Arābu pasaka

Kad man piedāvāja skriet Pasaules čempionātā 50 kilometrus, es to neņēmu par pilnu. Nu jā, uz 100km čempi es braucu ar prieku, jo nav jau Latvijā nemaz tik daudz meiteņu, kas var, grib un var atļauties braukt to simtnieku skriet, pie tam – toreiz man piedāvāja pēdējā dienā aizbāzt to caurumu izlasē, jo trūka cilvēku. Šoreiz ir cits stāsts. 50 kilometrus var noskriet katrs maratonists. Tā kā es apzinos savas spējas, tad teicu, lai ņem stiprākas meitenes, un dzīvoju mierīgi tālāk līdz brīdim, kad man saka, ka viss, termiņš ir pienācis, un ir jābrauc. Kur tad stiprās maratonistes? Negrib skriet 50km. Kā var negribēt? Nu negrib un viss! Pati biju klāt vienā tādā galvas purināšanā. Nu labi, ja jau neviens nebrauc, kas ta’ man, varu jau aizlaist.

Kad pasākums nāk tuvāk, redzu, kas vēl ir pieteikti, un man dūša sašļūk papēžos. Galīgi negribas finišēt stundu pēc pārējiem, turklāt aizbraukt uz tālo Kataru nebūt nav tas lētākais prieks. Man tak ziemas mēteli vajag, zābaciņus jaunus gribas… Kad vienā tādā šaubu brīdī dalos ar Karīnu, viņa man pasaka tos pašus vārdus, ar kuriem Dace mani aizdabūja uz iepriekšējo čempi: “Gunta, braucam! Būs forši!” Jā, laikam jau tas bija tas, ko es gaidīju. Nemaz tik ļoti jau man to mēteli un zābakus nevajag. Un uz galda tieši noliktas divas vienādas dzeņa spalvas. Jūs jau zināt, ko es daru ar vienādu spalvu pāriem… Jābrauc! Mesties piedzīvojumos vienmēr ir vērts!

Vienā no gatavošanās treniņiem pār mani nāk apjausma, ka šis būs pirmais 40+ skrējiens, kur mani beigās nesavāks Krišjānis vai kāds speciāli deleģēts draugs vai radinieks. Būs jātiek galā pašai. Cik saprotu, tad pārējiem ir līdzīgi. Kā mēs, 6 ultramaratonisti, spēsim palīdzēt viens otram? Nāksies kaut kā iztikt. Radinieki ar mani lepojas jau pirms laika, kolēģi saka, ka es to izdarīšot, un priekšnieks dalās ar padomiem terorisma gadījumā. Gādīgi!

Sākumā jātiek līdz Viļņai. Sarunājam ar Karīnu, ka to darīsim reizē, un iegādājamies autobusa biļetes. Kad nonākam Viļņā, mēģinām sazvanīt izlases galveno personu, pie kā ir lidmašīnas biļetes un visa informācija, bet tas neizdodas. Forši, esam Viļņā un nezinām, ko darīt. Ok, reku specbuss uz lidostu! Nav baigi dārgais? Nē, 1 euro. Braucam! Andris (galvenais) pats mūs sazvana un liek uzrasties lidostā, kur satiekam pārējos, izņemot Artūru, kas lido uz Kataru citā ceļā. Jauki, esam visi kopā.

Nākamā pietura ir Itālijā. Andris dabū tūristu sabiedriskā transporta biļetes un saka, ka jābrauc ar autobusu kādas 4 pieturas un jāmeklē viesnīca. Autobusā ir tablo ar pieturu nosaukumiem, no kuriem viens tiešām izskatās pēc tā, kuru mums vajag, bet viss jau nevar būt tik vienkārši. Izrādās, ka tablo nevar ticēt – tā taču Itālija! Viena cita sieviete arī meklē to pašu pieturu, bet šoferis tik saka: “Si, si!” Si si, kamēr attopamies kalna galā, kur nu tiešām nav mūsu viesnīcas. Kāpjam ārā, braucam uz otru pusi, piesienamies vietējai dāmai un tiekam gan pareizajā pieturā, gan viesnīcā. Vakariņas jāgatavo pašiem. Ar meitenēm jau jūtam nolemtības dvaku, jo stāvēšana pie plīts ir pēdējais, ko gribas darīt. Čibināmies pa istabu, kamēr no puišu gala atskan aicinājums vakariņās. Ak, dievīgi! Kas to būtu domājis? Kas to būtu domājis, ka vienkārši makaroni var pārvērsties smalkā maltītē? Sākam pierast pie lutināšanas.

