Bratislavas maratons 2013 jeb otrie 42,195 km

Jau stāsta sākumā vēlos pateikt, ka maratons noritēja fantastiski, tāpat novērtēju braucienu uz/no sacensībām Bratislavā.

Tagad par visu sīkāk. 

Protams, pats galvenais pamats sacensībām ir treniņi. Tā kā pirmais maratons bija jau pieveikts, dvēsele raujas pieveikt nākamo, taču ķermeņa sagatavošana prasa laiku un resursus. Jau 2012.gada decembrī sadzirdēju domu par Bratislavas maratonu, nodomāju – ja būs brīva vieta autobusā braukšu par jebkādu cenu. Tolaik vēl nezināju caur kādiem pārbaudījumiem vedīs tas ceļš. Treniņus uzsāku nekavējoties, negaidīju akceptēs mani braucienam vai nē. Ir tāds teiciens: «Eсли не знаешь что делать — качай попу, и даже если решение не придет, накачанная попа никогда не лишняя»* (ja nezini ko iesākt, trenē dibenu. Un pat ja risinājums neatnāks, trenēts dibens nebūs lieks). Tāpēc treniņi tika uzsākti ar 100 km nedēļas pārbaudījumu. Tālāk jau viss pēc plāna – 30 km atpūtas nedēļa, 50-60 km ātruma nedēļa un 70 km izturības nedēļa. Trīs nedēļas pirms maratona es nedaudz saaukstējos un mana potīte uzsāka protestu – sāpēja visu laiku (kaut tā nebija nekad netraumēta), nevarēju pat staigāt. Baidījos kā šī problēma varētu būs diezgan nopietna un es nevarēšu piedalīties maratonā… maybe vispār nāksies atteikties no garās skriešanas. Pēc ilgām pārrunām ar treneri un jau pieredzējušiem sportistiem (tāpat arī biju pie sporta ārsta) nopirku Neklofēnu un support saiti, ar kuru es nenoturējos un turpināju trenēšanos pēc divām neplānotas atpūtas dienām, jo slimot es nedrīkstēju, bija palicis pēdējais garais 32 km treniņš.

Labs mēģinājums, daba! Es tik un tā došos treniņā!

Pats treniņš bija ieplānots uz 3.martu. Protams otrajā martā bija ideāli: saulīte, silts, bez nekāda vēja – ideāls laiks. Taču atverot acis trešajā martā es biju šokā – sniegs, stiprs vējš un kādi padsmit grādi mīnusā. WTF? Par ko tas man? Vilku mugurā siltās drēbes, krosenes, domādama, kā skriet, lai vējš nenopūš, un lai izdzīvotu skrienot pa tādu sniegputeni.  Kopā ar manu draugu Artūru (viņš bija uz riteņa, pārbaudīja manu veselības stāvokli un pie reizes arī veda līdzi barčiku ar dzērieniem) devāmies 3 stundu ilgā piedzīvojumu ceļojumā pa Rīgas ielām. Noskrēju veiksmīgi, vienu reizi gandrīz ietriecos mašīnā, jo stiprajā putenī nebija nekas redzams. Arī Artūram ir ko atcerēties – divas reizes viņš nenoķēra īsto vēju un nokrita sniega kupenā.

Nedēļu pirms maratona sāku jau pārdomāt ko ņemšu līdzi. Laika ziņas solīja plusus un sauli, tātad varēs uzvilkt T-shirt (kuram virsū speciāli drukāju uzmundrinošus uzrakstus) un parasto jaku ar garām piedurknēm. Beidzot ir atnākusi braukšanas diena! Braucu ar Ventspils Maratona Klubu un 45 tā dalībniekiem. Uz maratonu pieteicās 5 no braucošiem: 2 meitenes un 3 zēni. Pārējie piedalījās pusmaratonā. Man šis brauciens ar autobusu uz sacensībām ārpus Latvijas bija pirmais (neskaitot Tartu sacensībās, bet tas jau bija vienas dienas ietvaros). Jau no paša sākuma sapratu, ka brauciens izdosies, jo man ļoti paveicās ar ceļojuma biedreni  – Ingu.

Uz Bratislavu braucam caur Krakovu (Polija). Tātad viena nakts autobusā un viena nakts Krakovā. Braucam uz Krakovu ļoti jautri, daži gulēja autobusa gaitenī, daži uz sēdekļiem, bija arī doma gulēt augšā somu plauktos, bet neatradām nevienu tik tievu cilvēku, lai varētu tur ielīst. Arī mūsu šoferīši bija pret gulēšanu plauktos.

