Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.
Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.
Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.
Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.
Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.
km 
-
Es Tev ticu par visiem 100 %.
Viss notiks un viss izdosies! Turēšu visus īkšķus, pat ja būs ar tulznām un ja arī netikšu līdz kliņķim ar pirmo piegājienu! #noskrien
Šogad rīts būs par stundu tumšāks, līdz gaismai varēs tikt tālāk
Šefam izdosies!
Viss notiks. Tu tiksi līdz galam. Ja noticēsi, ka vari. Mazi sīki knifiņi, kas palīdz pagarināt pievarēto ditanci par pāris km, pēc brīža kad esi nolēmis BEIGT:
1. apceri cik km jau esi nogājis, un iedomājies ka nākošreiz, lai piebeigtu distanci, vispirms būs atkal jāatkārto tie sasodītie kilometr, ko pašlaik jau esi pieveicis;
2. Vienkārši atslēdzies no domām par kilometriem, Finišu, kliņķi, tulznām, un sāc meklēt atbildes un atsaukt sajūtas:
a) kā sauca meiteni, kam veltīji pirmo skūpstu;
b) kad sievasmātei ir dzimšanas diena;
c) ko ierakstīsi blogā, par šo skrējienu (mēģini sacerēt rakstu);
d) ko ēdi un kuru satiki katrā kontrolpunktā;
e) atceries savus pirmos prieka brīžus (iekļaujot priekšspēli) (domāju patiešām kat ko jauku un brīnišķigu, nevis skrējiena finišus un PB);
Un pāris, vai vismaz viens kilometrs uz katru jautājumu attālinās tavu Izstāšanās brīdi. Un jautājumus izvēlies Tu pats.
Papildus. Un pats galvenais – visvairāk tiek apmīļots un pažēlots pēdējais FINIŠĒTĀJS (nevis Pirmais un tas, kas Pēdējais izstājās).
Veiksmi.
Sīki, varbūt aplami, Ultru iesācēja, Ņergu ideju pārņemta dīvainīša padomi.
Piedod, Signi, bet šoreiz Tevi savā auto neuzņemšu no šīs vai citas pieturas, Tavs mērķis ir Sīmanis un Tu to varēsi. :)
Lai skrienas un neaizmiegas!
Neesmu gan tik trakus gaisa gabalus skrējis, bet man garajos palīdz domāšana par tiem čipšiem, kolu un burgeriem, ko sev par balvu varēšu apēst. Protams arī eklērs un kefīrs reizēm ir labs motivators.
Lai veselība neviļ un izturība neatstāj!
(De)motivācijai vari man pirms starta iedot to aliņu. Trasē būšu zvana attālumā. :)
Piekrītu par skriešanām (arī ne vājpratīgām, jo vājprātīgās pašas par sevi ir izklaides pasākumi) – tām pilnīgi noteikti jārada prieks!
Signi jātiek skaidrībā ar sevi- vai pie skaistajiem, vai pie gudrajiem, resp. vai šādi tēlaini rakstiņi vai kliņķis;) Iespējams, ka var būt arī tēlains kliņķis… To arī Tev novēlu!
Lai arī pats 2015 izstājos, daudz iemācījos. (Netiku tik tālu kā Tu). Šogad nesanāks, bet Aivara minētais punkts nr viens, bijis stiprs motivators SKM2015! Ticu, ka Tev izdosies un pasaki Kliņķim, ka mans sveiciens no Mildas mazliet kavēsies!
Lai izdodas!
Tiec vien tos pāris kilometrus tālāk līdz Rubenei. Tad jau Divplākšņi tevi atjauninās un līdz kliņķim aizskriesi svilpodams. Lai veicas!
Piekrītu Lāsmai. Kas tiek līdz Rubenei, tas pavisam noteikti tiek arī līdz kliņķim! Sīmaņa, ne savējam.
