Skrējēju sezonas noslēguma balles loterija man atnesa vēsti, ka 2016.gadā skriešu ultramaratonu Rīga – Valmiera. Tiesa, pie šāda lēmuma pēc divu gadu garumā ilgušām pārdomām biju nonācis arī pats. Pieļauju, ka vistuvākajā laikā jautājums par piedalīšanos varētu nodarbināt arī citu skrējēju prātus, tāpēc, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu tiem, kuri vēl nav pārliecināti par savu izvēli, īsumā mēģināšu pastāstīt par to, ar ko, manuprāt, ultramaratons atšķiras no maratona. Turpmāk izklāstītais varētu nebūt aktuāls tiem, kuri skrien jau visu mūžu un/vai cīnās par godalgotajām vietām. Viņi paši apzinās, uz ko piesakās, tāpēc tālāk rakstīto var nelasīt. Manas pārdomas vairāk domātas tiem, kuri sākuši skriet salīdzinoši nesen un kuri pagaidām par maratonu tālāk vēl nav tikuši.
Esmu pārliecināts, ka doma skriet ultramaratonu Rīga – Valmiera, ja pirms tam nav skriets maratons, nav pat apspriežama. Vēl vairāk, pirms ultramaratona 107km garumā būtu vēlama kāda 50-75 km sacensību skrējiena pieredze, jo ultramaratonam no maratona ir daudz būtisku atšķirību, un no fizioloģiskā, psiholoģiskā un loģistikas viedokļa tas ir pavisam kas cits. Ir liela starpība – nepārtraukti skriet aptuveni četras vai arī desmit un vairāk stundu no vietas.
Sirds. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet vismazāk būtu jāuztraucas par iespējamajām problēmām ar sirdi. Ultramaratonos parasti pulss ir zemāks, nekā skrienot citas distances, un tie, kam ir kādas problēmas šajā jomā, visticamāk, ir jau “atbiruši” satelītskrējienos vai pusmaratonos, līdz ultrām nemaz netikuši. Turklāt skrējējiem, kuri jau skrien daudzus gadus, sirds muskulis un asinsrites sistēma parasti ir labi attīstījušies. Man, piemēram, maratonos parasti vidējais pulss ir ap 75% no maksimuma, ultrās diezgan ilgu laiku pavadu ar pulsu 50% – 60% no maksimuma.
Par ko būtu vērts noteikti nopietni padomāt un praksē notestēt, ir vēders. Skrienot maratonu, enerģijas iegūšanai pamatā tiek izmantoti ogļhidrāti, kuri var tikt uzņemti distancē pietiekamā apjomā ar želeju un sporta dzērienu palīdzību. Ultrās ar to vien nepietiks, jo vairāk tiek dedzināti tauki un skrējiena laikā nepieciešama arī tradicionālā ikdienā lietojamā pārtika. Te tad arī ir liela varbūtība iedzīvoties problēmās, jo ilgi skrienot tā vien prasās ik pa laikam uzēst ko sāļu, reizēm skābu vai ko saldu. Un pēc tam atkal sāļu… Kartupeļu čipsi, marinēti gurķi, olīvas, cepumi, rozīnes, banāni, sviestmaizes, zupa, putra, pasta… tas ir tradicionālais uzkodu punktu piedāvājums un vienlaikus lielais pārbaudījums kuņģa un zarnu traktam. Nedrīkst aizmirst, ka skrienot daudzas stundas no vietas, asinis no gremošanas sistēmas ir novirzītas uz muskuļiem to nepārtrauktas darbības nodrošināšanai, kā arī uz ādu termoregulācijai. Jāapzinās, ka gremošana skriešanas laikā ne tuvu nav organisma prioritāte un tā notiek “pa roku galam”. Tāpēc nav jābrīnās, ka – līdzīgi kā citās jomās – no paviršības līdz kļūmei ir tikai viens solis un brāķis vēdera darbībā, kad asinsritē nokļūst vielas, kurām tur normālos apstākļos būt nevajadzētu un kuras izraisa nelabumu, ir visai bieži sastopama parādība. Apēstais var gan uzkrāties kuņģī un gulēt tur kā akmens, gan gluži pretēji – strauji virzīties uz leju, izraisot caureju un/vai krampjus vēderā. Pat tad, ja radušos problēmu izdodas uz laiku apturēt vai atrisināt, tad nebūt nav izslēgta varbūtība, ka pēc kāda brīža atkārtosies atkal un atkal. Ir labi sevi jāpazīst, lai “pierunātu” kuņģi labi strādāt arī ekstrēmos apstākļos desmit un vairāk stundu garumā.
