Arī mirstīgie spēj izdarīt TO

Rīga-Valmiera skrienot? Un priekš kam tas ir vajadzīgs? Kā var parakstīties uz ko tik nenormālu un vēl skriet nakts vidū? Ja tā padomā, tad pēdējo mēnešu laikā nācies bieži dzirdēt līdzīgus tekstus.  Laikam jau jāpiekrīt, ka gluži normāli tas nav, bet vai tad tas uztrauc MŪS – tos, kuru galvās ir ieperinājusies  doma par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera? Doma, kuru ar spīdzināšanu nevarētu dabūt ārā. Doma, kura MĒNEŠIEM ilgi perinās Tavā galvā un katru reizi atgādina par sevi, ieraugot uz ielas skrienošu cilvēku. Nu galīgi neuztrauc! Mēs mirstīgie taču spējam izdarīt TO!

Pirmās domas par iespējām noskriet ultramaratonu R-V paskatā manā prātā izklausījās aptuveni  šādi: “Vai mēnesi sasniegt nav vieglāk kā realizēt ko tādu? Sākšu ar savu loģisko domāšanu. Kas ir vajadzīgs, lai noskrietu ultramaratonu? Skriešanas gēni, talants, darbs, neatlaidība, cīņasspars. Pie pirmajiem diviem droši varu ievilkt sev mīnusa zīmi.  Nākamie trīs… nu jau kļūst siltāks. Mirklis apdomas… jā, tas varētu būt variants. Varbūt es to spēju (sasodīti dzelžaina loģika tajā brīdī)”. Tagad to visu apsverot, jāsecina, ka draugos ar prātu es gluži neesmu. Dīvaini jau parakstīties uz ko tādu, ņemot vērā, ka noskrietajos 3 maratonos nav izdevies visu distanci noskriet no punkta A līdz punktam B nepārejot soļos. Bet ja jau Minhauzens ir aizmetis sudraba cirvi uz mēnesi un, lai dabūtu to atpakaļ, pa turku pupu uzrāpies tam pakaļ, tad jau būt nedaudz NEnormālam ar pāris nelieliem ambicioziem plāniem ir piedodams un pilnīgi realizējams plāns.

Mans mājasdarbs

2014.gada novembris. Iekšēji esmu nolēmis, ka skriešu R-V, tagad tik jāsāk domāt, kā, sasodīts, lai tam gatavojas (tad vēl centos nebļaustīties pa pasauli par savu nodomu un vērsos pie tīmekļa plašajām ārēm)! Tā nu uzdūros vienam 4 mēnešu treniņplānam. Tajā brīdī nebija pilnīgi nekāda saprašana, cik tas plāns ir sarežģīts un vai tas ir piemērots manam sagatavotības līmenim. Bet ja jau EKSPERIMENTS ir sācies, tad jau jābliež uz pilnu klapi. Un galu galā plāns paredzēts 80 km sacensībām. Tā jau sev izvēlos vieglāko ceļu, lai sagatavotos. Lai tas treniņplāns nebūtu tīrā pastaiga, atpūtas dienās no skriešanas tiek apmeklēti funkcionālie treniņi. Tā nu cik apzinīgi varēju, pildīju savu mājasdarbu 4 mēnešu garumā. Tagad jāsāk domāt, vai četri izlaistie treniņi nebija pie vainas tam, ka gluži visu distanci ceļā uz Valmieru nenoskrēju. Bet kaut kā jau pārdzīvošu.

Starta dienā izgāju cauri visām iespējamām emocijām, sākot ar pilnīgu mieru un beidzot ar nelielu paniku, kad organisms man teica:”a varbūt tomēr nevajag?”. Kā gan var nomierināties pirms starta, kad jau no 7:00 līdz pat starta laikam dažādos masu medijos klausies un lasi ziņas par tuvojošos megaskrējienu Rīga-Valmiera? Tur jau ne tikai stress var piemesties. Ieejot Latvijas Universitātes ēkā, sajūtas bija graujošas. Tas enerģijas lādiņš gaisā un to cilvēku skatieni burtiski uzrunāja Tevi ar filmas „Gladiators” cienīgu tekstu: “Nāvei nolemtie Tevi sveicina” (ne velti laikam kādreiz šo skrējienu dēvēja par gladiatoru pastaigu). Sev teicu: “Ja jau esi ticis tik nopietnā publikā, tad mēģini tāds arī pats izskatīties”. Tā nu līdz startam pie Brīvības pieminekļa centos iekļauties šo „ērgļu” vidū.

