Lai noskrietu maratonu, ir jāskrien. To neapšaubīs neviens. Kad izlasīju Nordea Rīgas maratona vadītāja un iedvesmotāja Aigara Norda “500km līdz Tokijai,” atcerējos par savu neseno neprātu un pieteikšanos Barselonas maratonam. Man vēl bārda nav nodzīta kopš Ņujorkas maratona, bet jau trīs nedēļas būtu jāskrien nākamajam. Un gandrīz trīs nedēļas neesmu skrējis.
Lasot Aigara treniņa piezīmes, šķiet, ka viņš taisās uzvarēt Tokijas maratonā. Pulsu līdz 150, 6x400m, pietupieni “līdz krēslam,” noslēgt ar 158. Protams, dzīves baudītājiem vajag arī skriešanu izbaudīt, bet vai tur kaut kas ir no skriešanas un baudīšanas? Atskriešanās ir tas kas vajadzīgs, lai izbaudītu skriešanu. Nevis sekundes, rekordi, uzvaras, pulss, sviedri līdz sāpēm.
Savam pirmajam maratonam es gatavojos gluži varbūt ne kā Aigars, bet “no grāmatas” burtiskā nozīmē. Treniņu grafiks – otrdiena, trešdiena, piektdiena un brīvdienu garais. Sniega un aukstuma laikā pa lentu sporta klubā, dažus grūtākos treniņus kopā ar VSK Noskrien izpalīdzīgākiem biedriem. Līdz riebumam apnicīgi sev un nemaz par ģimeni nerunājot.
Biju ievērojis plānu par vairāk nekā nepieciešamiem astoņdesmit procentiem, skrējis testa skrējienus sacensību apaviem un galvā jau iezīmēju savu finiša laiku. Un tieši maratons, uz kuru gatavojos visvairāk, man riebās visvairāk. Vēlamais ātrums tika nokauts pirmajos desmit kilometros, un otru distances pusi pavadīju, domājot kāda velna pēc. Līdz galam tiku tikai un vienīgi tāpēc, ka biju apsolījis tā izdarīt. Mokas ķermenim un prātam.
Bet kāpēc Barselonas maratons būs man būs jau ceturtais? Tāpēc, ka man patīk skriet. Man patīk tā satraucošā sajūta nedēļu pirms maratona, starta pūļa kopējā sajūsma, nogurums distances vidū, grūtums, piespiešanās un finišs. Lielākā daļa tik laimīgi. Un atkal pēc kāda laika viss no gala.
Savu otro maratonu es noskrēju, pēc vispārējiem uzskatiem negatavojies. Jā, biju noskrējis pāris pusmaratonus kā tempa turētājs, piedalījies komandas koptreniņos un izgājis pēc darba izskriet nogurumu. Bet nekādas mērķtiecības un nekādi plāni. Nekādi obligātie treniņi un diētas. Vienkārši skrēju sava prieka pēc treniņos un tieši tāpat maratonu. Rezultāta tiku pie 42km tīras baudas un līdz finišam tiku pat ātrāk nekā pirmo reizi. Starp citu, trešo maratonu noskrēju līdzīgi. Pie sevis pat smējos, ka otrais man kalpoja par treniņu trešajam. Un atkal ātrāk. Vienkārši ņemot visu kopā vairāk biju skrējis treniņos.
Man bija paredzēts jau šogad noskriet savu ceturto maratonu un uz to, lielākoties trenējos skrienot ar baloniem. Protams, ceru, ka mana baudpilnā attieksme pret treniņu procesu nebija par pamatu, kāpēc viss ar šo maratonu iznāca tā kā iznāca. Amerikā gan tiku pie sacensībām. Un apstiprinājuma savai skriešanas teorijai.
Pusmaratonā, kurā piedalījos, laika limits bija četras stundas. Lēnākie tempa turētāji skrēja ar paredzēto finiša laiku trīs stundas. Skrēja gan ātri un tievi sportisti, gan tādi paši skriešanas mīļotāji kā es. Finišā ar savu standarta tempu pusmaratonā 2h15min biju ātrāks par vairāk nekā pusi no astoņiem tūkstošiem skrējēju. Kuldīgas pusmaratonā skrienot tādā pašā ātrumā ar baloniem, es biju viens no pēdējiem.
Pie mums skrien tikai sportisti un lēna skriešana nav cieņā. Ne no lielākās daļas citu sportistu, ne no sacensību organizētājiem. Galvenais ir uzvarēt un pie putras tiek ātrākie. Latvijas garo distanču skriešanas sacensības nekad nepiesaistīs tūkstošus, jo visi nevar būt pirmie. Visi nevar uzlabot personiskos rezultātus vai noskriet pusmaratonu ātrāk, nekā kenijiešu maratonu. Visi nevar un nemaz negrib skriet četras reizes nedēļā, pārspēt rekordus, alus vietā dzert pulvera ūdeņus un želejas brokastīs. Bet maratonu viņi var noskriet. Tieši tāpat kā visu pārējo dzīvē – nesteidzoties un izbaudot. Ticiet man, ja tāds kā es varu, tad jebkurš var.
