Nakts ekspresis Rīga – Ērgļi

Pie visa vainīgs Ģirts. Jebšu noskrien forumā pazīstams kā Lubyz. Neatminos vairs, kad tas nonāca līdz manīm, bet laikam kādā koptreniņā ar Matīsu (McMatiss) esot fantazējis par skrējienu pa demontēto dzelzceļa līniju Rīga – Ērgļi. Kādus posmus Ģirts jau esot testējis, ciemojoties pie sievas Zanes (ZZ88) vecākiem Mazozolos.

Es no sākuma tā skeptiski uz šo raudzījos. Bija šaubas vai tādai distancei būšu gatavs. Distance ap 100 km.

Tā tā doma kaut kur lēni gatavojas, līdz Ģirts atsūta ziņu, ka noskrien kalendārā ir attiecīgs koptreniņš ar startu 17. jūnija vakarā 21:00. Piedalās viņš, Zane un Matīss. Es pielieku statusu “sekoju līdz”. Tā nu sekoju, līdz saprotu, ka šī nedēļas nogale ir brīva. 24 h stafetē Ģirts prasa, kas manos plānos nākamais skrējiens. Atbildu “Nakts ekspresis”. Viņš atbild, ka es neesot statusu nomainījis uz “piedalos”. Viņš arī Matīsam pastāsta, ka es jau ar vienu kāju iekāpis ekspresī. Mēģina vēl citus stafetes dalībniekus sakūdīt, bet dzirdīgu ausu nav. Pēc stafetes mājās statusu nomainu uz “piedalos”. Esmu ekspresī! Organizatoriski sabīdām, ka somas ar pēc finiša vajadzīgajām mantām jānogādā pie Ģirta piektdienas pēcpusdienā, lai vēl paspētu tās aizgādāt līdz Ērgļiem. Pats jau visu esmu salicis ceturtdien, bet Zane un Ģirts vēl nav atgriezušies no motoceļojuma apkārt Latvijai. Nu nekas, atdošu piektdien.

Kad Ģirts atgriezties, sākam spriest, ka piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu sola ļoti sliktu laiku. Nolemjam pārcelt ekspreša atiešanu par vienu dienu. Tātad, startēsim 24 stundas vēlāk. Varēs vēl labi atpūsties pirms skrējiena. Naktī palieku Kalngalē. Tiešām vētra plosās. Pūš pamatīgi, un atliek tik nopriecāties, ka neesam uz bijušā dzelzceļa.

Sestdien pieceļos, brokastīs aizstaigājam vēl līdz jūrai, un dodos uz Rīgu. Skrējiena soma jau pa lielam salikta. Vēl daži sīkumi. Viss sapakots. Dodos uz startu. Jau ar pirmajiem soļiem skaidrs, ka vējjaku varu vilkt nost. Silts un patīkams. Neliels vējiņš. 20:45 sarunāts tikties uz perona. Mazliet aplauzos, jo cerēju, ka tikšu uz perona no Dzirnavu ielas, bet šo izeju slēdz jau 19:30. Veikli atrodu citu ieeju un konstatēju, ka neesmu noskaidrojis, uz kura perona īsti jābūt. Ieeju stacijā no Maskačkas puses (pirmo reizi no šīs puses) un uz labu laimi dodos uz tuvāko peronu. Trāpīts! Redzu, ka Zane un Ģirts jau ieradušies, krāmējas gar velo. Matīss arī nāk. Sagaidu Matīsu, un dodamies pie Zanes un Ģirta. Sasveicināmies. Jautrā atmosfērā jokojot noskaidrojam, ka Ģirts visu, kas bijis ledusskapī paredzēts līdzņemšanai, tur arī aizmirsis. Bauskas tumšo, maizītes, mazsālītos gurķīšus.  Es secinu, ka arī savas sasmērētās desu maizes esmu atstājis mājās. Par laimi, Zane pa ceļam Origo Rimi ir tikusi pie alus litriņa, gurķīšiem, kolas budžiņām un pīrādziņiem. Pārējais gan viss it kā ir paņemts. Sapakojam Zanei velosomas un esam gatavi startam. Jāpiemin, ka krava velosomā sver vairāk kā 15kg- tajā ir gan termoss ar karstu ūdeni, darida un kolas, gan sāls, alus, gurķi, želejas, čipši, zupiņas, dažādi našķi, lukturi, portatīvā tumbiņa un velo rezerves daļas. Kopā ar velo- daudz kilogramu.

