100 Istras jūdzes

Skrējienā ap Engures ezeru līdz galam netiku. Jau iepriekš biju ieplānojis saudzēt kāju, tāpēc pievienojos citiem, kuri pēc 25. km devās uz pirti. Tur arī nejauši sanāca noklausīties sarunu par UTMB. Tie, kuri varot apskriet apkārt Monblānam, gan esot “monstri”. Viņi jau varot skriet, cik vien daudz gribot, un nekad nenogurstot. Toreiz īsti negribējās sagraut puišu ilūzijas ar stāstu, ka tepat pirtī sēž viens Monblāna “monstrs” ar sāpošu kāju… Vēlāk, Istrā, šo leģendu atcerējos vēlreiz.

Istras 100 jūdžu starts bija piektdienas vakarā. Organizatori ar autobusiem skrējējus nogādāja uz starta vietu. Braucām kopā ar Aigaru. Gaisā valdīja UTMB cienīga atmosfēra. Labinas mērs bija ieradies sveikt sportistus. Starta laukuma malā esošā picērija visus cienāja ar kanapē maizītēm, biezpiena bumbiņām ar pūdercukuru, kā arī bezgala garšīgām picām. Es gan savus picas gabaliņus pamanījos ietīt papīra gabaliņā, lai apēstu pa ceļam uz kādu no nākamajiem kontrolpunktiem. Kamēr Aigars ēda picas, bet pāris meitenes ar starta numuriem steidzās izsmēķēt vēl pēdējās pirmsstarta cigaretes, es mēģināju sameklēt kādu, kam soma būtu lielāka, nekā man. Beigās arī izdevās sameklēt kādus trīs skrējējus ar vēl apmēram mana izmēra mugursomām.

Startā visi aizskrien nenormālā ātrumā. Es pats gan saprotu, ka iesildīties vēl paspēšu, tāpēc lielajiem skrējējiem pakaļ nedzenos. No starta jāskrien pa kalnu uz leju, pēc tam daži nelieli kāpumiņi, līdz sākas viens no lielākajiem kāpumiem visā trasē. Pāris stundas pēc starta krēslu strauji nomaina tumsa, un sacensības var sākties.

Sāku atcerēties kaut ko par Almas un Matīsa stāstīto par Istras akmeņiem. Visur mētājas dolomīta bluķi. Visnežēlīgākie ir tie, kuri ir paslēpušies zālē. Drīz vien secinu, ka pietrūkst iemaņu skriešanai pa šādu segumu. Toties priecē tas, ka joprojām redzu daudzus citus skrējējus. Iepriekš biju domājis, ka tik maz (ap 200) skrējēju 100 jūdžu garā distancē pagūs pamatīgi izretoties. Realitātē, daudzus kilometru desmitus pavadīju, skatoties uz vienām un tām pašām sejām.

Trases lielais kāpums ar saviem serpentīniem stipri atgādina Monblānu. Atšķirībā no turienes, Istrā pievienojās arī migla. Tāda, kādu vietējie sakās neatceramies redzējuši. Migla turpinās gandrīz visu nakti. Priecājos par savu labo lampu, taču arī lampa nepalīdz regulāri nepazaudēt trasi. Kalnu virsotnēs ir īpaši traki, jo migla mijas ar mākoņiem. Vienu brīdi ir sajūta, ka kalns ir pilns ar uz visām pusēm tekalējošiem skrējējiem. Atrast ceļu paliek arvien grūtāk. Noskrienu lejā pa taciņu, un attopos palielā sniega kaudzē. No aizmugures dzirdu jautājumu “Are you sure”? Esmu spiests atbildēt, ka “not really”. Kopīgiem spēkiem izdodas atrast trasi. Pēc dažām minūtēm redzu, ka kāda cita skrējēja nepamana karodziņu. Uzsaucu, ka trase ir šeit, par ko saņemu skaļu “Thank you!”.

Pēc kāda brīža mani noķer kāda poļu meitene. Uzzinu, ka viņa pārstāv vegānu komandu. Poliete ir ātra, pie tam skrien ar kaut kādām dīvainām kurpēm. Kopīgiem spēkiem apsteidzam veselu baru ar citiem skrējējiem. Īpaši ātri ir noskrējieni, kur cenšos sekot polietei, liekot kājas uz tiem pašiem akmeņiem, kur viņa. Nūju viņai nav (nevajagot!), taču lejup no kalna viņa ir iemanījusies skriet tiešām veikli. Migla joprojām ir tāda, ka trase tiek regulāri pazaudēta. Kopīgi ar polieti izstrādājam savu sistēmu. Brīdī, kad trase sadalās, bet nav skaidrs, kur skriet, katrs ejam pa savu ceļu, uzkliedzot, ja izdodas ieraudzīt karodziņu. Metode strādā tīri labi.

