Tā ir iegājies, ka Valmierā es skrienu maratonu un pēc tam dodos uz netālajiem laukiem pie radiem stāstīt, kā man gāja, iet pirtī un iemalkot kādu vinčiku. Šogad uz Valmieras pusi devos jau dienu iepriekš, līdz ar to vakars izvērtās tāds, kā jau pie lauku vecmāmiņas var izvērsties – “mēs jau neko dižu neesam sataisījuši, tikai pusspaini gulaša”. Pierijos un iztēlojos, kā ripošu pa trasi.
Maratons ir patīkamos 6 apļos. No tiem, ko esmu skrējusi, labākais formāts. Šoreiz nekādu ambīciju – noskriet un atpakaļ pie gulaša. Iekārtojos pie 4 stundu tempa turētājiem.
Pirmie 2 apļi ir pilnīgi normāli. Skrienas ļoti labi, pat varētu drusku ātrāk, bet es tomēr pieraugu, lai neatrautos no TT – šo kļūdu vēlreiz negribu pieļaut. Labi zinu, ka, ja Maratonu glauda pret spalvu, tad viņš var iekampt. Ar Ēriku spēlējam dziesmu spēles – skrienot garām dziesmu punktam, viena dziesma ir manējā, tad nākamā, ko dzirdam, ir veltīta viņam. Fascinē četri vīri šlāgerpunktā, kuri katrs kustas savā dejas solī. Andulis, garām skrienot, izmet joku, ka mans trumpis būs pēdējie 2,5km, kurus es skriešot ar zvaigznītēm. Nē, negribu zvaigznītes. Trešajā aplī sāk parādīties kaut kāds minimāls nogurums un ribās dūrējs. Ceturtajā aplī dūrējs pazūd, bet nogurums parādās arvien manāmāk. Gribas, lai 4 apļi būtu jau aiz muguras, nevis tikai procesā. Lai taupītu enerģiju, izstājos no dziesmu spēlēm un sarunām. Sakožu zobus un skrienu, un skaitu kilometrus. Piektajā aplī uznāk kārtīgs plīsiens. Bet protams! Trenēties vajag, cilvēk, trenēties! Nav nekāds brīnums, ka tā. Pirmo kilometru vēl turos ar TT, bet pēc tam sākas viens no mazajiem kalniņiem, un atļaujos līkām kājām pastaigāt. It kā krampī rauj, it kā sēžas nervs atmodies un sāk sāpināt muguru un dibenu… Ieslēdzas galvas kalkulators – ja tagad staigāšu visu trasi, kontrollaikā paspēšu. Bet tā gluži negribas, tāpēc skaistos lejupceļus tikpat skaisti skrienu. Staigāju tikai pa kalnu augšā. Apļa beigās velkos kopā ar Raiti, kam arī uznācis plīsiens. Eh, laimīgais, viņam jau pēdējais aplis! Tomēr sajūtos labāk, jo neesmu vienīgā, kas nevar paskriet tā, kā varētu bez spēka izsīkuma.
Kad man sākas pēdējais aplis, tad man pa īstam sākas arī maratons. Es vienkārši nevaru paskriet. Nav ne iekšās, ne kājās, ne galvā. Nu labi, 5 stundās es finišēšu. Vajadzētu paskriet. Paskrienu dažus soļus, bet neskrienas, arī lejupceļā ne. Mokos. Krampji abās kājās neļauj skriet, bet arī paiet īsti nevar. Mugura sāp. Laikam jau Maratons ir par kaut ko uz mani sadusmojies un iekampis kājās un mugurā. Varbūt par to, ka netrenējos? Šķiet diezgan ticami. Ahā, lejupceļš! Otro reizi mūžā es sajūtu, ko nozīmē sāpoša Ahileja cīpsla. Mēģinu staigāt, bet nesanāk. Garāmskrienošie jautā, vai viss kārtībā. Nav kārtībā, bet finišs būs! Vēl tikai 4km. 4 bezgala gari kilometri… Slāpst. Kur tagad ir tās meitenes ar āboliem, kurām skrēju iepriekš garām? Nenormāli kaltē, gribas kaut ko padzerties. Kaut vai augli! Atminos, ka radi solīja atbraukt uz manu finišu. Nu kur viņi ir? Būtu