Aizvadīts kārtējais ultramaratons. Ceturtais trīs gadu laikā, kopš sāku skriet. Šoreiz ātrākais un patīkamākais no visiem. Un vispirms milzīga pateicība Limanānu ģimenei un visiem brīvprātīgajiem, kas ļāva notikt šim brīnišķīgajam pasākumam!
To, ka gribēšu šo 82 kilometru ultrakoptreniņu skriet, zināju jau pirms gada, finišējot šādā pasākumā (pērn gan tas notika pretējā virzienā). Toreiz gāja grūti, beigās nevarēju paskriet vispār un kopumā nosoļoju traki daudz, bet vēlme atkārtot bija liela. Tomēr pēc veiksmīgi pieveiktā skrējiensoļojuma Rīga-Valmiera sāka vajāt trauma pēc traumas – divreiz nobruka ceļgals, kas pamatīgi izcūkoja pavasara un vasaras skriešanas sezonu, bet rudenī iedzīvojos stresa lūzumu buķetē pēdā, kas gan ļāva tikt cauri tikai ar slodzes samazināšanu, kā arī D vitamīna un kalcija terapiju, un skriešana nebija jāpārtrauc. Bija jau bažas, cik un kā varēšu vispār skriet, tomēr rudenī un ziemā varēju trenēties tīri labi un seriāla “Noskrien ziemu” pirmajos 2 posmos parādīt tīri sakarīgu sniegumu. Pusotru nedēļu pirms starta treniņā, skrienot intervālus, sastiepu apakšstilba muskuli (aizmugurē, virs potītes). Ar tādu pašu sāpošu noskrēju arī Āraišu sacīkstes pa sasalušajiem pampakiem, sāka sāpēt vēl vairāk, un nācās aizkāpt līdz fizioterapeitam, kurš muskuli pamatīgi izspaidīja un noteipoja. Pa nedēļu skrēju ļoti maz un līdz startam vairs nekādu bēdu par muskuli nebija.
Salīdzinot ar startu pirms gada, biju par kādu kilogramu vieglāks, bet tāpat kādus 8-10 kg smagāks, nekā vajadzētu. Bija bažas par to, ka kopš jūnija neko garāku par 30 km nebiju skrējis, tomēr cerēju, ka izbraukšu cauri ar diezgan lielo intensitāti īsākajos treniņos. Pērn biju smēķēšanu atmetis gada sākumā, bet vasarā, dīkdieņojoties ar traumām, atkal atsāku. Tomēr decembra sākumā atkal netikumu nometu un no Bikstiem uz Rīgu varēju doties ar diezgan tīrām plaušām. Priecēja tas, ka laiku solīja labu, nelielu ceļavēju un kopumā trasi lejup no kalna. Līdzi paķēru mugursomu, lukturi, atstarojošo vesti, poverbanku, 5 SIS želejas (tikai 2 kofeīna, jo izrādījās, ka pārējās esmu izēdis).
Starta dienā kopīgi ar vairākiem citiem trakajiem autobusā devāmies uz Bikstiem. “Dzirnaviņu” viesu namā tikām laipni sagaidīti, pārģērbāmies, piereģistrējāmies, nofočējāmies un bijām gatavi doties trasē.
Muzikālā komanda
Šogad skriet gribētāju bija mazāk nekā pērn, iespējamie līderi darbojās pēc saviem treniņplāniem, tāpēc nospraudu sev nekaunīgu uzdevumu noskriet ātrāk par 9 stundām (pērn bija 9:38) un veiksmes gadījumā iespraukties olimpiskajā sešiniekā.
Pirmos 25 kilometrus skrēju plānotajā tempā – ap 5min/km, brīžiem nedaudz ātrāk, brīžiem nedaudz lēnāk. Īpašas smaguma sajūtas nebija, bet sākums tik viegli neskrējās, kā bija iepriekšējos divos ultramaratonos. Pulss arī turējās nedaudz augstāks, nekā gribētos, bet nekas arī īpaši nesāpēja.