Iespējamo nepatikšanu saraksts neaprobežojas tikai ar vēdera problēmām. Jo garāks ir ultramaratons, jo vairāk iespēju iedzīvoties citās nelaimēs. Pie tādām varu minēt sasitumus, noberzumus, nozilinātos nagus, krampjus un tamlīdzīgas likstas. Tās ir nepatīkamas, taču pieciešamas – nav gadījies sastapt nevienu, kurš tikai tādēļ vien būtu izstājies. Tomēr ir liela starpība, saprotot, ka tas sīkais akmentiņš, kas iekļuvis kurpē, maratona gadījumā berzīs tikai vēl aptuveni stundu vai divas, kas atlikušas līdz finišam, vai arī desmit stundas, kas jau šķiet vesela mūžība.
Sliktāk ir ar sastiepumiem, izmežģījumiem un stresa lūzumiem, jo pat tad, ja, pārvarot sāpes un/vai rijot tabletes, izdodas finišēt, atlikusī sezonas daļa parasti tiek pazaudēta. Esmu pārliecināts, ka praktiski katrs no mums šajā sakarā var nosaukt kādu piemēru. Skrienot ilgi un vienveidīgi nodarbinot vienus un tos pašus muskuļus, kaulus, locītavas un saites, ir skaidrs, ka kaut kad kaut kas pirmais neizturēs šo slodzi. Svarīgi ir sevi pazīt un saprast sāpju raidītos signālus un pieņemt atbilstošus situācijai lēmumus.
Maratoni visbiežāk tiek skrieti pilsētās, un tajos piedalās vairāki tūkstoši skrējēju. Skrējiena laikā parasti vienmēr turpat blakus vēl ir kāds – gan skatītāji, gan citi skrējēji. Ultramaratonos, ja vien nav jāskrien pa vienu nelielu apli, lielu laika daļu, tajā skaitā arī ultramaratonā Rīga – Valmiera, būs jāpavada vienatnē. Tas var nozīmēt, it īpaši ja jāskrien naktī, mežā, tumsā, ārpus apdzīvotām vietām, saklausot dīvainas un iztēli rosinošas skaņas, vērojot neparastas ēnas – arī psiholoģiska rakstura problēmas. No tām nav tālu arī līdz halucinācijām. Es saprotu, ka krūmos nevar būt klavieres vai pulkstenis ar dzeguzi tāpēc, ka tur tie vienkārši nevar būt. Taču es nesaprotu, kāpēc daži mūsu kluba biedri joprojām turpina mani apcelt, pārjautājot – vai tie gulbji, kurus es redzēju, gadījumā, nebija rozā krāsā. Es joprojām netieku gudrs, kāpēc neviens cits nav redzējis to, kas man ir bijis tik acīmredzams! Tāpēc skrējējiem, kuri ultramaratonu skries pirmo reizi, ir jābūt gataviem psiholoģiski situācijām, kurās viņiem iepriekš līdz šim nav gadījies būt. Pie šī paša vēl var piebilst, ka motivācijai ir jābūt īpašai, jo arī skriešanas temps būs lielākajā daļā distances atkarīgs tikai un vienīgi no paša. Nebūs spiediena par to, ka šī distance ir jānoskrien tik un tik stundās un minūtēs tā, kā nereti mēs plānojam savu finiša laiku maratonos.