Starta signāls un esam ceļā. Plāns ir skriet nesteidzīgi, iepriekš izplānotā tempā. Bet tas nekādā gadījumā nemazina manu šoku, kad pirmajos kilometros visi kaut kur aizjož kā negudri. Nevarēju saprast, vai manā plānā ir kāds caurums, vai vienkārši esmu iemaldījies nepareizā vietā un nepareizā laikā. Pēc pāris kilometriem jau esmu nomierinājies, bet stāšanās ik pēc 200 m pie kārtējās sarkanās gaismas nerviem nenāk par labu. Nākošgad „Zemes stunda” jātaisa dienu agrāk un jāslēdz ārā tā elektrība tiem luksoforiem. Pamatīgu smieklu devu sniedz garāmgājēju šokētās sejas, kad tiem pasaka, ka skrienam uz Valmieru. Smiekli tiek nolikti pie malas un beidzot var ieiet normālā skriešanas ritmā.  Bet te Tev nu bija! Tiklīdz sākas tumšais skriešanas posms, konstatēju, ka pieres lukturītis nedarbojas. Pirmā doma: “Lai nenoņemtu no trases, jāpielīp kādam aiz muguras un jātēlo, ka viss ir kārtībā”. Vēl pāris apdomas brīži un nonāku pie lēmuma, ka jāmēģina nomainīt lukturīša baterijas. Skrienot tumsā tas tomēr ir pamatīgs izaicinājums. Un aleluja, es redzu gaismu tuneļa galā (žēl, ka atstāju pozitīvu feedbacku tam ebay tirgonim, kurš man atsūtīja lukturi ar sausām baterijām). Paveicās tomēr, ka baterijas pie vainas. Un visbeidzot varu paņemt normālu tempu, nedomājot par visādām blakus lietām. Neesmu it kā no tiem kautrīgākajiem cilvēkiem un cenšos komunicēt ar citiem skrējējiem, bet prāts tajā brīdī galīgi nenesās uz sarunām. Ceru, ka neradīju sliktu priekšstatu par sevi Dziņai ar kuru noskrējām kopīgi kādu gabaliņu, nepārmijot nevienu vārdu.  Labošos nākošajā reizē.

Nonākot Garkalnes kontrolpunktā priekšā, ieraugu paprāvu pulciņu skrējēju, kas mielojas ar dažādiem labumiem. Pašam pēc iepriekš izstrādātā plāna apstāšanās nav paredzēta, tāpēc dodos tālāk. Tajā brīdī iezogas neliels pašapmierinātības velniņš, kad Tu saproti, ka, skrienot savā tempā, Tu pakāpeniski sāc dzīt rokā tos, kas startā aizlidojuši pa priekšu. Pienāk 36.km un otrais kontrolpunkts. Sākotnējā doma ir nestāties, bet pie sevis nospriežu, ka nebūtu slikti tomēr ar kādu parunāt. Painteresējos, kā iet pārējiem diviem Jelgavas pārstāvjiem Dzelzs Rokijam – Ainītim un Tuksneša Vētram un dodos tālāk. Daudz jau man arī netrūka, lai vietā, kur sadalās šosejas aizskrietu uz Siguldu. Pēc 200 m, kad biju nogriezies pa nepareizo šoseju, nostrādāja kaut kāds iekšējais kompass un sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Ar lukturi paspīdināju no tilta un ieraudzīju zīmi Valmiera. Lēciens pāri margai, neliela šķēršļu josla un esmu atpakaļ uz pareizā ceļa. Papildus 20 km nebija manos plānos. Bet, ja arī aizskrietu, vismaz nebūtu pa diviem garlaicīgi un kopā gan jau arī tos nepareizi aizskrējušos igauņus būtu pierunājuši skriet atpakaļ.