Tā nu pulksten 21:02 ekspresis pamet Rīgas centrālo staciju. Kā kādreiz- no 5. perona 8. ceļa.

Formāli esam startējuši. Nokāpjam no sliedēm, pagriežamies pretējā virzienā. Jātiek ārā no stacijas. Pirmie metri iet labi. Soma uz muguras ieņem pareizo formu. Temps ļoti labs. Salīdzinām, ka pulsus visi vēlētos zemākus, bet dikti bremzēt netaisāmies. Ap 6min/km jožam. Man par pārsteigumu, gar sliežu ceļa malu visu laiku ietve. Neesmu šajā rajonā iepriekš skrējis, pārējie gan startu izpētījuši godam. Ģirts pa priekšu, tad es un Matīss kā noslēdzošais. Zane laikam jau bija atdalījusies, lai vēlāk atkal pievienotos, jo pēc Daugavpils ielas bija dikti šaurs posms. Ģirts jau brīdināja, ka tur ar velo cauri nevarēšot tikt. Nebiju domājis ka tik šauri būs. Žogs gandrīz līdz pašai mājas fasādei, starp žogu un mājas sienu – iemīta taciņa. Ģirts veiksmīgi šaurajam posmam tiek cauri. Mums ar Matīsu somas. Mana ķermeņa uzbūve un soma neļauj sagriezties. Tā sakot- cik garš, tik plats. Paceļu rokas un šaurajā vietā mazliet iesprūstu. Matīsa gādīgais pagrūdiens ļauj tikt tālāk. Skrienot gar Ivana kapiem, Ģirts LDz darbiniekiem uzjautā vai līdz Ērgļiem tālu?! Ko viņi atbildēja- īsti nesapratu, bet virziens esot pareizais. Turpinām. Mazliet atvirzāmies no sliedēm, bet Vagonu parka stacijai garām skrienam pa peronu. Pēc tam tālāk ceļš ved pa šauru taciņu. Vietā, kur Lubānas iela šķērso sliežu ceļu, Zane mums atkal pievienojas. Šo vietu jau es zinu, te pēdējās reizes ar velo no darba mājās braucu.

Dienvidu tilts, pa apakšu cauri uz Jāņavārtu staciju. Te mums jāatvienojas no aktīvās dzelzceļa līnijas. Īsāk sakot – Ērgļu atzars. Vēl tik tāds sīkums, kā jāpaspēj pārskriet pirms prečinieka. Tas solās būs garš. Paspējam visu veiksmīgi. Palīdzam Zanei ar velo tikt pāri neskaitāmajiem sliežu ceļiem. Tālāk ļoti dīvaina sajūta, ka skrien gar sliedēm, bet abās pusēs ir ķieģeļu mūris, ar roku aizsniedzams. Gandrīz kā tunelī. Nez, kā te tas vilciens ir braucis cauri.

Klāt arī Krustpils iela. Tai pāri. Tepat jau Šķirotavas cietums. Šo Matīss jau iepriekš bija pieminējis, īsti vairs neatminos kādā sakarā, bet doma, ka te vajadzētu ierīkot ko līdzīgu Liepājas Karaostas cietumam. Šķirotavas stacija. Vismaz tas, kas no tās palicis pāri. Matīss, ieraugot auto pārvadājamos vagonus, kavējas bērnības atmiņās, kā tie bijuši pilni ar žiguļiem. Zane mūs pie Krustpils ielas pameta, lai Sauriešos atkal pievienotos. Ar ričuku te būtu bijis grūti pabraukt. Pēc cietuma esam pie TEC. Te atceramies, kā tika skriets pa Lielo LV kontūru. Es gan tajā koptreniņā nebiju, bet skrējis te biju. Top arī neliels video ar dzelzceļa gulšņiem. Ar Ģirtu nosmejam, ka tas Rimantam, tam, kurš Stirnubuks.

