100 Vinshotenas kilometri

Pašās jūnija beigās, kad skriešanas sezona jau saplānota, nāca piedāvājums piedalīties šī gada pasaules čempionātā 100 km skriešanā. Tā pilnīgi negaidīti. Višķos, kad tikko biju noskrējusi savu jauno un žilbinošo (priekš manis) PB simtniekā. „Nu, pasaules čempionātā skriesi?” vaicā Andris, kaut es knapi turos uz kājām. Ko? Vai tas cilvēks ir pie pilna prāta vispār? Es te gandrīz galus atdevu, pieveicot to trako gabalu 10h 50 minūtēs – tas, pirmkārt, nav pasaules līmenim atbilstošs sniegums un, otrkārt, man augusta pēdējā nedēļā ir jāpieveic 2 ultras – TDS un BBPU, kādā veidā gan es varētu jau pēc 2 nedēļām skriet vēl arī šo? Es negrasos atteikties no TDS, kas ir īsts sapņu skrējiens, par kuru esmu izgāzusi jau ne mazumu naudas un arī ne no BBPU, kas ir nozīmīgs skrējiens vienlaikus 2 reitingos. Tomēr Andris ir neatlaidīgs un nepaiet ne mēnesis, kad jau dodu jāvārdu. Nu nāks skrienams, tad jau domās kā.

Saskaņā ar slots baby site review, viņi piešķirs ekskluzīvas balvas tiem, kas piedalās 100 Winshoten kilometra sacensībās. Pēdējās nedēļas pirms čempionāta aizrit kaut kādā trakā karuselī – darba pāri galvai, nevaru dabūt nevienu brīvdienu, lai Vinshotenā ierastos kaut dienu iepriekš. Pēc augusta nogales pārgalvībām esmu arī saslimusi un riju saujām ķīmijas, lai atgrieztu sevi pie dzīvības. Kaut organisms būtu jāatpūtina, mazos treniņskrējienus, lai kājas neaizmirst, kādiem nolūkiem paredzētas, vēl tomēr paskrienu, konstatējot, ka pēc baspēdu pasākuma ikri ir tik stipri cietuši, ka sāp vēl aizvien un raujās krampī jau pēc pirmā kilometra. Te darbs fizioterapeitam, kurš ir uzdevuma augstumos un vēl pie viena paziņo man pilnīgu jaunumu – es neesot normāla. Cik oriģināli. 2 dienas pirms čempionāta attopos, ka man taču vairs nav neviena gadžeta, kas ar jautru pīkstēšanu pavadītu tajos 100 kilometros, tādēļ steidzu nopirkt jaunu skrienamdraudziņu – Forerunner 620. Baterijas darbības laiks gps režīmā – 10 stundas. Nu lūk, tāds tad arī plāns A – noskriet pulsometra spēju robežās. Pašai, protams, nav šaubu, ka mērķēju par augstu, bet tomēr, apzinos, ka tas nav vienkāršs izklaides skrējiens – ja nu vispār kaut kur ir jāskrien riktīgi uz 100%, tad tas ir šeit. Skriet, vai nepiedalīties vispār. B plāns arī ir gana ambiciozs – iekļauties 10h 30min, lai iegūtu kvalifikāciju Spartatlonam, bet C plāns ir noskriet par kapeiciņu ātrāk kā Višķos, nu lai kaut neliels uzlabojumiņš sanāktu. Ievēroju, ka šoreiz kaut kur izpalicis uztraukums – laikam es savu histērijas mēru pārpildīju TDSā, tagad manī atlicis tikai pilnīgs miers.

Piektdienas pēcpusdienā mēroju ceļu uz Brēmeni, kur sagaidītājos ir busiņš ar ekskursantiem – meiteņu komandu un viņu atbalstītājiem. Dodamies pa taisno uz Vinshotenu, jo Andris uzstāj, ka mums jāpiedalās arī atklāšanas parādē. Atbraucam gana laicīgi, lai izķemmētu vietējo pārtikas veikalu, bet, kad parādei jau tā kā vajadzētu sākties, ievērojam, ka tuvējā apkaimē nav manāmi cilvēki sporta tērpos. Kaut kas nav riktīgi. Izrādās, ka parāde sākoties sazin kur citur, pie kaut kādas baznīcas ar lieliem pulksteņiem. Puiši jau ir tur. Staigājot ap veikalu un sacensību centru tādu neesam manījuši. Skats kartē – divi objekti kaut cik līdzinās baznīcām. Virziens skaidrs, mēģinām atrast taisnāko ceļu. Pulksteņi ir, tautas arī daudz, ir arī skatuve un uz tās daudz ļaužu svinīgās drēbēs. Neviena sportista. Nu labi, laikam šis ir cits pasākums.

