Nē, nav runa par noskrietiem 100 km vienā rāvienā. Esmu noskrējis savus pirmos 100 km vienā mēnesī, kas priekš manis ir nereāls sasniegums, tāpēc varu noteikti atļauties ko iespamot. It kā biju plānojis šovakar pēc ikvakara krosa šo to padarīt investoru labā, bet nolēmu izdarīt ko lietderīgāku.
Kāpēc sāku skriet?
Pirmkārt, atkal pa vīlēm saplīsa man darba bikses un nācās piedzīvot kaunpilnus brīžus. Lai arī mani parametri nemaz nav tik lieli, tomēr uz sarežģītākām kustībām (piemēram, šņorējot kurpes) es jutu, ka manis biksēs ir par daudz. Piemetināšu, ka no 75 kilogramīga studenta 10 gadu laikā esmu uzdzīvojies līdz 97 kilogramīgam biroja darbiniekam, kurš praktiski visas 9-10 stundas pavada sēžot pie datora.
Otrkārt, lai arī pie savas vēdera “riepas” jau biju pieradis, pēdējā laikā savu palielo krūšu dēļ (esmu vīrietis), it īpaši uzvelkot ko maķenīt apspīlētāku, sajutos gluži kā padsmitniece, kurai arī rodas diskomforts no jaunajām pārvērtībām savā ķermenī. Un tas vairs nelikās forši.
Treškārt, tiešām bija pienācis brīdis, kad vakarā, atgriežoties no darba caur bērnudārzu (+ 2x nedēļā vēl stundu bumbulējot bērnu sporta nodarbībās), īsais vakars pagāja dīvānā ar pulti rokās. Sajutos kā mēbele. Smagums vilka pie zemes un nespēju saņemties kaut mazliet pakustēt. Mājas darbus uzkrāvu uz sievas kakla.
Ceturtkārt, briesmīgā rīšana vakaros un it īpaši svētku reizēs (vai ciemojoties pie viesmīlīgajiem radiniekiem) mani pēc tam dzina depresijā. Kāpēc tik daudz jārij… Ziemassvētkos vien pa vairākām dienām, baudot smeķīgos lauku labumus, varēju 3-4 kilogramus uzēst. Savukārt vakaros visu laiku tika virināts ledusskapis un gatavotas ikvakara vēlās karstmaizītes. Daudz siera, majonēze, gaļas šķēle, saldā tomātu mērce un baltmaize…
Domāju, uzskaitīju gana daudz iemeslus skriešanas (+ papildus dažādiem vingrojumiem rītos/vakaros + ēdienkartes/ēšanas paradumu maiņai) uzsākšanai. Nācās sevi mainīt, lai kaut kas dzīvē mainītos. Lai arī pagājis ir tikai mēnesis un esmu noskrējis jau pirmos 100 km, saprotu, ka jāstrādā ar sevi būs dikti ilgi. Kilogramus esmu zaudējis kādus 3-4. Un vakaros vairs nejūtos piebāzts ar pārtiku, jo rīšanas vietā ar bērniem pēc krosa noskriešanas dodos laukā baudīt vēl pavēso/vējaino vasaru. Un kā par brīnumu arī tam pietiek spēka un laika.
Ja runājam par pašu skriešanu, tad sajēgas par tehniku man vēl nekādas nav. Skolas laikā padevās izcili īsās (60 m) distances, bet no garajām (3-5 km) gribējās pēc finiša nomirt. Šobrīd dēļ savas masas (kas normāla auguma vīrietim pat varbūt ir OK) un nesagatavotās fiziskās kondīcijas nespēju paskriet ātri. Tāpēc skrienu lēnā solī 5 – 7 km un 2 reizes bez nekādām piepūlēm esmu noskrējis 10 km (atgādināšu, ka skrienu mēnesi). Jau sākumā sev noteicu, ka skriešu tik ātri/lēni, cik varēšu un sevi nepārpūlēšu (lai neuznāk riebums). Un tā arī ir, ka pēc skrējiena (un tā laikā) jūtos ļoti labi, sānos nekas nedur, vēmiens nenāk un tikai kājas sūdzas – tās ir nogurušas. Šobrīd esmu pamanījis, ka neskrienu vairs kā Flinstons (ķermenis stāv uz vietas un kustās tikai kājas), bet kustos ar visu augumu un skrējiens jau sāk līdzināties skriešanai, nevis ātrai soļošanai (jo iesākumā tiešām likās, ka es ātri soļoju, jo nebija brīžu, kad abas kājas vienlaicīgi atrastos gaisā). Mani soļi palikuši garāki un stiprāki. Domāju, ka tagad varēšu piestrādāt lēnām jau pie ātruma. Pagaidām galvassāpes man sagādā asarojošās acis. Kontaktlēcas jau pāris reizes esmu ar roku izberzējis laukā, savukārt brilles slīd no acīm nost.
