8.daļa. Maratons. Nobeigums

Tur bija gan tumši gan melni, gan meitenes, gan pensionāri, īsāk –  visi, kam nebija slinkums man skriet pa priekšu. Varbūt vēl kāpināt tempu, ieminējās viens no manējiem, nē, nē tu ko, paskaties pulkstenī un nomierinies, tu jau tā ej virs vajadzīgā ātruma, teica otrs es un es tam otram paklausīju. Nebija tā, ka baigi elsu un nebija arī tā, ka sačkotu, ātrums ap 12km/h un pulss 155, tik ātri nevienā treniņā nebiju rikšojis. Nē, tempu necelšu un kādu laiku vēl paskriešu šādi un tad paskatīšos ar ko tas beigsies nodomāju, un tad jau ieskrēju pusceļa apzīmējošajos vārtos. Ielas otrajā pusē spēlēja drīzāk jau kāds kubiešu vai meksikāņu kvartetiņš ar ģitārēm un ar sambrēro galvā vai nu gana labi maskējušies itāļi. Tā aina, kas uzbūrās ieskrienot vēl dziļāk tajā ciematā, skanot foršai serenādei, ožot nedaudz pēc jūras un zivīm, nez kāpēc man asociējās ar kādu no Hemingveja aprakstītiem zveju ciemiem. Njāa, ko tik smadzenes neuzbur aiz neko darīt.

Pa to laiku kamēr gremdējos Hemingvejā mani panāca trīs draugi, ar viņiem tā arī kādus piecus km noskrēju, bet viņi kaut kā izšķīda pa dzeršanas vietām līdz pēkšņi nez no kurienes iznira mans pagājušā gada sīvākais konkurents motokrosā –  Siliņš, nu jej bogu, 1pret1, augums ap 1,95  svars  pie 100kg, nekad neesmu sapratis, kā ar tādu svaru vispār kaut ko fiziski smagu var padarīt un pie tam vēl diezgan ātri. Sakostiem zobiem centos viņu nelaist prom, bet klāt arī netiku. Kādus 2km skrienam gar pašu jūras krastu, samērā mazs vējelis visu to pasākumu vienkārši ļāva baudīt ar pilnu krūti. Ieskrienam vēl vienā ciematiņā, bet tur kaut kāda razborka starp vienu vietējo un skrējēju. Par cik vēl itāliski zinu tikai precīzi sešus vārdus tad jēgu par ko viņi tur bļāva īsti neuztvēru. Priekšā skrienošais gan visiem policistiem, kuri stāvēja uz vakts, emocionāli ko stāstīja  nu tik emocionāli, ka aizelsās un atmetās un nu man priekšā tikai Siliņš un viens paklibs, vecāks kungs.

Nu netieku viņam tuvāk ne traks un redzu jau 30km dzirdinātavu un ar bažām gaidu, kas tad nu būs ar manām kājām, piedzīs nepiedzīs, varēšu paskriet vai būs ar nodurtu galvu jāvelkās gar ceļmalu, kā to ik pa laikam kāds darīja.

Bet ne Siliņš, viņš kā liels alnis skrēja pa priekšu un mani kaitināja. 30km dzirdinātava bija vienīgā, kurā es padzēros prātīgi ejot. Sarēķināju, ka grupa kas skrēja uz 3,30h bija man priekšā 4min un atsāku skriet. Priekšā nupat jau vesela varza, kur viņi parādījās  iespējams, ka bija ievilkuši elpu pie bufetes un tagad ar svaigākiem spēkiem centās mani noskriet. Pamanīju, ka Siliņš tepat vien ir un viegli nopūties turpināju savu ceļu pretim Alda sūri sastrādātajiem latiem.