Arvien uzstājīgāk sevi sāk pieteikt vēders. Tur viss galīgi nav tā, kā vajadzētu. Vienā brīdī priekšā skrienošā poļu meitene apstājas, un prasa, vai es arī esot dzirdējis kviecot mežacūku. Nomierinu viņu, sakot ka mežacūka ir tikai mana vēdera izdotās skaņas. Vēl varu paskriet, bet vēders rada arvien lielākas mocības. Līdz ar rīta gaismiņu poliete atdzīvojas, apēd želeju, un aizskrien pa taciņu uz leju vienkārši neticamā ātrumā. Tik vien kā paspēju novēlēt veiksmi.

Debesu slūžas paveras dažus kilometrus pirms pusceļa jeb 87. kilometra. Pat nepaspēju dabūt no somas lietus jaku. Pārāk gan nesatraucos, jo maiņas maisā mani gaida sausas drēbes. Var redzēt, ka lietus citu skrējēju omu nav īpaši uzlabojis. Kontrolpunktā visi staigā gariem, drūmiem ģīmjiem. Paņemu sausas drēbes, iestumju iekšā makaronu šķīvi, un negribīgi dodos uz kontrolpunkta izeju. Nu jau līst kā pa Jāņiem.

Mani drīz vien noķer kāds vietējais skrējējs. Viņš stāstīja, ka tikai nesen sācis skriet. Pagājušajā gadā finišējis 65km distancē, nu gribot noskriet 173km. Izskatās, ka steigas viņam nav. Viņš cerot, ka drīzumā būšot jauki, skrienami zemesceļi, tur arī paskriešot. Novēlu viņam veiksmi un mēģinu skriet tālāk. Drīz arī tieku līdz jaukajiem ceļiem, kurus minēja horvāts. Izrādās, visi ceļi ir zem ūdens. Izskatās, ka sacensību otrā diena paies ne mazāk jautri, kā pirmā.

Lijis ir tiešām pamatīgi. Dubļi dažkārt ir līdz pat ceļiem. Kurpes jau sen piesmeltas ar dubļiem. Pagaidām gan mani tas neuztrauc. Vienkārši kaut kā jātiek uz priekšu. Īpaši grūti ir kalnā. Kājas slīd atpakaļ, kurpes aplīp ar biezu mālu kārtu. Brīžiem ir grūti dabūt kurpi ārā no dubļiem. Nokasīt dubļus nav jēgas, jo netrūkst jau citu dubļu. Atšķirībā no Siguldas, šeit dubļi ir krietni lipīgāki. Vienīgais prieks par to, ka arī citiem laikam iet sasodīti grūti.

Kalnā ir auksts, nežēlīgi auksts. Netālu no kontrolpunkta gaida autobuss ar trīcošiem skrējējiem. Kontrolpunkts ierīkots tādā kā tunelī pie kalnu mājiņas. Vējam ir visas iespējas ieskrieties. Glāzes lido pa gaisu. Redzu, ka kāds skrējējs darina lietusmēteli no atkritumu maisa. Brīvprātīgie tikmēr noskatās, kā es uzvelku lietus bikses, cepuri, abus bufus un lietusizturīgos cimdus. Mēģinu pēc iespējas ātrāk tikt prom no kalna, jo nu jau arī mani sāk kārdināt iespēja lejā doties ar autobusu.

Nu jau palicis tikai maratons līdz finišam. Īpaši ātri gan kustēties vairs nesanāk. Secinu, ka varu paskriet apmēram tādā pašā ātrumā, kā tad, ja ātri eju. Skriet vairs nepūlos. Ejot ievēroju, ka daļa skrējēju ir nežēlīgi pārsaluši. Nopriecājos par savu UTMB ekipējumu, un lietusjakai virsū uzvelku arī plēves lietusmēteli. Vismaz drusciņ siltāk. Kādā kontrolpunktā ir elektriskais kamīns, ļoti gribas uzkavēties ilgāk, taču izstrebju organizatoru iedoto kafiju, un tenterēju vien tālāk. Mana lampiņa otrajā naktī joprojām darbojas lieliski. Kilometri dilst, lai arī palēnām. Visgarākie šķiet daži pēdējie pa Umagas apkārtnes pļavām. Pāris kilometrus pirms mana finiša, sev aiz muguras pamanu skaistu saullēktu. Finišā ierodos agrā rītā, gandrīz precīzi 36 stundas kopš starta.

Morāle? Kā raksta UTMB rīkotāji savā šīs nedēļas vēstulē, obligātais ekipējums ir o-bli-gā-ts. Bet vispār Istras 100 jūdzes ir ļoti jaukas sacensības, ar organizācijas līmeni, kas ir tieši tāds pats, kāds UTMB, tikai ar divreiz zemākām izmaksām. Silti rekomendēju tiem, kuri vēl svārstās par iespēju piedalīties nākamgad.