Par piemērota apģērba un apavu izvēli, citām līdzi ņemamām lietām es nerunāšu, jo šī tēma ir bezgalīga. Tikai piebildīšu, ka, ja maratonu var noskriet, pa ceļam neko nenovelkot vai neuzvelkot, tad ultramaratonā, it īpaši dienas/nakts režīmā vai otrādi, praktiski tas nav iespējams.
Parasti jau ir tā, ka nelaime parasti nenāk aicināta un nenāk arī viena. Tāpat gadās, ka, cīnoties ar vienu problēmu, iznāk uzrauties uz citu. Piemēram, tipiska iesācēju kļūda ir, sajūtot to, ka kājā gatavojas iemesties krampis, tukšā dūšā tiek iedzerts magnijs. Rezultātā krampju nav, taču ir problēmas ar vēderu. Šādu iespējamo kombināciju ir daudz.
Tas, kurš ir gatavs visiem iepriekš minētajiem un arī citiem garajā ceļā iespējamajiem izaicinājumiem, manuprāt, var apsvērt jautājumu par pieteikšanos ultramaratonam Rīga – Valmiera.
km 
-
Ļoti noderīgas pārdomas, paldies!
Paldies, Aivar!
Vēl derētu, lai Aivars703 padalās ar savām pārdomām, kas viņam nāk prātā šosejas malā :) Bet varbūt labāk nē.
Izgājušais gads gan parādīja, ka tas kliņķis tik ļoti vilina, un dalībnieku motivācija ir ārkārtīgi liela, un tā varēšana rodas no svaiga šosejas malas gaisa vien.
Lai veiksmīgs starts un finišs!
Padomi tiešām iederīgi, bet no savas un citu pieredzes varu teikt – kad tu beidzot esi uz sava pirmā ultramaratona starta līnijas, tu neklausi nekādiem padomiem! :D
Ā, ja kas, es gonkās esmu noskrējusi 4 ultras un treniņos vēl kādas 3, un nevienu reizi neesmu pārģērbusies. Vienreiz gan nācās rūgti nožēlot, ka pirms starta izmetu no somas t-kreklu, jo “es tak nekad nepārģērbjos, priekš kam man nest lieku smagumu?” Ak, asiņu metāliskā smarža! :D :D :D
Es ar, liekas, nevienās sacensībās vēl neesmu pa ceļam neko uzvilcis vai novilcis..
Droši vien kāds apšauba Aivara ornitologa spējas un domā, ka gulbji ir sajaukti ar flamingiem. :)
Ultra šķērsgriezumā, bez visiem izskaistinājumiem par trasē piedzīvoto, ir tiešām noderīgas pārdomas.
Obligātā literatūra topošajiem ultristiem.
Jā, ne viss no Aivara solītā jums tiešām būs, taču der iepazīties ar iespējām ;)
Piemetīši vienu padomu no savas puses, tieši priekš R-V – nekādā gadījumā neizstāties starp Stalbi un Rubeni. Ja viss ir pilnīgi slikti jau līdz Stalbei un nav cerību uz uzlabojumiem – stājies ārā. Jau vēl Rubenē, pēc Divplākšņu morāli un fiziski reanimējošajām darbībām, viss joprojām ir slikti – stājies ārā. Bet starp Stalbi un Rubeni nekādā gadījumā. Pat ja ļoti gribās, pat ja nav ne mazākās jausmas, ka lai tos vēl gadrīz 30km norāpo.
Eh kā Gunas padoms būtu pagājušogad noderējis! Kur tu biji ātrāk! Rakstiņš labs! Paldies! Un daudz ko no šī esmu arī pats sapratis, kopš RV2015!
Paldies, Aivar, par padomiem! Es vēl gribētu lūgt, lai iepriekšējo gadu dalībnieki padalītos, kā konkrēti R-V gadījumā jau noguruma māktam prātam un ķermenim saglabāt možumu un stabilitāti ceļa drošībai. Tas ir tas, kas mani šajā skrējienā uztrauc visvairāk. Tomēr ceļa satiksme notiek paralēli un ceļš vietām ir šaurs.