Krakova naktī

Ierodoties Krakovā, mēs ar Ingu metam somas numurā un ejam izstaipīt kājas un nedaudz paskriet. Līdzi paņemam karti un man uz rokas vēl bija Garmin, kas māk rādīt ceļu mājās. Kā nekā – pirmais skrējiens svešā pilsētā un varēja viss kas gadīties. Un protams! Kilometru ar Ingu skrējām labi, tad viņa teica, ka nevar tik lēni skriet un aizskrēja uztaisīt vienu līkumu, es apsolījos viņu gaidīt 200m attālumā. –mans padoms skrējējiem: nepametiet viens otru, vai nu sarunājiet precīzāk, kur jums jātiekas– Gaidīju Ingu 20-30sek, vairāk. Nav. Aizskrēju meklēt. Meklēju vairāk nekā astoņu kilometru garumā, caur veco pilsētu, apkārt, pa parkiem. Riktīgi nobijos. Man taču ir karte un Garmin, bet viņai to nav. Beidzot aizskrēju uz viesnīcu. Pie ieejas sastapu citus skrējējus. Izmisīgi stāstīju, ka pazaudēju Ingu, ka būs viņa jāmeklē. Atnācu uz numuriņu un rekur Inga ir! Šodien viss beidzas ar happy end!

Nākamajā dienā devāmies caur Čehijas kalniem uz Slovākijas galvaspilsētu Bratislavu. Bratislavā izņemam numurus (te jau gulējām pa trīs – es, Inga un Santa (ļoti laba skrējēja)) un aizgājām uz pasta party. Pēc tam uz veikalu un mājās turpinājām pasta party, lai vairāk enerģijas uzkrātos. Dīvainā kārtā ne kājas, ne mugura, ne cita ķermeņa daļa man nesāpēja, laikam vēl īsti ķermenis nesaprata, ka viņam drīz būs riktīgi jāstrādā. Vēl tas varētu būt no tā, kā es katru dienu iedzeru pa homeopātiskam nomierinošām zālēm, arī jūtos mierīgāka nekā pitons. Jau vakarā uz krēsliem saliekam rītdienas drēbes, ar kurām domājam paveikt mūsu varoņdarbus. Bet! No rīta atverot acis sapratām, ka Latvijas laikapstākļi tomēr mūs panāca! Vējš, sniegs un mīnuss grādi. Bāc! Laikam jau tas viss lidoja ar AirBaltic lai tikai mūs pārsteigtu! Zvanam uz Latviju, un, protams, tur viss kārtībā – saule, silts un bez vēja. Labi, pietiks čīkstēt, jāiet uz startu.

mēģini mani atrast!

Pirms starta sapratu, ka uzvilktajās drēbes es nosalšu, tāpēc fiksi aizskrēju uz numuriņu pārģērbties. Paspēju. Re, kāds esmu malacītis (pateikšu priekšā, trases laikā ne reizi vien biju pateicīga sev pa šo gājienu).

