Brīnumainais, brīnums – basām

Sestdienas rīts… Jāceļas un jāgatavojas braukt… Uzlieku skaistumlietas no Neļa Streņģe Gems (Dzeltenas, dzeltenas… Pieskaņojot biksēm)! Gatava braukt uz Roju… Kaimiņiene, kuru iedvesmoju skriet, līdz un arī kursabiedrs, kurš palicis ļoti ātrs, ka ne panākt… Sēžamies manā auto un laižam. (Ar auto jābrauc, lai var paspēt uz Prāta Vētras koncertu) Kaimiņiene zin ceļu, tāpēc pat neesmu izpētījusi ceļu… Viņa stāsta un es tik braucu…

Kad esam Rojā, skatos uz to un pilnīgi nemaz neatpazīstu… Liekas, ka pirmo reizi te… Bet tak pagājušo gadu ar biju… Nu neko, pajautājam kur autoosta, lai laistu uz Mazirbi un kaimiņiene uz Ģipku.. (Liekas, traki, ka kaimiņienei tik ilgi jāgaida līdz startam… Bet īsti par to nepadomāju, jo satraukums par startiņu).

Liekas tik brīdis jābrauc un jau esam tur… Saņemam numuriņus… Mans numurs 1!!! Paldies, bija patīkami tādu likt sev pie krūtīm!!!

Tad aprunāšanās ar citiem skrējējiem (kā man patīk šī socializēšanās, jo visi cilvēki apkārt ir tik kolosāli, reizēm šķiet, ka skrienu tāpēc, lai man apkārt būtu šādi cilvēki)

Tad jau esam uz starta un dziedam dziesmiņu ar īstu diriģentu – Bēdu manu lielu bēdu! Un starts… Varam skriet… Vejš no aizmugures piepalīdz… Piepalīdz tiešām nopietni… Vējš purina manas skaistuma lietas un visu laiku iepriecina ar savu saulaino izskatu…

(Paldies par foto, Aivars Auniņš)

Skrienu un nemanu ka skrienu ļoti ātri… Varbūt sākumam par ātru.. Bet ir tāds patīkams vieglums kājās… Tāpēc turpinu… Līdz pirmajam kontrolpunktam, tad eju padzerties pie brīvprātīgajiem (ēst vēl negribas, tik padzeros) tālāk, man pievienojas Dzintars no Kandavas, kas pagājušā gadā pavadīja mani 20 km, domāju atkal būs viegli 20 km, jo Dzintars daudz runā un liekas ļoti ātri aiziet kilometri… Bet šoreiz Kolkā jau atpaliek… Aptuveni 10 km noskrējām kopā… Tālāk turpinu viena, bet ik pa laikam ar kādu sanāk paskriet, pa kādam gabaliņam.. Pirmajos km liekas, ka priekšā nav pārāk daudz meiteņu ar basām.. Bet tad mani apdzen Inga Ziediņa, pēc neilga brīža arī Dace Veipa un visbeidzot arī Marta Zumberga… Saprotu, ka neesmu vairs godalgotā vietā, sāku mazliet palaist tempu un skriet lēnāk un baudīt dabu… Visas apdzinušās ir ļoti atrāvušās no manis… Bet tad saņemos un saku, sev nu paskriesim, tad panācu, Daci, bija palikusi lēnāka, un tad arī Ingu… Liekas.. oooo… Man sanāk labi… Spēka gan nav baigi daudz… Kājiņas sāk teikt, ka ir pagurušas un ir sāpīgas pēdiņas, laikam jau temps arī samazinājies… Dacīte mani panāk un apdzen… Un apdzen par krietnu gabaliņu… Bet kaut kā iekšēji priecājos par sajūtu, ka es skrienu… Auskariņi vēl arvien iepriecina ar parādīšanos manā redzes lokā…

Pēdējais kontrolpunkts… Tāds uzmundrinošais kontrolpunkts… Inta Amoliņa un Lāsma Āboliņa mani tā uzmundrina, tāpat arī Gunta… Paldies, milzīgs par uzmundrinājumu!!! Man likās, ka man vairs nav spēka… Patipināju, tiešām lēnu… Dace vairs nav redzama… Tas nozīmē, ka tālu priekšā.. Esmu 3 vai 4 nospriežu… Skatos uz aizmuguri, Inga redzama… Ahhhh… Jāmūk.. Ja esmu 3. tad varu to pazaudēt… Un ziniet, nez no kurienes parādījās spēks… Un nelikās, ka kājas vairs tik ļoti sāp… Skrēju visus pēdējos km… Likās, ka ātri iet km uz priekšu… Pretī skrēja Čingonis… Ahhh.. Super iedeva padzeries un pateica, ka man vē 3 km palikuši.. Saņemos vēl pēdējiem km… Un skrienu… Ik pa laikam uzmetot aci uz atpakaļu… Esmu priecīga, ka km iet tā uz priekšu… Un ieraugu finišu… Esmu sajūsmā… Tūlīt, tūlīt jau būšu galā un varēšu atpūsties. Es to būšu izdarījusi otro reizi un uzlaboju rezultātu… Par veselām 29 minūtēm!!!! Bija plāns 20 minūtes ātrāk, sanāca labāk nekā cerēju… Ar to gan nepietika, lai būtu godalgota vieta, bet biju ceturtā!!! Kolosāls piedzīvojums…

Pēc skrējiena, apgulšanās liekas kaut kas brīnišķīgs un saulenes, bija tieši laikā, lai nespīdētu acīs saulīte… Piestāvēja manam krekliņam… Brīnišķīgas dāvanas…. :)

(Paldies par foto, Aivars Auniņš)

Organizatoriem, brīvprātīgajiem un visiem, kas saistīti ar skrējienu… Milzīgs paldies… Brīnumains skrējiens!!! Izjusts ar sirdi, ar pēdiņām un actiņām… Paldies!!!

Pēc skrējiena nespēju saprast, kā esmu varējusi noskriet pēdējos km, ja pēc finiša knapi varu paiet… Ļoti savilkti muskuļi un pēdiņas surstošas, un tomēr tulzniņu ir mazāk nekā pagājušā gadā.

Pēc apbalvošnas steidzamies mājās, lai paspētu vēl lielisko Prāta Vētru redzēt dzīvajā!!! Kaifīgi, koncerts bija superīgs, tik likās ļoti ātri beidzās (nokavējām sākumu)… Kaut arī kājiņas sāpēja, tik un tā varēja izdziedāties līdz… Uuuu… Tas bija brīnumains, lieliskas dienas, nobeigums!!!

Un šodien kāju sāpes nav, tikai pēdiņu surstēšana… Un mazliet potīte ir traumēta… Tāpat esmu priecīga!!!