Agrā pavasarī, kad vēl nejutos komfortabli pusmaratonā, ilgi domāju, cik un vai vispār skriet Kuldīgā. Ģimene bija īsa un konkrēta: “Nemīz! Skrien pusi!” Nu labi, lai jau būtu puse!
Tagad jau sen vairs neskaitu treniņos noskrietos pusmaratona gabalus, bet kaut kā vienalga neplānoju savā otrajā oficiālajā pusītē taisīt varoņdarbus (pirmais bija Norģiks ar nepilnām 2h). Jo “būs taču karsti”, “galvenais ir noskriet” un vispār dzīves līkloču dēļ sanācis mazāk trenēties.
Nedēļu pirms Kuldīgas sāku ievilkt skriešanā vēl vienu cilvēku. Sākās viss tā, ka man laipni tika piedāvāts skriet ar suni – gan suns izskrējies, gan man pa rajonu drošāk. Tā kā man no tiem monstriem bail, liku, lai sākumā saimnieks skrien līdzi, un tā nu šis pats bija izbrīnījies, ka var noskriet vairāk, nekā bija iedomājies. Protams, ka es tēlaini sāku stāstīt par skriešanas priekiem, kas rezultējās ar suņa saimnieka piereģistrēšanos Kuldīgas piecītim.
Sacensību rītā vēroju, kā vecie stārķi māca jauno stārķi lidot. Pirmo reizi ko tādu redzēju un nodomāju, ka tad, kad kļūs grūti, atcerēšos, kā tie stārķi iedrošināja jauno mesties ārā no ligzdas. Aizbraucām uz Kuldīgu, nopriecājāmies, ka laiciņš ideāls skriešanai, un pamazām virzījāmies uz fotografēšanos un startu, un sarunām ar noskrieniešiem.
Pēc pirmā līkuma ieraudzīju, ka mans skriešanā ievilktais draugs tepat blakus vien ir. Nodomāju, ka kādu brīdi tak var paskriet kopā, lai es redzētu, kā viņam iet. Tā nu beigās sanāca visus piecus kilometrus nojozt kopā, jo ieslēdzās kaut kāda atbildības sajūta – ja reiz esmu kādu ievilkusi skriešanā, tad jāuzpasē, lai nesāk brīnumus taisīt! Piespiedu nepadoties un noskriet līdz galam, kas, kā vēlāk izrādījās, tika izpildīts labā laikā, uzsaucu vēl pēdējo padomu finišam un jozu vienītī tālāk.
Un te nu es sāku novērtēt dzeltenā Noskrien krekla priekšrocības – daudz vairāk atbalsta trasē, daudz vairāk sveicienu no nepazīstamiem cilvēkiem. Sarunas ar pazīstamajiem, periodiska kopā paskriešana… Viss ir ideāli, es nodomāju! Gan parunāt varu, gan paskriet, bet nu nav arī tā, ka būtu pārāk viegli. Tomēr kaut kāda piepūle vajadzīga.
Trešajā aplī kādu labu gabalu skrēju viena. Līdzjutēji gar malām jau palikuši neaktīvāki, cilvēku trasē mazāk… Lai izklaidētu sevi, mūzikas punktos dziedāju līdzi. Tā kā man nav dziedamās rīkles, piedodiet, lūdzu, tie, kas to dzirdēja! Tas nebija domāts pretinieku neitralizēšanai! Kaut kādos brīžos arī uzdancoju, ja nu reiz dejojamais skan. Un visu, visu laiku priecājos!
Ceturtā apļa sākumā domāju – nu lūk, tūliņ būs siena! Laicīgi jau skrēju tā pamatīgāk, lai nebūtu tā, ka beigās nav iztērēti visi spēki. Nekādas sienas nebija, tas ir mīts, ka tai obligāti ir jābūt! Apļa beigās vislabākās līdzjutējas joprojām uzmundrināja, paldies viņām par to tika izteikts jau trasē, un saku arī tagad.
Kuriozs – dzirdu, ka viena līdzjutēja saka: “Škic, škič!” Otra: “Kas ir?” Pirmā: “Trasē ir kaķis, lai viņš iet prom!” Otrā: “Bet tas tak ir balts! Tas ir uz laimi! Lai paliek!”
Finišā ielidoju ar smaidu sejā, man saka – tev rezultāts tāds un tāds. Es – nu ko jūs man te stāstāt? Beigās izrādās, ka tiešām 1:43:51. Es nemaz nezināju, ka es tik ātri varu paskriet, it īpaši, ņemot vērā, ka pirmo apli veltīju draugam, nākamos citiem draugiem, lēkāju un tirinājos, nevis nopietni skrēju. Medaļa skaista un prieks neizsakāms! Salīdzinājām bleķīšus un secinājām, ka piečuka medaļa izskatās pēc jauka cepumiņa.
Un tikai vakarā atcerējos par stārķiem. Kāpēc es par viņiem trasē neiedomājos? Laikam jau tāpēc, ka nebija tik grūti!
km 
-
Ļoti labs rezultāts! :) Vislabākie parasti ir tie skrējieni, kad uzmanība pievērsta visam kam citam un par skriešanu neatliek laika domāt.