iedevuši padzerties! Ūdens punkts pēc 500m, bet tas ir par tālu. Tieku līdz uzkalniņam, kura galā jau aicinoši mirdz ūdens glāzes, bet es nevaru uzkāpt pa to kalnu. Man sāp mugura un kājas. Apstājos pie staba, staipu kājas un nesaprotu, kā lai es novelkos vēl tos 3km līdz beigām. Izstaipos, izslejos, mēģinu iet un palieku uz vietas. Bet tā nevar, ir jāliek kāja priekšā kājai. Kaut kādā fenomenālā kārtā esmu tikusi līdz dzirdināšanai. Enerģijas dzēriens, ūdens, ūdens, vēl ūdens. Labi, paņemšu vēl vienu glāzi ūdens. Varbūt izlūgties veselu pudeli? Nē, kaut kādas trīslitrīgās. Mēģinu paskriet, bet pēc viena soļa saprotu, ka nebūs. Pārāk sāp viss. Vīri šlāgerpunktā joprojām dejo. Cik grūti ir nodejot maratonu? Nezinu. Pēdējā reversajā posmā redzu, ka iet drusku uz leju. Varbūt paskriet? Nesanāk! Apstājos un atkal staipos, un nesaprotu, kā es tikšu galā. Pirts laukos jau noteikti kuras. Torte arī pagatavota… Bet es esmu kaut kādā Golgātas ceļā un nespēju tikt uz priekšu! Uzspīd silta saule. Tā tikai vēl trūka! Ieraugu kādu sirmu vīru un nolemju skriet tā, kā skrien sirmie vīri – pusteciņus. Kaut kas drusku sanāk. Pašļūcu, paeju, drīz jau būs apgriešanās punkts. Kas tad tas? Man ienāk prātā doma, ka es varētu paspēt zem 4:30! Ja 4:20 TT mani apdzen 2km pirms beigām, tad tas ir droši! Sāku steigties, lai viņi neapdzen ātrāk. Reversajā redzu viņus sev aiz muguras. Varbūt varu aizmukt? Jāpasteidzas, jāpasteidzas, jākustina kājiņas… Ko es daru? Es skrienu! Ir grūti un sāpīgi, bet es skrienu! Kusties, kusties! Vēl tikai 1 kilometriņš, es varu finišēt 4:20, tikai jāpasteidzas! No kurienes man tāda ideja? Finiša laiks jau tāpat būs drausmīgs, priekš kam es mēģinu kaut ko darīt? Bet es daru! Pēdējā lejupceļā pie Dzirnavu ezera beidzot ieraugu savus atbalstītājus. Citējot Daci: “atiežu zobus cerībā, ka tas izskatās pēc smaida”. Kā es tiku augšā pa pēdējo kalniņu, goda vārds, īsti neatceros. Aculiecinieki saka, ka es esot uzskrējusi lieliem soļiem. Vai tas tā varētu būt? Finiša taisnē izbaudu ovācijas, situ pieci un finišēju ar smaidu (cerams). 4:16:18. Laikam baigi esmu tesusi beigās.
Atkrītu uz soliņa un neko nesaprotu. Kā es tikšu mājās? Ceļos un eju, bet nevaru paiet normāli. Satieku savējos un eju pēc mantām, jo paliek vēsi. Ieraugu masāžu. Šoreiz es to izmantošu. Atdodu mammas vīram putras talonu, viņš paēd un sadabū sēdekļus, kur skrējējiem piemesties, masāžu gaidot. Aizsūtu mammu pēc 5 posmu finišētāju krekliņa. Tur pasaka, ka es esot finišējusi tikai 4 reizes, un jautā, vai tad šodien arī skrēju. Mamma saka, ka skrēju gan, un es nevarot pakustēties. Mana izmēra nav, man vajadzējis nākt ātrāk. Tas pats teksts, kas pirms 2 gadiem… Nu kur es varu ātrāk atnākt, ja es tai laikā agonēju trasē? Beigās dabūju citu izmēru, kas arī ir diezgan labs. Masāža ir dievīga. Labi, ka paklausīju aicinājumam mest kaunu un bikses pie malas, un gulties uz tā galda apenēs. Izspieda man gan kājas, gan muguru. Pēc tam pat varu paiet un jau domāt, kā es skriešu nākamo maratonu.
