7.daļa. Maratons kā jau maratons

Tiešām, kur viņi tā visi nesās? Nekad trenējoties nebiju uz reiz startējis tādā tempā.

Vecs vai jauns, resns vai tievs, bet visi mauca tā it kā tūlīt viņiem viss beigsies. Pirmie divi kilometri man aizgāja, lai saprastu vai tādu tempu es maz varu turēt un pirmie pieci, lai pārliecinātos, ka tiešām es to varu turēt. Interesanti, kamēr trase vijās pa šaurajām ieliņām ik pa laikam no dažādām pažobelēm vai sētām pēkšņi izskrēja pa kādam tipam.

Pieņemu,ka vietējie zināja, kā to trasi pataisīt stipri taisnāku, jo kam gan tie līkloči vajadzīgi.

Ātri klāt pirmā dzirdinātava, kurā es paķēru pirmo, kas patrāpījās un tas bija kaut kas starp izotonisku dzērienu un auksto tēju. Lejā nogāja viegli, bet uzreiz tuvākajā mačalku dalīšanas punktā tās saturu nevis uzspiedu uz galvas, bet iespiedu mutē, lai to izskalotu no salkanās pēcgaršas.

Pēc pirmās 5km dzirdinātavas tauta lēnām sāka sadalīties pa grupām. Kuri pie pusmaratona tempa turētājiem, kuri pie maratona tempa turētājiem un tad vēl tādi kā es, kuri tā īsti vēl nevarēja saprast kam pieslēgties. Zinu, ka biju apdzinis 4h bariņu, turpat bija 3.45h un vēl drusku priekšā 3.30h vīri ar baloniņiem pie muguras. Vispār jau smuki viss salikās, skaista diena, skaista apkārtne un pulss ar turējās manas iedomātās normas robežās. Ap septīto km panācu 3.45h bariņu, pārmiju pāris vārdus ar viņu vadoni, kurš izrādās par tempa turētāju bija pastrādājis arī pirms divām nedēļām Velensijas maratonā un tad pametu viņus drusku piedodot gāzi.

Skrējiens pameta pilsētu un kļuva mazliet garlaicīgāks. Starp priekšā skrejošiem ceļoja pudeles ar ūdeni un viena tāda iekrita arī man rokās. Forši, nodzēros un meklēju kam atdot, bet tādu aiz muguras vairs nebija un atvadījos no tās noliekot to ceļa malā. Lai mazinātu garlaicību sāku  pētīt apkārti, neko neatradu kam piesiet aci, jo apkārt bija tikai lauki un blakus šoseja, par kuru ekskursijas pēc iepriekšējā dienā ar īrēto Fiatu bijām sagadīšanās pēc nobraukuši uz jūru, paskatīties, vai nevar nopeldēties. Tā arī nekā pienāca 10km atzīme pie kuras ceļš pusmaratonistiem nogriezās no manējā un visticamāk, ka aizveda viņus atpakaļ, kur bijām startējuši.

To, kuri nogriezās bija ļoti, ļoti daudz, bet daži palika arī man priekšā un tas solīja asu cīņu par vietu trasē. Kaut kā mēģināju atrast nodarbošanos, jo ceļš veda pa absolūti garlaicīgu vietu  un vienīgais, kur piesiet aci bija priekšā skrienošās meitenes dibens.

Ceļš veda pretim jūrai un bija jūtams neliels pretvējš no tā tad arī paslēpos aiz meitenes dupša. Kādus divus kilometrus tā arī aiz viņas ērti iekārtojies, ainiņas uzburdams, tā teikt pats sevi uzjautrinot, mierīgi skrēju.

Ceļš iegriezās itāļu mežā un skriet kļuva stipri vieglāk, diezgan brangi man pieauga ātrums, meiteni dabūju pamest un strauji sāku tuvoties priekšā skrienošajai kādai 7-8 vīru grupai. Tos kādu pāris kilometru laikā apdzinu un tad priekšā  ievēroju kādu man pazīstamu stāvu, nosmējos pie sevis, tas taču Janbergs, nepietiek, ka motokrosā kaut kā viņš vienmēr man ir ieriktējies priekšā, tad vēl arī šite, otrā Eiropas malā. Protams, ka tas nebija viņš, bet mana sportiskā azarta piepildītā dvēsele meklēja ar ko sacensties arī šādā brīdi, kad it kā galvenais uzdevums vispār bija tikt līdz galam. Ar viņu kopā noskrējām labu gabalu. Nu pat skrienam garām slikto itāļu cietumam vai kolonijai, vismaz man tā likās, ko tad vēl apjozt ar tik augstu žogu un vēl izvietot sargposteņus un tā pretējā pusē mežs ar lieliem priežveidīgiem kokiem, kuriem pa starpām vīdēja kaut kādas zaru būdeles. Diezgan padrūms skats, bet nu vismaz kur aci piesiet.

Tuvojās jūra  un tas nozīmēja tikai vienu – ceļš drīz būs pusē. Ieskrējām mazā jūrnieku ciematā, kur galvenā iela bija aiztaisīta satiksmei ciet un pa vienu ielas pusi skrējām vēl prom un ātrākie jau apmetuši loku pa otro ielas pusi jau joza pretim. Tas bija diezgan oriģināli, jo varēja papētīt daudz ātrākos skrējējus. Vai man dieniņ, kas tik tur man pa priekšu neskrēja…… Jaunnedēļ turpināšu.