Un suns palika mājās neskrējis ;( :D
4.apļa beigās ilgi skatījos Tavā mugurā ar domu, ka derētu tā kā noķert un varbūt apdzīt, bet kaut kā likās tālu tā.. samierinājos, ka gan jau citu reizi, šoreiz iztikšu ar tām kas pa vidu starp mums.. un tad Aivars703 sāka savu izklaides programmu-Finiša sprintu ar bļaušanas elementiem uz mani :D Zināju, ka PB tāpat tas neuzlabos, bet Tevi apdzīt man izdevās-tas mans mazais Kuldīgas pusmaratona prieciņš :)))
P.S. Neuztvert personīgi-visticamāk, ka Tavā vietā varēja būt arī cita dzeltena mugura, ko man gribētos noķert, bet šoreiz tā bija Tava :)))
Piedod, eees, par sabļaušanu. Tu mani riktīgi piemāniji – par PB vajadzēja pateikt mazliet ātrāk – ar papildus 270-240 metriem jeb papildus 1 minūti sprinta Tev būtu pieticis. Tiesa, tad mana bļaušana būtu jāklausās ilgāk. Godīgi sakot, es pat nepamanīju kam finiša spurtā mēs paskrējām garām. Garmins man finišā uzrāda 3:02 minūtes/kilometrā (pirms spurta 5:05). Tāds cienīgs finišs mums sanāca.
Suns nemaz tik daudz nevar noskriet:D Pirmo kilometru žņaudz pats sevi kaklasiksnā nost, nākamo skrien normāli un tad jau velk mēli pa zemi, haha:D
Oi, tā beigu bļaušana bija kaut kas traks! Es tā kā centos arī pavilkties uz priekšu, bet secināju, ka tomēr ir, ir visi spēki atstāti trasē. Tad jau viss ir kārtībā! :)
rezultāts fantastisks! apsveicu!
būs man arī jāsāk domāt par VSk Noskrien kreklu, varbūt arī es sākšu ātrāk skriet ;)
Un parādīsies lielākā skaitā fotogrāfiju:)
Nu nezinu, nezinu, es to finišu redzēju, nemaz i neizskatījās, ka visi spēki būtu trasē atstāti! Tāds skaisti viegls izskatījās :)
Nu paga, paga, tu gribēji, lai es rāpoju, veļos un beigās vēl uz finiša paklāja izvemjos? :D Kaut kādam saprātam jau arī tomēr ir jāpaliek galvā:D Un es biju priecīga par finišu!
To īsto nogurumu sajutu tikai pēc tam. Iekšas bija tā izkratījušās, ka ar mokām to putru dabūju iekšā. Un sajutu arī, ka aktivizējusies pavasara trauma – man bija sēžas nervs iekaisis. Nācās līdz vakaram paklibot ar pus muguru. Labākais, ka draugs arī bija saklibojies, un tā nu mēs kā zombiji abi steberējām:D
:D Nē, nē, to gan es negribēju! Vnk ir tādi, kas knapi ietenterē finišā. Un ir tādi, kas smuki sadalījuši spēkus un atstājuši nepieciešamo daudzumu, lai varētu finišēt ar smaidu. Ja nu fotogrāfs uzspēj mirkli noķert.
Vienmēr prieks paskatīties uz skaistu, smaidīgu finišu!
Lai tik pat skaistas un veiksmīgas arī nākamās pusītes un ne tikai! ;)
Nu bet skaisti taču! :) Padziedāt, padejot, kaķus patrenkāt…
Ja par priekiem, tad man lielāko prieku sagādāja 3.apla sākumā (Akmeņu/Kaļķu) ielas stūrī skanošā G.Ļepsa/Timoty dziesma “London”… Tikko bniju ticis garām Ainiic (paldies par laba vēlējumiem), ripoju lejup pa Akmeņu ielu un dzirdēju tetovētā krievu ātrrunātāja balsi, bet saulesbrillēm rotātā vecķērkuļa piedziedājums bija tieši laikā, kad aplidoju stūri – gan jau no malas izskatījos padumji pārlaimīgs lēkātājs nevis skrējējs :D
to Aivars703.. Nu Tu tak zini kā man ar to mānīšanos iet :))) Un man tā bļaušana netraucēja, tikai smīdināja (un pieņemu, ka ne tikai mani) :)
Bija forši-pamēģināsim vēl kādu reizi, citādāk šitādu finišu es no sevis pati neizspiestu :D
Tā man izveidojas kā sacensību tradīcija – Finišēt smuki (ar smuku meiteni blakus). http://www.skriesim.lv/gallery/view?sid=esek0jr5aam1qotqubkq9evmt3&pit=1&id=23061#prettyPhotogallery2/74/
Šitā bilde labā! Un aizmugurē esošais dūres vīksta :D
Sāka interesēt, kā tad īsti izskatījās piečuka medaļa ;)
Super,apsveicu ar lielisko rezultatu!!!:)
Piečuka medaļa ir tāda pati kā mūsējā, tikai izliekta, nevis ieliekta. Un maziņāka. Tāda piemīlīga. Kā cepumiņš:D Kaut kad iemetīšu bildi ar abām.
Man jau šķiet, ka par stārķiem nedomāji, jo pati biji kā stārķene – skrienot līdzi ‘jaunievilktajam’ skrējējam viņa piecus km.. ;)
Reku ir tas pusmaratona un 5km medaļu salīdzinājums:) http://content3-foto.inbox.lv/albums/e/essnee/nedela/9.jpg