Aizvizinos uz lauku mājām, tur mani sagaida ar “sveiks, lai dzīvo” dziedāšanu, puķēm, torti, mielastu, šampanieti… Mani samīļo un apsveic, it kā es būtu uzvarējusi to maratonu. Nez, vai uzvarētājiem bija tikpat brīnišķīga sagaidīšana? Pieēdos grēcīgi garšīgo ēdienu un nodomāju, ka pilnīgi žēl, ka mēs neesam baznīcēni – būtu grēki, ko sūdzēt. Mīļas sarunas, pirts, smiekli… Žēl, ka Valmieras maratons ir tikai reizi gadā, bet prieks, ka visādus priekus var sarīkot arī bez maratona. Kāpēc man vajag maratonu, ja priecāties var tāpat? Tāpēc, ka man laikam patīk nomocīties. Pat ultrās tā nesanāk, tur vajag klasiku!
km 
-
Tu pēdējā kalnā uzskrēji veikliem solīšiem. Tā viegli un skaisti :)
Tu esi vislabākā, neatkarīgi no maratona noskriešanas laika!
Lasu un smaidu. Jo man kā reiz kāds Valmierā jautāja vai es skrienot sacensībās eju.
No malas neizskatījās tik traki :)
Velns, man nav nekas pretī, ka redaktors izlabo manas kļūdas, bet mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem tomēr nevajadzētu ķerties klāt, it īpaši, ja tie ir pareizi uzrakstīti, tāpat kā man nepatīk, ka manos tekstos parādās papildinājumi, kurus neesmu rakstījusi.
Kur tieši tika veiktas izmaiņas?
Tā jau raksts interesants, tikai pāris bilžu trūkst :)
Ai, man pat negribas tagad visur labot, kur kas kā bija, nāksies tikai apsvērt, vai vispār vēl kaut ko rakstīt, ja pēc tam rūgtums pašai rodas. Pateikšu tikai, ka starp “diezgan labs” un “labs diezgan” ir diezgan liela atšķirība.
Ja tas ir svarīgi, tad uzrakstiet, kur tika veikti attiecīgie labojumi, citādi tādi izteikumi ir nepamatoti.
Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi (tieši leksiskie) netika aiztikti. Toties, ja leksika neiet kopā ar teikuma sintaksi un vairāk līdzinās gramatikas kļūdai, tad gan ir vēlams veikt izmaiņas. Labāk jau rakstīt/teikt “diezgan labs”, nevis “labs diezgan”, te pat nav kam pieķerties.
Tam jau tie redaktori ir domāti. Es nezinu, kā ir pārējiem redaktoriem, bet ļoti bieži ir labi raksti, kuri ir uzrakstīti, izmantojot nevēlamus valodas līdzekļus (rusicismi, barbarismi utt.). Šādos gadījumos redaktoram jo īpaši ir jāveic labojumi, jo tas viss, teiksim tā, ne pārāk labi ietekmē latviešu valodu (vismaz noskrieniešu aprindās). :)
Kā jau teicu, starp “diezgan labs” un “labs diezgan” ir būtiska atšķirība. Tas nav viens un tas pats, šīs frāzes apzīmē dažādus jēdzienus! Ja to nevar saprast, tad es neredzu jēgu paskaidrot šo un vēl citus piemērus.
Man jau nu šķiet, ka būtu tikai pieklājīgi, ja arī redaktors, ja tāds ir “personīgam” blogam, tad tiktu norādīts. Citādi tagad autoru redzam gan augšā, gan apakšā, bet redaktors nezināms.
Btw, Tagus gan redaktors varētu palabot, citādi tagad viens vien ieraksts par “Valmeiras maratonu”.
Redaktors te ir katram blogam, un esmu piedzīvojusi pozitīvu piemēru, kad redaktors pavaicā, vai nevajadzētu izlabot konkrētu vietu, bet, kad “salabo” tā, ka es vairs nepazīstu savu teikumu, pie kura varbūt ilgāku laiku esmu sēdējusi un domājusi, tad paliek tā bēdīgi ap sirdi. Kādēļ gan vispār censties? Apzinos, ka neesmu savu literāro valodu izkopusi Jaunsudrabiņa līmenī, bet stipri šaubos, ka labotāji ir.
Ai, sakrājās.
Flrx
21/09/2016 at 11:49
Ja tas ir svarīgi, tad uzrakstiet, kur tika veikti attiecīgie labojumi, citādi tādi izteikumi ir nepamatoti.