Te sadzirdam tuvojamies svinīgo parādi – pa priekšu nāk karogi un pūtēji, tiem seko valstu delegācijas alfabēta secībā. Mūsu burtam vēl jābūt tālu, gan paspēsim atrast gājiena „izteku”. Metamies skriešus, spraucoties cauri skatītāju burzmai, un tur jau tie ir, gājiena dalībnieki, saposušies valstu komandu formastērpos, gaida savu iziešanas brīdi. Mēs, protams, izceļamies – kurš treniņtērpā, kurš ikdienas drēbēs, raibu raibais pulciņš. Nu, atliek vien pārliecinoši smaidīt un sekot savas valsts karogam.

Meitenes tiek izstumtas pa priekšu. Liekas, visa pilsēta izgājusi uz ielām vērot šo notikumu, un kā nu ne, 100 km skrējiens pie viņiem norisinās jau četrdesmito gadu. Pirms mums iet kaitinošs korejiešu bariņš ar sarkanām platmalēm galvā. Fotogrāfējas pie katra staba. Aiz mums organizēts lietuviešu pulciņš, kas nedaudz ietur distanci. Mēs paši turpinām smaidīt un apspriežam, ko varētu mainīt, lai nākamreiz nebūtu jāpiedzīvo šādi mulsuma pilni brīži. Nu, ja nevaram uzcirsties bezgaumīgos vienādos treniņtērpos, tad vismaz kādu vienotu dresskodu. Jautrajam pulciņam pievienojas vēl mūsu atbalstītāji un šoferis. Tā arī iemaršējam hallē un apsēžamies pie galda – nu gatavais tabors, vēl tik kādus pāris bērnus un suni mums pilnai ainai vajadzētu. Atklāšanas ceremonija tiek noslēgta un varam uzklupt cienastam. Mums gluži nejauši palaimējies nosēsties pie ēdiena izdales vietas, tā ka makaronus un lazanju ar zāli esam beiguši baudīt jau tad, kad citi vēl nav izstāvējuši rindas. Kad ierodamies apartamentā, ir jau diezgan vēls, un kamēr puiši skatās filmu, abas ar Guntu, grozoties dīvainajās trīsstāvīgajās gultās, pļāpājam un pļāpājam, nevarot iemigt.

Tas rīts ir klāt. Ceļamies agri, gatavojamies un pārgatavojamies. Neskaitāmas reizes atgādinu Veipa kungam, kas ar ko un kādās proporcijās jājauc, kas ir jādara, ja prasu to, vai žēlojos par ko citu. Lieka laika tērēšana – gan jau tāpat darīs pa savam.

Nonākuši pie savas telts, kas mums kopīga ar lietuviešiem, tiekam pie mazākās puses – būs mazāka nekārtība. Komandu galdus ir interesanti aplūkot. Pārsvarā tie ir ļoti organizēti dažādu pudelīšu kārtojumi, daži pat ar vārdiem un numerāciju. Arī lietuviešu galda puse izskatās visai nopietni. Mūsu puse atkal izceļās. Kā tikai te nav – kola, desa, gurķi, končas, šampinjoni un arbūzs. Bardaks, pilnīgs bardaks. Bet tas izskatās līksmi, salīdzinājumā ar tiem īsto sportistu galdiņiem.

Aiz teltīm ir burvīgs rožu dārzs, to gan izstaigāju pirms starta, jo vēlāk man noteikti nebūs ne laika, ne vēlēšanās apstāties un pasmaržot rozes. Iesildamies, pafotografējamies un izstāvam rindu uz startu. Pie ieejas tiek pārbaudīts, vai sportisti piesprauduši abus numurus, un mazāk attapīgajiem tiek palūgts atbrīvoties no austiņām – mūziku klausīties šajās sacensībās nav ļauts. Stāvot startā, beidzot nāk tā apjausma, ka esmu tak pasaules čempionātā, nekādi joki nebūs. Milzīgs saviļņojums un mazītiņa bailīte ar beidzot piezogas. Nu ko es te daru, te jābūt kādai ātrākai par mani. Nu labi, kamēr tāda nav ieradusies, varu pastāvēt viņas vietā. Skrējiens sākas un ļaujos straumei.

