Andris Limanāns – Supertētis

Par sevi…
Esmu divu skaistu meitiņu tētis, bet uz rudeni gaidām arī trešo. Strādāju tirdzniecības jomā, pārstāvot starptautisku uzņēmumu Baltijā. Darba pienākumi nosaka, ka daudz laika tiek pavadīts pie datora, kā arī pie auto stūres. Skriešana ir nodarbe, kas lieliski nodrošina līdzsvaru šajā ziņā, kompensējot negatīvo ietekmi no pārāk ilgas sēdēšanas. Pirms pāris gadiem sievas mudināts iesaistījos arī latviešu tautas deju kolektīvā un nu to var dēvēt par aizraušanos vai hobiju. Paspēju jau piedalīties arī savos pirmajos Dziesmu un deju svētkos kā dejotājs. Starp citu, dejošana ir ļoti laba aktivitāte, ko lieliski var apvienot ar skriešanu. Garie 3h mēģinājumi ir pietiekami liela slodze kājām, īpaši pēdām, un galu galā tas sniedz pozitīvu efektu arī uz skriešanas rezultātiem. Uzlabojas ķermeņa līdzsvars un koordinācija. Pirms sāku daudz maz regulāri skriet, nodarbojos ar komandu sporta veidiem – basketbols, minifutbols, florbols u.c., bet diemžēl tie ir pietiekami traumatiski un vairākas reizes man ir rūgta pieredze, kad īsi pirms kādām skriešanas sacensībām sanācis gūt traumu. Attiecīgi pēc tam jāņem piespiedu pauze no skriešanas un ir liels sarūgtinājums. Tāpēc pēdējos gados komandu sporta veidi ir otrā plānā, jo skriešanas man sniedz lielāku gandarījumu un pati par sevi ir vieglāk noorganizējama – velc botes, ej laukā un skrien “uz priekšu” kā Rīgas maratona reklāmā.

Skriešanai pievērsos kādus 4 gadus atpakaļ, kad brālis Dainis (plašāk noskrieniešiem zināms kā Trakais), izaicināja mani, lai piedalos Rīgas maratonā 2011. gadā. To arī izdarīju, iztiekot pilnīgi bez treniņiem, lielu dūšu un apņēmību. Šī pieredze bija unikāla, jo tādas mocības es vēl savā mūžā nebiju izjutis. Pieļāvu visas iespējamās kļūdas – absolūts treniņu trūkums, nepietiekoša ūdens dzeršana, nepietiekoša papildus enerģijas uzņemšana, nepareizi apavi un apģērbs utt., tomēr tikai iedzimtā spītība ļāva man finišēt pēc 4h un 47min. Pēc tam jau sāku mazliet vairāk pievērst uzmanību treniņu apjomam un citām niansēm. Šajos 4 gados ir noskrieti jau 13 maratoni un daudzi pusmaratoni gan Latvijā gan ārzemēs, pieveiktas dažas garākas distances (SKM, CET, Baskāju skrējiens).

Skrienu 3-4 reizes nedēļā, bet gadās arī ilgāki pārtraukumi, jo būtībā nekad neesmu sekojis kādam treniņu plānam. Skrienu pēc sajutām, kad un kur gribās, kā arī tik ātri vai lēni kā konkrētā dienā jūtos.

Bieži piedalies sacensībās?
Piedalos sacensībās diezgan bieži. Par prieku jāsaka, ka to skaits pēdējos gados ļoti strauji aug Latvijā un ir interesanti atklāt jaunas trases un vietas. Ja Skrien Latvija nedaudz jau sāka palikt par vienmuļu, tad šogad ir iespēja izskrieties pa mežiem Stirnubuks.lv posmos. Sacensību gaisotne man palīdz sasniegt labākus personīgos rezultātus.

Skrien Latvija, Stirnu buki, bet vai skriesi šogad arī ārzemēs?
14.06. paredzēts Kauņas maratons. Varbūt uz rudens pusi kaut ko vēl ieplānošu.

Patīk skriet ilgi un tālu?
Man patīk izaicinājumi. Nemīlu padoties grūtību priekšā. Garu distanču pievarēšana, neskatoties uz fiziskajiem un garīgajiem pārbaudījumiem, sniedz man gandarījumu, un tā ir sava veida pašapliecināšanās. Bet es arī neaizraujos ar to ilgo un garo skriešanu kā daži labi Ņergas.

Bērnībā sportoji?
Tā kā nebija interneta, datorspēļu, viedtālruņu u.tml., tad nekas cits neatlika kā pavadīt laiku pagalmā ar draugiem. Kustējāmies ļoti daudz gan sportojot, gan spēlējot kādas spēles. Tā kā dzīvoju laukos, tad ļoti norūdīja arī fizisks darbs. Arī sporta skolotāji jau mazās klasēs prata nodarbināt bērnus ļoti daudzpusīgi. Jau skolā man patika skriet rudens krosiņus.

Esi kalnietis vai šosejas cienītājs?
Es esmu mežinieks. Esmu laimīgs dzīvot Latvijā, jo mežu mums ir daudz un tā ir liela vērtība. Man ir ļoti svarīgi būt maksimāli tuvu dabai, sajust tās smaržas un dzīvību visapkārt. Nesen ar vecākiem sastādījām 1000 bērzus mežā. Tie stādiņi bija tikai ~20 cm gari. Tikai manas meitas kaut kad varēs pastaigāt pa to bērzu birzi, bet sajūta, ka tu atdod dabai kaut ko atpakaļ, ir neaprakstāma.

Esi pūce vai cīrulis?
Attiecībā uz “putna” jautājumu, jāatzīstas, ka man patīk ilgāk pavārtīties pa gultu un attiecīgi vēlu eju gulēt. Skriešanas treniņi man pārsvarā ir vēlu vakaros un dažkārt pilnīgā tumsā.

Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Esmu mēģinājis skriet ar mūziku, bet man vairāk traucē tās austiņas, vadi un ierīces. Bieži treniņos skrienu gar šosejas malu, tad tas nav arī droši. Tieši šobrīd mežā ir vislabākā mūzika, riktīga putnu dziesmu simfonija.

Kā Tu sevi motivē skrējienos?
Uz šo raugos no otras puses – tieši pats skriešanas process man rada motivāciju un iedvesmu paveikt kaut kādas citas lietas savā dzīvē. Pārliecību, ka ieguldītais darbs būs proporcionāls rezultātam- jebkurā dzīves sfērā! Katrs solis, ko tu veic, nes tevi tuvāk finišam jeb mērķim. Koncentrējos uz konkrēto brīdi – šeit un tagad.

Ikdienā ir rūpes par ģimeni un darba pienākumi, bet skriešana ir laiks, kas pilnībā pieder man. Es izbaudu to brīvību un iespēju būt ar savām domām. Sacensībās, kur mērķēju uz rezultātu, ir brutāla sevis piespiešana, un šajā procesā ir maz kā patīkama, jo koncentrējos uz elpošanu, stāju vai ceļa segumu.

Noslēguma vārds…
Skriešanas burvība ir vienkāršībā. Dažkārt mēs gribam lietas sarežģīt un uzstādīt augstas prasības sev un citiem. Tomēr ikdienā ir jānovērtē vienkāršākās lietas – tas, ka mēs varam kustēties, ka mēs esam veseli, ka mums ir līdzās ir mīļa ģimene un draugi. Vienkārši skrienam!