Kā vajag finišēt.

Šis ieraksts vairāk tāds manai personīgajai lietošanai – lai es vienmēr, vienmēr atcerētos, ka sacensībās vajag skriet tā, lai finišs būtu nevis atvieglojums, bet gan visu prieku kulminācija! Pārējiem būs interesanti tad, ja patīk skatīties citu cilvēku bildītes.

Ieskats visu manu sacensību finišos vai kādā citā patīkamā momentā, jo skriet vajag tāpēc, ka patīk.

Sākumā es vēl nemācēju skriet sacensībās, tāpēc Rīgas maratona 2011 5km bija forši aptuveni līdz brīdim, kad sākās bruģis.

Pēc gada Rīgas maratona 10km gāja jau normālāk – finišs tiešām patika, jo tas čalis, kas mani izsmērēja pa asfaltu, pats pierāva mani kājās, un pēdējos metros izmantoju radušos adrenalīnu.

Nike Riga Run jau biju iemācījusies ķert kaifu no finiša.

Siguldas pusmaratona desmitniekā tieši finišs bildē netika noķerts, bet aptuveni tikpat atvieglots un priecīgs arī bija.

2013.gads iesākās ar Biķernieku pusītes desmitnieku. Laimīga par to, ka trauma netraucēja normāli noskriet.

Sieviešu skrējienā apņēmos, ka visiem finišiem jābūt smaidīgiem.

Stipro skrējienā paši labākie brīži bija ūdens punkti. Es tiešām nezinu, kā mēs bez tiem būtu tikuši līdz galam.

Rīgas maratonā lielākais prieks par to, ka pēc pirmā oficiālā pusmaratona esmu dzīva un spējīga kustēties.

Zelta kedā apņēmos vienkārši izpriecāties katrā kilometrā, ko es arī izdarīju.

Saulgriežu skrējienā pa Vecrīgu bija forši finišēt, jo apkārt bija atbalstītāji un pasākuma vadītājs.

Bruņurupuča skrējienā smiltīs novilktā svītra bija atvieglojums un prieku kulminācija reizē. Man tiešām patika, un man teica, ka esot bijuši skaisti pēdējie metri.

Kuldīgas pusmaratona finišā priecājos par to, ka skrējiens bija viegls un notikumiem bagāts.

Tallinas maratona pusītē beigās nopriecājos par to, ka aizbēgu no čaļa, kas stāstīja, ka mēs esot startējuši blakus.

Valmieras maratona pusītes finišā es priecājos par mammas panākumiem, jo nupat biju viņu satikusi trasē. Vēl nezināju, ka jāpriecājas par savu personīgo rekordu.

Tā kā pjedestāls nav mana tipiskā atrašānās vieta, tad, protams, tas brīdis ir pat vēl labāks par pēdējo pīkstošo paklājiņu! Salaspils “Noķer vēju!” skrējiena 10km.

Iecavas 2km krosa finišs pienāca pārāk ātri. Apbalvošanā sapratu, ka nav gan pārāk ātri, ir tieši laikā!

Siguldas pusmaratons nav īpaši bildēm bagāts, tāpēc šeit kaut kur no desmitnieka skrējiena vidus – lai var redzēt, ka ne jau vienmēr iznāk tēlot saulīti.

Redzamu iemeslu dēļ “Uzvaras apļos” arī apbalvošana ir vēl labāka par ar krītu uzvilktās līnijas šķērsošanu, kas tomēr bija visnotaļ priecīga, jo zināju, ka šitais kauss būs mans.

Rembates aplis, nepilni 11km. Nu ir vērts skriet to gabalu, ir! Kaut vai tikai tāpēc, lai izbaudītu finiša emocijas.