35km ar vien vairāk sportistu bija pārgājuši soļos, bet ne Siliņš, paskatījos pulsu, tas jau sasniedzis 165 sitienus un laikam liecināja par nepieciešamību nedaudz nomest tempu līdz 9,5km/h . Hā, arī Siliņš bija atmeties un vēl pēc kāda laiciņa es viņu sev par lielu atvieglojumu, ar lielu prieku apdzinu. Padomāju, re cik labi, ka pirms izbraukšanas iegāju pie Čaunāna, lai viņš saliek pareizos punktus uz manām kājām, un tagad ne tās piesistas ne kāda saite sāp, nu vienkārši lieliski.

Ceļš atgriežas Pizā un nu jau pēdējā 40km dzirdinātava, kurā atkal kaut ko ķepīgu ieķēru, sūds, nomurmināju un devos pretim savai uzvarai. Kaut kādas stiprākas emocijas uzplaiksnīja, kad ieraudzīju tāfelīti ar atzīmi 42km, bet te tev nu bija , man blakus pieskrēja kaut kāds skuķis, vai tā bija tā pati aiz kuras slēpos pretvējā, nepiefiksēju, bet tā vietā, lai skrietu ar mani kopā, viņa vienkārši gribēja mani apdzīt. Kā ta, tā jau nu gan būs, tā jau nu skries un mani piesmies pašā finišā! Izrādījās, ka man vēl ir tik daudz iekšā, lai varētu mierīgi kādu gabalu 2x ātrāk uzlaist. Tā arī viņa nofinišēja manā ēnā, pati vainīga, nav ko gribēt laist priekšā kurzemniekam.

Pēc finiša pie manis pienāca klāt viens no tiesnešiem un palūdza manu elektronisko čipu, tas nebija nostrādājis šķērsojot finiša līniju, jo biju iebāzis to kabatā nevis piesējis ar kupjšņori kā to prasīja likums, un aizgāja ar to vēlreiz šķērsot finišu, lai jau oficiāli reģistrētu manu rezultātu. 3:41:12  tik ir redzams finiša bildē mīnus 1,03sek kamēr tiku līdz starta līnijai un sanāk 3:40:09 nu super.

Vēl labu gabalu pirms finiša dzirdēju Arta dārdošo balsi ar uzmundrinājumiem, bet atklāti sakot, nu nemaz nebija tā, ka būtu baigi atdevis visus spēkus. Varētu pat teikt, es sevi biju diezgan saudzējis, jo pēc mana pirmā 30km skrējiena es jutos pilnīgi tukšs, bet te, drusku pagulēju ar kājām gaisā (skatīt beigu video) un jau pēc 20min gājām uz viesnīcu, pa ceļam piestājot uzēst ceptos kastaņus un kaut kādas maizītes ar alu centrālajā laukumā. Tur pat pienāca arī maratona uzvarētājs ar savu asistentu, viņa laiks 2:22:00, es “tikai drusku” lēnāk biju vicojis.

Mani pārņēma baigā labi padarītā darba sajūta un gandarījums pa visu seju. Dabūju vēl ūdens pudeli – laime pilnīga, varam vilkties uz viesnīcu nosnausties, jo abi mani pavadoņi sajutušies baigi pieguruši mani gaidot, esot jau arī iesnadušies āra kafejnīcā, līdz palicis auksts.

Kādu stundiņu nosnaudāmies un devāmies jau mūsu ierastās picērijas virzienā. Dzīres atsākās ar vēl lielāku vērienu, vēl, tagad,  pēc trīs mēnešiem, rakstot atceros ar kādu kaifu mēs tiesājām nost tās picas un pēc tam atkal studentu traktierī, bet nu jau kaut kādu steikveidīgu gaļu ar zaļumiem un padomājām, cik un kā ir jānodzīvo, lai vienkārši saķertu kaifu no trīs veču kompānijas un pilnīgas pārēšanās.

Nu ko, tas arī īsumā viss par manis paveikto.

Pavisam nepametot skriešanu un joka pēc trenējoties, lai 10km varētu noskriet zem 45 minūtēm esmu sapratis, ka teorētiski varu maratonu pievarēt 3h15min, bet vai tam atradīsies motivācija, diez vai, bet būs kas noteikti cits.

Atā.

P.S. Maratonu var noskriet jeb kurš, arī tu!