Un Dzo komentāros pieslēdzas reti:)Tā,ka pagodinājums “personīgajam blogam”:)
Un no manas puses,rakstiet,ja tas organismam nepieciešams,bet nedusmojaties par turpmāko.
Diezgan labs raksts :)
Pārstāvot “ļauno korektoru” sadaļu, gribas piemest savu artavu šai diskusijai, kas jau mazāk ir par ieraksta saturu, kā par tā formu un veiktajām izmaiņām.
Nerunājot konkrēti par šo gadījumu, bet vispār par blogiem šeit – varētu jau atstāt kā ir, jo tomēr tas ir individuāla autora daiļdarbs, bet tam ir arī otra puse – atbildība par noskrien.lv saturu un cieņa pret lasītāju. Šīs otras puses dēļ ir pieņemts iekšējais lēmums, ka arī blogiem tomēr uzmetam aci un būtiskākās kļūdas palabojam, jo nevaram no visiem skrējējiem prasīt, lai viņi būtu Endzelīni ar atzīmi 5 (vai 10 – atkarībā no vecuma grupas) latviešu valodas gala eksāmenā. Jāņem vērā arī, ka korektors ir cilvēks un viņa interpretācija par stilistiku ir subjektīva.
Būs man jauna motivācija kādreiz vēl kādu blogu uzrakstīt. Jāmēģina tā rakstīt, lai korektoriem nebūtu iespējas kaut kur piesieties. Jebkurā gadījumā atbalstu korektorus. Laba lieta!
Vai shis ir pirmais gadijums, kad autors nepiekriit labojumiem? Varbut pirms publiceshanas ir nepiecieshams autoru iepazistinat ar galigo variantu vai vismaz bridinat, ka ir dazhas izmainjas. Piemeram, manaa gadijumaa tika pievienoti tulkojumi no anglu valodas. Pilnigi pareizi, taa vajadzeja un labak, ka to izdara redaktors, jo ilgstosha prombutne diemzhel “sabojaa” prasmi pareizi izteikties (paartulkot) dzimtajaa valodaa…
Šī nebūt nav pirmā reize, kad nepiekrītu labojumam. Trakākais ir tad, kad es lasu un brīnos – vai es tiešām kaut ko tādu būtu kādā prāta aptumsumā rakstījusi? Nu nē, es nerakstīju neko par spēka izsīkumu vai kāju izspiešanu! Es tiešām atbalstu kļūdu izlabošanu, nevajag domāt, ka es savus tekstus turu par neaizskaramiem, bet teksta papildināšana ar veselām frāzēm (kas pie tam izmaina teikuma jēgu) nekā neietilpst manā priekšstatā par kļūdu labošanu. Ir gadījies, ka redaktors gramatiski pareizus teikumus ir pārtaisījis par kļūdainiem. Mans ieteikums – pirms labošanas pārbaudīt, vai “kļūda” patiešām ir kļūda. Šī raksta ietekmē pat sameklēju mācību literatūru par citātu rakstīšanas veidiem. Kā tad, es biju uzrakstījusi pareizi, bet vienalga ir izlabots uz citu veidu, kas neskan tā, kā biju iecerējusi!
VSK? Nē, VVK – Virtuālais Valodnieku klubs.
Neder, aizņemts – Valmieras Vieglatlētikas klubs. Daži VSK biedri ir arī tur, VVK.
…
Kompromiss varētu būt “Valmieras Valodnieku klubs”?
Blogs ir labs diezgan, lai tiktu publicēts. Lasītājiem arī šķiet diezgan labs. Tik autore pukojas par izmaiņām. Varbūt var pacietīgi komentāros salikt oriģinālo versiju?
Nez kāpēc atcerējos “Rīgas laiks” interviju ar Šleseru. Visa nācija toreiz bija sajūsmā.
p.s. Ja jau sāk labot leksiku, cīnīties ar barbarismiem utt, tad pirms publicēšanas gan vajadzētu saskaņot ar autoru.
Rasel, visa nācija noteikti nelasa/nelasīja “Rīgas Laiku”. Par sajūsmu toreiz drīzāk parūpējās žurnālisti – atstāstītāji ;)
Ja par lietu, tad gan jāpiekrīt.
