3 gadi… Daudz vai maz?

19. janvāris ir pienācis un jubileja… 3 gadi kopš skrienu!!!
Sākums bija grūts. Ļāvos pierunāties, ka varu noskriet 10 km Nordea maratonā… Sēžot mājās domāju, ka, ja nepatrenēšos diezin vai varēšu noskriet 10 km: “Tagad no domas vien jau liekas slikti… (Dūrēji sānos, kāju sāpes un kas tik vēl ne)”. Aizvedu meitu uz bērnu dārzu un pati biju saģērbusies jau skriešanai apmēram piemērotā apģērbā (Lai gan biju ļoti salīga, tāpēc saģērbos šķiet ļoooti silti) pirmās reizes ģērbos ļoti silti, jo tai gadā bija skaistā sniegpilnā ziema… Botas kaut kādas, pilnīgi nepiemērotas skriešanai, gan lieluma ziņā, gan arī galīgi neelpojošas… Bet ziniet skriet varēja un kā vēl. Izskrēju bet tā, kā nebija nekādu fīču, kas skaita manus datus – cik daudz esmu noskrējusi… Vienīgi uzņēmu cik ilgi skrienu. Atskrienot mājās un sazīmējot trasi izbrīnīta skatījos, ka esmu noskrējusi 5 km. Ha… Ja jau varu 5, tad jau varēšu arī 10. Sākums bija ar milzīgiem slinkuma periodiem. Saņemšanās pie katras iziešanas laukā. Bet kad jau sāka parādīties saulītes stariņi un lapiņu plaukšana… Tad tik bij prieks skriet un ieraudzīt, kā mostas daba, kā čivina putni… Ahhh… Redz kur tas kaifs… Just sev apkārt visu… Skrienu ar tādu ātrumu, lai baudītu… Bet tad gribas arī ātrāk vai tālāk, lai ir savādāk… Tiku pie jauniem apaviem, kas ļāva šīs lietas piepildīt un arī protams pulkstenis… Ahhh… Patīkami, ka vairs nebija jāzīmē, lai zinātu cik daudz esmu noskrējusi… Viss parādījās uzreiz… Ar katru mēnesi prieks par skriešanu aug augumā…
Neilgi pirms tā skrējiena, kuram sāku trenēties… Pirms Nordea kaut kas notika muskulim no pārāk ātrās skriešanas… Bija sāpīgs, nācās kādu laiku neskriet.. Bet jau sākās šī skatīšanās uz skrējējiem …Aaaa Viņi var skriet, bet man sāp kāja, gribu arī skriet… Noskrēju Nordea 10 km, kas likās vājprātā smagi – 7 km gribēju vienkārši iet mājās. Jo ļoti sāpēja tas muskulis, bet saņēmos un teicu sev… Nu beidz čīkstēt tak tikai 3 km palikuši… Pēc šī es sapratu, ka es spēju vairāk nekā liekas. Pēc Nordea vajadzēja atpūtu, jo muskulis bija tāds jutīgs… Jūlijs vēl tāds skrējienu pilns mēnesis, un augustā izmēģinu vai spēju noskriet kaut ko vairāk par 10 km… Mēģināju 21… Siguldā, manā dzimtajā pilsētā jāskrien pusmaratons, iemēģināsim kājas… Tas likās vājprātā garš . Nebeidzams un atkal kājai kaut ko sadarīju, bija jāatpūšas, Siguldā pusīte tika noskrieta – gandarījums milzīgs zem 2 stundām… Aaaaaaaaaa Kolosāli….
Otrais gads tāds pilns izmēģinājumu gads… Ko es varu, dažāda garuma distances. Un ja jau ir skriets pusmaratons, tad nākamais solis… Hmmmm jau maratons? Ak šausmas… Bailes, bet tomēr vēlme redzēt vai tiešām es to varu un prieks par skriešanu tik turpina augt… Biķernieku pusīte, tad Nordea pilnais maratons… Uhhh… Kājas pēc šī nelietojamas uz dažām dienām… Bet šis dod tādu, kā grūdienu, ka es varu, es varu daudz. Un man ārkārtīgi patīk skrējēju sabiedrība, šķiet tagad atradu noskrien.lv un tas vēl vairāk spārnoja, lasīt stāstus par skriešanu, par piedzīvojumiem skrienot… Ahhhh… Iedvesmas pilna turpinu, bet tad kāds atgadījums neļauj man skriet 3 mēnešus… Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kas skrien… Bet neko… Jāpaciešas un tad es ar.
Nākamais gads ir izlaiduma gads. Jāraksta maģistra darbs… Ahhh laika maz… Bet kā jau īstenam studentam patīk paslinkot, tad nu tajos brīžos, kad uznāk slinkums, eju laukā paskriet. Lai ir vismaz jēdzīga slinkošana…Gatavojamies arī nākošajam maratonam…Kad noskriets Biķernieku pusmaratons ar pašai patīkamu rezultātu – uzlabotu iepriekšējo par dažām sekundēm. Un maratons, kas uzlabots par veselām 40 minūtēm… Neticami… Vasara vairāk tiek pavadīta uz velosipēda, bet arī skriet sanāk pa mazam drusciņam… Iemēģinām pēdas plikas. Nemanot esmu izdomājusi, ka piedalīšos baso pēdu ultrā… Kaut arī skrējusi ar basām tik pāris reizes. Ja jau doma ienākusi prātā, tad tai ir jāpiepildās. Piecelties, lai brauktu ar autobusu uz sacensībām nesagādā nekādas grūtības. Un sajūtas iekšējas brīnišķīgas, lai gan kā vienmēr pirms sacensībām bailes milzīgas, kā būs, kā varēšu… 2. vietas iegūšana pārsteidz mani nesagatavotu un liek justies tik īpašai. Skatīt savu vārdu rekordistu sarakstā. Ahhh… Tāda spārnota sajūta… Turpinām… Vajag eksperimentēt… Piesakos Siguldas kalnu maratonam… Un pēc tam sāku lasīt aprakstus… Paliek vājprātīgi bail. Kā es varēšu noskriet, ja ir puiši, kas knapi paspējuši noskriet kontrollaikā? Tad ir jāpatrenējas.. Priekuļos… Tik skaista daba, bet tomēr tik grūti vēl nebija bijis nekad. Tad nu pienāk arī Siguldas kalnu maratons… Un tieku galā par spīti milzīgajām grūtībām. Un kopējie pasākumi ar noskrieniešiem… Superīgi.. Pirtiņas un baseinā lekšanas… Skatos savā statistikā… Varu sasniegt savus pirmos 1000 km gadā… Aiziet skrienam… Un jā… Gads pabeigts ar prieku, ka mērķis sasniegts. Ziemassvētkos no sava salavecīša saņemu labāko dāvanu kādu varēju vēlēties jaunu pulksteni jo vecais bija saplīsis. Tagad tik turpināt…
Sākam jaunu gadu jauniem mērķiem, jaunu prieku!!!
Tātad daudz vai maz? Pati īsti nespēju atbildēt. Bet skaists laiks ir bijuši šie trīs gadi!
Paldies cilvēkiem, kas ir apkārt… Paldies nosrkien.lv. Paldies manām lieliskajām kājām ar kurām reizēm ir jāaprunājas.

Lai visiem Jums arī veicas :)