1.  aplis ir viegls. Atvērtu muti varu apbrīnot parku un ieliņas, kur viss ir izdekorēts par godu šim notikumam. Krāsainu karodziņu virtenes rotā gandrīz visu 10 kilometrus garo trasi. Valda patīkams vēsums, saules nav. Pie privātmājām ārā sanestie galdi, krēsli un nojumes, pagaidām gan vēl patukši, ir taču brīvdienas rīts. Jūtos labi, kaut saprotu, ka uzņemtais temps ir par ātru. Nolemju, ka vadīšos pēc principa „kas noskriets, tas mans”, jo tik garā distancē plīsiens nāks jebkurā gadījumā. Sestajā kilometrā ir oficiālie komandu galdiņi. Liela daļa no tiem gan ir tukši, to starpā arī mūsējais.

2. aplis turpinās tik pat viegli. Trases malās jau mana vairāk atbalstītājus. Kas nekait – brīvdienas rītā iznesuši ārā krēslus, vēl saaicinājuši radus un draugus, sēž, vērodami kā simti cilvēku sevi moca. Ir arvien viegli, esmu disciplinēta un rūpīgi tukšoju savu želejas maisījumu no pudeles, kas paredzēta 3 apļiem.

3. aplis – dzīve ir skaista un skriet ir brīnišķīgi. Pamanu, ka trasē ir vairāki oficiālie dzeršanas punkti. Labi gan, tos izmantoju. Ir arī ļoti daudz neoficiālo dzirdināšanas vietu, kur mazi bērneļi sacenšas par iespēju iedot kādam sportistam samitrinātu sūklīti vai glāzi ūdens. Šo ūdeni gan izmantoju tikai lai noskalotu rokas vai seju, jo šķiet, ka vienā un tajā pašā bļodā tiek gan mērcēti vairākkārtīgi lietotie sūkļi, gan pasmelts ūdens glāzītēs.

4. aplis – auč, kas tad tas, esmu atsitusies pret „sienu”! It kā nekas nesāp, viss ir labi, bet iekšā sajūta tāda, it kā kaut kas būtu pārtrūcis, nevaru, vienkārši nav spēka vairs sevi pakustināt, tādēļ turpinu pārvietoties, pavisam kusli kūļājot kājas pret asfaltu. Šķiet, nu jau katru trases līkumu zinu no galvas. Pirmais kilometrs ved caur parku, kur biezie rododendru krūmi ir lieliska alternatīva mūžīgi aizņemtajām tualešu būdiņām. 2. kilometrs ir taisns gabals pa ielu, pēc 3 km atzīmes nāk posms gar upi, tad atkal mājas un 4. kilometrs. Pēc ieskriešanas atpakaļ Vinshotenā, kur puiši bruģē pagalmu, nāk 5 km atzīme, pie komandu galdiņiem ir pieveikti 6 kilometri, bet kad tālumā redzamas lielās, karodziņiem izrotātās vējdzirnavas, tūlīt ir klāt 7 kilometru atzīme. Šķiet, kaut kur tur, pirms 8. kilometra, skrienot gar parku, mani noķer Gunta. Saņemos šo apli noskriet līdz galam kopā ar viņu. Kad 2. reizi pietuvojamies vējdzirnavām, ir pieveikti 9 kilometri, bet pēdējais, pēc sajūtām visīsākais kilometrs, baloniem rotāts, līkumo cauri pašam pilsētas centram, un tur pat jau arī finiša taisne.

5. aplis – vai tiešām priekšā vēl vairāk kā puse? Turos aiz Guntas. Paņemu pirmo kolas bundžiņu. Atbalstītāji ar katru apli paliek jo līksmāki un skaļāki. Vēl trakāk, viņi cep gaļu un dzied karaoki. Liekas, ka esam viena liela festivāla izklaides objekts. Sāk parādīties saule un vietām ir ļoti karsti. Dažviet uzrodas nesaprotams pretvējš, kas var pazust jau aiz nākamā līkuma. Mani jau atkal apdzen teju visi sacensību dalībnieki. Līdz šī apļa beigām vēl cenšos paturēt Guntu redzes lokā, bet tad gan nodomāju, ka tie kam ir spēks, tie lai skrien, tie kam nav, lai nokaunas un velkas pakaļ kā nu māk. Visi mani A, B un C plāni aizšļūc pa trubu blīkšķēdami.

