Ārpus komforta robežām

Ceļš

Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.

Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.

Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.

Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!

Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.

Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.

Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.

Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.

Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.

Aklimatizācija

Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.

Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.

Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.

Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.

Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.

Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.

Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.

Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.

Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.

Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.

Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.

Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.

Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.

Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!

Sacensības

No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.

Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.

Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.

Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu?  Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.

Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.

Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.

Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!

Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.

Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.

Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.

Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.

Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.

Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.

Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.

Pēcvārds

Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.

Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!