Berlīnes maratons

Es svētdien noskrēju Berlīnes maratonu. Tas bija mans divdesmit piektais maratons, ātrākais šogad, sestais visu laiku labākais laiks, lai arī izklausās lieliski, tik un tā esmu ar sevi neapmierināts. Un tāpēc esmu izdomājis par to tagad uzrakstīt – kad viss ir labi, nav īsti laika un vajadzības komentēt. Savukārt, tad, kad kaut kas tev nav sanācis vai esi guvis kādu vērtīgu pieredzi sev, varbūt kādam arī bez tevis tas šķitīs interesanti.

Esmu maratonists. Man patīk to darīt. Sākot jau ar domām par to, ka skriešu, skatoties, kur tas varētu būt, līdz pat pieteikšanās satraukumam. Pat improvizētā medusmēneša nedēļas nogalē mēs dodamies uz vietu, kur es varēšu noskriet maratonu. Tādā ziņā man ir ļoti paveicies ar sievu, lai arī viņa pati neskrien, viņai patīk, ka skrienu es. Labi, ka Rīga–Valmiera laikā Šoko nekādi nebija ar mieru viens pats ņemt laiku, jo droši vien būtu ticis pie lielām pārrunām, ja nedēļas nogale brīva un es nebūtu skrējis. Sievietes dažreiz ir dīvainas.

Un tad, kad tas maratons nāk tuvāk, mani tik ļoti iepriecina mans sasniegtais līmenis. Visu pēdējo nedēļu varu mierīgi strādāt, vakaros iedzert alu, pēc numura ierasties pēdējā brīdī un nakti pirms maratona gulēt kā lācis ziemas miegā. Atceros, ka daudzas pirmsmaratona naktis pavadīju vienos murgos par to, ka viss ir nokavēts, esmu aizmirsis mājās kedas un vēl simts un viena ķibele, lai tik nevarētu mierīgi pagulēt.

Bet nu atpakaļ pie Berlīnes maratona. Tas ir viens no sešiem krutākajiem maratoniem ar 40+ tūkstošiem finišētāju, ar loteriju un tā. Nekad īsti nav bijis manā wish list. Savu dzimšanas dienas plus medusmēneša maratonu ieplānoju kalnos netālu no Madrides, jo nepatīk taku skriešana un sevi jāpārvar darot to, kas nepatīk. Berlīnes maratons uzradās no atrašanās īstajā vietā un īstajā laikā vai precīzāk – skatoties Fantomsa filmu un būdams labās pazīšanās ar dažiem labiem skrējējiem. Protams, lai arī cik tas maksā, no tādiem piedāvājumiem ir grūti atteikties, it sevišķi, ja sieva savas lietas nokārto tā, ka var doties līdzi. Tas nekas, ka nedēļu pirms jau ieplānotā maratona.

Maratons ir iespaidīgs. Šāda līmeņa pasākumos nemaz savādāk nevar būt. Pie tam, ja tu gribi skriet kādā no top līmeņa maratoniem un nevari izvēlēties starp Ņujorku un Berlīni, tad izvēlies Berlīni – uz startu ieradāmies pusstundu ātrāk, tikām gan pie pačurāšanas, gan arī laikā sākām skriet. Ņujorkas maratons sākās vismaz piecas reizes ātrāk. Bet, ja tu gribi skaistu maratonu, tad izvēlies ar mazāku dalībnieku skaitu – miskastes pilnas, krūmi piečurāti un ne tikai, visur lupatas un spiešanās. Bet trase ir ātra ar dažiem lēzeniem pacēlumiem, un sajūtas, ka visu laiku skrien uz leju.

Man bija mērķis – 4:09:18 – kāzu datums. Pēc baskāju maratona 33 km pa 3h 36min likās daudz maz reāls, lai arī kopš Rīgas maratona biju noskrējis nieka 140 km. Stirnu buks, daudz darba, jauna sieva, attaisnojumus tālu nav jāmeklē. Toties, uzsākot skriet, visa mana “labā trenētība”, reālistiskais skatījums uz dzīvi aizgāja lupatu lēveros. Vienu brīdi gan paša domas, gan maratona aplikācijas prognozes liecināja, ka finišs tiks sasniegts ar vismaz desmit minūšu personiskā rekorda uzlabojumu. Es jums teikšu – lieliska sajūta, pat, ja līdz finišam ir vēl divdesmit pieci kilometri. Viens no labākajiem brīžiem Berlīnes maratonā. Tās sajūtas dēļ vien neko tagad nenožēloju.

Pēc tam gan sākās mani grūtākie brīži skrienot. Rimants no manis neatstājas, visu laiku lamāja, mēģināja motivēt un pats izbaudīja skrējienu – dodot pieci katram bērnam trases malā un smaidot visām meitenēm. Es nekad, skrienot maratonu, nebiju centies tā saņemties un turpināt. No sākuma vienkāršais grūtums, ka viss ir slikti, kāda jēga skriet un man nemaz nepatīk skriet. Pēc tam jau pirmo reizi mūžā kājās sākās kaut kas līdzīgs krampjiem. Nekad, nekad man tā nav bijis. Bet nē, tik un tā gribasspēks bija vēl stiprāks par veselo saprātu un vēl daži kilometri rekorda tempā. Tad auksti sviedri, galvas griešanās un kājas nemaz neklausa. Protams, tad tāpat kā tagad es ļoti labi sapratu, ka nevar gribēt skriet ātri un netrenēties. Ka vari netrenēties, bet tad maratonu tu tikai izbaudīsi un nevis noskriesi, in, ja tomēr gribi sevi pārvarēt, tad vajag iedot ieročus ķermenim, pirms tam nedaudz patrenējoties. Ar maratonu var tikt galā jebkurš, bet labāka sajūta būs tad, ja pirms tam patrenēsies.

Savukārt atbalstītāji trases malā ir uzdevumu augstumos, nav brīdis distancē, kad kāds nav trases malā. Vienas grupas spēlēto vēl dzirdi, kad jau nākamā dod virsū kaut ko uzmundrinošu. Un tās bungas, un tumbas un Ramšteins no hipiju balkona. Vēl vairāk, ja tev ir savs atbalstītājs, kurš ir gatavs četras stundas skraidīt un braukt ar metro pa visu pilsētu, lai tikai tevi satiktu, atbalstītu, tad pat grūtā brīdī tev gribas skriet ātrāk, jo satiksi, redzēsi viņas priecīgo seju un, lai arī cik slikti tev iet – turpināsi.

Tāpēc, lai arī cik jūs būtu jau maratonus noskrējuši, lai arī cik vareni skrējēji nebūtu, trenējieties, ja gribat uzvarēt sevi, jo bez tā pat maratonu tūrisms var atstāt tādu kā nepadarīta darba sajūtu un vilšanos sevī. Lai arī, protams, tagad man šķiet, ka izliku sevi visu un nemaz jau tik slikti negāja. Un Berlīnes maratonu ir vērts noskriet.