Tajā brīdī prātā figurēja doma: “Kas tad tur ir, līdz nākamajam kontrolpunktam tikai 10 km.” TIKAI… nepareizs vārds, ja Tu atrodies Murjāņos. Latvija nav nekāda kalnu zeme, bet tas lēzenās nogāzītes, maigi izsakoties, nepatika. Galīgi nepatika. Tā nu nokļūstu 46. km kontrolpunktā, kur par pārsteigumu ieraugu otru Jelgavas pārstāvi Tuksneša Vētru. Pēc manām domām šim jau jābūt finišā, nemaz nerunājot par 46. km. Pēc pāris vārdiem saprotu, ka gluži gludi viņam šis skrējiens nesekmējas. Uzdodu jautājumu: “Domā stāties ārā?”, sagaidu atbildi: “Tu traks, mani mājās nelaidīs, ja es nefinišēšu”, un saprotu, ka viss ar Andri būs kārtībā (drīzāk bija jāsāk uztraukties, vai ar mani viss būs kārtībā). Jāsāk domāt, ko mēs tajā mašīnā lietojām, braucot uz Rīgu, ja no mums četriem viens aizskrien uz Siguldu, viens mēģina skrienot nosisties, viens ar šortiem un pliku galvu skrien uz Valmieru un viens panikā ir jau pirms starta.

Dodos tālāk distancē, manuprāt, psiholoģiski grūtākajā distances posmā, jo līdz nākamajam kontrolpunktam veseli 18 km (kā es smagi kļūdījos).  Lai apmānītu smadzenes, mūzikas un Coca-Cola kārti mēģinu atstāt uz vēlāku laiku, lai brīdī, kad tiešām būs grūti, varētu to izspēlēt un iegūt papildus enerģiju. Jāsaka, ka plāns nostrādā, jo ieskrienot 64. km kontrolpunktā jūtos salīdzinoši labi un beidzot varu atalgot organismu ar cukura devu. Pēc neilga brīža ierodas arī Tuksneša Vētra (manāmi labākā paskatā). Iestiprināmies, es pārvelku drēbes, sniedzam nelielu interviju LNT un dodamies distancē. Neko sakarīgu laikam es tur nepateicu, ja jau televīzijā tik uz 3 sekundēm parādījos un vēl pie tam ar svešu vārdu. No 64.-77. km skrienam ar Tuksneša Vētru lēnām. Parādās pirmās noguruma pazīmes. Neliela iekšējā cīņa ar sevi, bet galvenais, ka kustamies uz priekšu. 77. km kontrolpunktā mans gars un griba sāk grīļoties. 17 km līdz nākošajam kontrolpunktam liekas bezgalība. Ir grūti piecelties no krēsla. Šis pa lielam ir MANS atslēgas moments skrējienā.

Līdz 85. km  vēl skrienam un tad nolemju, ka pašsajūta vairs nav tik laba un pārejam soļos. Jāsaka, ka cenšamies iet ātri, kas neliek zaudēt daudz laika un tā mēs sasniedzam 94. km kontrolpunktu. Uz to brīdi esmu bijis distancē gandrīz 11h un mani spēki, šķiet, ir beigušies. Jūtos salauzts un nespēju aptvert, kā es nolauzīšu vēl 13 km.

Spēku izsīkums 94.kilometrā

Ar brīvprātīgo uzmundrinājumiem saņemu pēdējos spēkus un dodamies pēdējā kaujā. Turpmākie 13 km ir iešanas un skriešanas miksējums.

Netālu no Valmieras

13h mērķis liekas ļoti reāls līdz brīdim, kad atjēdzamies, ka līdz Sīmaņa baznīcai aptuveni 2.5 km un mums ir tikai 13 min rezerve. Šajā distances posmā ar to elementāro matemātiku ir kā ir. Kur man radās spēki, lai noskrietu pēdējos kilometrus lidojošā tempā, es nezinu. Uz to brīdi tas tiešām man izlikās kosmisks ātrums. Ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšana nebija plānos, bet piedodiet, atvainojiet, mums bija jāiekļaujas 13h. Uz to brīdi tas tiešām bija svarīgi. Un jāsaka, ka beigās tomēr iekļāvāmies. Acīs sariesās asaras no pārpūles un aizkustinājuma, bet es to biju izdarījis. Gribēju lēkt aiz priekiem. Bija sakrājušās tik daudz emociju, bet vienkārši vairs nebija spēka.

Kopumā no pēdējiem 22 km nogāju 8 km un te nu nedaudz pasmaidot jāsecina, ka treniņplāns, pēc kura gatavojos, bija tieši 80 km un tieši tik daudz es pieveicu skrienot. Nākošajam gadam laikam jāmeklē kāds vēl trakāks treniņplāns, lai varu pieveikt visus 107 km skrienot. Bet tagad es zinu, ka tādi mirstīgie kā Es spēj TO paveikt. Aizskriet no Rīgas uz Valmieru!