– Garumzīmes, komatus, lielos/mazos burtus un tml. varētu labot bez saskaņošanas.
– Par leksikas, stila labojumiem labāk būtu iepriekš vienoties ar autoru. Pareiza vai nepareiza, bet tomēr tā ir daļiņa no autora personības… kuru lasītāji varbūt vēlētos redzēt un novērtēt sākotnējā, negrozītā veidā…
Lielos/mazos burtus var labot bez skaņošanas? Bet kā tad ar Aivara703 veco draugu Alu?
Draugu vārdi rakstāmi ar lielo burtu, to katrs saprātīgs labotājs zinās.
(Izņemot gadījumus, kad lieto drauga segvārdu (nickname), kas sākas ar mazo burtu. Par Alu to gan nevaram teikt.)
Tā kā ikdienā sanāk darboties ar tekstiem daudz, atļaušos arī izteikt viedokli. Manuprāt, labs zelta vidusceļš būtu tas, kuru piedāvāja Andulis. Par bloga ierakstu – kārtējais foršais raksts, kaut arī nedaudz ģenētiski modificēts :)
Es tomēr uzskatu, ka VSK Noskrien korektoriem ir augstāka vara, un nekāda saskaņošana ar autoriem nav vajadzīga. Cik saprotu, tad nav jau tā, ka tie rediģētāji ļoti cītīgi katrā teikumā meklē kļūdas. Vienkārši tie, kuriem ir piekļuve tām attiecīgajām pogām, palabo to, ko ierauga. Ja labotāji ir vairāki, un autoram daudz kļūdu, tad tā saskaņošana par katru labojumu ar katru no rediģētājiem var būt diezgan sarežģīta un laikietilpīga.
Jap, nemeklē problēmu citu, tikai treniņi ir tie noteicošie.
Cerams ahilejs ok, citādi samocīts tas var dzīt 1/2 gadu vai gadu. Forši, ka izmasēja Tevi.
Tomēr šīs kaites liekas daudz mierīgākas, kā atceros Valmieras maratona stāstu ar sirdsklauvēm, tas tomēr dzīvībai bīstamāk.
Tev nu gan kā ultru skrējējai būtu jāzina, ka tieši iesākt skriet ir grūti, nedrīkst uzreiz apstāties, bet ja pēc 5-10 soļiem nevar paskriet, tad drīkst.
Iespējams, pacietība noderētu. Ja brauktu uz Siguldas pusmaratonu, gan jau būtu sagādāti arī tavi izmēri.
Bez garas skriešanas tie prieki nav tādi!
Tieši šoreiz nodomāju, ka priecātos par kādu bildi ar Neijas kundzi :)
Ja par redakcijas lietām, tad es apspriežos ar sevi un norakstu sevi zaudējumos. Man šobrīd neizdodas uzrakstīt tādu rakstu, kā gribētos, tāpēc nepublicējos. Lai gan patiesībā es gribētu dalīties ar saviem iespaidiem. Iespējams darīšu kā jau esmu darījis iepriekš – iedošu saiti uz gūgles dokumentiem, kur mans savārstījums mīt.
p.s. man valodā bija 5. 10 baļļu sistēmā.
Paldies par rakstu. Par to kāju izspiešanu arī lasot pabrīnījos, kur ta Gunta šitā runāt sākusi.
Foršs blogs par gulašu, radiem un emociju buķeti paša maratona laikā. Arī man simpatizē 6 apļu formāts, jo viegli rēķinās finiša rezultāts pēc katra iespētā apļa un, galvenais, ka šamie apļi nav apnicīgi.
Ja par daudzajos komentāros aizskaroto blogu uzlabošanas tēmu gramatiski, tad visiem sava taisnība. Vien piebildīšu, ka noskrien.lv var būt lepni, ka tādi korektori vispār darbojas, jo virknē ikdienas ziņu portālu šī lieta pieklibo un ne visi spēj nodrošināt tādu servisu lasītājiem. Tiesa, tajos, kur gramatiķi darbojas, pie vārdu kārtības teikumā neķeras, it īpaši, ja tas ir blogs/viedokļraksts, kā šī sadaļa. Papildinājums klāt arī neliek, jo tas ir autordarbs un nav jāsakrīt ar redakcijas viedokli. Ar rakstiem vienkāršāk, tur epitetu un citu izteiksmes līdzekļu mazāk.