Otrā rītā pieceļamies uz rīta rosmes koptreniņu. Jāuzskrien tajā kalnā, kur vakar bijām ar autobusu! Uh, bija, ko noskrieties. Pūšu un elšu, bet augšā esam visi. Pasakains skats uz pilsētu. Laižam lejā, lai var paspēt paēst brokastis un sataisīties. It kā rakstīts, ka jāizvācas 10:00, bet mums lidmašīna tikai pēc 14:00, tāpēc nesteidzamies. Nemetīs jau ārā! Bez trijām desmitos tomēr apkopēja ir klāt un sviež mūs ārā, un labi ātri. Labi, ka paspējām visu apēst!

Esam jau pie iekāpšanas lidmašīnā uz Turciju, kur paredzēta tiešā pārsēšanās uz Kataru. Viss šķiet labi līdz brīdim, kad biļešu kontroliere sāk uz mums bļaut un teikt, ka vīzas vajadzēja piereģistrēt jau ček-inā. Ko? Mēs piereģistrējāmies internetā un tur nebija nekas teikts par vīzu piereģistrēšanu jau Itālijā! Darbiniece uz mums bļauj un prasa tās vīzas, lai var fiksi kaut ko tur izdarīt. 3 vīzas ir angliski, 2 arābiski. Protams, ka itāliete arābiski neprot lasīt. Esam strupceļā… Vai tiešām ceļojums būs beidzies? Nē, tomēr vīzu problēma tiek atrisināta un esam jau Turcijā, kur tiekam uz Kataras lidmašīnu. Ak, laime…

Kad ierodamies Kataras galvaspilsētā Dohā, uzreiz jūtam, ka esam citā pasaulē. Lidostā darbinieki nedaudz biedējoši, bet, kad viss izrādās ar mums kārtībā, tad arī vietējie atplaukst smaidā. Pie ielaišanas mums noskenē sejas, lai būtu tā pati, kas pasē. Hm, visiem nemaz tā ar pirmo reizi neizdodas līdzināties savai pases bildei, bet beidzot esam iekšā valstī pa īstam. Gribas uzlikt kapuci, jo liekas, ka arābi varbūt lūr uz maniem matiem. Ko es zinu, kas viņiem galvās darās? Protams, ka vēlāk izrādās, ka neko viņi nelūr, normāli cilvēki.

Izejot no lidostas, sejā iesitas svelme. Ak, vasara! Nē, skaitās jau ziema un aukstums. Mums ir karsti. Glaunā veidā tiekam aizvizināti līdz glaunai viesnīcai. Mums no brīnumiem mutes vaļā. Trāpu vienā istabiņā ar Karīnu, jūsmojam par istabas labumiem un 16.stāvu. Ap puspieciem beidzot laižamies snaudā. Kas tā par skaņu ārā? Viņi lūdzas! To var dzirdēt pa pilsētu. Maģiski… Vēlāk pierodam pie lūgšanām vairākas reizes dienā.

No rīta pirmais darbiņš ir paēst brokastis. Ak, ēšana! Pirmā tūre, otrā tūre, trešā tūre, ceturtā… Zviedru galds ar visādiem neredzētiem kārumiem ir riktīgs izaicinājums. Visu nav iespējams nogaršot, jo visa kā ir par daudz. Kad nu esam iestūmuši galvās visu, ko var, secinām, ka pēc divām stundām ir pusdienas. Ak… Brīvo laiku izmantojam, lai pastaigātu pa tveicīgo apkārtni, brīnītos par palmām un spožo sauli, baltajām mājām un baltajām mašīnām, greznību visapkārt un lielveikalu, kam pa vidu ir kanāls. Un tunelis uz viesnīcu, lai nav jāiet pa āru. Gribu nopirkt zandales, bet veikalos ir ziemas kolekcija. Nuja. Vakarā ir atklāšanas ceremonija. Es jau ceru, ka nāciju parāde būs kaut kas līdzīgs Vinshotenas gājienam, bet tā nav. No vienas telpas ieejam otrā, uz skatuves nofotografējamies un sēžamies pie galda. Pēc visām runām bankets. Tik daudz jūras velšu…

