Caur Cēsim uz Valmieru. UltraTrail 140km.

Šis raksts tapa pateicoties manam vīram, kurš nespēja saņemties un pabeigt iesākto. Aizskriet līdz Valmierai 140 kilometrus var, samontēt video iedvesma ir, bet, lūk, pabeigt iesākto rakstu intereses nav. Tad nu es kā latvietis praktiskais neies pašas pierakstīto melnrakstu laist postā, bet no vīra skatpunkta pārtaisīs par savējo. Tad jau redzēs, kas tur sanāks.

2015. gada jūnijs bija pirmā reize, kad uz velo pārvietojos lēni un ilgi. Ģirts kopā ar Matīsu un Bro veica ultras koptreniņu „Latvijas kontrūra”. 65 kilometrus biju viņu kamielis, kas savos velosomu kupros veda ūdeni un citas, iespējams, noderīgas lietas.

2016. gada jūnijā no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas savu kustību uzsāka ultras koptreniņš „Nakts ekspresis Rīga – Ērgļi”. Tajā kā lokomatīve un vagons skrēja tas pats Ģirts un Matīss. Bro aizvietoja mazzinais. Es toreiz biju restorāna vagons, kurā varēja dabūt gan Bauskas tumšo, gan karsto ūdeni zupiņai. Dibens vēl šodien atceras lēno spīdzināšanu uz velobeņķa.

2017. gadā nezināmu iemeslu dēļ ultras koptreniņš nenotika.

2018. gada aprīļa sākumā Matīss Ģirtam atsūtīja potenciālo maršrutu „Rīga – Valmiera trail edition”. Piedraudēju, lai nemaz nedomā mani neņemt līdzi. Dibens atcerējās „Nakts ekspresi” un ātri aizmirsa. Nākošo divu mēnešu laikā sākotnējais maršruts tika piekoriģēts, tajā kā galveno kontrolpunktu iekļaujot Līgatni, jo jāapsveic Matīsa tētis jubilejā. Starts un finišs tāds pats kā skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera, tālāk seko Maltuves purva takas, Siguldas kalnu maratons, Stirnubuka Siguldas un Līgatnes posmi, Cēsu Ecotrail.

22. jūnijā plkst.9:00 dodamies ceļā no Brīvības pieminekļa. Kamēr turpat pie Mildas veicu ierakstus sociālajā vidē, Ģirts ar Matīsu jau ir gabalā. Minos pakaļ, tomēr Brīvības ielas remontdarbi, gājēju plūsma, luksofori un smagā velosoma neļauj man ļoti pārkāpt satiksmes noteikumus. Čaļus panāku vien pie VEF pils. Mācos apvienot stūrēšanu ar GoPro operatora pienākumiem. Drīz vien arī iemanos vienlaicīgi, vadot velo, bildēt un rakstīt ar savu 6,2 collu telefonu. Tas nav gudri, un neatkārtojiet to savās ikdienas gaitās. Čaļiem skrienas labi, vienīgi Matīss nedaudz sūdzas par paaugstināto pulsu, kam par iemeslu varētu būt nepietiekamais miegs un atpūta pirms skrējiena. Aiz Juglas kanāla pie arbūzu tirgotājiem abi filozofē, ka būtu forši paņemt līdzi lielo ķirbi, bet nav droši, vai es būšu sajūsmā par šo ideju – mans velo ar bagāžu kopā sver vairāk nekā 30kg un priekšā vēl 130km. Paldies par rūpēm!

Berģos pagriežamies Upesciema virzienā, sākas pirmās grantenes. Kamēr Upesciemā es esmu apstājusies un kaut ko rakstu sociālajā vidē, čaļi atkal ir pazuduši no mana redzesloka. Pamaldos starp ciemata mājām un saprotu, ka jāņem talkā Ģirta ieslēgtais Garmin live activity. Kartē sazīmēju, ka čaļi devušies iekšā mežā un pa skaistām taciņām minu tiem pakaļ.