Tas ir mans īsais stāsts. Domāju jau uz vasaras beigām paskriet kuplākā skaitā kādos masu skrējienos, kas te augšā baneros grozās. Šķiet ļoti interesanti!
km 
-
OHO, jau pirmajā mēnesī 100 km – vareni! Mans sākums ne tuvu nebija tik ražens…
Apsveicu! Labs sākums. Lai izdodas noturēt skriešanas prieku! Ja acis sūrst sviedru dēļ, tad var līdzēt sviedru lentas ap pieri, vai to alternatīvas – bandanas, cepurītes u.c. Es skrienu gan ar lēcām, gan brillēm. Brilles mūsdienās jau var piemeklēt arī tādas, kas neslīd nost no acīm. Noskrien!
Gribas šito visiem neskrienošajiem draugiem iedot izlasīt. :) Tā turēt, def! :)
Apsveicu ar sākumu :) Izbaudi laimes hormona izdalīšanos organismā :) Lai izdodas drīzumā arī piedalīties, kādā masu skrējienā… Tie mēdz vēl vairāk iedvesmot uz skriešanu :)
Sveiciens bariņā, un gaidīsim masveida un ne tik masveida pasākumos! :)
Forši, ka skrien lēnām. Svara zaudēšanai tieši vajag lēnucītī skriet. Par ātrumu sāc domāt kaut kad vēlāk, galvenais ir sākumā vienkārši izbaudīt kustību prieku! :)
Paldies par uzmundrinājumiem. Laimes hormoni tiešām izdalās, par to es esmu pārliecinājies. Par tām acīm ir tā, ka acis pašas asaro – no vēja. Ja skrienu bez kontaktlēcām ar optiskajām brillēm, tad tās dēļ slapjās galvas krīt nost (sienu ar gumiju un izskatos pēc pāķa). Bez brillēm skriet nevaru, jo ar -10 dipotrijām es varu arī apmaldīties un tad mani Degpunktā rādīs :). Jāpainteresējas par kaut kādām skriešanas brillēm, kas nosedz acis un netiek klāt vējš.
Prieks redzēt, ka neesmu vienīgais apņemīgais iesācējs:) Jautājums iesācējam no iesācēja – Kāpēc nolēmi sākt tieši ar skriešanu?
Lai nebūtu divdomību un aizdomu par “lekšanos”, tad paskaidrošu.
Arī es esmu nolēmis uzsākt skriet, jo gribās dzīvē kaut ko dinamisku, ko var pats jebkurā brīdī noorganizet. Bet, lai skrietu, vajag pieradināt savu organismu pie jaunam fiziskām slodzēm. Saprotu, ka katrs gadījums individuāls, bet negribās skriet un saluzt visu organismu vārda tiešajā nozīmē. Arī man ir liekais svars un nelielas problēmas ar veselību.
Tāpēc es uzsāku ar soļošanu un nu esmu pārgājis uz ņipru soļošanu. Kāpēc?
1. Soļojot(staigajot) es izpratu pamatkustības – kā un kāpēc rumpis, kustinot kājas, virzās uz priekšu un kas tajā brīdī notiek ar visu pārējo organismu.
2. Ņipri soļojot es sekoju līdzi pulsam, pielāgoju iespējamo kustēšanās ātrumu, ieklausos savās sajūtās, baudu kustēšanās prieku un kaļu nākotnes plānus.