Tā ir, kā Lasma3 saka! Šogad Tev reāli jācīnās tikai ar minēto gabaliņu – no “pērnās pieturas” līdz Rubenei. Pārējais būs vieglāk :) Izstāties pēc Rubenes vairs nav reāli iespējams, cik zinu :)
Signi, arī man vakar bija vīzija. Tik reāla, ka acīs saskrēja asaras. Es redzēju pēdējos 100 m līdz kliņķim un mazo Jēkabu, kurš tur sagaida finišētājus. Daudziem no mums, skrējējiem, ir bērni un mēs esam laimīgi, ja bērni ir veseli! Uztraucamies, ja viņus piemeklē visniecīgākās iesnas vai klepus. Mani finišā gaidīs ne tikai Jēkabs, bet arī mans Rūdolfs, kuram Rīga-Valmiera ir aprīļa mēneša notikums Nr.1 (pat vārda diena paliek 2.vietā). Šī ir mana motivācija!
Ne pa tēmu,bet ir zināma sieviete,kurai nav iespējas skriet Rīga -Valmiera, bet dalība ir apmaksāta, ja kādam ir vēlme tik negaidīti piedalīties pasākumā un censties pierunāt organizatorus nomainīt dalībnieka vārdu, dod ziņu…
Tiekamies finišā!
Tieši tā nebaidies, izbaudi un Noskrien. :) :)
Signi, vienmēr atceries kāpēc Tu to dari! Ja aizmirsīsi, nebūs iemesla turpināt.
Būs lāāābi!
Nu,VECĪT ! TEV šis ir “JĀŅEM” !!!
Savu 100-ņu arī pievārēju otrajā piegājienā.
Un,TIKAI – RIKTĪGI PA MIERĪGO GAN !!!
Būs,būs LABAIS !!!
Nočāpo,norāpo,NOSKRIEN !!!
It`s just me, myself and I…Viss ir atkarīgs no Tevis paša, pašam jānotic, ka Tu to vari, pārējais jau vienkāršāk vienu kāju priekšā otrai un tad jau tikai rokas stiepiens līdz kliņķim :)
Vienmēr jau ir nākošais gads… tā ka satraukumi lieki!
Turēšu īkšķi, gan par Tevi, Signi, gan par pārējiem, lai visiem izdodas sasniegt savus mērķus. Katram sava motivācija, lai izdodas atrast īsto. Domāšu par jums un sekošu attālināti, lai arī ir nedaudz žēl, ka neesmu šogad pasākumā iesaistījusies.
Lai šogad, visi, kas startē, arī finišētu! :)
Signi, mēs Tevi Rubenē gaidīsim! Tevi gaidīs silta tēja un apskāviens. Un tiem, kas tikuši garām Rubenei, tā baznīca jau drusku panāk pretī.
Demontēt visās autobusu pieturās beņķus.
Signi, Noskriet var vienmēr un ikviens. Galvenais zināt kāpēc Tev to vajag un Tu to dari. Pie tā arī turies!
Signi, lai spēks ir ar Tevi!
Pagājšnedēļ noskrēju vienu 100 km ultru. Tā man bija otrā simtnieka ultra. Man šķiet, ka šādas distances grūtības ir vairāk psiholoģiska, nevis fiziska rakstura.
Pastāstīšu, ko es darīju, lai pieveiktu simtinieku no psiholoģiskā aspekta. Es sagatavoju i-podu ar to mūziku, kas mani visvairāk iedvesmo (Tibetas budistu mantras un Korāna dziedājumi)Kad distance tuvojas vidum, iestājas apātija un motivācijas trūkums, tad ir pienācis laiks mūzikai. Man patīkama mūzika `paceļ mani debesīs` un es pat aizmirstu, ka es skrienu, jo mana apziņa ir iegājusi skaņas pasaulē. Un otrs motivators ir paņemt līdzi ēdamo, kas iedarbojas uzmundrinoši un viegli gremojas. No manas pieredzes tie ir bumbieri un hurmas, kurus tagad vismaz Anglijā var dabūt.
Skaisti izstāstītas pārdomas. Poēta talants. Paldies par izraisītajām emocijām. Gan stāsts, gan kodētā Aivara padomi man arī reizēm noderēs savos izaicinājumos.
Stāsts ir galā.
Problēma ir atrisināta.
Rīga un Valmiera gatavas :) Jāmeklē nākošās problēmas.
Ir problēma – ir cilvēks. Nav problēmas – … jeb ir cilvēks – problēmas atradīsies:)
Vienam dzīve ir problēmu risināšana,bet cits tos sauc par piedzīvojumiem ar pieredzes uzkrāšanu :)