Pirmais kontrolpunkts bija pēc 8 km Anneniekos. Tur īpaši nekavējos, man ātri uzpildīja pudeli ar kolas un tējas maisījumu, apēdu apelsīna daivu un rikšoju tālāk. Pēc kāda laiciņa iestājās janvārim īsti raksturīgs laiks – uzspīdēja saulīte, un sametās riktīgi karsti. Cimdus novilku, lai uzvilktu atpakaļ tikai pēc tumsas iestāšanās. Pikti šķendējos, ka neesmu līdzi paņēmis keponu, jo ziemas cepurē svīdu ne pa jokam, nekā cita nost vilkt nevarēju, un tā nu tā kā tāds silts pīrādziņš turpināju rikšot. Satiksme īpaši netraucēja, vienīgi fūres regulāri aizšļāca brilles, tās mēģināju ar cimdiem tīrīt, bet brīžiem sanāca vien stiklus noķēpāt un tad nu tāds ar miglainu skatu turpināju vien klīst uz Rīgas pusi. Bija interesanti vērot vietas, kur pirms gada knapi vilkos un vaimanāju, bet tagad varēju laist slaidā riksī. 15.kilometrā apēdu pirmo bezkofeīna želeju.
Otrajā kontrolpunktā (21.kilometrs), kas atradās Pienavā, iegrauzu dažus čipsus, sieru un apelsīnus, sasmīdināju Ultralapsu, dabūju savu uzpildīto pudeli un devos tālāk. Pusmaratonu biju pieveicis 1:48, likās tīri ok. Temps vēl turējās ap 5min/km, bet pēc 25.kilometra jau sāku kļūt lēnāks, tempu turot ap 5.10-5.20min/km. Apēdu otro bezkofeīna želeju. Trešajā kontrolpunktā (29.kilometrs), pirms pārvada pār dzelzceļu noķēru Ābolu Jāni, kurš bija braši sācis, bet sāka pagurt.
16 km garais posms līdz nākamajam kontrolpunktam (45.kilometrs) Kalnciema DUS izvērtās grūtākais visa skrējiena laikā. Sākumā vēl Ābols skrēja netālu aiz manis, bet tad jau rikšoju viens pats. Temps nokritās uz 5.30-5.40min/km, sāka sāpēt (vai vismaz izlikās, ka sāp) aizvien vairāk ķermeņa daļas – te pēdas, te gūžas, nez kāpēc arī pleci un rokas. Sāku kalt visdažādākos plānus par izstāšanos, bet nospriedu, ka maratona distance tomēr jānoskrien un līdz kontrolpunktam jātiek. Katram gadījumam apēdu vienīgās divas ibumetīna tabletes un beigu galam taupīto kofeīna želeju. Tad vēl garām vēja ātrumā aizskrēja Dāvis. Viņa uzmundrinājuma vārdi nelīdzēja, Mīkstmiesis bija klāt, gribējās apsēsties un raudāt. Tomēr vēlme tikt līdz tuvākajam benzīntankam un piedzerties uzvarēja, tāpēc turpināju rikšot. Tad, vai nu ibumetīns, vai kofeīns, bet palika skriet tīri viegli. Krājās kilometrs pēc kilometra, bet īpaši grūtāk nepalika, brīžiem pat padungoju kādu dziesmiņu vai uzsvilpoju. Pat pie suņu mājas, kur pērn pa pļavu skraidīja vairāki melni, lieli suņi, manīju tikai vienu duksi un to pašu tikai labu gabalu no ceļa lamājamies (ja nemaldos, tas bija šajā posmā).
Kontrolpunktā ieskrēju tīri svaigs un labā omā, maratona distanci biju pieveicis 3:47. Kad uzzināju, ka esmu trešais, oma uzleca vēl par dažām pakāpēm augstāk un, sastrēbies Daiņa pasniegto gardo buljonu, sparīgi devos tālāk, dažus kilometrus skrienot pat ap 5.30min/km. Ap 50.kilometru apēdu pēdējo bezkofeīna želeju un tā arī mierīgi sasniedzu nākamo kontrolpunktu pie “Lāčiem” (55.kilometru). Ilgi tur nečammājos, ātri uzpildījos un devos tālāk. Paskriet vēl varēja tīri normāli.
