 9 kilometrus garš, un, lai arī ātrums šeit ir labs, es apzinos, ka šādā veidā es neko atgūt nevaru. Tieši tāpēc es esmu priecīgs, kad trase atkal sāk vest augšup.

Veicot kāpumu, nedaudz traucē fakts, ka uz sacensību numura nav kvalitatīva trases profila, un man īsti nav sajēgas, cik tālu ir kontrolpunkts. Tas ir nedaudz satraucoši, jo manas ūdens rezerves ir diezgan tuvu beigām. Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu cītīgi kāpis, es takas malā pamanu ūdens ņemšanas vietu un priecīgs uzpildu savus ūdens krājumus, jo pēc maniem aprēķiniem Champex Lac ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Izrādās, ka mani aprēķini ir pilnīgi garām, jo kādu kilometru vēlāk es jau dzirdu Kristapa uzstājīgos uzmundrinājumus, un klāt ir arī kontrolpunkts.

Kontrolpunktā viss notiek profesionāli. Man ir tikai jāuzjautā, kur es sēžu, un viss pārējais notiek automātiski. Mani jau sagaida zupa, apelsīni, kola un papildus želejas, kuras es ņemšu tālāk. Ūdens uzpilde šoreiz nav nepieciešama, jo to es esmu jau izdarījis trasē, bet visu pārējo daru ātri un efektīvi. Tiesa, tas tāpat prasa 3 minūtes. Kontrolpunktā ierodos 31. pozīcijā, un, ja ņem vērā manu nelielo navigācijas kļūdu, lieko ūdens uzpildi un lēnos kontrolpunktus, tad esmu šo posmu noskrējis cienīgi.

Kontrolpunktu pametu kopā ar vienu no labākajiem Ķīnas taku skrējējiem. Tiklīdz skrienam garām līdzjutējiem, es regulāri tieku uzrunāts vārdā, bet ķīnietis saņem tikai vispārējus uzmundrinājumus. Skaidrs, ka tas mani ļoti ieinteresē, un es jau galvā vizualizēju ķīnieša sarežģīto vārdu, ko vidējais eiropietis nemaz nemēģina izlasīt. Apdzenot ķīnieti, gan esmu vīlies, jo manuprāt viņam ir gana viegli izrunājams vārds – Longfei Yan.

Ap šo laiku sāk parādīties arī pirmie izdzīvotāji. Viens puisis ir uzvilcis visu, ko ir bijis nepieciešams ņemt līdzi no obligātā ekipējuma, un lēnām soļo finiša virzienā. Novērtēju puiša apņēmību, bet pats diez vai spētu saņemties 45 kilometru pārgājienam. Arī puisis galu galā tam nespēj saņemties un pāris kontrolpunktus vēlāk viņš nolemj izstāties.

Neilgi pēc kontrolpunkta atkal sākas diezgan garlaicīgs noskrējiens, bet man tas īsti nepaiet bez piedzīvojumiem. Pāris reizes vēderā sajūtu tādu kā dūrienu un pēc vienas no šādām reizēm esmu pat spiests apstāties. Buljona, kolas, apelsīnu un želeju kokteilis laikam dara savu, bet par laimi sāpes pēc mirkļa pazūd un vairs neatgriežas.

Trešo lielo kāpumu sāku kopā ar ķīnieti un amerikāni Justin Andrews. Amerikānis sākotnēji kalnā uziet kā torpēda, bet mēs ar ķīnieti tik labu ātrumu parādīt nevaram. Lēzenākajos kāpumos vēl ķīnietim skrienu garām, bet, tiklīdz kāpums paliek stāvāks, viņš atkal mani apdzen. Arī amerikānim stāvais kāpums tik labi nepadodas, bet īpaši tuvāk es viņam netieku.

Kontrolpunktā ierodos viens pats un, lai arī daudz skrējējus apdzinis neesmu, esmu ievērojami pakāpies un atrodos 25. pozīcijā. Pats kontrolpunkts ir mājīgs. Vēsajā kalna galotnē ir izveidota kūts un es, ieraudzījis kolu, ne visai gribu steigt atpakaļ aukstumā. Izniekoju šeit vismaz 2 minūtes un prom dodos tikai tad, kad atskrējis ir mans tuvākais sekotājs.