6. aplis – tas nekad nebeigsies. Viss noskrietais jānoskrien vēlreiz. Nu kas tie visi par kiborgiem, te sabraukuši, skrien kā uzvilkti. Nu jā, šis tak ir pasaules čempionāts, viņiem te tā pieņemts. Es arī skrienu, lēnām, ar Mīkstmiesi. Starp citu mīkstmiešu šeit ir daudz, cenšos nevienu nesamīt. Šie jau nav vainīgi, ka simbolizē manu vājumu. Sasodītā pulsa jostiņa draud mani nožņaugt, vai arī ielauzt krūšu kurvi. Un kas tā vispār par muļķīgu ideju: „Interesanti kāds man ir vidējais pulss simtniekā?” Nu kāda starpība kāds pulss – veselu gadu par to neesmu likusies ne zinis, bet tagad nu nez kapēc vajag!

7. aplis – pilnīga katastrofa, norunātajā līkumā Veipa kunga nav, tāpēc palieku bez kolas. Vai manu vai, kā lai pieveicu šo apli bez kolas, asaras saskrien acīs. Skrienu dzerot saldo želejas maisījumu, bet tas nespēj remdēt pēkšņo apmātību. Pilnīgi negaidīti pāris kilometrus vēlāk, kāds kungs iznāk no savas tusiņu vietas un sniedz man… glāzi kolas! Esmu apstulbusi un laimīga – nu gan tikšu līdz apļa beigām.

8. aplis – vēl 30 kilometri. Tas taču ir tik daudz. Kaitinoši, ka cilvēki prasa vai šis ir mans pēdējais aplis. Nu kā tad, vai izskatās, ka skrienu tik ātri? Es taču kuļos pilnīgā mīkstmiesī. Sportisti sadomājusies tēlot, ja vēl kaut kur savā sētā, bet nē, pasaules čempionātā. Šīs nav tādas sacensības, kurās varētu domāt par izstāšanos, te ir jāskrien, nu un tad, ka sasodīti sāp. Pff… Kaut kad tas taču beigsies? Cerams, ka tajā brīdī būšu pie samaņas un pieveikusi visus kilometrus.

9. aplis – pats grūtākais laikam. Sāp. Kādus 300 metrus vienkārši eju, tik daudz vēl nebiju atļāvusies, tad gan saņemos tipināt. Atbalstītāji trases malā vienkārši plosās, ballīte sit augstu vilni. Pirms trešā kilometra kāds pulciņš jo īpaši skaļi sauc: „Latvija, Latvija!” To viņi dara vienmēr, kad skrienu garām. Nav enerģijas pat pussmaidam, tādēļ ignorēju viņus, nu izņemot vienu jauku sievieti, kas sniedz kolas glāzi. Man izmisīgi gribas iekļauties 10h30min, bet liekas, ka temps arvien turpina palēnināties un es to nevarēšu. Skrienot finiša taisnē, redzu laimīgos finišētājus, kam ir pieticis spēka jau pieveikt visu distanci – varoņi. Man tiek nozvanīts zvans – pēdējais aplis.