Ap 60.kilometru beidzot ieraudzīju normālu mežu, kurā var ielīst. To arī izmantoju, lai pie reizes uzliktu lukturi, jo sāka krēslot, un apēstu savu pēdējo kofeīna želeju. Izrādījās, ka somā lukturis bija ieslēdzies. Varbūt tāpēc, varbūt citu iemeslu dēļ, bet baltā gaisma spīdēja ļoti vārgi, nācās pārslēgt uz sarkano. Par laimi, ceļš bija labi redzams arī bez luktura. Tāds sarkani mirgojošs kā luksofors arī turpināju ceļu, temps lielākoties ap 5.45min/km. Dažbrīd uz kādām sekundēm pārgāju soļos, bet minimāli, galvenokārt lai padzertos.
Tuvojoties pagriezienam uz Piņķiem, bažījos, ka nepaskrienu garām, jo biju tur skrējis tikai no otras puses. Bažas nebija veltas, jo Ābols pamanījās paskriet garām un pieveikt dažus liekus km. Pirms pagrieziena mani noķēra viens taksometrs, interesējoties, kur esot kaut kāda Annas skola. Nācās atzīt, ka nezinu, laikam tāpēc vizināt nepiedāvāja. Piņķu pagriezienu veiksmīgi atradu, ceļš bija skaists, skrēju svilpodams, juzdams finiša smaržu. Piestāja vēl viena mašīna, jauns čalis interesējās, kas par sacensībām, novēlēja laimīgu ceļu. Piņķos vēl sacienājos pēdējā kontrolpunktā (68.kilometrs) un turpināju ceļu. Tiesa, bez savas pudeles. Par laimi, tiku sasaukts un pie pudeles tiku, kas man tika gādīgi atnesta, tā ka beigu posmā jāslāpst nebija.
Pustumsā atradu kaut kādu taku pāri pļavai uz gājēju pāreju. Aiz tās bija ieteikums skriet cauri mežam, bet bez baltās gaismas lukturī lāgā neredzēju un neriskēju tur līst iekšā, tāpēc skrēju pa sniegu un dubļiem gar šosejas malu, līdz sasniedzu gājēju tiltiņu. Aiz tā jau varēju atkal skriet svilpodams, līdz sasniedzu Jūrmalas veloceliņu, nekur nenomaldoties. Kārtējo reizi nolamāju Babītes pašvaldību, kas savu celiņa daļu bija notīrījusi slikti vai vispār nebija tīrījusi, veiksmīgi nokļuvu Rīgas daļā un pa smuko asfaltu tipināju uz priekšu.
Svinīga sagaidīšana finišā
Godalgotais trijnieks
Tā nu tika pieveikti 82.38 km 8 stundās un 10 minūtēs, vidējais ātrums 5.57min/km. Pērnā gada laiks uzlabots par pusotru stundu. Turklāt nebija miršana beigās, garas staigāšanas. Pat finišā likās, ka mierīgi varētu rikšot vēl tālāk.
km 
-
Spēcīgs čalis!
Lai Tev turas veselība un lieliski panākumi arī turpmāk!!
Kvalitatīvs un aktuāls apraksts. Ļoti pārliecinošs starts un finišs!
Pastāsti sīkāk par “D vitamīna un kalcija terapiju.”
Dakteris lika uztaisīt analīzes uz D vitamīnu, konstatēja, ka tā ir krietni par maz un tāpēc arī pēdas kauli stresojot. Lika lietot D vitamīnu kopā ar kalciju. Ieteica arī pāris mēnešus neskriet, bet īsti klausīt negribējās, tāpēc tikai samazināju slodzi. Un pēda sāka laboties.
Villijam jauks skrējiens un jauks apraksts.
Attiecībā par D vitamīnu – iesaku pārbaudīt, jo tāda problēma varētu būt daudziem. Man arī ir, nākas dzert lielāko atrodamo devu, lai vispār sasniegtu apakšējo D vitamīna normas robežu.