Ir pienācis skrējiena rīts. Šoreiz ēdienreizēs valdāmies, lai var tiešām paskriet, nevis paripot. Temperatūra pacēlusies līdz +28 grādiem ēnā, bet ēnas nav. Pirms skrējiena dodamies nosnausties un atpūsties. Es pārdzīvoju par to, ka nespēšu ātrumā turēt līdzi pārējiem. Man saka, ka nevajagot pārdzīvot, viss esot forši tāpat. Joprojām nepamet doma, ka ne jau man šeit būtu jāatrodas, bet kādai ātrākai dāmai. Drūmi eju uz startu, bet tur mūs gaida kārtējie brīnumi – kamieļi! Nofotografējamies. Brīvprātīgie nāk klāt un grib tieši ar mums fotografēties. Pasaules čempionāts viņiem esot liels piedzīvojums. Viņiem? Mēs nespējam aptvert, cik liels piedzīvojums tas ir mums! Pirms starta dabūjam kaut kādus enerģijas batoniņus. Vienu apēdu, ir labs. Otru aizspraužu aiz drēbēm, ēdīšu pa ceļam, ja gribēsies. Kustamies starta virzienā, kur atbildīgais ļoti uztraucas, lai mēs neaizkustētos par tālu no starta koridora.

Starts! Zem naksnīgajām arābu debesīm sākam skriet. Grūti ir jau pašā, pašā sākumā. Cenšos valdīties un skriet ar saprātu, bet īsti neizdodas. Negribas pārāk bremzēt, nez kāpēc liekas, ka es varu paskriet tādā pat ātrumā, kā tad, kad ir par 20 grādiem mazāks karstums. Protams, ka es to nevaru! Viss ir slikti un viss riebjas. Vējš ir diezgan jūtams. Kad pūš mugurā, ir karsti, kad pūš sejā, tad ir pretvējš. Karsts pretvējš. Trasē ir daudz asu pagriezienu, un daļa trases ved pa flīzēm, kas šķiet nedaudz slidenas, pie tam tās ir uzreiz aiz dzirdināšanas punkta un regulāri tiek nolietas. Ir ierīkots arī atvēsināšanās punkts, kur no abām pusēm ventilatori pūš gaisu. Ja skrien garām tam atvēsināšanās punktam, tad vienkārši smird. Ja skrien cauri, tad smird un pūš virsū karstu gaisu. Ļoti atvēsinoši! Tā kā rokas pulksteņa man nav, plānoju katrā aplī vadīties pēc tā lielā starpfiniša pulksteņa. Opiņā, bet starfinišā nekāda pulksteņa nav! Uz tiem brīnumiem nākamajā 5km aplī liekas tā vieglāk skriet. Rādās, ka būšu dzīvotāja!

Nē, nebūšu vis. Trešajā aplī sāk sāpēt sēžas nervs, kas čakarē visu muguru. Nu nē, kāpēc viņam atkal bija jāsāk sāpēt? Kāpēc tieši tagad? Kāpēc tādās sacensībās, kur man jau tāpat ir emocionāli grūti? Nākas sabremzēties, lai vispār tiktu līdz galam. Bonusā vēl 2 apļus man sāp sāns. Sirds arī grib līst pa muti ārā, bet riju to orgānu atpakaļ. Nāk raudiens. Ko es te vispār daru? Atceros, ka Karīna man iedeva pie krekla spraužamu magnētiņu ar uzrakstu “I love running.” Tas visu saliek pa vietām. Skaidrs, kāpēc. Skaitu uz pirkstiem apļus, klunkurēju uz priekšu un morāli gatavojos lielajai kakāšanai, kas noteikti publiski izskanēs par manu necienīgo startu. Gribu, lai viss vienkārši ātrāk beigtos.

Kad esmu pāri pusei, iekšēji kļūst vieglāk. Kas tad nu vairs palicis? Nekādu spēku gan nav, bet vismaz emocionāli jūtos normāli. Velns, ja tā mugura tik briesmīgi nesāpētu! Kalkulēju laikus, prātoju, cikos varētu finišēt pārējie. Gribas, lai viņi atnāk uz trases malu pabļaut, bet ārpus trases nesatieku. Brīvprātīgie gan ir sakarīgi. Viņiem ir saraksts ar numuriem un vārdiem. Viņi pa gabalu ierauga numuru, atrod sarakstā vārdu un sauc mani vārdā. Vai nav mīļi? Atbalsts tiešām lielisks! Arī trasē esošās 3 videokameras motivē kustēties uz priekšu. 4 apļi ir 2 Vinshotenas apļi. Es varu noskriet 2 Vinshotenas apļus. Es varu noskriet pusotru Vinshotenas apli. Es varu noskriet 1 Vinshotenas apli, es visu varu līdz galam izdarīt! Pēdējā aplī apdzenu Andri. Jesjes, es nebūšu finišējusi stundu pēc pārējiem!