Aiz Maksteniekiem taciņas kļūst smilšainas, un pie Zaķumuižas sūkņu stacijas tiekam ārā uz P3 autoceļa. Šeit šķiramies – čaļi tālāk dosies iekšā Maltuves purva takās, bet es pa Siguldas šoseju uz Sēnītes Subway, kur abus skrējējus sagaidīšu. Priekā nesos pa asfaltēto segumu – mugurā pavējš un pedāļus var mīt vismaz divreiz ātrāk. Pēc 40 minūtēm esmu galā. Skatos live activity, kur čaļi, un rēķinu, ka apmēram stunda jābumbullē. Mēģinu nenokavēt pareizo brīdi, kad abiem pasūtīt siltus hotdogus. Tos gan man DUS pārdevēja izsniedz vāji remdenus. Skats, ko ieraugu, mani neiepriecina – tālumā tuvojas tikai Ģirta stāvs, Matīsu neredzu. Kamēr Ģirts atskrien, savā prātā jau esmu uzrakstījusi scenāriju, ka tagad piedzīvojums beigsies – Matīsam viss slikti un viņš kaut kur mežā gaida evakuācijas transportu, bet Ģirts vēl skrien, lai savāktu vismaz simboliskos 42 kilometrus… Tomēr Ģirts atskrien ar pārāk priecīgu sejas izteiksmi un rosās kā kontrolpunktā, nevis finišā. Skaidrs, mēs turpinām! Pēc brīža parādās arī Matīss – lai stabilizētu pulsu, viņš ik pa laiciņam pāriet soļos. Ģirts savu hotdogu jau ir nolocījis, Matīss taisa pirmo kodienu. Pēc trešā viņš pazūd DUS labierīcībās uz restartu. Sapildu čaļiem sistēmas, sadalu jaunas želejas un no Ģirta noskaidroju, ka Maltuves purvs bijis sauss un skrienams. Lai šķērsotu Krievupīti, izmantojuši tajā samestos ķieģeļus. Tālāk esot bijis nepateicīgs posms gar dzelzceļu, kurā meklējuši piemērotāko segumu skriešanai. Vietām tās bijušas stigas malas, vietām dzelzceļa uzbērums, sliežu gulšņi vai pļavas no Piebalgas Stirnubuka. Vienīgais pozitīvais apstāklis šajā etapā esot bijis ļoti stiprais pavējš, kas dzesējis pusdienlaika svelmi.

Aptuveni pēc 20 minūtēm dodamies tālāk. Ielieku sociālajā vidē citātu, ka “Ultra sākas no Sēnītes”. Rāmkalnos dodamies iekšā Gaujas takās. Paliek interesantāk, jo ir parādījies reljefs. Vairākās vietās pāri takām ir nogāzti koki – piebremzēju, čaļi palīdz dabūt pāri smago velo.

Piedzīvojam pirmo lietusgāzi, kas sniedz 10 minūšu veldzi. Gauju pie Siguldas šķērsojam pa kājnieku tiltu. Es dodu pa pedāļiem un minos augšā uz Šokolādi, lai īstenotu čaļu pateiktās un nepateiktās vēlmes. Mani joprojām satrauc Matīsa veiktais restarts Sēnītes DUSa WC – pēc tā viņš iekšā ir dabūjis vien banānus. Nopriecājos, ka viņš prasa pēc apelsīniem, tāpēc krāmēju tos maisiņā. Turpat veikalā izspiežu svaigu sulu – lai ātrāk iet iekšā. Pamanu mazsālītus gurķīšus – tie čaļiem aizgāja uz urrā.  Paķeru vēl ūdeni, kolas bundžiņas un rezerves baterijas lukturītim. Caur pirmsjāņu pircēju burzmu veiksmīgi tieku ārā, kur pie mana velo jau šeptē abi skrējēji. Tālāk aiz Rimi atkritumu konteineriem sameklējam aizvēju un ieturam pikniku. Ģirts no somas izvelk mīklas rulli un drillē ciskas. Matīss kāri stumj iekšā apelsīnus, tāpēc, kamēr vēl čaļi riktējas, aizskrienu uz Rimi pēc vēl viena oranžo kilograma. Ja apelsīni palīdz tikt uz priekšu, esmu gatava vest kaut centneru.

