Pieraksts no šī gada 5.aprīļa.
“Running has made me free,” lasu katrā otrajā motivācijas atziņā, ko katru rītu sūta man Runner’s World. Un katru reizi es domāju: “Jā, mani arī.” Mēs bieži dzirdam un paši stāstam, cik laba ietekme ir skriešanai gan uz mūsu fizisko labsajūtu, gan morālo, ka gadās izbaudīt lidojuma sajūtu skrienot un sajusties brīvam pat no sevis paša.
Bet šīs piezīmes ir par to, kā šovakar neskriešana man atgrieza izvēles brīvības sajūtu.
18.marts, 88. diena pēc kārtas skrienot. Ir apmācies, pat miglains rīts nelielā pieKeiptaunas pilsētā Fish Hoek. Esmu jau pieradusi atvaļinājumā celties agri no rīta un izskriet dienišķos kilometrus, lai cik daudz vai maz to todien nebūtu. Bet šorīt visa mana būtība protestē. Velku garumā ģērbšanos cik spēju, bet šā vai tā būs jāiet. Neviens taču spīta dēļ nemet ārā 88 dienas, krājot 100 dienu nozīmīti.
Uzvelku kedas un kopā ar draugu izeju paskriet. “Bewitched,” pēkšņi iešaujas man prātā (atvaļinājuma laikā ik pa brīdim domāju angļu valodā, pieradums). Tā nav mana griba, kas mani dzen dienu pēc dienas vilkt kedas, tas pat nav mans treniņplāns. Esmu tikai marionete, ko rausta aiz diedziņiem 100 dienu Vsk Noskrien nozīmīte. Pelēka, pelēka diena. Pelēks, pelēks skrienamnoskaņojums.
Nav manos paradumos pamest mērķus, neaizejot vien 12 soļus no 100. Es pat pavilku to nedaudz garāku un sakrāju 105 dienas – ieradumi, kad izveidojas, ir spēcīga lieta. Dažreiz pat nav jādomā no rīta, skriešanas apģērba uzvilkšana ir tikpat dabiska kā zobu mazgāšana.
Bet šodien es beidzot atbūru savu brīvo gribu atpakaļ. Es nenoskrēju!!! Pat ne divus soļus ne. “Свободу попугаям! Свободу попугаям!” (klipiņš tiem, kas neatceras). Izskatos gandrīz tāpat kā papagailis, vien tējkannas vietā man rokā sarkanvīna glāze. Lēkāju pa māju un dziedu aiz priekiem, ka atkal esmu brīva. Ka atkal varēšu iet skriet tad, kad gribēsies, un tāpēc, ka gribēsies. “Свободу попугаям!”
P.S. Mans neskrienamais periods ilga vienu vakaru.
P.P.S. Iespējams, kad sākšu krāt 365 dienu nozīmīti, man būs žēl to 105 iekrāto dienu. Bet iespējams arī nebūs. Jo sākot to jauno ciklu (un tas noteikti nebūs drīz), es būšu tam morāli gatava.
km 
-
Es Tevi perfekti saprotu, Katja! Sasodīta padarīšana tās nozīmītes, sevišķi tiem stūrgalvjiem, kas nemāk atkāpties, ja ieņēmuši kaut ko galvā. Mans vakars ar vīna glāzi vēl tik tālu…
Kaut kāda nepareiza motivācija skriet pakaļ uzlīmītēm un Cieņas cīņai. Jābūt taču kaut kādam skriešanas plānam…
katram savi gļuki :)
“A soldier will fight long and hard for a bit of colored ribbon.”
Tas tā bija Napoleona laikos, ir šobrīd un, droši vien, būs arī turpmāk daudzās dzīves sfērās.
Skriešana pakaļ nozīmītēm un treniņplāns viens otru neizslēdz.
Par Napoleonu patika!
Vai tas nav plāns-noskriet 100 dienas?
Es apbrīnoju tos mērķtiecīgos, kuri skrien katru dienu, pat tos, kuri skrien pēc treniņu plāniem.
Es tā nevaru. Man tomēr svarīga ir pašsajūta, apkārtējā vide un iedvesma. Es pat darbā dažus izstrādājumus šuju tikai tad, kad ir iedvesma un esmu tiem morāli gatava. Dažreiz gan nav izvēles, bet man ir svarīgi, lai viss notiek pozitīvā gaisotnē.
Jekaterina- nu tad tev ļoti dīvains skriešanas plāns, ja tajā ietilps skriešana 100 dienas pēc kārtas ;) Bet jā, piekritīšu Uldim, katram savi gļuki.
Motivācija, kas rada atkarību, bieži dzīvo cilvēka vietā viņa Dzīvi. Tikt vaļa no atkarības-spēcīgas personības pazīme!
Regulatus-labi pateikts! Bet pēdējais teikums diez vai attiecas uz skriešanu.:) Ir tik superīgi pēc noskrietiem 30 km,arī skrējiena laikā.
Es šo brīvības sajūtu piedzīvoju 42. pēc kārtas skrietajā dienā, par kuru pienākas jauna nozīmīte. Paklausīju ķermenim un ar skriešanu vienu dienu iepauzēju. Jau nākamajā dienā atkal skrēju, bet, protams, nozīmīti nedabūju.
Stāsts par to, ka aiz kokiem jāredz mežs. Nopriecājos, ka man arvien ir mērķis un dažādas mazās motivācijas programmas mani nevar ievilkt savos nagos.
Mana versija par to kā noskriet gadu pēc kārtas ir – saprast, ka noskriet un trenēties nav viens un tas pats. Vairumā gadījumu abus var apvienot, bet ne vienmēr. Treniņi jau pēc definīcijas nedrīkst būt bez pārtraukuma, jo kā Asics “virtuālais treneris” saka (un visi pārējie treneri arīdzan): “atpūta ir svarīga treniņu sastāvdaļa”, toties noskriet kaut mazu gabaliņu var vienmēr. (Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet). Kas tālāk? Pagaidām nezinu. Vēl nesen domāju, ka tiklīdz mērķis būs sasniegts, tad nu gan…atpūtīšos, sākšu ievērot treniņu plānus ar visām “restēm”. Vakar bija pirmā diena, ko tā kā varēju izmantot pelnītai atpūtai, bet…uzspīdēja saulīte un izvilināja mani laukā priecāties par pavasari. Tā kā staigāt vairs nemāku, tad, protams, tikai skriešus. Un tā vairs nav nozīmīte kas mani dzen pa durvīm laukā, bet mana brīvība – pozitīvā atkarība no skriešanas, jo es to vēlos. Varat saukt mani par vāju personību, bet no šīs atkarības gan neatteikšos :)) Ļoti iespējams, jau pavisam drīz ļaušos izbaudīt arī brīvības sajūtas otru pusi – kad negribas skriet, un nosvinēšu to uz galda saslietām kājām ar vīna glāzi rokā ;)
Mērķim tomēr jābūt, vai tas ir rezultāts kādās sacensībās, vai gribasspēka pārbaude (bez tā neiztikt, ja mērķis ir noskriet nez cik tās dienas vai kilometrus), tas motivē.Šajā sakarā man atmiņā nāk kāda mūsu noskrienieša teksts (par precizitāti negalvoju) ” vienkārši aizver durvis no otras puses”, arī šādas uzvaras pār savu nevaru vai negribu ir svarīgas, kā saka, jo grūtāk mācībās, jo vieglāk būs kaujā (mūsu variantā – sacensībās), bet reizēm arī piebremzēt sevi jāprot, jo tomēr skriešana ir priekš mums, nevis mēs priekš skriešanas.
Хочу в Кейптаун!!!