Pa ceļam laikam arī vēl Acones stacija, kurā rēja kāds baiss čerkājainais draugs. Labi, ka tikai rēja. Pašu neredzējām. Kādu gabaliņu pirms Sauriešu pārbrauktuves Zane jau brauc pretī. Kamēr tiekam līdz Sauriešu stacijai, Zane sniedz atskaiti par soc. tīklos notiekošo. Cik LIKE saspiesti pie bildēm, kādi komentāri utt. Izrādās, ka manai “Edmunda” tiešraidei karti nevarot redzēt. Samainu iestatījumus.

Tagad jābūt visam OK. Tērzējot, jokojot skrienam. Noguruma nav. Mazliet aiz apvedceļa būs pusmaratons. Pirmais. Te vajadzētu taisīt restorāna vagona pauzi. Ak jā, piemirsu piebilst, ka sliežu un gulšņu vairs nav. Tie izbeidzās kādu gabaliņu pirms tilta pār Juglas upi. Tagad jāskrien pa labu, grantētu ceļu. Tiesa gan, šaurs priekš autoceļa, bet skrējējiem pietiek. Lēnām paliek tumšs. Zane ieslēdz gaismu. Nolemjam, ka skriesim līdz stacijai, un tad tiks atvērts restorāna vagons. Stacija Ķivuļi. Skrējuši esam ap 2,5 stundām. Iekožu auzu pārslu/ šokolādes batonu. Iedzeru Daridas minīti, mazliet kolu. Apēdu arī banānu. Tie somā cietuši, bet gana ēdami vēl.

Ģirts parūpējies arī par muzikālo pavadījumu. Turpinājumā jautrākam noskaņojumam tika saslēgts pleijeris un tumbiņa, lai pa ceļam skanētu mūzika. Uz ceļa naktī notiek arī maza disene.

Joka pēc bildes ar “vilcienu” (velosipēdu), kas tuvojas no aizmugures.

Bajāros manāma arī civilizācija. Cilvēkus gan nemana, taču ir mājās, logos gaismas, rej suņi. Labi, ka aiz žoga. Šķērsojam kārtējo auto ceļu. Tālāk sliežu uzbērums mazliet izrakņāts un nākas skriet tam blakus, tur līdzenāks. Gaismas staru kūlī pamanām, ka mums kompanjons – izbiedēts lapsēns. Laikam bija tik sabijies, ka pat aizmirsa mukt. Pēc neliela pārdomu mirkļa gan prom bija, bet tā ne visai omulīga sajūta. Ģirts ik pa laikam atgādina, kādus tik dzīvniekus sastapis uz šīs trases, braucot ar velo vai moci. Kaut kur ap Kangariem starp mūzikas skaņām izdzirdam suņu rējienus. Mūzika tiek pieklusināta un saprotam, ka no blakusesošās mājas mūsu virzienā skrien suns. Neizklausās, ka viņš būtu ļoti draudzīgi noskaņots. Ģirtam kaujas gatavībā gāzes baloniņš, bet sabļāvām uz suni, un šis laikam sabijās vairāk par mums. Piefiksējam arī govis ganībās. Kangaros nākas atkal novirzīties mazliet no vecā sliežu ceļa, jo tur futbola laukums.

Maratons pieveikts, restorāna vagons atkal atvērts. Laiks aptuveni 4,5 stundas. Šoreiz atpūta sanāk mežā. Nav ne staciju, nekā. Tikai mēs un spožs pilnmēness.