Triecot jokus, tiekam ārā no Siguldas Līgatnes virzienā. Uz šosejas ir intensīva satiksme, čaļi dalās atmiņās par klasisko „Rīga-Valmiera” skrējienu. Nogriežamies uz veco Pleskavas šoseju un sasniedzam Augšlīgatni. Pie stacijas piedzīvojam otro lietusgāzi. Matīss saplūc lillā puķes un apsveicam viņa tēti jubilejā. Mantu loģistika arī ir veiksmīgi īstenojusies – 20 minūtes pirms mūsu ierašanās mans kolēģis mūsu opeli ar nepieciešamajām mantām no Rīgas ir nogādājis Matīsa vecāku mājās. Tur tiekam aprūpēti kā karaļi – silts vistas buljons un piparmētru tēja ir tieši laikā. Īso kārtu nomainām pret garajām drēbēm, tiek lādēti garmini, telefoni un gopro, pildu sistēmas, kārtoju velosomas. Mani atkal bažīgu dara Matīss – viņš guļ koridorā uz grīdas, sacēlis kājas uz plauktiņa, neliekoties ne zinis par pārējo cilvēku kustību mājas galvenajā maģistrālē. It kā jau varējām mest mieru – esam mājās, Valmierā mūs neviens negaida, aiz loga ir slapji lietus mākoņi un priekšā nakts. Pat man bija grūti saņemties un pamest mājīgos apstākļus. Tomēr pēc stundas, īsi pirms plkst.21:00, ripinām un tipinām tālāk. Aiz muguras šobrīd 81km. Draudīgie mākoņi sāk izklīst un debesis noskaidrojas, kliedējot bažas par slapju nakti. Augšup Līgatnes centra kalnā Matīss sāk izmantot nūjas, par ko Ģirts šo velk uz zoba, kaut gan pēc pāris kilometriem pats pievienojas nūjotāju pulciņam, lai garajos kāpumos taupītu spēkus.

Satumst, un noskrējienā uz Rakšiem izvelkam lukturīšus. Lādējos uz muļķiem, kas skaisto meža ceļu sacūkojuši ar irdenu smilts-grants maisījumu. Man ir grūti manevrēt, un smagais velo pakaļgals bremzē kustību. Īsi pirms pusnakts sasniedzam Rakšus, kurā ar apelsīniem atzīmējam 100-to kilometru. Pēc 10 minūtēm tiks dots starts skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera. Čaļi sāk nūjot augšā uz Cēsīm, es vēl brīdi uzkavējos pie Rakšiem, lai ieliktu ziņu sociālajā vidē. Mani tumsā nobiedē kamieļi – laikam ar savām apelsīnu dzīrēm iztraucējām šiem naktsmieru. Pa ceļam uz Cēsīm fantazējam par labumiem, ko varētu dabūt centra DUSā, tomēr piedzīvojam vilšanos – spēka stacija ir remontā un silti hotdogi paliek kā sapnis vasaras naktī. Atrodam soliņus pie Cēsu Centrālās bibliotēkas un ķeramies pie krājumiem manās velosomās. Kožot desmaizē, secinām, ka čaļi veikuši tieši 107km, taču līdz Valmierai vēl tālu… Cēsīs naktsdzīve turpinās, daži devušies pie miera turpat zālienā, bet mēs duram uz priekšu.

Aiz Dukuriem man sāk palikt auksti un nāk miegs. Ir mazāk par 10 Celsija grādiem plusā. Kāpju nost no velo un vienā solī ar čaļiem stumju to uz priekšu. Bingo! Man paliek silti un turpmāk zinu ko darīt, kad nāk virsū drebulis. Naksnīgās debesis ir fantastiskas! Matīss saka, ka tajās redzami sudraba mākoņi, kas naktī spīd.

Pie Rāmniekiem šķērsojam tiltu pār Gauju, saslēdzam visus lukturus un laižam iekšā mežā. Miegs pāriet, jo ir jāskatās zem riepām. Kāds pār taku pārgāzies koks ir perfekta vieta apelsīniem un „Rīga-Valmiera” tiešsaistes rezultātiem. Čaļi rēķina, ka ierakstīsies plānā A finišēt pirms Džokera. Pamazām svīst rīta gaisma un lukturi vairs nav nepieciešami. Pirmo reizi redzu, ka Matīss ieslēdz navigāciju – smilšainās takas rosina vēlmi nedaudz pārplānot maršrutu un noīsināt meža dopu. Tiekam ārā uz grantenes, un mums visiem trim reizē sāk rēgoties, ka tālumā ir kustība. Kļūstam par lieciniekiem lielam mežacūku grupējumam, kas bēg no nozieguma vietas un pazūd meža aizsegā. Lieli, mazi, resni un priecīgi tie, rukšķēdami un astes vicinādami, liek mums uz pāris minūtēm apstāties un dot ceļu. Forši, tātad halucināciju mums vēl nav! Jāpiemin, ka šī nav pirmā reize, kad skrējiena laikā sastopamies ar mežacūkām. Pērn tādā pašā sastāvā, pētot CET trasi, uzrāvāmies uz nedaudz mazāku rukšķētāju baru.