Bet nevajag “pulsu līdz 150, 6x400m, pietupienus un noslēgt ar 158.” Lai noskrietu maratonu, vajag tikai skriet un ieklausīties sevī. Un sāc šodien, jo pat Nordea Rīgas maratons vairs nav aiz kalniem.
km 
-
Dabīgi…
Tā vien sķiet, ka Signis pie skriešanas kā filozofijas ir nonācis ļoti veikli…sajūtu/emocionālā ziņā kkā sasaistījās ar “Born to run” atziņām…
Man pašam skriešana šobrīd ir kā pašapliecināšanās līdzeklis…un kas tā ir Tev???
Signi, aizķēra gan Tavs teksts.. paldies! Ir ko padomāt! Ja nebūtu dažu lielisku Noskrieniešu, Noskrien.lv un Noskrien.TT diez vai šogad būtu noskrējusi (nu daudzi to droši vien neskaita par skriešanu;)) savu pirmo un arī otro 1/2. Un cerams, ka būs arī trešais un ceturtais piegājiens – pašlaik aktuāla tā “ieklausīšanās sevī”.
Es gan cenšos skriet “pēc grāmatas”, man patīk ievērot grafiku, jo esmu slinks – vienvakar hokejs @ TV un 3 ali, otrvakar – basketbols, tad, nedod Dies, Rastorgujevs sāks skriet regulāri punktos, būs arī biatlons jāskatās… no ritma ārā, un kāda vairs bauda no skriešanas:)
Reizumis uzskrienu paātrinājumus, pamēģinu Yasso800, īpaši izbaudu iknedēļas paugurskrējienu savā Āža kalnā – tas viss manu skriešanas dzīvi padara raibāku un interesantāku!
Uz lentes gan mani, laikam, neuzmānīsiet, bet vienā ziņā Signim ir pilnīga taisnība – viss ir forši, kamēr pats par to kaifo, un, ja Aigars kaifo no tā, ko pats dara [un citādi jau nedarītu!], uz priekšu – mežā sēnes dažādas!
Te viens atbilstošs citāts By Bob Babbitt::
Losing is Winning:
Say your best buddy trains 40 hours a month for five months getting ready for one of the marathons. Track sessions, ice baths, long weekend runs and constant pace work. You, on the other
hand, decide the night before to jump into the marathon. What the heck? You ran a 10K a month ago, right? They invested 200 hours into training over five months while you invested maybe 100 hours of training over the same period. They finish in five hours and you take six. They win, right? Well, it depends how you add up the score. They spent 100 extra hours of training to beat you by one? The math seems pretty obvious to me, winner.
Pilna eseja:: http://bit.ly/LosingIsWinning
Lai izbaudītu skriešanu, katram ir vajadzīgs kas cits. Dažam tas būs izskrējiens gar jūru vai pa mežu, dažam vajag pilsētas ielas, dažs gūs prieku uz lentas. Būs tādi kas sacensības uzskatīs par absolūti nevajadzīgu pasākumu un tādi, kas bez dalības tajās vispār neredz jēgu skriešanai.
Ir cilvēki kas sacensībās gūst baudu no apkārt valdošās atmosfēras. Un tādi, kas gūst prieku no personīgajiem rekordiem. Es piederu pie pēdējiem. Man sagādā baudu skriet uz savu maksimālo spēju robežas. Mani motivē rezultāts. Es apzinos, ka es nekad nebūšu ātrā skrējēja un nesacentīšos ar “īstajiem sportistiem”. Bet es varu sacensties ar sevi. Es apzinos ko es varu sasniegt. Un kamēr es varu – tikmēr daru. Protams, ka tas prasa savu devu pūļu, savu devu piespiešanos.
Es droši vien līdz galam tā arī nekad nesapratīšu tos, kuriem nav svarīga sacensība un rezultāts. Un tie savukārt nesapratīs tādus kā mēs – kas ir gatavi mocīt sevi līdz bezspēkam, lai sasniegtu kādu iepriekš izvirzītu [sev ambiciozu] mērķi. Tas nav ne labi, ne slikti. Mēs vienkārši esam dažādi.
Ilona, tad jau Valmierā dabūji 100% pēc pilnas programmas.
Iztēlojos, ka skrien uz pilnu jaudu, ko garāku/ilgāku par maratonu un šķiet nākamgad Salacgrīvu sasniegsi pilnīgākajā eiforijā ;)
Es skrienu nedaudz ilgāk par 3 gadiem. Par skriešanu neesmu lasījis neko. Visa informācija ir tikai no sarunām ar cilvēkiem.
Treniņprogrammas nekad nav bijušas, skrienu tikai pēc sajūtām. Man it kā rezultāti neinteresē, esmu pat apsvēris domu sacensībās neskriet vispār, no otras puses tie pjedestāli ir patīkami un motivējoši. Un uzvaras man ir apgriezti proporcionālas gatavošanās nopietnībai.
Vairāki treneri, kurus esmu intervējis mūsu mājas lapai, ir izteikuši prognozes par maniem rezultātiem, ja trenētos nopietni. Bet es palieku pie tā Sigņa definētā skriešanas stila, kurā “siena” nav iespējama:)