Atkal nedaudz uzkožam, iedzeram. Uzvelku arī jaku, jo stāvot kļūst vēsi. Atsākam skriet. Četrdesmit astotajā kilometrā pienāk skarbs signāls no dzeršanas sistēmas. Tajā atlikušas vairs tik dažas šļukas dzēriena. Bāc. Ko nu? Iepriekš nekad sistēma nebija izdzērusies un šoreiz jau tā bija pilnāka kā parasti! Kaut gan varēju ieliet arī visus 3 litrus, nevis aprobežoties ar diviem. Neko darīt. Sākam plānot, ka būs jādodas Suntažos uz DUS papildināt ūdens krājumus. Paralēli arī vērojam dzelzceļa malā esošās mājas – vai kaut kur nav pieejama kāda aka. Sidgundas stacija. Zālē ieaudzis soliņš. Arī aka, bet neizskatās uzticību viesoša. Mazu gabaliņu tālāk pamanām ugunskuru un cilvēkus. Matīss droši dodas klāt un vaicā pēc ūdens. Atsaucīgi ļaudis, dara to, kas sestdienas vakarā pienākas – atpūšas. Un labi, ka neguļ. Ūdens neesot problēma, vai tik mums esot kur ieliet. Protams! Abi ar Matīsu uzpildām sistēmas, Ģirta pudele arī tiek pie papildinājuma. Īsi aprunājamies, izstāstām, ka skrienam pa dzelzceļu no Rīgas uz Ērgļiem. Jaunieši paspēj arī izstāstīt, ka īsi pirms mums esot aizbraukuši arī riteņbraucēji. Dodamies tālāk un esam laimīgi, ka ūdens problēma atrisināta.

Katru stundu mums bija atvēlētas lamāšanās piecminūtes. Tās gan Zane mums parasti atgādināja, kad jau bija pagājušas, bet vienu izdevās dokumentēt.

Klāt Suntaži. Zanei atkal mūs jāpamet, jo tilts pār Mazo Juglu bēdīgā stāvoklī.

Pašiem gan it kā problēmu ar tilta šķērsošanu nebija, bet ar somām nokrautu velo būtu problemātiski. Labi, ka vēl joprojām ir krēsla, un neredz cik tilts augsts. Arī mazliet ļodzīgie ceļi šo pasākumu neatvieglo. Pāri esam.

Autobusa pieturā atkal atveras restorāna vagons.

Kamēr iestiprinājāmies, nācās arī kādu vārdu ar vietējiem pārmīt. Nebija diez ko draudzīgi noskaņoti. Nozīmējās ar savu BMW un aizbrauca. Ilgi kavēties nevar, jo ir saullēkts un atkal, ja nekustamies, sāk salt. Atkal biju uzvilcis jaku. Arī Ģirts un Matīss uzvelk ko siltāku, bet ātri vien jāsāk atkal pārģērbties, jo skrienot ātri paliek silti. Noskrieti vairāk kā 55 km. Sajūtas ir OK. Paskriet varu, bet jūtu, ka Ģirtam ar Matīsu iet raitāk. Mazliet iesāpas kreisais celis, tad atkal labā potīte. Un tā uz maiņām. Te viens, te otrs. Bet jāturpina. Īsti jau nav atkāpšanās ceļu. 68.km atkal taisām pauzīti. Gribu atlaisties un pacelt kājas. Drīz būs Ķeipene, tur paredzētas brokastis.

Nosmejam, ka ultra noskrieta, palicis maratons. Īstenībā jau mazāk.

Kustamies uz priekšu. Saule jau uzlēkusi. Gaiša diena. Skrienam caur ganībām. Var redzēt, ka lauksaimniecības tehnika krietni pabojājusi dzelzceļa uzbērumu. Zoles saķeras pilnas ar dubļiem, un jau tā smagais solis kļuvis pavisam smags. Ģirts un Matīss ik pa laikam atraujas, es izmantoju izdevību un pāreju soļos, kamēr viņi neredz, bet daudz atpalikt arī nevar. Mēģinu cik varu. Par pārsteigumu, pēc pāris km esam Ķeipenē. Būs garāka pauzīte ar siltām zupiņām un brokastīm. Tiekam pie siltā buljona, kafijas. Apēdu arī batonu.

