Amerongse Berg Trail run – Nīderlande.

Jauna valsts, jaunas iespējas.

Stirnu buks atstāja savas pēdas, tāpēc, ierodoties jaunajā dzīves vietā, sāku meklēt taku skrējienus Nīderlandē un uzdūros šai mājas lapai https://www.trail-running.eu/trailrunning-events.

Izvēlējos tuvāko pasākumu apmēram divu stundu braucienā no Brunsumas, kur ir pašreizējā bāzes osta, un maksāju ragā.

Divas demokrātiskas distances – 10 km un 20 km. Izvēlējos 10 km, un pēc 16,25 eiro pārskaitīšanas notiek pāradresācija  uz biļešu tirdzniecības vietu, kur jāievada savi dati un uz e-pastu tiek atsūtīta biļete. Bez nīderlandiešu kolēģa palīdzības neiztiku, bet tagad tā skola ir rokā.

Skrējiena dienā laicīgi izbraucu. Programmā rakstīts, ka reģistrācija 10 km skrējienam sāksies stundu vēlāk pēc 20 km skrējiena. Ierodos laicīgi, aptuveni desmit minūtes pirms reģistrācijas sākuma, bet nekā – numuru nedod, saka, ka tikai pēc 10 min. Ok, skaidrs, viss principiāli. Mazliet pamīņājos, pavēroju apkārtni, ievērtēju  starta vietu un tad jau var saņemt numuru. Pieeju pie reģistrācijas, man izsniedz… numuru. Ja vajag saspraudes, iesmel no kārbiņas. Nekādu reklāmu, aplokšņu vai citas lietas, kuras jāmet ārā. Minimālisms.

Aptuveni 10 minūtes pirms starta visi kopīgā barā dodas uz starta līniju. Nu, kāda tur starta līnija, striķis starp diviem kokiem, goda vārds, neatrastu, ja neredzētu pūli. Čalis, kam Robinsona Krūzo bārda, ar humoru izskaidro bultiņu nozīmes. Ja bulta pa kreisi, tad jāskrien pa kreisi… nu, domu sapratu. Bultas baltas, plaukstas lielumā, bet mežā labi redzamas.

Ok, bārdainais čalis vēl izstāsta, ka speciāli pasākumam brūvēts aliņš, pajautā, vai visi gatavi, un nolaiž striķi. Nekā pompoza, sak’, labi, ka atbraucāt. Skrējiens sācies, trase forša, līņā silts lietutiņš. Iesēžos astē “zaķim”, kas apmēram manā ātrumā cilpo, un tauta lēnām izretojas. Jāatzīst, ka liels bars jau nebija sākumā, apmēram 150 cilvēku. Temps labs, svīstu kā zirgs, pauguri lēnām piedzen kājas. Pats skrējiens stipri kluss, līdzjutējus nemana, dzeršanas punktu arī nav. Skatoties pulkstenī, saprotu – tuvojas finišs, bet arī bez pulksteņa skaidrs, ka drīz tikšu galā. Liela grava noliecas uz leju un skrējēji sāk lidot garām. Es arī piemetu ogli, kā saka, abus dzinējus pilnā gaitā, un ielidoju finišā.

Skaidrs, piemiņas medaļu nav, ūdens ir, bet trauka, no kā padzerties, nav, toties aliņu izdala. Finišā augļi un sadzīves ķīmijas saldumi, ar kuriem mazliet paaugstinu cukura līmeni asinīs.

Jā, to jāpiefiksē, ka trasē neviens nedzirdina, ja skrien vairāk par stundu, tad bez ūdens ņemšanas līdzi neiztikt.

Visā visumā foršs skrējiens. Pirmais Holandē, jāskatās, kas vēl interesants atrodams.