Es arī esmu D vitamīna papilddevu lietotāju pulciņā :) Tas ir standarts, kad eju uz ikgadējo pārbaudi – dzelzs + D vitamīns un gandrīz vienmēr abi ir zem normas vai tuvu minimālajai. Man daktere teica, ka mūsu platuma grādos ar saules gaismā uzņemto D vitamīnu reti kuram pietiekot :)
Gandrīz visiem tikai LV dzīvojošajiem pavasara sākumā ir nepietiekams D vitamīna daudzums. To parāda dažādi pētījumi. Manā gadījumā marta beigās pat ar visiem uztura bagātinātājiem bija gandrīz deficīts: 15.5ng/mL. Pēc tam vispār neuzņemot ar ēdamo D vitamīnu, novembrī jau bija 33ng/mL (pietiekams). Tur problēma varētu būt arī metodoloģijā, jo atsevišķos gadījumos cilvēkiem, arī dzīvojot saulainās zemēs visu cauru gadu, ir nepietiekams daudzums, kas īsti loģiski nav. Protams, katram organisms ir individuāls. Bet nu ar esošo saules gaismu jebkurā gadījumā gandrīz nevienam nepietiks pie mums.
Tauta saka D vitamīns – dr.saka hormoni
“D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, bet ar hormoniem līdzīgu darbību,” skaidro Capital Clinic Riga, Diagnostikas centra un Jūrmalas medicīnas centra endokrinoloģe Gita Erta.
D vitamīns ir saulē, treknās zivīs un aptiekās!
Cik zinu, vispār visvairāk vitamīnu ir aptiekās! :)
Bet nopietni, kurš būtu tas labākais D vitamīns, kas ir aptiekās, kas nav totāls mēsls (nepatīk man vispār pirktie vitamīni)?
Droši vien, ka nav tāds labākais vai sliktākais, jāskatās, cik lielu devu vajag. Man mazās devas ir par maz, tagad nopirku un dzeru tādu, kurā ir 100 mikrogrami D vitamīna, tā arī saucas “Vitamīns D-3″.
Čalis labi apraksta savu skrējienu, bet jūs tik par saviem vitamīniem.
Brīvdienās pa LNT tai reklāmraidījumā Dzīvīte rādīja kaut kādu jaunu, zem mēles izsmidzināmo, D vitamīnu, tas jau itkā arī skaitās tas efektīfākais uzsūkšanās veids, un tur esot kaut kāda baigi lielā deva. Tas tā, ja kādam patīk uzķerties uz reklāmām. :D
Man gan stipri nepatika tas, ka tika reklamēta šī lielā deva, nevienā brīdī nepieminot to, ka D vitamīns arīdzan ir tas, kuru var pārdozēt.
Bez vitamīniem nebūtu ne skrējiena, ne apraksta :D
Tehniski D vitamīns patiešām tā īsti nav vitamīns, bet gan hormons, jo ar ēšanu to var vispār neuzņemt. Efektīvākais veids drošvien būtu špricēt D vitamīnu. Bet te ļoti jāuzmanās, lai netiktu pārkāpti dopinga noteikumi, jo špricēt noteiktā laika periodā drīkst tikai ierobežotu daudzumu.
Trakais, ja apraksts spēj radīt diskusiju, tad labs apraksts.
Jāskrien pie vitaminkas D saņemt konsultāciju par D vitamīnu.
Kurā aptiekā?
Mjā, šeit tas nav minēts http://www.noskrien.lv/menesa-skrejeja-vitaminka-d/
p.s. Gan jau ka uz vēstuli atbildēs.
Euroaptiekā esmu manījis :)
Vitamīnus lietot ir labi :)
Cita runa ir par ibumetīnu (vai kā tur pareizi rakstās), pārāk bieži sanācis dzirdēt ka no tā vajag izvairīties par katrām varēm.
https://www.google.lv/search?q=ibumetin+runners&rlz=1C1GGRV_enLV773LV773&oq=ibumetin+runners&aqs=chrome..69i57.8239j0j4&sourceid=chrome&ie=UTF-8