Man RV šķiet pateicīgs ar to, ka tumšais posms ir pašā sākumā, gan no ornitoloģijas, gan pārvietošanās drošības viedokļa.
Turklāt nakts posmā pieveicamais ceļa posms, šoseja A2, ir platāka, 2 joslas + (skrējēju) pusjosla.
Btw, man domāšana patlaban ir uzkārusies pie rezerves apģērbu nodrošināšanas. Ej nu iepriekš saproti, ko un kurā brīdī sagribēsies uzvilkt vai novilkt
Tā tās lietas ir jādara. Aivar, ļoti, ļoti labs.
Bro, viens no iemesliem kāpēc izstājos bija tieši rezerves apģērba nepareiza izvietojuma plānošana. Kad biju domājis būs auksti – nebija, savukārt kad bija, jau vairs nebija ar ko risināt.
bro – vislabāk skriet ar somu un tur ielikt rezerves jaku, cimdus, cepuri- vienmēr būs pieejami. Piekrītu Signim – pirms tam nevar izplānot, kad būs un kad nebūs auksti. Piemērma, ieplānotas lēnas beigas un jaka aizsūtīta uz vienu no pēdējiem punktiem. Sasāpas vēders distances vidusdaļā, var tikai paiet, ir auksti; tiekot līdz jakai, vēders ir atkopiest, var skriet un tā jaka nav vajadzīga.
Man visādi zirgi mežā ganījās un kautķermeņi karājās kokos Laulasmā. Lai kā arī toreiz gribējās 100 km, tomēr saprāts ņēma virsroku un sapratu, ka vēl viens 21 km beigsies ar sezonas norakstīšanu manām kājām, tiesa pēc nedēļas spēju izskriet tā brīža PB pusmaratonā :)
Šobrīd ultramaratonus esmu atlikusi uz nenoteiktu laiku.
Jekaterina, ar to možumu [vismaz man] bijis ir tā:
1) līdz Raganai “tāds garāks maratons”, ko var pieveikt bez lielām drošības problēmām;
2) Raganā garāka pauze ar kafijas dzeršanu siltā veikaliņā, un tā… tikmēr jau gaišs kļuvis, kas ievērojami uzlabo visu;
3) Tālāk gaismas posms gan izdodas lēnāks – taču tas pat labi, var neaizrauties ar SAVU ātrumu, bet laicīgi nokāpt maliņā, kad fūre nāk pretī ;) Kaitinoši tas ir, bet paciešami. Kamēr spēju justies aizkaitināts, tikmēr neesmu aizmidzis :)
Protams, ja ir TIK liels nogurums, ka acis krīt ciet, tad varētu kļūt bīstami. Bet nav! Endorfīni, paretam adrenalīns (ja nu kāds/-u apdzen/-u), kola, kafija, brīvprātīgie, līdzatkarīgie – tas viss uztur možumu. Vismaz smadzenēs, ja ne kājās :)
Iepriekšējās naktīs vēlams izgulēties. Tas varbūt pat galvenais…
“Man RV šķiet pateicīgs ar to, ka tumšais posms ir pašā sākumā, gan no ornitoloģijas, gan pārvietošanās drošības viedokļa.”
:D :D par ornitoloģiju. Lai labāk var novērtēt gulbju krāsu.
Vēl par možumu. Iespējams, 23. janvārī Rīga-Biksti pēdējās stundās varēs labi pārbaudīt/patrenēt savas spējas šosejas ultrā, kas notiek pie neapturētas satiksmes. Tas tikai pieņēmums, bet liekas ticams :)
Par to nogurumu individuāli, man teiksim miegs nāca pirms starta, bet sākot skriet pārgāja un, kad sāka aust gaisma, tad vēl vairāk pārgāja un attiecīgi prāts bija skaidrāks kā citkārt saulainā laikā skrienot pat ne maratona garuma skrējienu.