Te mums arī sanāca garāka saruna ar “vietējiem” jauniešiem. Bija laikam ciemojušies izlaidumā. Pienāca pie mums. Uzsāka sarunu, vaicājot uz kurieni mēs ejot. Mēs sakām, ka skrienam no Rīgas uz Ērgļiem. Uz to vietējais čalis atbild – bet jūs taču te tikko pa sliedēm gājāt! Finālā vēl pajautāja, vai mums neesot ko padzerties, viņam dikti kaltējot. Tā kā paši jau bijām pabrokastojuši, un atlicis bija nedaudz čipšu, tad laipni piedāvājām tos. Neatteicās. Tad nu gan bija laikam izslāpis! Piesējās arī draudzīgs suņuks, kas uzsāka ceļu mums līdzi uz Ērgļiem. Sākumā nemaz nebija noskaņots griezties atpakaļ. Pēc aptuveni noskrieta kilometra, nezinu kā Matīsam izdevās viņu pierunāt, bet suns bija prom. Skrienam. Matīss  ar Ģirtu pa priekšu, mēs ar Zani iepaliekam. Zane mēģina uzmundrināt, bet man galīgi nav noskaņojuma. Sāku miksēt iešanu ar skriešanu. Viss sāk traucēt. Paliek par karstu. Labi, ka odi un dunduri liek mieru. Nezinu vai tiem par karstu, vai vēl nav modušies.

Matīss ar Ģirtu, visticamāk jau mani gaidot, arī kādu gabaliņu iet un tad skrien. Kādā viņu iešanas brīdī, kad es skrienu, apdzenu viņus, liels kārdinājums pāriet soļos, bet zinu, ka atsākt atkal būs grūti, tādēļ turpinu. Pēc laika atkal viņi mani panāk un apdzen.

Esam jau tikuši līdz Taurupes stacijai, Zane parāda māju, kur vecvecmamma dzīvojusi. Pēc dažiem kilometriem sastopamies ar diezgan agresīvi noskaņotu suni un saimnieku. Viņš gan mēģina ieskaidrot, ka suns esot ļoti draudzīgs, tik mazliet sabijies, un kategoriski atsakās suni savākt. Vārdu apmaiņa, un tiekam veiksmīgi garām.

Arvien straujāk tuvojas tas brīdis, kad es sasniegšu maksimālo km atzīmi, ko vienā skrējienā esmu pievarējis. Ir plānots, ka tad atkal būs pauzīte. Drīz jābūt arī slavenajam Līčupes tiltam. Tas esot otrais augstākais dzelzceļa tilts Latvijā. Pēc Ģirta plāniem un mana Garmina datiem tilts būs tālāk, bet nekā – robeža simboliski tiek sasniegta uz Līčupes tilta. Īsi pirms tam Matīs arī pamana odzi, kas sauļojas uz ceļa. Man šie dzīvnieki nepatīk. Esam uz tilta, un paziņoju, ka tik tālu esmu skrējis jau iepriekš, tālāk sāksies nezināmais.

Sākumā domāju, ka lejā nemaz nekāpšu, palikšu atpūtināt kājas. Tomēr lejā ir geoslēpnis – saņemos un nokāpju, pie reizes nomazgāju muti. Tikmēr Ģirts ir jau sagatavojis Bauskas vitamīnu dzērienu, lai atzīmētu manu noskrieto kilometrāžu. Viņam šādi svētki būs mazliet vēlāk – pie 90 km. Nekas daudz vairs jau nav palicis. Man nez kāpēc iesēdies atmiņā, ka visa distance ir 97 km. Laikam. Turpinām, Ģirts atzīmē arī savu rekordu. Līdz galastacijai nieks vien palicis, bet ātrāk pakustēt vairs nevaru. Esmu kļuvis par „stopkrānu” un iepalicis kādu gabalu aiz „lokomotīves” un „vagona”. Tā Zane mūs nokrustīja. Garmins ziņo, ka baterija tuvojas finišam. Es gan ceru, ka izvilkšu, jo daudz tiešām vairs nav palicis. Esmu arī apbruņojies ar veco Garminu rezervei. Ir karsti. Ar Ģirtu spriežam – labi, ka sākām skriet pa nakti, jo, ja šitā cepina jau no rīta deviņos, tad kas būs pa dienu!? Kad es atkal pēc kāda vājuma brīža esmu panācis līderus, Matīss mani stumj. Tieši tā – stumj! Ir vieglāk. Izrādās, ka varu paskriet ātrāk.

