Ar degošu sirdi plaušām

Lai atkal neiekļūtu darbaholiķu aprindās, kamēr kārtējo reizi ārstēju kājas pēc Viļņas klases ekskursijas (ITBS sindroms), nākas sevi kaut kā izklaidēt. Viena no galvenajām izklaidēm šobrīd ir treniņi pie Anatolija Titova stadionā vai Rīgas manēžā, kur cenšos vismaz reizi nedēļā parādīties. Vienā no šādiem treniņiem meitenes mani pierunāja piedalīties LSC 3000m skrējienā – neesot daudz, bet tieši kā radīts izmēģināšanai, nu Tu jau vari, kas tad Tev pēc 100km un tā tālāk un tā joprojām. Nolēmu, ka kāpēc gan ne – stadionā nekad nav skriets un, ja jau aicina…

Stadionā līdz šim savu degunu (un arī kājas) nerādīju, jo likās, ka tas ir profesionālo sportistu lauciņš. Tas, ka skriešana ir pieejama visiem, ka asfaltu lielākoties deldē amatieri un meža takas – Ņergas, orientieristi un līdzīgi domājošie, man likās pašsaprotami, tikai kaut kā stadions tajā bildē nekādīgi neiezīmējās. Es manīju, ka OreMan un druupijs ik pa brīdim ir redzami LSC stadiona rezultātu sarakstos, bet tie jau ātrie džeki. Ko tad es ar savu lēno skriešanu un mīlestību pret garajām distancēm tur darīšu? Tomēr šad tad jāmēģina kaut ko darīt pēc pēdējās sirdī iekritušās mantras: “What would you do if you wouldn’t be afraid?”. Vienīgā nelaime – tajā sestdienā nav 3000m skrējiena! Pētīju, pētīju, domāju, domāju un nolēmu, ka gluži 5km skriet nav laika – dārzkopības lietas un vecmeitu ballīte tai pašā dienā. Skriešu 1500m – kaut kas man pavisam neticams, jo īsākais līdz šim veiktais sacensību skrējiens bija 2.5km NRR stafetē un tas abas reizes bija mokoši grūti.

Izlaidīšu ierašanās daļu, kluba biedru satikšanu, gaidīšanu, nervozēšanu un iesildīšanos, ko veicu pat 2 reizes, lai nomierinātos. Pāriešu uzreiz pie skrējiena.

Uzsākām mēs ļoti pozitīvi – noskanēja šāviens un es sāku skriet pa man atvēlēto pirmo celiņu. Uzreiz izveidojās arī līderu meiteņu grupa – viena man tieši aizmugurē, otra – labajā pusē, trešā vēl kaut kur tuvumā (un “tuvumā” es domāju – klaustrofobiski tuvu). Tas, ka es iekļuvu tai grupā, ir tīra nejaušība. Un te gadījās vairākas lietas vienlaicīgi:

• pirmām kārtām man piemirsās, ka dažreiz nemāku noslāpēt savu konkurences garu – mani aizrāva līdzi tas līderu bariņš un es pat nepaspēju padomāt, kā es jūtos un ko es daru;
• otrām kārtām, nekādas pieredzes īso distanču skriešanā, līdz ar to ne mazākās nojausmas, cik ātri skriet. Būtu es nedaudz gudrāka, pirms sacensībām ieskatītos vismaz McMillan kalkulātorā…
• trešām kārtām, mani vienkārši iespieda tajā līderu grupiņā – minot uz papēžiem no aizmugures, skrienot ļoti tuvu blakus no labās puses. Es gandrīz biju spiesta pārkāpt zālājā, mani atturēja vien doma, ka iespējams par to mani diskvalificēs.

Apļa vidū ieskatoties savā garminā, ieraudzīju ciparu 3:13 ātruma logā. “Nebūs labi,” doma atnāca, bet ātri nogrima klaustrofobiskajās sajūtās. Es noturējos apli, tad acīmredzot sāku palēnināties un vilkt arī pārējās sev līdzi (es joprojām biju iespiesta). Sajūtot to, trīs līderu meitenes beidzot izklīda un no cietuma mani ārā izlaida. Paturējos līdzi tām vēl kādus 100m un tad sāku spēcīgi iepalikt, lai arī dzirdēju trenera vārdus, lai turoties tai grupiņai līdzi.

Paliekot nosacītā vienatnē, otrajā aplī līdz ar to varēju pilnībā izbaudīt druupija atbalstu. Palūdzu viņam, lai paskrien man līdzi – ja nu tā būs vieglāk. Vieglāk nebija, tieši otrādi, lai cik arī druupijs ir pozitīvs, vai tieši tāpēc, ka pozitīvs – līdz apļa beigām cietos, sakodusi zobus, bet tad neizturēju un palūdzu viņu pazust no mana redzesloka.

Trešā apļa sākumā treneris jau pavadīja mani ar vārdiem “Tā jau atkal nav skriešana, bet ātra iešana. Augstāk, cel ceļgalus augstāk!”, bet uz to brīdi man jau bija vienalga. Man gribējās tikai izstāties. Rokas vairs nekustējās – tās atteicās strādāt jau otrajā aplī, plaušu vietā – degošs caurums, pulss debesīs, kājas – nu ko tur vairs kājas…

Spīts un vēl mazliet spīts – trešais un ceturtais aplis. Uz finiša brīdi no iepriekšējās meitenes iepaliku jau gandrīz pusapli, nemaz nerunājot par līderi. “Nekad vairs, ” mani pirmie vārdi kluba biedriem, kas skrēja 5km un gaidīja mani atgriežamies no mana piedzīvojuma. Vēl pāris minūtes man likās, ka tūlīt kritīšu, ka nekad vairs nespēšu ievilkt elpu līdz pilnai plaušai. Protams, man nebija taisnība – nedaudz pasoļoju, nedaudz paskrēju un viss nostājās savās vietās.

Par rezultātu. Es gaidīju kādas 40s sliktāku rezultātu priekš pirmās reizes, bet sanāca 6:25,4, kas ir 4.vieta. Mulsina mani vien tas, ka, esot grupā S30, sacentos es pārsvarā ar vecuma grupām S12, S14 un S18. Nez vai man jājūtas vecai, ka bērniem netieku līdzi, vai pagodinātai, ka spēju ar jaunatni uzskriet?

P.S. Mums skrējējiem tas “Nekad vairs” ir tāds paīss. Šobrīd jau apsveru domu par 3000m stadionā, kas notiks oktobrī.