3. Kad sakšu skriet… tad būs cits stāsts :)
Plus visam, sekoju līdzi apēstā/izdzerta daudzumam, braucu ar velo un apmeklēju baseinu, kad vien iespējams.
Brilles var apskatīties Vision Express, tur ir saules brilles ar ieliekamu optisko moduli, šāds variants sanāks lētāk nekā optiskās saules/sporta brilles.
Super!!! Lieliskas svaigas asinis un patiess stāsts! Tev izdosies!
“Pirmkārt” pamācošs biedinājums biroja krēslos sēdošajiem.
“Otrkārt” lika smaidīt.
pievienojos essnee, par ātrumu nesteidz domāt. Skrienu 7. gadu un joprojām labprāt arī pa 6:40.
Manuprāt, esi sācis samērā strauji ar kilometrāžu. Noteikti atļauj sev arī kādu atslodzes nedēļu, ja jūti, ka vajag.
Ja neskrien ar austiņām tad ir daudz laika domāt par skriešanas tehniku :)
Sākumā tik smuki birst nozīmītes
Respect par paņemšanu sevi pie dziesmas. Varētu turpināt rakstu sēriju par turpmāko progresu. Keep on!
Vienkārši lieliski!
Jādomà, ne visi vēl atceras, cik vērtīgi ir pirmie 100 km.
Paldies, ka atgādināji.
Rau_sis, sāku ar skriešanu, jo nezinu, kas ir soļošana – par to nekad neesmu domājis. Skrienu pa mežu, jo tas man pie mājas pāri ceļam – skrien uz kuru pusi gribu. Pa stadionu neciešu skriet, jo tur jebkurā laikā vari padoties un soļot mājās. Bet mežā – noskrien pāris km uz vienu galu un bez variantiem turpini skrien mājup.
Paldies par dalīšanos. Tā turēt, bet nepāršaut pār strīpu!:) Izskatās, ka Noskrien.lv saime ieguvusi ne tikai vēl vienu priecīgu skrējēju, bet arī lielisku rakstītāju.:) Prieks lasīt!
Man patika paškritiskās atklāsmes, tai skaitā “Mājas darbus uzkrāvu uz sievas kakla.”. Lai izdodas sekmīgi turpināt! Nepārķer.
Malacis! Tev noteikti pirmie 100 km ir baudāmāki, kā tiem, kas sākotnēji teš uz pilnu klapi (ieskaitot mani). Man prāts parādījās tikai pēc daudziem, daudziem skrējieniem ;) .
Tu esi uz pareizā ceļa, def!
Tā tik turpini ar apjoma un ātruma nepārspīlēšanu, un ļaujot organismam arī atpūsties pa vidam, un kilogrami bēgs neatskatīdamies, dodot vietu priekam un gandarījumam :)
Mees visi kaafu laicinju atpakalj saakaam un ciiniijaamies par saviem pirmajiem kilometriem ,tapeec Turies – Tu neesi viens :) Paldies,ka atsauc arii muusu atminjas par pirmajiem km :)
def, nu tad tik uz priekšu!:)
Gan jau arī es noskriešu savus 100km, varbūt ne vienā, bet pāris mēnešos, bet galvenais ir noskriet :)
Man arī drīz apritēs 2 gadi kopš sāku skriet, manatceros ļoti labi savu pirmo skrējienu :)))
Toreiz bija karsta 1. augusta diena, man nebija ne sporta tērpa kārtīga, ne skrienamie apavi, tikai fitnesa drēbes un kurpes, dzīvoju Rīgas centra un nezinu kā vadīta izgāju paskriet, un jau pirmajā reizē nocilpoju 7km bez apstājas 45 minūtēs, pēdējais kilometrs pat bija vērā ņemamā tempā :) jorojām brīnos kā tas izdevās, tomēr turpmākais progress bija daudz par strauju, bet to jau saprot tikai pēc tam.
Viss ir galvā, cilvēks var ļoti daudz – ja grib! :)
Jā, atceros, kā svinēju savus pirmos simts noskrietos kilometrus – https://oreman.wordpress.com/2008/09/30/noskrieti-jau-vairak-ka-100-km Tiesa, tie man nesavācās jau pirmajā mēnesī. Tev straujš iesākums. Lai veicas tālāk!