Sekundes desmit pirms starta sapratu, ka esmu Bratislavā, ka jau esmu starta koridorā  un kā man drīz jāsāk skriet! Laikam tabletes beidza savu darbību uz manu organismu. Desmit, deviņi, astoņi… visi skaita kopā – STARTS! Stāvēju gandrīz beigās tāpēc pēc vārda “starts” skriešanu es neuzsāku – vēl kādu pusotru minūti mēģināju tuvināties starta līnijai. Nu beidzot brīvība. Strauji skriet es nedomāju uzsākt, tāpēc turējos pie tempa turētājiem 4:00:00. Pēc kopā noskrietiem 5 km, apskatos Garminā, šis rāda 13km/h. Sapratu, ka TT paši nesaprot ko dara, un palaidu viņus. Gan vēl tiksimies! Pirmajā aplī man bija uzdevums – skriet zem 5:40 min/km ar pulsu <160. Pirmo reizi ieraudzīju skrienošus kenijiešus. Tas bija skats! Viņi skrien kā vilciens, ļoti aizraujoši. Kamēr skatījos, gandrīz ieskrēju dzelzs žogā, labi ka apsargs mani atgrūda, citādi šis stāsts būtu vairāk pelēcīgās krāsās nokrāsots. Kaut kā pirmais aplis padevās viegli. Pat tas, ka daudz bija jāskrien pa garu un platu ceļu turp un atpakaļ (man vis riebīgākais) mani nenogurdināja. Patika, ka pirmajā aplī mums ik pēc brīža tresē piemeta  “svaigo gaļu” – stafetes skrējējus. Viņi skrēja tev garām ar tādu azartu un mirdzumu acīs, ka pašam gribējās skriet ātri un pozitīvi, bet viņi ātri zaudēja spēkus, laikam tāpēc piedalījās tajās stafetēs. Skrienot otro apli, man atsējās apavu šņores. Es pieliku visas pūles, lai ātri tās sašņorētu. Paveicās, organisms īsti nesaprata, ko esmu izdarījusi. Garām skrēja Jurij (vietējais slovāks), uzprasīja vai man viss kārtībā. Tā mēs iepazināmies. Kopā noskrējām kādus 10 kilometrus, tad es viņu pametu. Cerams, viņš man to piedeva. 32. kilometrā sapratu, ka kājas vēlas atpūtu vai Mg+, taču man nekā nebija līdzi, visu biju atstājusi mājās. Vienīgais glābiņš bija viena želeja, ko Santa bija iedevusi. Apēdu tās pusīti, pa ceļam paķēru ūdeni un banānus. It kā kājas atgriežas normālā stāvokli. Tā kā otrā apļa uzdevums bija noskriet ar pulsu 160 un nekad neparko neapstāties, man tās želejas tiešam trūka. Pie 34. km ieslēdzu kruīza kontroli un pilnīgi atslēdzos no šis pasaules. Sāku meklēt cilvēku ar ko aprunāties, jo Juri es taču pazaudēju jau pāris km atpakaļ. Pieskrienot pie viena dalībnieka, redzēju lielu izmisumu viņa acīs, nodomāju nerunāt, jo nedod dievs vēl viņam slikti paliks. Pieskrēju pie otra – tāda pati aina. Ai, skriešu viena un dziedāšu. Tā pienāca 39. kilometrs.

Laimīgais 39. kilometrs. Keep smiling!

Tur beidzot panācu vienu meiteni pelēkās biksēs, kura man visu otro apli krita acīs ar savu pelēko dibenu un oranžo muguru. Protams, to arī apdzinu, pie tam bez liekām pūlēm. Pie 41. kilometra man pieskrēja klāt puisis ar glāzi, laikam domāja kā vēlos dzert. Uzjautāju, vai tur ir šampis? Viņš uztaisīja lielas acis un apstājas. Laikam nebija tur šampis. Tad jau sekoja finiša koridors. Skaļi kliedzieni un jautras sejas apkārt. Ieskrēju – viss, distance pieveikta! Dabūju smuku medaļu. Esmu ļoti apmierināta ar sevi. Laikam izskatījos kā Garfilds pēc apēstas lazanjas. Visus uzdevumus izpildīju un vēl pie tādiem laikapstākļiem. Godīgi, ja būtu zinājusi, ka būs šāds pavasaris, noteikti nepiedalītos šajā pasākumā. Labāk noskriet kādus 10 km zem 50 min, nekā pa sniegu un vēju bradāt pa ielām. Padzēros tēju un taisījos iet pakaļ mantām un ēdienam. Skatos, cilvēki pulcējas pie trepēm, uzjautāju kur man jāiet. Tie parādīja uz augšu. WTF??? Man jāiet augšā pa trepēm? Joks? Nē, organizatori nejoko. Ar otro piegājienu izdevās kāju nolikt uz pirmā pakāpiena. Tālāk mokošs darbs ar sevi un kāju muskuļiem. Tomēr uzrāpoju augšā un norāpoju lejā, ēst taču gribās.

Tad saņēmu savu jaku, aizgāju padzert alu un apēst visu, ko vēders vēlas, jo esmu taču to pelnījusi.

Nākamajā dienā mēs devāmies mājup. Pa ceļam apskatījām Vīni. Skaista pilsēta, noteikti nākamgad tur iebraukšu paciemoties un noskriet kādu 42 km garu gabaliņu kopā ar 40 000 cilvēkiem.

rezultāts: 4:15:09, kas ir par 7 minūtēm labāks par iepriekšējo maratona rezultātu

Skrējiena rezultāti ir šeit un vairāk bildes no pasākuma ir šeit.

Paldies, ka lasījāt manu pār-/piedzīvojumu. Vēlos pateikt, ka skriet otro maratonu ir grūtāk kā pirmo, jo jau ir izdevums! Bet visu var paveikt, vajag tikai vēlēties un protams trenēties. Ja treniņi ir veidoti pēc principa – labs pamats, tad sacensības tev liksies kā atpūta!