10. aplis – jāskrien, cik spēka. Bet necik daudz gan vairs nav. Ierauju jaunatklājumu – Isostar želeju ar piparmētru garšu un velkos uz priekšu. Želeja patīkami pārsteidz, garša ir tāda, kas ne mazākajā mērā neizaicina manu vemšanas refleksu. Ideāli. Pie kam, ja nu tomēr sanāktu laist pār lūpu, pieņemu, ka piparmētru garša nodrošinātu svaigu elpu arī pēc tam. Skatos pulkstenī, temps arvien ir nožēlojams. Cenšos cik nu māku, un tas sāk pakāpeniski pieaugt, taču kādus 5 km pirms finiša pulsometrs šo skrējienu ir beidzis. Tas, ka nezinu, cik man atlicis laika, dzen panikā. Šajā aplī pievēršu uzmanību visām atbalstītāju grupiņām, saucot ardievas, mājot un sūtot gaisa skūpstus. Tas uzmundrina arī mani pašu. Varbūt vajadzēja sākt komunicēt ar viņiem jau agrāk? Atkal tieku pie kolas glāzes. Sāk satumst un 4 kilometrus pirms finiša, arī līt. Kaut lietus ir patiešām spirdzinošs, tomēr tas tek pār seju skalojot līdzi arī sviedrus, kad tie sāk dedzināt acis, esmu kā apstulbusi – ko darīt, es tās pat nevaru vairs noturēt vaļā. Vienā pagriezienā atduros pret barjeru, esmu nogriezusies pretējā virzienā. Par laimi tuvojas dzeršanas punkts un varu nomazgāt seju. Tā, acis uz finišu, skrienu cik spēka, nez no kurienes tas tiešām ir uzradies. Nez cik ir pulkstenis? Kaut nu nenokavētu! Ātrāk, ārprāts, man jāpaspēj! Pēdējais kilometrs cauri pilsētas centram, tas ir tukšs, lietus visus aizbiedējis. Finiša taisne, kāpinu ātrumu, jo nevaru vēl saskatīt to lielo pulksteni virs arkas. Tā redzu – 10:24:15! Es varu paspēt pat 5 minūtes pirms maģiskā termiņa! Skrienu maksimālā tempā, žēl, neuzzināšu kāds tas bija. Šis ir tas mirklis, kura dēļ bija vērts to darīt! Emocijas vienkārši bango – tas ir izdarīts! Acīs asaras, lecu pāri finiša līnijai gavilēdama. 10 stundas, 24 minūtes un 54 sekundes! Tad gan viss, apstājos un grīļojos. Kāds brīvprātīgais apliek man ap pleciem milzīgu frotē segu. Jautā, vai ar mani viss kārtībā, atbildu ka nav gan, bet būtu labāk, ja varētu apsēsties. Tieku pavadīta līdz krēslam un apsēdināta. Brīvprātīgais atvadās, bet uzrodas Veipa kungs ar vaniļas kolas bundžiņu. Kas var būt labāks par vaniļas kolu? Esmu to nopelnījusi.

Sēžu un sēžu, necelšos, ne par ko. Lietus līst un mans dvielis jau sāk samirkt, Veipa kungs atrod vēl vienu un tagad jau divos tādos ietīta, kaut kā stumšus, vilkšus tieku aizdabūta līdz komandas galdiņam. Tur izpalīdzīgais Edgars, kas finišējis jau pirms veselas mūžības palīdz atbrīvoties no čipa, bet kaklā uzkaras kaut kāds tukls vīrelis, no kura nāk nepārprotams alkohola un cigarešu smārds. Apžēliņ, kas tas tāds ir un kāpēc neviens viņu no manis nenoņem? Tas izrādās Krievijas izlases treneris, kurš mani sajaucis ar kaut kādu Marinu. Nu labi. Paziņoju visiem kur ir liekama tā Spartatlona kvalifikācija. Skriet šito 2 reizes un tad vēl pusīti, pa kalniem? Neprāts. Klumpačoju uz restorānu. Ak vai, šī ēdienu smarža mani nobeigs, jātiek prom, kamēr apkārtējie nav ieraudzījuši manu kuņģa saturu. Edijs gan laikam labprāt būtu tur uzkavējies. Mani uzrunā kāds kungs, sakot ka visu dienu ar draugiem jutis man līdzi, ka mani mati esot tik pamanāmi. Kaut ko nomurkšķu pretī, laikam neko sakarīgu, un vēl nodomāju, ka vai nu jāpārkrāso mati, vai jāsāk skriet ātrāk, citādi tikai veltīgi pievēršu sev uzmanību. Kad sagaidīta arī Inga un visi paēduši, busiņš beidzot dodas uz apartamentu. Nekādā gadījumā nelīdīšu tajā trīsstāvīgajā lamatā. Palūdzu, lai manu matraci noliek viesistabā uz grīdas. Gluži kā Pepija Garzeķe savu spilvenu atdodu kājām – tās viņu šodien ir vairāk pelnījušas kā galva. Nevaru aizmigt, bet tā vienkārši gulēt, kad nekur vairs nav jāskrien un tikko kā ir dabūts jauns PB simtniekā, ir ļoti patīkami. Lasu īsziņas. Izrādās, ka tētis pēdējos 10 kilometrus ir skrējis kopā ar mani. Vai nav jauki? Ak jā, tā kvalifikācija Spartatlonam, forši, vai ne?