Nākamie pieci kilometri ir lejup, un es zinu, ka Trient mani atkal sagaidīs atbalsta komanda. Lejup skrienu cienījamā ātrumā, tik, cik nu dubļainās takas to ļauj. Kristaps mani pirms kontrolpunkta jau sagaida laicīgi un stāsta, ka priekšā diezgan tuvu esot daudz skrējēju. Lai par mani paņirgātos, tiek piemests klāt, ka nupat esot aizskrējis arī mazs ķīnietis. Pārmetoši saku, ka tas ir kruts čalis, bet īsti mani protesti līdz galam uzklausīti netiek.

Kontrolpunkts šoreiz kripatiņ lēnāks, jo pēdējā brīdī vēl palūdzu, lai man atnes kādu desas gabalu. Saldās želejas visu dienu ir gājušas iekšā perfekti, bet nupat jau lēnām sāk šķebināt, tāpēc neliels gabaliņš desas par ļaunu nenāks.

Restarts

Skrienot ārā no kontrolpunkta, redzu, ka tajā ieskrien arī Ryan Sandes. Pāris minūtes  vēlāk jau redzu, ka viņš man ir diezgan tuvu aiz muguras. Ātrs pitstops viņa izpildījumā, un izskatās, ka viņš būs atdzīvojies un man tik viegli savu skalpu neatdos.

Seko pirmspēdējais nopietnais kāpums. Šeit četru kilometru garumā ir jāpieveic 800 augstummetri, un skaidrs, ka pēc tik daudzām stundām trasē tas nebūs viegls uzdevums. Pats sākums gan ir lēzens un, Sandes iedvesmots, es šajā kāpumā veikli skrienu. Sākoties kāpuma stāvākajai daļai, es pāreju soļos, un vidējais ātrums nokrītas līdz 15min/km. Liekas jau, ka tūlīt tikšu apdzīts, bet aizmugurē ir klusums, un tā vietā apdzenu es.

Kontrolpunktā, kas izrādās tikai laika ņemšanas vieta, es ierodos jau 22. pozīcijā un, lai arī esmu noguris un zaudējis jebkādas ilūzijas par top10, esmu gatavs cīnīties līdz galam.

Kalna virsotnē laikapstākļi ir skarbi, un es pieņemu lēmumu uzvilkt Inov8 lietus jaku. Ir sācies pamatīgs lietus, un pēc sajūtām temperatūra ir vien pāris grādus virs nulles. Līdzīgu lēmumu pieņem arī skrējēji man apkārt, un ik pa gabaliņam trasē var redzēt sakumpušus tēlus, kas kaut ko makšķerē ārā no savām somām.

Pie šādiem laikapstākļiem neko labu no noskrējiena negaidu, un manas prognozes ir pareizas. Takas vietā ir kārtīga dubļu vanna, un es pie sevis spriežu, vai kāds šeit ieradīsies asfalta apavos un ja jā, cik ilgi uz dibena viņi šļūks? Maniem Inov8 saķere ir cienījama, bet ar visu to brīžiem kājās noturēties ir grūti.

Līdz lejai tīrs netieku. Pašās noskrējiena beigās uz mirkli zaudēju koncentrēšanos un ātri vien attopos uz dibena. Tiesa, tas man netraucē kontrolpunktu sasniegt jau 20. pozīcijā, un, reāli spriežot, man pat ir cerības vēl uz top15, kas ir 6 minūšu attālumā.

Pusdienlaiks

Kontrolpunktā valda īsta jautrība. Kamēr es esmu noskaidrojis savu sēdvietu un veiksmīgi esmu nogrāvis zemē jau izēsto zupas šķīvi, man blakus notiek vesels cirks. Kopā ar mani ir atskrējis kāds vietējais skrējējs, kuram ir vesels bars atbalstītāju. Lai arī kontrolpunktā drīkst atrasties tikai viens atbalsta cilvēks, viņam to ir trīs, un vēl vesels bariņš stāv aiz barjeras. Mani tas viss balagāns ne visai ietekmē, ar savām dubļainajām roķelēm cītīgi loku iekšā apelsīnus un mēģinu noskaņoties pēdējiem 19 kilometriem.

Pametot kontrolpunktu, atkal pamanu Ryan Sandes. Jau biju paspējis par viņu aizmirst, bet skaidrs, ka viņš tik viegli nepadosies.

Turpinājums ir riebīgs. Trase iet pa diezgan platu ceļu, kurš visu laiku minimāli, bet iet uz augšu. Ir skaidrs, ka pa šādu reljefu ir jāskrien, bet pēc tik garas distances katrs pozitīvais kāpums skrienot ir izaicinājums, un es ar to tieku galā tikai daļēji. Man pa priekšu skrien jau iepriekš satiktais amerikānis Andrews, bet atpakaļskata spoguļos visu laiku ir redzams Sandes ar vēl kādu skrējēju. Lēšu, ka mans pārsvars ir apmēram minūte, un skaidrs, ka tas ir maz.

