3. Liepājas pusmaratons

Jūlija vidus. Nedēļas nogales ir ļoti pārbagātas ar dažādiem pasākumiem, ka spēj tik izvēlēties, kur iesaistīties, kur piedalīties! Kādam ‘Positivus ’13’, kādam citam ‘Baltijas čempionāts 100km skriešanā Viļņā’, bet vēl citiem – pusmaratons Liepājā. Mana izvēle krita par labu 21.0975km garajai distancei. Šogad liepājniekiem tas bija jau trešais pusmaratons, taču man – pirmais.

Pēc iepriekšējo dienu ‘peldēšanas’ pa Brīvības ielas upi (jā, nopietni! Kurpes somā, līdz potītēm ūdenī! Labi, ka biju svārkos, jo pie ‘Statoil’ nācās brist līdz pat ceļiem dziļā ‘peļķē’!), skraidīšanas zem lietus ūdenskrituma un cenšoties izvairīties no mašīnu radītajiem cunami, naktī uz sestdienu, dzirdot lietu dauzāmies pie logiem, nodomāju: “Labi, ka skriešana ir Liepājā… Tur solīja sausu un saulainu laiku!” un turpināju gulēt tālāk.

Jo tālāk no Rīgas, jo saulaināk. Mākoņu daudz, toties sauss!

‘VSK Noskrien’ kopbilde

Šoreiz pusmaratona distance bija veidota no trīs ~7km gariem apļiem. Bija viss – gan 3 lietus piles īsi pirms starta, gan saules karstums, gan koku paēna, gan jūras vējš! Nelieli trases kāpumi un kritumi – viss kā pienākas.

Jau pašā sākumā nojuka taimeris, tāpēc, lai arī parasti tāpat skrienu vadoties pēc savām sajūtām, visu trasi nācās skriet tikai un vienīgi ar domu, lai trasē nesēdētu ilgāk kā, pilnīgi noteikti, 2h, ideālā gadījumā – ne ilgāk kā 1h50min!

Pirmā apļa vidū tiku līdz Evitai Zariņai un apjautājos, uz kādu laiku viņa skrien, bet, tā kā uz to viņa īsti nebija iespringusi, biju apmierināta dzirdēt kaut vai to, ka ieturētais temps dotajā brīdī ir apmēram uz 1h50min. Tā nu turpināju tipināt uz priekšu, līdz otrā apļa beigās līdzās sāka parādīties pirmais nogurums. Līdz pat trešā apļa vidum ar Evitu mainījāmies pozīcijām – te kādu brītiņu es vadībā, tad viņa, tad abas līdzās. Fantastiski – lai arī spēki pamazām zuda, es aptuveni varēju nojaust, ka ilgāk par 2h noteikti neskrienu…! Līdz brīdim, kad  trešā apļa vidū jutu – mans temps strauji krītas… Evita izvirzījās vadībā un tā arī es viņu vairs nenoķēru. Šķita, ka pēdējais aplis ir ūber-lēns un cerības ieskriet ap 1h50min bija zudušas. Domas koncentrējās uz to, ka jātiek līdz finišam!

Beidzot tiku finiša taisnē..! Mazliet kāpināju tempu, jo atlicis vairs tikai rokas stiepiena attālums un medaļa būtu kaklā! Kurš Tev deva tādu vienkāršu finišu?! Balss mikrofonā (precīzu tekstu neatceros): “Izskatās, ka finiša taisnē būs cīņa!” Pirmais ko nodomāju, redzot kādu skrējēju pāris metrus pirms finiša: “Ko viņš tur muld?! Lai arī tempu pielieku, es taču nevaru viņu noķert!!” Bet tad…! Es paskatījos pa labi… Perifērajā redzē ieraudzīju kādu sievieti, kas man strauji tuvojās. Es neatceros, vai novērsos, lai pēc tam vēlreiz ieskatītos viņas sejā, kas nu jau raudzījās man pretī, bet zinu, ka nevēlēšanās zaudēt divcīņā, adrenalīns un ‘izdzīvošanas’ impulsi no smadzeņu šūnām maniem izlietotajiem muskuļiem piegādāja pārdabisku spēku un mēs skrējām! Abas ar pēdējiem spēkiem… Finiša taisni… Es zinu, ka tam paralēli skanēja balss mikrofonā: “… ieskatījās pretiniecei sejā… cīņa… Un abas dāmas finišē reizē!” Jāsaka, ka pēdējo reizi tā sprintoju tikai vieglatlētikas sacensībās 100m distancē, pirms kādiem 8 gadiem… Forši! Sajūtas bija tiešām labas! Ļoti līdzīga, sīva cīņa pusmaratona pašā izskaņā, kad spēki atstāti trasē.. Apziņa, ka visa uzmanība tiek veltīta tieši Tev un Tu nedrīksti pievilt skatītājus, kas ‘kāro pēc asinīm’…!

Medaļa uzkārta, rokasspiediens sāncensei un patīkam gandarījuma sajūta par paveikto! Vēl jo vairāk tad, kad uzzinu rezultātu – personīgais rekords labots par 2min un 5s! Yup! Veeeeeri naisss! :)

Mazliet atsildīšanās riksītis, pastaipīšanās, izlocīšanās un tad jau var doties arī pēc putras ar aveņu ievārījumu! :)

Pēc tam devos uz Liepājas autoostu, lai atgrieztos Rīgā…

Staigājot pa Liepājas ielām