Viss, pēdējais kilometrs. Cenšos nenolikties uz tām flīzēm un beidzot ieraugu mūsējos puišus. Viņi bļauj, ka es esot malacis. Ko, nopietni? Neko ātri jau tās kājas mani nenes, bet spiežu, cik var. Kaut ko tur pat apdzenu, bet tie laikam ir no atklātajām sacensībām vai stafetes. Finiša emocijas atbild uz visiem “kāpēc es to daru?” Mazo krekliņu nav, man iedod vidējo izmēra. Ou jē, naktskrekls. Medaļa kaklā un steberēju piesēst. Gaidu, kad komanda man skrūvēs galvu nost par manu sūdīgo skrējienu, bet ziniet, viņi to nedara! Viņi mani apsveic ar finišu un dod pieci! Es laikam tūliņ apraudāšos. Atrodu to enerģijas batoniņu, ko es visu laiku esmu stiepusi sev līdzi, un atdodu citiem apēst. Es ceru, ka garšoja. No latviešiem esmu ceturtā – viens izstājās, viens finišēja pēc manis. Man prieks par tiem, kam izdevās.

Pēc finiša paklausos koncertu, savācu savu picu un buljonu un mēģinu tikt līdz viesnīcai. Nav jau tālu, tikai jāuzkāpj pa trepītēm. Pa trepītēm, aha… Viesnīcnieki laipni smaida un atver durvis, priecājas par mums. Man no rokām izkrīt ūdens pudele. Vairs jau neatceros, kurš no puišiem paceļ. Tieku līdz istabai, piezvanu, jo atslēgu atstāju pie Karīnas, un viņa kā skudriņa attek ielaist mani iekšā, kur es izklājos uz paklāja, un viņa vēl sajauc man atjaunojošo dzērienu. Pēc tam es vēl laikam tiku pie tējas. Ak, un es pirms tam uztraucos, kā es tur bez Krišjāņa tikšu galā! Izrādās, ka arī noskrējušies ultramaratonisti spēj viens otram palīdzēt. Sajūta ir brīnišķīga, jo agrāk apkārtējie bieži vien domāja, ka Gunta jau ir spēcīga, Gunta tiek vienmēr ar visu galā, Guntai ir iekšās un nav nepieciešams palīdzēt. Var jau būt, bet tomēr ļoti jauki, ka kāds parūpējas. Kaut vai tējai ūdeni uzlej. Ziniet, es to novērtēju!

Nākamajā dienā neko negribas. Bišku slikti, bet brokastis visu saliek pa vietām. Relaksējamies baseinā, kas ir izvirzīts ārpus viesnīcas sienas 19.stāvā un sanāk zem klajām debesīm. Pēc noslēguma ceremonijas dodamies ekskursijā pa vecpilsētu un dabūjam atkal jaunas emocijas un iespaidus. Pēdējās dienās gribas ķert visu, ko vien var, gulēt maz un baudīt daudz. Ēst daudz. Smejamies, ka esam ēšanas treniņnometnē – Pasaules ēšanas čempionātā ziemassvētkos mēs būsim pirmie! Pēdējā dienā gan nekas vairs nelien iekšā, dodamies atkal ekskursijā. Dzīve šķiet skaista. Priecājos par saviem komandas biedriem – patīkami braukt uz čempionātu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem var smieties līdz zemei, plēst jokus, uzjautrināties pie ēšanas, dauzīties stundām pa baseinu, spēlēt mēmo šovu, kāpt palmās, noklīst pilsētā, nespēt sadabūt taksi un pēc stundas sēdēt busiņā kopā ar 2 nepazīstamiem arābiem, kas ved mūs it kā pareizajā virzienā. Bet tie jau ir stāsti, kurus garajos ziemas vakaros stāstīt mīļajiem cilvēkiem, pēc kuriem ceļojuma beigās bijām jau krietni sailgojušies!

Pēdējā lidostas pauzē runājam par skriešanu. Es saku, ka piedzīvojums bija neaizmirstams, bet nākamreiz gan lai ņem kādu, kas var paskriet. Man saka, lai es beidzu pārdzīvot. Lēns skrējiens ar finišu esot vērtīgāks par ātru skrējienu bez finiša. Nu ja, finišu no manis var dabūt. Vienmēr! 50 es vairs neskriešu, bet man radās mērķi vienai citai distancei. Es vēl parādīšu, kas man ir iekšās!