Trase ved gar lielo ceļu, tāpēc atkal man ir iespēja satikt savu atbalsta komandu. Pirmo reizi viņiem pasūdzos, ka man iet patiešām grūti, bet tas man netraucē nākamo laika ņemšanas vietu Col Des Montets sasniegt jau 19. pozīcijā. Amerikānis ir priekšā vien pāris sekundes, top 15 ir 7 minūšu attālumā, bet Sandes iepaliek jau 2 minūtes.

Sākas pēdējais kāpums, un, ja nelielajā kāpumā es amerikāni noķert nespēju, tad tagad diezgan ātri esmu viņam klāt, un mēs skrienam kopā. Pats kāpums ir viens no grūtākajiem trasē, bet, pateicoties sliktajiem laika apstākļiem, tas ir izmainīts un ir nedaudz draudzīgāks. Ja kāpšana augšā ir palikusi vieglāka, tad skriešana lejup ir briesmīga. Trase ir tik tehniska, ka ir grūti atrast kādu normālu pamatu, kur nolikt kāju. Viegli neiet arī amerikānim, un abi divi sūdzamies. Īpaši slinkot te nedrīkstu, jo mani visu laiku vajā mana dienas apsēstība Ryan Sandes izskatā. To, ka noskrējiens ir tehnisks, parāda arī kilometru laiki, kas šeit ir 8min/km līmenī.

Atsākoties kāpumam, nedaudz tieku vaļā no amerikāņa un, ik pa mirklim atskatoties, es viņu biežāk neredzu nekā redzu. Jau pavisam tuvu ir jūtams finišs, tāpēc es neļauju sev ne uz mirkli atslābt un cītīgi strādāju visos kāpumos, un cenšos kvalitatīvi kustēties arī skrienot uz leju.

Īsi pirms paša kontrolpunkta ir apmēram kilometru garš kāpums ar labu redzamību uz priekšu. Tiklīdz es iznāku klajumā, manam skatam paveras patīkama aina. Pavisam tuvu priekšā ir viens skrējējs, bet aizsniedzamā attālumā ir vēl divi, to skaitā arī top15. Ieslēdzu savu labāko kāpšanas ātrumu un strauji saviem konkurentiem sāku tuvoties.

Līdz kontrolpunktam vienu no dalībniekiem praktiski noķeru un Flegere ierodos 18. vietā, bet top15 ir vairs tikai 3 minūšu attālumā.

Šeit veicu vienu no stulbākajiem pitstopiem šajā sezonā. Līdz finišam ir nieka septiņi kilometri un šādos kontrolpunktos nav jāstājās vispār, bet man, redziet, vajag kolu. Kamēr pie tās tieku un kamēr to izdzeru, tiek zaudētas vērtīgas sekundes un pat minūtes. Tajā pašā laikā neizdaru vienu svarīgu lietu, kas patiesībā bija jāizdara jau iepriekšējā kontrolpunktā Vallorcine, proti, neizņemu no somas lukturi.

Tikko esmu pametis kontrolpunktu, esmu spiests apstāties vēlreiz, lai no somas izvilktu lukturi, un šeit es zaudēju vēl kādu minūti. Sākumā skrējiens ir pa slēpošanas trasi, un šeit man iet labi. Kustos labā ātrumā un iekšēji vēl naivi ceru noķert konkurentus.

Prieki beidzas, tiklīdz es ieskrienu mežā. Šeit papildus tumsai ir arī mākonis, un mana redzamība ir labākajā gadījumā 1 metrs. Lēnām taustos uz priekšu, bet diez ko labi nesanāk. Taka šeit ir nedaudz tehniska, bet labā ziņa, ka es pa viņu esmu jau vairākas reizes skrējis un līdz ar to apvidu pazīstu labi. Tas man ļauj noturēties uz takas, bet pareizā seguma atrašanu uzticu kājām.

Pāris minūtes mocījies, es ieraugu sev aiz muguras lukturi. Nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā manu ātrumu, bet nedaudz šokē tas, ka kāds šādā miglā spēj pārvietoties tik ātri. Izrādās, ka tas ir mans amerikāņu draugs Andrews. Tā vietā, lai lukturi turētu uz pieres, kā to daru es, viņš to nes rokās, un tiklīdz to pamēģinu arī es, ir skaidrs, ka tas ir pareizais veids, kā pārvietoties, jo tuvāk zemei miglas vairs nav.