Kolēģi, saprotot, ka man iet pavisam grūti, sāk jau man teikt, ka šī taisne ir pēdējā. Pēc līkuma jau esot Ērgļi. Nekad tur neesmu bijis – nezinu, tāpēc var arī mani apčakarēt, jo aiz līkuma atkal ir kārtējā taisne, n-to kilometru gara. Skrienu un skaitu soļus. Interesantāk. Kādā mirklī, kad esmu iepalicis, pamanu, ka Garmins ir tumšs. Lādētāja vadu atstāju mājās, telefons arī ir nomiris. Neko darīt, palaižu veco pulksteni un turpinu. Noskrieti jau vairāk kā 97 km. Tātad būšu kaut ko sajaucis ar distancēm.  Matīss paziņo, ka Ģirtam jau rādoties milzu baravikas ceļā malā, bet šis gan esot pēdējais pagrieziens. Neticu, gan jau atkal grib apčakarēt! Apņemos līdz līkumam paieties un tad skriet, jo būs redzama Ērgļu stacija, un mūs tur sagaidīs. Nu nedrīkst taču iet! Par laimi (vai nelaimi) aiz līkuma redzam tikai nokritušu koku – ritenis būs jādabū pāri.

Kamēr es pieskrienu, tas jau ir izdarīts. Un aiz koka redzamas ēkas! Matīss saka, ka tas ir finišs. Ticības man nav, bet ko var zināt. Jāskrien! Vēl Matīsam saku, ka viņam man jāparāda, kā pulkstenī izskatās 100 km, es neredzēšu savējo. Skrienam! Matīss atkal mani piestumj. Skaitam metrus līdz 100.km. Saprotu, ka tomēr ir gan Ērgļu stacija, jo uz perona gaida mūsu transports. Ir 100 km un pēc aptuveni 300 m esam uz perona. FINIŠS.

 

 

Esmu saguris, bet laimīgs. Atbrīvojos no somas un kedām. Paiet grūti, kājas sāp. Zanei vēl padsmit km jāaizmin līdz mājām. Jūtu līdzi. Veikala apmeklējums, mazs recovery un sviedru noskalošana upē, brokastis (vai arī pusdienas, visi pulksteņa laiki ir sajukuši) pie Zanes vecākiem. Tad vēl fantastiski noorganizēta pirtiņa ar baseinu un gaļas cepšana ar alu noslēgumā.

Uzreiz pēc finiša jau bija skaidrs, ka tas bija to vērts, lai arī ļoti priecājāmies, ka šī dzelzceļa līnija netika uzbūvēta plānotajā garumā līdz Rēzeknei.

Noslēgumā:

• Kopējā kilometrāža: starp 100 un 101 km
• Laiks: nepilnas 13 stundas
• Apēdu: 2 želejas, 4 batonus un 2 banānus
• Izdzēru 2l sporta dzērienu + aptuveni 2 l ko uzpildīja un vēl no Ģirta + darida + kola + Bauskas tumšais (pavisam nedaudz).

Un vēlreiz PALDIES Ģirtam un Zanei par organizēšanu, Matīsam par kompāniju, Zanes ģimenei par servisu finišā un visiem pārējiem, kas juta līdz soc. tīklos.

Tiekamies kādā citā skrējienā.

P.S. Paldies Zanei par kļūdu labošanu.