No laukiem ceļas migla, rīts pirms saullēkta ir maģisks. Redzu, ka čaļiem nav viegli kustēties, tomēr viņi apņēmīgi turpina. Atlicis mazāk par pusmaratonu, ātrāk par 8 minūtēm uz priekšu netiekam. Saule debesīs kāpj arvien augstāk un silda arvien stiprāk. Man jau ļoti nāk miegs – trīs reizes aizmiegu uz velo un nobraucu nost no ceļa. Katrs cīnāmies ar savām grūtībām. Pie Kūļu mototrases mūs ar Matīsu riktīgi slēdz ārā. Ģirts neļauj uz asfalta ilgi gulēt, viņš grib ātrāk beigt šo ballīti.

Streipuļojam tālāk. Pie tilta pār Gauju uz Valmieras apvedceļa man vajag pa lielam, un varu vēl šodien brīnīties, kā pēc šīs pieturas mans uzmācīgais miegs acumirklī pazuda. Čaļi negaidīja, tāpēc ieminu pedāļus un, tuvojoties abiem nūjotājiem, no sirds trinkšķinu velo zvaniņu. Saņemu vārgus smīniņus – pamodies, ja? Jā, jā, jā! Pilsētas tuvums ieslēdz saprātu, ka kliņķis tepat vien jau ir! Uz Leona Paegles ielas mūsu trijotnei pievienojas liels un rāms suns. Vien pēc ilgām pārrunām kādai kundzei izdodas suni noņemt no trases un pārliecināt doties līdzi sev, nevis mums. Vecpuišu parks, Rīgas iela un Sīmaņa baznīca tepat ap stūri. Brīvprātīgie un organizatori čakli gatavojas pirmā finišētāja sagaidīšanai. Ainīc pirmais pamana un uzsauc sveicienu abiem čaļiem. Arī VSK Noskrien Šefs spiež roku. Apturu Garminu pēc 22 stundām, 38 minūtēm un 140 kilometriem. Plāns C, B un A ir paveikts!

No savas skriešanas somas velku ārā divas medaļas un pasniedzu tās Ģirtam un Matīsam. Ir milzīgs gandarījums par viņu paveikto, un galīgi nav žēl tās dažas stundas, kas iepriekšējā naktī ziedotas uz miega rēķina, lai izšūtu medaļu lentes.

Sagaidām Matīsa tēti, lai dotos uz Līgatni. Atceros, ka uz Rīgas ielas vēl pīpinājām un mājām Konstantīnam, pēc tam tikai to, cik grūti Līgatnē bija mosties un kāpt ārā no auto. Matīsa mamma mūs sagaida ar siltu buljonu un Alūksnes profitroļiem, Matīsa brālis sarunā limfodrenāžas procedūru Līgatnes rehabilitācijas centrā. Tiekam aizsūtīti stundiņu pagulēt un jau āri vien modināti augšā, lai dotos uz “svina zābaciņiem”. Procedūra katram ilgst pusstundu, es savējā pamanos aizmigt jau pirmajās minūtēs.

Līgo vakars tiek pavadīts mierīgi, grilējot burgerus un lēkājot ar Matīsa meitiņām pa batutu. Nākamajā dienā visi trīs varam teikt lielu paldies Matīsa brālim par nosūtījumu uz limfodrenāžu- kājas jūtas apbrīnojami labi. Arī mans dibens draudzību ar velobeņķi atjaunoja jau nākamajā darba dienā. Kad ofisā satiku Matīsu, viņš jau viltīgi smaidīja, ka ir pāris idejas jauniem skrējieniem. Un es smaidīju pretim- tikai pamēģiniet mani neņemt līdzi!

Maršruts: https://www.google.com/maps/d/viewer?mid=16qvXnUqbBfjQh9UQrVUouEKZa6ny_Mm_&ll=57.24618376206186%2C24.770774999999958&z=9