Tiesa, pat pēc tam, kad esmu lukturi pārlicis rokā un esmu atguvis redzi, Andrews es vairs saķert nespēju, un viņš no manis viegli attālinās. Sāku jau gaidīt, kad mani apdzīs Sandes, bet tas nenotiek, un drīz es lukturu gaismas neredzu ne priekšā, ne aizmugurē.

Nonācis pilsētā, esmu drošs, ka savu pozīciju noturēšu, bet tikpat drošs esmu arī par to, ka augstāk es arī vairs netikšu. Patīkami, ka pirmais, ko ieraugu, izskrienot uz asfalta, ir tieši Latvijas karogs. Nezinu, vai tas šeit ir manis dēļ, bet patīkami vienalga.

Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, un es saņemu daudz uzmundrinājumu, arī pats jūtos pacilāts un apmierināts ar sasniegto, lai gan izcīnītā vieta nav tā, pēc kuras es šeit braucu, un tāpēc arī finišā es savu dziesmu nedabūju. Ar visu to, finišs ir gana emocionāls. Pamanos sadot veselu kaudzi ar high five, pamanos saņemt daudz apsveikumus, un pamanos satikt Inov8 galvenā biroja vīrus, kas šeit ir uzkavējušies tikai tāpēc, lai sagaidītu mani finišā.

Finiša laiks 11:52:25. Līdz top10 un piemērotākai finiša dziesmai šoreiz pietrūka 16 minūtes, un, lai arī tas izklausās daudz, šoreiz tas nebija nereāls mērķis, un atrast vietas, kur es šo laiku pazaudēju, nav grūti.

Vairāk nekā desmit minūtes aiz manis finišē arī Ryan Sandes, bet vēl piecas minūtes vēlāk finišu sasniedz arī vairākkārtējais Marathon des Sables uzvarētājs Rachid El Morabity. Ja ne augsta vieta, tad vismaz daži prestiži skalpi ir nopelnīti.

Finiša prieki

Pēcvārds

Kā jau tas nereti pēc šādām sacensībām notiek, tās pirmās emocijas ne vienmēr ir tās paliekošākās. Citreiz gadās, ka finišā ieskrien vīlies par savu sniegumu, bet tad paiet laiciņš, un tiek atrasts arī kas pozitīvs, citreiz gadās, ka finišā ieskrien priecīgs, bet tad paiet laiciņš, un tu sāc saprast, ka tik labi nemaz ar nebija. Laikam jau, ka šis bija tas pēdējais gadījums. Pirmajā mirklī likās, ka noskrēju tiešām tik labi, cik šobrīd ir manos spēkos, bet, ja paskatās ar vēsāku prātu, tad tā īsti nav. Sākums bija lēns un miegains. Domāju, ka galvenie iemesli tieši šādam startam bija nesenais Pasaules čempionāts rogainingā un Kristapa atbalstīšana TDS trasē, kas beidzās ar nelielu neizgulēšanos. Arī citur bija vietas, kur es zaudēju padaudz laika. Tie paši kontrolpunkti. Nav jau slikti viņos paēst un pasēdēt, bet tas nebūtu jādara katrā no kontrolpunktiem. Un tad vēl tā izgāšanās Flegere. Nezinu, cik vietas es tur zaudēju, bet domāju, ka kādas 3 noteikti. Noteikti, ka nebiju gatavs arī tik ātrai trasei. Šeit nedaudz iegrieza tas, ka šoreiz objektīvu iemeslu dēļ neizdevās izpētīt trasi tik ļoti kā gribētos, un līdz ar to daudzi etapi pārsteidza negatavu. Tas vairāk tāds psiholoģisks faktors, bet šādas vietās ir jāspēj saņemties skriet nedaudz ātrāk.

Bija protams arī pozitīvais. Neskatoties uz to, ka es paliku tikai 19.vietā, jāsaka, ka ātrumi šogad bija fantastiski. Lielāko daļu no trases turējos ļoti tuvu tempam, ar ko pagājušajā gadā varēja uzvarēt. Arī fiziski es jutos spēcīgs visas trases garumā, un retās krīzītes bija īsas un viegli savaldāmas.

UTMB ir taku skriešanas olimpiskās spēles. Es te biju pirmo, bet noteikti ne pēdējo reizi, un jau tagad ir skaidrs, ka es atgriezīšos arī nākošgad. Kaut kad taču tā Vangelis dziesma finišā ir jādabū!