Aivara rakstītais provocē 2. aprīlī A3 šosejas malā novietot, ja ne gluži klavieres, tad pulksteni ar dzeguzi. Un vērot, jeb sekot līdz :D
Un lūdzu, lūdzu trenējieties šim pasākumam.
Vai nu 2 reizes pa sapārotiem skrējieniem (30-30, 30-40km)
vai kādu garāku skrējienu 70 – 80 km.
vai izejiet kādā ilgākā brīvdienu pastaigā 5-8h.
šie cipari ir mazliet izzīsti no pirksta, bet kādam noder varbūt pat šāds salmiņš :)
~”Ja trenēsies pārāk maz, netiksi līdz finišam, ja trenēsies pārāk daudz, netiksi līdz startam.” (c) Matīss.
Vai es izdomāju to vai arī kāds tiešām solīja 2016. gadam klavieres?
Ir lietas, ko no apģērba var izplānot. Parasti skrējējam pēc x km būtiski krītas ātrums un attiecīgi producētā siltuma enerģija. Man tā robeža ir +/- 70km, es to zinu un parasti sagatavoju sausu kreklu – ja ir iespēja nosūtīt uz KP, tad tā arī daru, ja nav – “sazipoju” pārtikas plēvē un nesu līdzi. Līdzīgi var darīt ar citām lietām, bet kas būtiski, esot attiecīgajā KP tiešām nomainīt, pat ja tajā brīdī sajūtas par to neliecina – ātri skriet ar sausu kreklu arī var:) Zeķes jau man ir ekstra, bet leikoplasts gan vienmēr ir līdzi. Ja sola lietainu laiku – laba lietus jaka ir must, pat ja distances sākumā spīd saule (vai mēness R-V gadījumā). Un skriet vienmērīgā tempā ļauj labāk plānot resursus, pārķerts starts arī ietekmē plānošanas veiksmi, vismaz man. Jebšu – pazīsti sevi un ņem to vērā:)
Signi, par klavierēm runājot, es arī pa miglu kaut ko tādu atceros.
Ir tikai trīs iemesli, kāpēc var izstāties no šī pasākuma pusceļā (attiecas tikai uz vīriem):
1. Fiziska trauma – nespēja pārvietoties (iet, vilkties, rāpot Finiša virzienā) vai liela varbūtība dabūt ilglaicīgu traumu (ar varbūtību liegt piedalīties LČ 100km distancē);
2. Tehniska problēma – nejaši (netīšām) notikusi sadursme ar transporta līdzekli (un tam ir nodarīta skāde – notiek policijas iejaukšanās);
3. Sirsnīgā – jūs palīdzat sportistei, kura kaut kādu iemeslu dēļ ir izstājusies un jūtas apjukusi, vientuļa viena pati uz šosejas (mierinat, samīļojat, …).
Pārējie iemesli vienkārši ir Mīksmieša uzvara.
Pārskatāmā pagātnē dāmas nav izstājušās
Izlasot šo, pat neiedrošinātos ziemassvetku vecītim lūgt “ceļu uz mājām= R-V”
Pārāk dzīva iztēle…
Par laimi, 2015.gada R-V iekrāsojās über pozitīvās emocionālajās krāsās…
Perfekta kompānija (pavadošie velosipēdi)
p.s. cepures un cimdi viss bija super labi, saplānojies… taču apģērbs, ko biju atstājusi 3.punktā reāli būtu iepriecinājis 4. (iztiku un tiku laimīgi līdz galam)
esot bīstami ierasties uz Reitinga pasākumiem … varot vinnēt dalību uz R-V ultru … no citas puses, biju “spiests” aktivizēties skriešanas lauciņā, lai cik tas traģikomiski no malas neizklausītos :) Ļoti ceru, ka satrenēšos un galvā viss būs kārtībā, lai tiktu līdz kliņķim ;) Paldies Imantam/Matīsam un meitenei, kas izvilka man lielisko iespēju piepildīt šo sapni! ;)